Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Tūkstoš un vienas ekonomiskās stratēģijas pasakas

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
25.12.2010.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tuvojoties Jaunajam gadam, politiķi atkal sola dažādus labumus un cits caur citu apliecina – protams, viņiem esot plāni un stratēģijas, kā Latviju izvest saulītē. Taču, kā atgādina Pietiek šodien publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, patiesībā pēdējos divdesmit gadus Latvija ir aizdomīgi atgādinājusi „pažarnieku” vadītu kuģi bez skaidra kursa un pārdomātas ekonomiskās stratēģijas, lai gan neskaitāmu papīru, kuru pirmajā lappusē atrodams vārds „stratēģija” un „koncepcija”, ir saražots vairāk nekā pietiekami.

Kad koki nozīmīgāki par mežu

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijai un tās iedzīvotājiem notikumi ritēja tik strauji, ka nekādas ekonomiskās programmas vai stratēģijas gluži vienkārši nebija laika apstiprināt – tās novecotu, pirms vēl tiktu līdz galam izstrādātas, bet tikmēr mainīgā dzīve no parlamenta un valdības prasīja aizvien jaunus un jaunus lēmumus, no kuriem, maigi izsakoties, ne visi bija pietiekami pārdomāti.

Un kā gan citādāk, ja patiesībā Latvijas likteņlēmējiem īsti nemaz nebija skaidrs, uz kurieni valsts īsti vēlas doties – ja neskaita tik vispārīgas lietas kā atbalstu privātīpašumam vai tirgus ekonomikai, detaļas bija vienkārši miglā tītas: ekonomiskā un ģeopolitiskā virzība bija tik neskaidra, ka, neraugoties uz triju Baltijas valstu savstarpējiem mūžīgās draudzības apliecinājumiem Latvijas pirmais kapitāli uzbūvētais robežkontroles punkts 1993. gadā pompozi tikai atklāts… nevis kaut kur uz Krievijas vai Baltkrievijas robežas, bet gan Ainažos, uz robežas ar „brāļiem” igauņiem.

Savukārt vēl pirms neatkarības reālās atgūšanais izstrādātie stratēģiskie dokumenti, kuri varbūt arī nemaz nebija tik slikti, gluži vienkārši kaut kā piemirsās. Dainis Īvāns daudzus gadus vēlāk atminējās: „Tautas frontei bija izveidotas visas komitejas. Tās strādāja gan pie demokrātiskas iekārtas veidošanas, gan Satversmes pilnveidošanas. Neatkarības deklarācijā skaidri ierakstīts, ka pārejas periods beidzas līdz ar jaunās Satversmes redakcijas pieņemšanu. Ekonomikas pārorientēšanas nosacījumu izstrādē bija iesaistīti tolaik spožākie Latvijas prāti. Turklāt – neatkarīgi no partijas piederības. Tagad katra partija kombinē savu ekonomiku, kurai vajadzētu būt bezpartijiskai. TF bija sagatavojusi diezgan labu programmu, un varbūt tā derētu arī šiem laikiem. Bet – lieta tāda, ka, tiklīdz neatkarība de iure bija atzīta, Tautas fronte izjuka. Tas viss tika aizmirsts.”

Tomēr mazpamazām valdības „pažarnieku” darbu, „dzēšot” aktuālos jautājumus, atšķaidīja arī vispārīgākas pārdomas – sak’, valstij tomēr vajadzētu saprast, uz kā tā balstās un kā varētu celt savu un savu iedzīvotāju labklājību. Lielākā daļa Tautas frontes un Atmodas laika ekonomisko ilūziju jau bija izčibējušas reizē ar vēlmi būt brīviem pastalās, – un vietā nāca reālo tautsaimniecības problēmu apzināšanās. 1993. gadā lats gan bija kļuvis par vērtīgāko valūtu pasaulē, taču pat tā toreizējais un vēlākais galvenais balstītājs – pašmācības ceļā finanšu gudrības apguvušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše tolaik nespēja paskaidrot, kāpēc tā kurss ir tieši tāds un nevis augstāks vai zemāks. Bezgala daudzi nozīmīgi lēmumi tika pieņemti pēc tik „nopietniem” aprēķiniem, kādus, piemēram, par privatizācijas sertifikātu koncepciju jau vēlāk atklāja tas pats I. Godmanis: „Valdībā izstrādājām tādu shēmu, lai trīs cilvēku ģimene, nepiepērkot sertifikātus, varētu iegādāties savu statistiski vidējo dzīvokli…”

„Ārkārtīgi daudzas lietas veidojās no nulles, un, tā pieklājīgi izsakoties, politiskie tūdaliņi sāka vizināties apkārt pa pasauli, no paviršām sarunām kaut kur tajās vietās, kur viņi bija bijuši, katrs atveda uz šejieni kaut kādas drupačas. Un – šo domu es esmu jau pirms gadiem desmit izteicis – var atvest perfektu franču vīnu, persiešu tepiķi un japāņu diodi, bet, saliekot kopā, tas var arī nestrādāt. Lūk. Un tā tas arī notikās,” tagad jau pavisam atklāti saka kādreizējais tiem laikiem milzīgā SWH Rīga koncerna viceprezidents Aivars Borovkovs.

Tikmēr ap 1992.–1993. gadu jau viens ekonomiskais fakts pēc otra lika domāt, ka Latvijai nāktos parūpēties ne tikai par skaidriem nākotnes mērķiem, bet arī detalizētu programmu, kurp un pa kādiem ceļiem valstij doties. Tā, piemēram, 1993. gadā agrārās Latvijas slavinātājiem par lieliem brīnumiem ārzemju margarīns pēkšņi sāka izkonkurēt vietējo sviestu; tā paša gada beigās vietējās uzņēmējdarbības atbalstītājiem tikpat lielu pārsteigumu radīja fakts, ka, izrādās, valsts lielāko nodokļu maksātāju sarakstā pirmā privātkompānija (paradoksāli, bet vēlāk arī saistībā ar kukuļdošanu minētā akciju sabiedrība Recept Holding) ir tikai 22. vietā; pat finanšu ministrs Uldis Osis skaidri un gaiši izziņoja valsts un paša pārstāvētā Latvijas ceļa nespēju adekvāti izprast, kur nu vēl ietekmēt situāciju – viņš, piemēram, esot „pārliecināts, ka Latvijas uzņēmējiem naudas ārzemēs ir tik daudz, ka šodien to nespētu izlietot, jo nav projektu vai biznesa plānu”.

Viedo vārdu teicēji

Tiesa, jau tobrīd netrūka gudru galvu, kas pat vienā avīzes lappusē spēja īsi un skaidri paskaidrot, kas tad būtu jādara latvju valstij – lūk, tik īsa un skaidra, piemēram, izskatījās cita ceļinieka, ekonomikas ministra Ojāra Kehra vīzija: pirmkārt, valdībai jāpievēršas ražotājiem, rūpniekiem un lauksaimniekiem, visus valsts uzņēmumus izvērtējot un sadalot divās grupās – dzīvotspējīgajos, kam jāpalīdz, un nederīgajos, kam drosmīgi jāļauj bankrotēt; otrkārt, jāsāk Latvijā ražoto preču un pakalpojumu noieta tirgus meklējumi; treškārt, valsts politikas līmenī jāveic ieguldījumi infrastruktūrā (tostarp nelaimīgajos ceļos) un citās vajadzīgās lietās; ceturtkārt, jākontrolē ārvalstu aizņēmumi; piektkārt, jāsāk īstenot nacionālo demogrāfijas un izglītības programmu; sestkārt, jādod brīvas rokas cilvēku pašiniciatīvai; septītkārt, valdībai pacietīgi jāskaidro sava reformu politika.

Gudrus vārdus apmēram tajā pašā laikā sacīja arī jau pieminētais A. Borovkovs: „Ekonomiski valstij jāattīstās trīs virzienos: lai jebkuram pilsonim un uzņēmējam ir izdevīgi pildīt likumus; lai nodokļi ir tādi, ka tos ir izdevīgi maksāt; banku finansu politikai ir jābūt tādai, ka netiek apdraudēts neviens, kas tai uztic līdzekļus.” Un pret šādu skatījumu neviens pat īpaši neiebilda – tikai reālajā dzīvē viss notika pilnīgi citādi: neviens nebija gatavs ne vērtēt uzņēmumus, ne praksē meklēt noieta tirgus (tā vietā I. Godmanis un domubiedri vismaz pāris gadus aizrautīgi stāstīja par dažnedažādajām preču grupām, kuras Krievijai varot piegādāt tikai un vienīgi Latvija), ne rūpēties par pārdomātu ārvalstu aizņēmumu izmantošanu un darīt pārējos uzskaitītos labos darbus.

Turklāt lielākā nelaime – papildus ilgtermiņa programmu trūkumam valsts varas pārstāvji neslimoja arī ar īpašu vēlmi konsultēties ar ekonomikas balstu – uzņēmējiem. Valdis Krisbergs – toreiz vēl nevis par krāpšanu notiesāts subjekts, kurš vēlāk nevīstošu slavu iegūst ar gaišo domu uzņēmuma Auseklītis pamatkapitālā ieskaitīt savu intelektuālo ieguldījumu 100 tūkstošu latu apmērā, bet Latvijas Privātuzņēmēju savienības vadītājs, – 1993. gada vidū viedi vēstīja, ka darba devēju, darba ņēmēju un valsts vai pašvaldības pārstāvju izveidotai grupai vajadzētu izvērtēt ikvienu likumu, kas saistīts ar ekonomiku. Bet nekas tāds tomēr nenotiekot.

Tāpat jau 1993. gadā uzņēmēji skaļi brēca, ka nodokļi esot par augstu, likumdošana un banku sistēma – nesakārtota, savukārt augstais lata kurss, kurš reizē ar visām pozitīvajām pusēm tomēr pamatīgi iedragā Latvijas eksportpreču konkurētspēju, par gandrīz pastāvīgas kritikas objektu kļuva līdz pat deviņdesmito gadu beigām. Taču pirmoreiz par to, ka varētu arī ieklausīties uzņēmēju viedoklī, valsts oficiāli paziņoja tikai deviņdesmito gadu beigās.

Tikmēr situāciju 90. gadu pirmajā pusē labi ilustrē, piemēram, četrus gadus vēlāk paklusi izputējušās (tiesa, gluži citu iemeslu, nevis neieklausīšanās dēļ) SWH Rīga prezidenta Aināra Gulbja teiktais presei: „Rūpniecība, kura varētu būt galvenā nozare, kas budžetā dod līdzekļus, Latvijas Bankas „brīnišķīgās” politikas dēļ ir iznīcināta. Taču nauda vajadzīga, un to meklē ar jaunu nodokļu izgudrošanu vai to palielināšanu. Pašlaik neviens nedomā, ka nesakārtotības un nolaidības dēļ valstij ir milzīgi zaudējumi. Viens domā, kā iebāzt naudu savā kabatā, otrs – kā citam kaut ko atņemt, trešais – kā tikt pie varas. Maz cilvēku domā, uz kā būvēt valsts ekonomiku, jo jāizspēlē politiskie lozungi.”

Savukārt to, kādā veidā valsts reāli atbild uz šīm vaimanām, ilustrēja, piemēram, jau U. Oša, O. Kehra un E. Repšes 1993. gada 13. oktobra paziņojums par ekonomisko situāciju Latvijā, kurā bija norādīts uz to, ka galvenā problēma Latvijas ekonomikā ir… „tautsaimniecības disproporcijas”, līdz ar ko „finanšu politika tās neatvieglos, toties radīs ekonomiskās situācijas destabilizāciju”. Un, kamēr vieni liberālo un uz tirgus ekonomiku vērsto partiju pārstāvji 1993. gadā runāja par nepieciešamību samazināt nodokļus, lai mudinātu uzņēmējus tos maksāt, Latvijas ceļa un Latvijas Zemnieku savienības koalīcija tā paša gada rudenī izlēma par... būtisku nodokļu likmju palielināšanu, lai tā mēģinātu piepildīt valsts tukšo maku (viens no valdības pārstāvjiem atklāti paziņoja – ja nodokļu naudas nekļūs vairāk, valdība vairs reāli nespēs veikt savas funkcijas).

Stratēģiju pirmās bezdelīgas

Arī nākamos gadus un līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei Latvijas valsts vadītāji tā arī nespēja izstrādāt kaut jel ko, kas atgādinātu pārdomātu un racionālu valsts attīstības plānu: viss aprobežojās ar katra jauna valdības vadītāja darbības plānu, kurš labākajā gadījumā aptvēra pāris gadus ilgu laika periodu un fragmentārus pasākumus. Kamēr tas pats O. Kehris rakstīja publikācijas no sērijas Jaunajai valdībai būs jāveido gudra un pārdomāta ekonomika, realitātē Ministru prezidents un viņa partijas biedrs Māris Gailis kā prioritātes (bez detalizēta plāna) izvirzīja nodokļu ievākšanas sistēmas un sociālās nodrošināšanas sistēmas sakārtošanu, kā arī tiesiskās kārtības ieviešanu – un pietiek.

Viņa pēctecis premjera krēslā Andris Šķēle, kuram tolaik visā nopietnībā tika pārmesta valsts kā uzņēmuma vadīšana, savukārt spēja sagatavot tikai darba programmu 1996. gada augustam – 1997. gada jūlijam. Rezultātā visi lielie valsts mērķi pārsvarā parādījās tikai tādās deklarācijās, kādu, piemēram, tā paša 1996. gada oktobrī parakstīja Latvijas prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas prezidents Lennarts Meri, – tajā kā abu valstu stratēģiskie mērķi bija minēti gan abu valstu drošība, stabilitāte un labklājība, gan arī iestāšanās Eiropas un Transatlantijas savienību politiskajās un ekonomiskajās struktūrās un pievienošanās to drošības sistēmai. Latvijas pusē trūkst tikai tāda sīkuma kā detalizēta apraksta – kā tad šo apsolīto zemi īsti sasniegt.

Protams, nebija jau tā, ka Latvijas politiķi nesaprastu – bez ilgtermiņa stratēģijas iztikt tomēr nevarēs, jo citādi nāksies nepārtraukti kāpt uz grābekļiem un strīdēties par katru uzņēmumu un katru budžeta pozīciju (piemēram, milzīgu ņemšanos 90. gadu otrajā pusē radīja jautājums – ir vai nav labi privatizācijā iegūtos līdzekļus vienkārši noēst pensijās vai tomēr tie izmantojami tikai kādiem īpašiem mērķiem). Un par pirmo bezdelīgu ekonomisko stratēģiju jomā kļuva tēvzemietis Guntars Krasts, kurš 1998. gada augustā pāris minūtes no atskaites runas varēja veltīt dažādām izstrādātajām koncepcijām un stratēģijām: te bija gan mežu politika un lauku attīstības programma, gan noziedzības novēršanas un korupcijas apkarošanas programmas, gan īpaši atbalstāmo reģionu attīstības politika, gan – pats galvenais – jau izstrādātā vidēja termiņa stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā un darbs pie Latvijas 25 gadu stratēģijas izstrādes, kas balstīšoties uz esošajām nozaru stratēģijām.

Varētu domāt – re, te arī viss ir laimīgi beidzies, un Latvijas valsts, tās uzņēmēji un visi iedzīvotāji beidzot skaidri uzzinājuši, kurp un kādā veidā valsts virzīsies. Bet nekā nebija – pirmām kārtām jau jauno „modi” uz koncepcijām un stratēģijām tieši ap 1998. gadu bija pamanījuši visdažādākie, tostarp arī ne visai nopietni domas giganti un latviešu tautas labdari. Rezultātā par Latvijas attīstības stratēģijas izstrādāšanu nākamajiem desmit gadiem paziņoja pat miniatūrās Nacionālās reformu partijas priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins (kurš pēc tam gan aši pārmuka uz Tautas partiju un par attīstības stratēģiju kaut kā runāt vairs negribēja), un tāpat jau vesela virkne tobrīd krietni nopietnāku ļaužu paziņoja par Latvijas ekonomikas attīstības fonda dibināšanu, kurš atšķirībā no citām ekonomistu apvienībām nevis nodarbošoties „ar pompozām labdarības akcijām”, bet gan strādāšot „analītiskā un izglītojošā virzienā”.

Taču no desmit sabiedrībā pietiekami pazīstamajiem ļaudīm, kuri kļuva par fonda dibinātājiem, jau dažos nākamajos gados Latvijas Attīstības aģentūras ģenerāldirektors Māris Ēlerts tika pie krimināllietas par līdzdalību acīmredzamā Jūrmalas dzīvoklīšu prihvatizācijā, neskaitāmos politiskos procesos iesaistītā uzņēmēja Eižena Cepurnieka vārds uzpeldēja Jūrmalas balsu pirkšanas krimināllietā, savukārt uzņēmēji brāļi Ivars un Aivars Muravski uz brīdi kļuva par kaut ko līdzīgu sinonīmiem apzīmējumam „šaubīgos notikumos iesaistīts un politiskajiem spēkiem tuvs biznesmenis” – un kaut kā gluži nejauši ne šim, ne citiem ekonomiskās stratēģijas un praktiski izmantojamas tautsaimniecības analīzes sološajiem nevalstiskajiem veidojumiem nekas prātīgs no solītā nesanāca.

Tāpat ir ar dzīvīgāku veidojumu – partiju intelektuālo devumu: piemēram, jau 1998. gadā vai visās partiju priekšvēlēšanu programmās lauksaimniecība tika atzīta par vai vissvarīgāko un stratēģiskāko valsts ekonomikas nozari. Taču, kā tika atzīmēts tālaika medijos, „zemniekam tiek piedāvāts apmierināties ar apziņu, ka viņš ir stratēģiskās nozares pārstāvis, toties netiek paskaidrots, kā šis stratēģiskais stāvoklis izpaudīsies”: programmās neatrast ne skaidrus aprēķinus par lauksaimniecībā nodarbināto prognozējamo skaitu, ne attieksmi pret vietējā lauksaimniecības produktu tirgus aizsardzību, toties ir pa pilnam visdažādāko kuriozu – pat Latvijas Zemnieku savienība visā nopietnībā pieprasīja lauksaimniekiem tiesības „pašiem izvēlēties apstākļiem atbilstošu saimniecības formu un darbības virzienus” (it kā nezināmi ļaunie spēki nabaga zemniekiem piespiestu audzēt ziemeļbriežus vai iguānas).

Daudzcietusī ekonomiskā stratēģija

Tiesa, vēl paliek valsts struktūras, kuras deviņdesmito gadu beigās dažādu apstākļu dēļ bija sajutušas īstu garšu uz koncepciju, stratēģiju, programmu un politiku sacerēšanu. Taču arī te atradās sava nelaime – regulāri mainījās te atbildīgās personas, te struktūras, te politiskie uzstādījumi, te nepieciešamā finansējuma apjoms, bet, ja kāds dokuments beigu beigās tiešām tika pabeigts, izrādījās, ka reālu līdzekļu tā īstenošanai nav – un neviena valdība vai koalīcija pēc šādas stratēģijas arī nemaz nealka, dodot priekšroku pati savai valdības deklarācijai vai programmai, kura varbūt nav tik rūpīgi un zinātniski izstrādāta, toties ir savējā...

Jau tajā pašā 1998. gadā šāds liktenis piemeklēja Valsts ekonomiskās attīstības stratēģiju, par kuras nodošanu plašākai apspriešanai apmēram aprīlī paziņoja toreizējais ekonomikas ministrs, vēlākais Rīgas piena kombināta līdzīpašnieks un miljonārs Atis Sausnītis, vēl īpaši norādot, ka tikšot izveidots projekts valsts attīstībai, kas būs „ne tikai teorētisks, bet arī pielietojams praksē”. Protams, ar aprīli nekā laba nesanāca, un nākamreiz par programmatisko dokumentu jau ar nosaukumu Valsts ilgtermiņa stratēģija tā paša gada rudenī paziņoja Laimonis Strujevičs, kas pa šo laiku ekonomikas ministra amatā bija nomainījis A. Sausnīti (kurš stratēģiski domājošā premjera G. Krasta skatījumā bija „nepamatoti dramatiski” uztvēris Krievijas finansiālās krīzes sekas; laiks ātri pierādīja, ka A. Sausnītis krīzes seku aplēsēs vēl bija bijis salīdzinoši optimistisks).

Tika lēsts, ka jaunais dokuments, ko bija izstrādājuši Ekonomikas ministrijas speciālisti kopā ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem un mācību spēkiem, būs viena pamatīga programma, uz kuras bāzes varēs risināt ar valsts tautsaimniecību saistītās problēmas no 1999. līdz pat 2025. gadam. Tiesa, uzreiz sabiedrībai to vēl piesardzīgi nenodeva, taču, kad vēlāk tas tika izdarīts, izrādījās, ka tajā ir visvisādas gudras lietas: stratēģijā no „ilgtermiņa attīstības viedokļa analizēti piedāvājuma, pieprasījuma un sadales faktori, kā arī ārējā ekonomiskā vide”, „modelēti divi ilgtermiņa ekonomiskās attīstības scenāriji – pamatscenārijs un paātrinātās attīstības scenārijs – laika periodam līdz 2025. gadam”, kā arī pietiekami skaidri norādīts, ka „paātrinātās attīstības scenārijs varētu tik realizēts, tam būtu nepieciešams mobilizēt visas sabiedrības radošo potenciālu, valdības aktivitātes, izmantojot tiešās un netiešās sviras ekonomikā, diplomātijā un sabiedrības attīstībā, iespējami plaši un efektīvi piesaistot ārvalstu pieredzi un atbalstu”.

Tiesa, konkrēti attīstības plāni gan stratēģijā kaut kā nebija atrodami, bet vienalga tik nopietns dokuments nekavējoties tika iesniegts premjeram G. Krastam, kā arī nosūtīts dažādām valsts institūcijām. Un tā arī ir pēdējā reize, kad par to kaut kas dzirdams, jo izrādījās, ka Krievijas finanšu krīze, par kādu stratēģijas gudrie autori kaut kā nav iedomājusies, tomēr ne pa jokam sadrebinājusi visu Latvijas ekonomiku un aši bija jādomā, kā no šīs ķezas izķepuroties bez īpaši lieliem zaudējumiem pārtikas rūpniecībai un citām būtiskām tautsaimniecības nozarēm. Turklāt izrādījās, ka Latvijai ir bijusi izstrādājama vēl viena – iespējams, vēl būtiskāka stratēģija: jau tā paša 1998. gada oktobrī Ministru kabinetā tika izskatīta Ārlietu ministrijas sagatavotā Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā.

Savukārt jaunais gads nāca ar atkal jaunu ekonomikas ministru – un jaunām domām par stratēģijām un koncepcijām: Ainārs Šlesers strauji sadomāja izveidot visu tautsaimniecības nozaru konsultatīvās padomes, kurās tiktu pārstāvēti vismaz 60 procentu no konkrētajā nozarē strādājošiem uzņēmējiem, un nopietni ieminējās par… protams, jaunas valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijas izstrādāšanu. Gods kam gods, šoreiz ierosinājumi un informācija tika pieprasīti no visdažādāko nozaru pārstāvjiem, taču valsts iestāžu darba tempi un tradīcijas ātri iesūca pat bezgala enerģisko jauno ministru – un 1999. gada februārī viņš sāka runāt par vienotas tautsaimniecības stratēģijas izstrādāšanu… jau gada laikā.

Tiešām, nepagāja ne gads, un jau septembrī Ekonomikas ministrijā uz pirmo sēdi sanāca darba grupa, kuras uzdevums bija izstrādāt to pašu valsts ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Savukārt jau 2000. gada janvārī Ministru prezidents Andris Šķēle (kuram palīdzējuši jau daudzpieminētie stratēģi O. Kehris, M. Ēlerts u.c.) publiski paziņoja, ka Latvijas attīstības ilgtermiņa stratēģijas apspriešanā esot noslēdzies pirmais etaps. Tiesa, stratēģijas saturs palika noslēpumā tīts – citkārt enerģiskais premjers tagad paziņoja tikai to, ka turpmāk no četriem stratēģijas pamatmodeļiem tiks diskutēts tikai par diviem. Savukārt atkal nomainījies ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs apņēmīgi deklarēja – esot jāpanāk, lai izstrādātā dokumenta vadlīnijas tiktu pastāvīgi ievērotas valsts ekonomikas attīstības plānošanā. Protams, arī šie palika tikai vārdi.

Plāns ir vai plāna nav?

Tieši tāpat klājās ar neskaitāmām citām stratēģiskajām nostādnēm, kuras gatavoja Latvijas valsts institūcijas – tika izstrādāta programma nabadzības novēršanai, bet izrādījās, ka tai nav ne mazākā sakara ar finansiālajām reālijām; jau 1999. gadā bija izstrādāts milzumdaudz administratīvi teritoriālās reformas stratēģiju, modeļu un koncepciju – bet skaidrs lēmums netika pieņemts arī sešus gadus vēlāk; 2002. gadā tika izstrādāta lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepcija – bet pietiekamu finansējumu tās īstenošanai valsts neatrada; 2001. gadā gatava bija valsts ilgtermiņa stratēģija sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā, par ko ar lepnumu paziņoja vienotā regulatora padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un padomes loceklis Edvīns Karnītis, – un nākamie gadi izcēlās tieši ar biežiem, regulāriem un asiem ķīviņiem par viena vai otra energoresursa cenu pieaugumu.

Papildus tam ļoti īpatni jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tika izmantota arī ārvalstu un starptautisko institūciju tehniskā palīdzība, kura lielākoties izpaudās tieši dažādu ekspertu, padomu un stratēģiju piedāvājumā. Pietrūka tikai tāda sīkuma kā koordinācijas un skaidra skatījuma uz īsti nepieciešamajām lietām, un rezultātā ekspremjeram Mārim Gailim memuāros nācās ierakstīt: „Kad jau strādāju Ārlietu ministrijā, pēc Eiropas Savienības PHARE prasības tika nodibināta ārvalstu palīdzības koordinācijas komisija manā vadībā. Tad tikai atklājās brīnumi: piemēram, ka mēs esam pasūtījuši veselas trīs enerģētikas attīstības programmas – vienu pašai PHARE, vienu zviedriem un vēl vienu amerikāņiem...”

Savukārt daudzcietusī Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija, kurā tik glīti „definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, vājās un stiprās puses, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi, aprakstīti attīstības iespējamie scenāriji”, kurā „veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze, iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana” un kura „par galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē”, pēdējo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2001. gadā, bet pēc tam klusi un nemanāmi nogūla ierēdņu plauktos.

Un kā gan citādi, ja tobrīd aktualitātes bija pilnīgi citas: viena lieta – Latvijas virzība un nākotne pēc 30–40 gadiem (šāds laika posms bija minēts nabaga stratēģijā), pavisam cita – Eiropas Savienības fondu nauda, kura saņemama jau tūlīt, ja kārtībā būs tā sauktais Nacionālais attīstības plāns, kura sagatavošana tajā pašā 2001. gadā bija īpašu uzdevumu ministra, vēlākā miljonāra un eiroparlamentārieša Roberta Zīles pārziņā. Tāds patiešām arī tika sagatavots, un formāli uz „iepriekš sagatavoto sektoru un reģionu stratēģiju pamata” balstītais un ar daudzcietušo Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju saskaņotais dokuments savu pamatfunkciju veica patiešām labi – tas, protams, jau atkal nebija nekāds reālas valsts attīstības praktiskais plāns, taču izrādījās pietiekams ES fondu naudas saņemšanai tāpat kā tā pēctecis, kad jau tika izstrādāts piecus gadus vēlāk.

Arī nākamie gadi ir šādiem plāniem un plāniņiem bagāti – piemēram, 2003. gadā aktuāls bija Latvijas Attīstības plāns; 2004. gadā Ekonomikas ministrija valsti aplaimoja ar Tautsaimniecības vienoto stratēģiju, kuras mērķis bija „radīt uz tirgus saimniecību balstītu koordinētu tautsaimniecības politikas plānošanas mehānismu, lai paātrinātu ekonomisko attīstību” un kuru visnotaļ jūsmīgi nekavējoties novērtēja vēl viens jau no 90. gadu sākuma zināmais „regulārais stratēģis” U. Osis; Valsts kanceleja nāca klajā ar plānu, kā uzlabot valsts attīstības plānošanas sistēmu, padarīt vienkāršāku, pārskatāmāku un efektīvāku politikas plānošanu un koordināciju, – un šis plāns aizdomīgi atgādināja jau 2000. gadā izstrādātu līdzīga satura projektu; 2005. gadā Tautsaimniecības vienotās stratēģijas un attīstības padome Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa vadībā sāka rūpēties par tautsaimniecības vienotās stratēģijas īstenošanu, vēstot, ka Latvija ir „uz pareizā ceļa”, savukārt Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas aizgādībā esošā Stratēģiskās analīzes komisija laida klajā savus pirmos stratēģiskos gara augļus.

Nelaime tik viena: neraugoties uz neskaitāmajām stratēģijām un to izstrādē ieguldītajiem resursiem, arī piecpadsmit gadus pēc neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas regulāri atgadījās liela mēroga ekonomiskie notikumi, kas šķita gluži likumsakarīgi, taču Latvijas valsts vadītājus atkal un atkal pārsteidza pilnīgi nesagatavotus – no fakta, ka Latvijas iedzīvotāji nez kāpēc masveidā dodas strādāt uz ārzemēm, līdz iestājai ES sekojošu un to pat apsteidzošu pamatīgu cenu un inflācijas kāpumu. Un arī Ārvalstu investoru padome, 2005. gada jūnijā tiekoties ar valdības pārstāvjiem, nez kāpēc nebija īsti sajūsmā par visiem līdzšinējiem plāniem, stratēģijām, koncepcijām un politikām un… visā nopietnībā aicināja izstrādāt Latvijas attīstības stratēģiju, kurā tiešām būtu definēti mūsu valsts ilgtermiņa mērķi. Arī turpmākajos piecos gados nekas būtiski nemainījās - ja, protams, neskaita veselu virkni vēl papildus sacerētu plānu un stratēģiju.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

21

Brāķis

FotoIr lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.
Lasīt visu...

20

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

FotoPirmdien pulksten 10.00 preses konference par notikumiem valdības veidošanā. Es saprotu, stresa un spriedzes līmenis pieaug, intrigu skaits palielinās, taču Latvija ir pelnījusi labākos no labākajiem ministru posteņos. Latvija ir pelnījusi ieraudzīt balsojumu, vai parlaments vēlas pateikt jā vai nē valsts gudrākajiem prātiem, labākajam, kas mums valstī ir.
Lasīt visu...

21

Servitūts

FotoServitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par labu visiem, lai mazinātu konfliktus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...