Tukuma policistiem sākušies jauni treknie gadi, Ķuzis un pārējā vadība piever acis
Pietiek lasītājs02.10.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sekoju līdzi Pietiek publicētajiem rakstiem, un bieži minētas amatpersonas, kuras savtīgos nolūkos izmanto viņiem piešķirtās tiesības un līdzekļus. Nedaudz gribētu pastāstīt par Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Tukuma iecirkņa „taupību” ar valsts līdzekļiem.
Tukuma iecirknī pēdējos gados strauji pieaudzis dienesta transportlīdzekļu skaits, kuri paredzēti dienesta pienākumu pildīšanai. Bet izrādās, ka ar priekšniecības svētību šos transportlīdzekļus var izmantot gan privātajām vajadzībām, gan ikdienā, lai nokļūtu uz darbu.
Par priekšniekiem īpaši daudz nerunāsim, tie dienesta transportlīdzekļus vienmēr ir izmantojuši un izmantos personīgām vajadzībām, vien pieminēšu, ka naskākais, protams, ir iecirkņa priekšnieks, kura transportlīdzeklī nav GPS, tāpēc viņš šo transportlīdzekli izmanto savām vajadzībām (braucot uz dejošanu, vedot bērnus uz mācību iestādēm utt.), kā arī nav skops un uztic šo transportlīdzekli citiem darbiniekiem, privātajām izklaidēm.
Tā nesen ar šo transportlīdzekli darba laikā,Kārtības policijas nodaļas darbinieki ar nodaļas priekšnieku priekšgalā visi jautri aizbrauca uz Kandavu (30km) pabraukt ar kartingiem, bet daži „apveltītie” nekavējoties izrādījās, „Facebook” par to ievietojot bildes, lai tauta redz.
Tātad, nedaudz sīkāk par transportlīdzekļu izmantošanu. Iecirknī pienākumus veic vairāki privileģētie darbinieki, kuriem ir atļauts dienesta transportlīdzekļus ikdienā izmantot nokļūšanai uz darbu un mājās. Mazos attālumus neminēsim, protams gada griezumā tie saskrien, bet tie ir sīkumi.
Lielākie attālumi: viens darbinieks ikdienā brauc uz Kandavu - turp un atpakaļ aptuveni 60km, viens uz Pūri - aptuveni 40km, tad vēl Smārdi - aptuveni 20km, bet viens ir īpaši nekaunīgs, sāka strādāt aptuveni divus gadus atpakaļ, tad iekārtoja iecirknī savu mīļo meiteni, pirmos mēnešus pabrauca ar personīgo auto, kārtības policijas nodaļas priekšnieks ļāva liet degvielu uz iecirkņa transportlīdzekļu rēķina no transportlīdzekļiem, kuriem nebija GPS vai kuri nebija tehniskā stāvoklī, lai piedalītos ceļu satiksmē, bet degvielas norma bija jānobrauc.
Tad, pakāpeniski sāka izmantot dienesta transportlīdzekļus, ikdienā braucot uz savu dzīvesvietu Jelgavā; sākumā vēl baidoties no reģiona kontroles, izmantoja transportlīdzekļus, kuriem nebija GPS, bet tagad arī tas nav šķērslis, parēķinot dienā tas sanāk aptuveni 120km. Protams, ar to vēl nepietiek, lai aizbrauktu un noliktu to pie savas dzīvesvietas, bet nē, kungs vēl ved sievu uz darbu utt. (Sievai draudzīgs brīdinājums – pieskatiet vīru.)
Tāpat šis kungs, veiksmīgi pildot pienākumus Tukuma iecirknī, vēl papildus darba laikā strādā Policijas koledžā uz pusslodzi par šaušanas instruktoru, protams, uz šīm nodarbībām tiek braukts ar dienesta transportlīdzekli. Un jūs domājat, ka šīs stundas kamēr viņš brauc uz mācībām un apmāca savus kolēģus, tiek izskaitītas ārā no tiešo pienākumu veikšanas laika uzskaites? Nebūt ne, kungs saņem pilnu algu un vēl ar priekšniecības svētību tiek pierakstītas virsstundas, papildus samaksā vēl koledža.
Aizmirsu pieminēt, ka pēc mīļās meitenes iebīdīšanas amatā kungs vēl iebīdīja iecirknī savu čomu, kurš dzīvo Dobeles novadā. Tagad, protams, pa ceļam uz darbu jāpaķer arī viņš, un, ja viena nav darbā, otrs arī nebūs, kā arī atvaļinājumā kopā, jo neies jau braukt ar savu auto.
Parēķinot ikdienā minimālais attālums, ko nobrauc personīgiem mērķiem iecirkņa darbinieki, ir aptuveni 240km, bet reālais varētu būt dubultā. Tad mēneša un gada griezumā var redzēt, kādas ir naudas summas, kuras tiek izmantotas savai labklājībai.
Policijas darbinieku uzraugošās iestādes IDB un IKB neko nedara, lai kontrolētu transportlīdzekļu izmantošanu, bet Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis - lai sakārtotu. Jo vienmēr jau var atrakstīties, ka transportlīdzekli piešķir braukšanai uz dzīvesvietu tāpēc, ka, iespējams, būšot kāds notikums, uz kuru steidzīgi vajadzēšot ierasties, bet šādu izbraukumu nav, jo ir operatīvā grupa, kura arī brauc uz notikumiem. Un to varētu paanalizēt, cik ir bijuši izbraukumi, kad persona nav bijusi operatīvās grupas sastāvā.
Šāda situācija jau nav tikai Tukuma iecirknī, šādi roklaižas un nekauņas ir visos iecirkņos. Tāpat arī reģiona vadība un darbinieki, kuriem ir netrafarētie transportlīdzekļi, brauc uz nebēdu, jo tos jau neviens nekontrolē. Kaut patiesībā dienesta transportlīdzekļiem būtu jāatrodas iecirknī un visiem uz dzīvesvietām jātiek pašiem, izņēmums varētu būt operatīvās grupas sastāvs.
Otra lieta, par kuru vēlējos sabiedrību informēt - un varbūt arī VID un IDB tas interesēs: visi Tukuma policijas iecirkņa darbinieki un daļa no sabiedrības zina, ka Tukumā ar apsardzes funkciju nodrošināšanu nodarbojas SIA”VP Apsardze”, firmu izveidoja Tukuma iecirkņa priekšnieks, Kārtības un Kriminālpolicijas priekšnieki un, cik dzirdēts, ar Ķuža palīdzību, jo iecirkņa priekšnieka un Ķuža starpā pastāv radniecības saites.
Firmas logo un nosaukums klientiem dod pārliecību, ka faktiski ar viņu apsardzi nodarbojas Valsts policija. Tāpat arī tas, ja uz līguma slēgšanu ierodas dienesta transportlīdzeklī un formas tērpā, rada papildu bonusus.
Laika gaitā savas daļas firmā pārrakstīja uz sev zināmām personām iecirkņa un kriminālpolicijas priekšnieki, jo baidījās no liekas publicitātes, bet kārtības policijas šefs joprojām turpina šo rūpalu. Viss jau būtu labi, bet veids, kā tas tiek veikts, pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto kārtību, nebūtu pieļaujams. Kārtības policijas priekšnieks aktīvi iesaistījies konkurējošo firmu un citu objektu apsardzes darbinieku kontrolē, liekot savā pakļautībā esošajiem darbiniekiem veikt šo kontroli ar cēlu mērķi, lai tiktu ievēroti apsardzes jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasības.
Bet pats tanī pat laikā slēdz līgumus par fiziskas apsardzes nodrošināšanu, piemēram ballēm Jaunpils un Viesātu pagastos: šajos pasākumos apsardzi nodrošina policijas darbinieki formas tērpos, ierodoties ar dienesta transportlīdzekļiem, bet pēc tam tiem skaidrā naudā tiek samaksāts uz rokas.
Šī firma jau vairākus gadus veic arī apsardzi bērnu nometnē „Albatros”, Ķesterciemā, kur cauru diennakti jāatrodas fiziskai apsardzei: šo objektu apsargā policijas darbinieki un kārtības policijas priekšnieka paziņas bez apsardzes sertifikātiem un formas tērpa. Iepriekšējos gados tika pieļauts, ka iecirkņa darbinieki varēja šajā „haltūrā” ierasties ar dienesta transportlīdzekļiem un darba laikā atrasties tur, kaut gan darba samaksu maksāja arī par darbu Valsts policijā.
IDB varētu veikt pārbaudi, kādi transportlīdzekļi iepriekšējā gadā atradās šajā objektā, cik ilgi un kādi darbinieki. Šādi tiek izsaimniekoti valsts līdzekļi, nemaksāti nodokļi un pārkāpti normatīvie akti no kārtības policijas priekšnieka puses. Šādi objekti ir vairāki un par visiem tiek maksāti skaidrā naudā, jo šai firmai nav tik daudz darbinieku, kas varētu nodrošināt fizisku apsardzi vairākos objektos.
Tad jau trīs lietas - labas lietas. Ķuža slavenais algas pielikums visiem policijas darbiniekiem, - no tā sanācis tā, ka algas būtisku pielikumu saņēmusi tikai iecirkņa vadība, kuriem pielikums mērāms vairākos simtos, bet pārējiem sanācis tikai vidēji ap 70 EUR uz rokas. Bet iecirkņa nodaļu priekšniekiem, lai nu beidzot visus spēkus novirzītu tikai darba pienākumu veikšanai, tomēr par maz, jo turpina katru trešo nakti veikt apsardzes funkcijas privātā firmā „LatRosTrans”.
Var jau būt, ka kāds teiks, ka priekšniekiem jāsaņem vairāk nekā pašreizējie vidēji 1300 EUR uz rokas, bet Tukums nav Rīga vai Jūrmala, un noziegumu skaits nav tik liels, lai maksātu rausējiem vēl vairāk. Ja kāds vēlas, lai apskatās ienākumus Tukuma iecirkņa vadībai, jo tie ir publiski pieejami. Vēl piebildīšu, ka rausēju kungi katru mēnesi raksta sev virsstundas par neveiktiem pienākumiem un paretam sadala sev prēmijas.
Varbūt kāds var beidzot papurināt šo izšķērdības kantori, jo piegriezies, kā valsts amatpersonas uz pārējo rēķina dzīvo uz nebēdu, bet pārējiem tik jānoskatās, kā tiek tērēti viņu maksātie nodokļi. Tukuma iedzīvotājiem laikrakstā „Tukuma Neatkarīgās Ziņas” pārsvarā tiek publicētas ziņas, kas liek domāt, ka policijā strādā lieli sava darba profiņi, bet reālā situācija netiek publicēta (neatklātie noziegumi, policistu patvaļas, kukuļņemšanas un miesas bojājumu nodarīšanas no policistu puses), jo... šī laikraksta galvenā redaktore ir kārtības policijas priekšnieka sievasmāte.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
