Tumša migla virs Latvijas ūdeņiem

Makšķernieku biedrību aktīvākā daļa apvienojās jaunizveidotā biedrībā – Makšķernieku organizāciju sadarbības padomē (MOSP) un uzsāka sadarbību ar ieinteresētajām institūcijām – Zemkopības ministriju, VARAM, Pašvaldību savienību, lai plašākas masas iesaistītu lēmumu pieņemšanā, pamatotu un aizstāvētu makšķernieku viedokļus un nākotnē palīdzētu izvairīties no kļūdainu lēmumu pieņemšanas.

Viens no precedentiem, kas pamudināja uz šo nepieciešamību, bija situācija ar MK noteikumiem, kuri regulē zemūdens medības Latvijā, ko ZM bez nepieciešamās publicitātes klusiņām pieņēma, mūsuprāt, pamatojoties uz ļoti apšaubāmiem argumentiem. Argumenti vēlāk izrādījās nepatiesi. Tomēr mainīt kļūdaino lēmumu un jautājumu skatīt no izejas punkta ZM nespēj pat pēc atkārtotiem biedrību ierosinājumiem.

Tā vietā jau vairāk nekā 6 mēnešus tiek risinātas relatīvi vienkāršas, bet svarīgas, Makšķerēšanas noteikumu (MN) izmaiņas. Jau pēc dažām nedēļām sākas aktīvs zivju nārsta periods, kura laikā makšķerniekiem ir aizliegts makšķerēt gan no laivām, gan iebrienot ūdenī, bet joprojām nav aizliegtas zemūdens medības. Vēl jocīgāk. Valsts sekretāru sanāksmei ir iesniegts „Grozījums Ministru kabineta 2007.gada 2.maija noteikumos Nr.295 „Noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos””, kuros aprīlī par 2 nedēļām tiek saīsināts lieguma laiks murdu zvejai Daugavā un Buļļupē, Feimaņu, Lielajā Ludzas, Liepājas un Papes ezerā.

Izskatīts un nosūtīts ar visu ieinteresēto pušu pieaicināšanu, bet „aizmirstot” painteresēties par makšķernieku organizāciju viedokli. MOSP līdz šai dienai nav varējusi izdabūt no ZM kādu pierādījumu, kas liecinātu, ka šīm izmaiņām ir zinātnisks pamatojums. Vai tiešām, nārsta periodā aizsprostojot ar murdiem zivju migrācijas ceļus, var panākt saimniecisku labumu?

Kopš dibināšanas MOSP iesaistījās ZMZD darba grupās, iesniedza ierosinājumus MN izmaiņām, tās tika apspriestas, piedaloties VARAM, ZMZD, BIOR un citu svarīgu institūciju kopējās sanāksmēs, izmaiņas ir apspriestas nu jau vairākas reizes, tomēr joprojām maldās ZM gaiteņos un nav nonākušas pat līdz valsts sekretāru sanāksmei. Pretstatā veiktajām izmaiņām zemūdens medību jautājumos pērnā gada nogalē un pretstatā arī izmaiņām zvejas liegumos, Zvejniecības likumā.

MOSP vadība ir tikusies ar Latvijas Zvejnieku federācijas vadību neformālā gaisotnē un vairākkārt apspriedusi sadarbības iespējas Latvijas ūdeņu apsaimniekošanas un attīstības politikā, pārrunājusi pašreizējās situācijas trūkumus un vienojusies par vairākiem jautājumiem, kuros makšķerniekiem un zvejniekiem ir radies kopējs viedoklis. MOSP saprot, ka vietējo zivju pieejamība Latvijas iedzīvotājiem ir svarīga. Neskatoties uz konstruktīvu sadarbību no MOSP puses, ZMZD tomēr joprojām cenšas uzturēt dalījumu zvejniekos un makšķerniekos, nostādot mūs pretējās nometnēs, neaicinot pat uz sanāksmēm, kurās skata priekšlikumus, kuras iesnieguši attiecīgi makšķernieki vai zvejnieki.

MOSP valde aicina ZM pildīt Zemkopības ministrijas 16.08.2011 vēstulē „Par sadarbību” solīto, citēju: „ZM ņems vērā MOSP vēstulē pausto un attiecīgi iesaistīs to sanāksmēs un darba grupās, kurās tiks apspriesti makšķerēšanas jomu skaroši jautājumi.” Vai tiešām ZM uzskata, ka zivju resursu izmantošana nav makšķerniekus un zvejniekus vienojošs faktors? Vai rūpnieciskā zveja – murdu likšana nārsta laikā neskar makšķernieku intereses?

MOSP aicina ZMZD pievērst uzmanību situācijai, ka zvejniecība iekšējos ūdeņos, līdzīgi kā tas ir okeānos un jūrās, ir ļoti „pelēks” ekonomikas sektors un pašreizējā budžeta situācijā ir ļoti apgrūtināta ūdens resursu lietošanas kontrole. Kā pierādījumu varam minēt kaut vai Latvijas mazpilsētas, kurās iekšējo pieprasījumu pēc svaigām zivīm apmierina maluzvejniecība. Tirdzniecības vietās svaigas saldūdens zivis pieejamas ļoti ierobežotā apjomā. Tas traucē uzņēmējdarbības attīstībai lauku reģionos, kur VARAM cīnās par visa veida atbalstu un uzņēmējdarbības attīstību.

Piemēram, ZM ir iesniegusi grozījumus Zvejniecības likumā, kuros paredzēta vadu zveju iekšējos ūdeņos (iepriekš vadu zveja tika atļauta tikai ar speciālām atļaujām speciālos gadījumos). Kā viens no iemesliem ir minēts pārlieku liels mazvērtīgo zivju īpatsvars, kas veicina krājumu kvalitātes samazināšanos un ūdenstilpņu aizaugšanu. Vai situāciju atrisinās vadu zveja? Vai „mazvērtīgajām zivīm” ir realizācijas kanāli, kuri finansēs vadu zvejas izmaksas? Kas apmaksās vadu zvejas izmaksas, ja vērtīgās zivis tiks laistas atpakaļ, kā tas tiek deklarēts? Vai arī kārtējo reizi ZM palīdz zvejniekiem patīrīt vērtīgo zivju resursus iekšējos ūdeņos ar jauniem rīkiem?

Vai tomēr ZM nevajadzētu jautājumu risināt ar daudz dabiskākām metodēm, piemēram, atjaunojot un pastāvīgi papildinot plēsīgo zivju populāciju? Tā ir pamatīgi cietusi, un, iespējams, vainīgi ir tīklu tūkstoši, kurus legāli un nelegāli lieto tā saucamie pašpatēriņa zvejnieki? Vai nebūtu laiks šos jautājumus risināt ar reāliem zinātnieku pētījumiem un atzinumiem un saskaņā ar valstī pasludinātām prioritātēm nevis tēzēm pie sanāksmju galda? Vairumā ZMZD sanāksmēs nepamet sajūta, ka vislabāk ir nedarīt, jo darot ir jāuzņemas atbildība par sekām.

Vai ir iespējama ilgtspējīga vietējā akvakultūras tirgus attīstība, ja šo nišu aizpilda maluzvejniecība, kura bieži maskējas zem pašpatēriņa zvejas?

Ir acīmredzams, ka mūsu sapostītajā lašupē Daugavā par Latvenergo ( LV iedzīvotāju samaksātajiem) līdzekļiem jau gadu desmitiem tiek ievākti, pavairoti un migrējošu mazuļu fāzē atpakaļ atlaisti Daugavas laši, skaidri apzinoties, ka tie nonāks galvenokārt maluzvejnieku lomos. Jo lielos Daugavas lašus, lielākus par 5 kg, pat profesionāļi nedrīkst zvejot tirgus vajadzībām. Tos it kā drīkst ķert arī makšķernieki, taču makšķernieku optimisms par loma iespējām nosprūst kopā ar lašiem zvejas murdu un tīklu desmitos Rīgas ostā vai tepat Rīgas centrā. Šogad zvejnieki murdu pamanījās noenkurot pat blakus pirmajām nārsta beržu vietām tieši zem Rīgas HES.

Valsts budžetā ik gadus no makšķerniekiem ienāk simtiem tūkstošu latu, no kuriem atpakaļ nozarē ar valdības lēmumu tiek atdota labi ja trešā daļa. Cik no tās nonāk līdz ūdeņiem un cik paliek gaišajos ministrijas gaiteņos un „gudrās apspriedēs”? MOSP ir radies viedoklis, ka ierēdņiem, kuriem būtu jānodarbojas ar mūsu ūdeņu ilgtspējīgu attīstīšanu, dienas kārtībā parasti nonāk tikai tie priekšlikumi, kas tiek iesniegti no sabiedriskām organizācijām vai skaitliski nelielām interešu grupām.

MOSP aicina atbildīgās amatpersonas sākt ilgtermiņa programmu izstrādi un nenovērtēta resursa – Latvijas iekšējo ūdeņu zivju krājumu – apsaimniekošanas stratēģijas izstrādi. Beidzam cīnīties ar sekām un sākam mērķtiecīgi strādāt attīstībai!

Novērtē šo rakstu: