Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā man apkārt notiekošais sāk šķist par traku. Ar to es domāju situācijas, kad tiek izšķērdēti, nozagti vai bezjēdzīgi izsaimniekoti simtiem miljonu valsts budžeta līdzekļu, par to mēs uzzinām nevis no tiesībsargājošajām iestādēm, bet žurnālistiem, un tas viss kaut kur rāmi izplēn kā rīta migla mijkrēslī.
Tā pirms nepilna mēneša Valsts kontroles revīzijā secināts, ka, ieguldot 3,1 miljonu eiro sava elektroautomobiļu uzlādes staciju tīkla izveidē, Zemkopības ministrija nav rīkojusies atbilstoši saviem attīstības plāniem un jēgpilni. Ziņa izsauca sabiedrības sašutumu, atbildīgās amatpersonas neveikli skaidroja faktu, ka iepirkumā uzvarējusī firma “Topos L” pieder Nacionālās apvienības eiroparlamentārieša Riharda Kola māsai Elizabetei Kolai. Projektu sāka zemkopības ministra Kaspara Gerharda laikā, un viņš jau paziņojis, ka Nacionālā apvienība neuzņemas atbildību par izšķērdētiem valsts līdzekļiem. Tātad - meklējiet citur.
Lai arī revidenti materiālus nodevuši tiesībsargiem un Iepirkumu uzraudzības birojam, vai kāds tiešām lolo ilūzijas, ka šoreiz šai afērai būs arī vārdi, uzvārdi un redzēsim, ka pēc zibenīgas izmeklēšanas tiks uzsākts kriminālprocess un kāds sagums tiesas priekšā zem savas vainas nastas? Vidusmēra latvietim pat sapņos šāds iznākums vairāk nerādās. Varētu domāt, ka tagad uzmanīgi tiks “vērtēts” un “pētīts”, kā tad “tā varēja gadīties”. Bet arī tā jau vairs nenotiek! Nedēļu šī ziņa bija aktuāla un tad tika noņemta no aktuālo ziņu plūsmas. Kas tad tur, tie taču ir tikai daži miljoni, uz pārējo afēru s...du čupas fona šī ir tāda maza spiriņa.
Pirms nedēļas uzzinājām, ka Dienvidu tilts Latvijai izmaksājis gandrīz miljardu eiro. Tā pati Valsts kontrole konstatēja, ka, vienojoties ar būvnieku par izmaiņām norēķinu kārtībā, pašvaldība prettiesiski saskaņoja nepamatotu būvdarbu izmaksu sadārdzinājumu, tādējādi izšķērdējot pašvaldības līdzekļus 27 miljonu latu apmērā. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, izbeidzot 2009.gada pavasarī sākto kriminālprocesu Dienvidu tilta būvniecības lietā, vainīgos neatrada. 27 miljoni bija un pēkšņi pazuda - kā tādā pasakā ar kādam ļoti laimīgām beigām. Laimīgas beigas bija gan tiem, kuri miljonus mācēja “izshēmot”, gan, visticamāk, tiem, kuri “shēmotājus neatrada”. Abpusējs izdevīgums, tā teikt!
Bet arī Dienvidu tilta afēra izskatās kā maza krāpšana uz “Rail Baltica” milzu izzagšanas fona. “RB Rail” AS valdes locekles Kitijas Gruškevicas cimperlīgi koķetā atrunāšanās raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, kad finanšu ministrs Arvils Ašeradens viņai uzdeva jautājumu par valdes atalgojumu apmēru, ir kā spļāviens katra nodokļu maksātāja sejā. Nevis tāds mazs, kautrīgs spļāviens, bet tāds sulīgs, pirms tam ievelkot mutē no deguna kārtīgu zaļo puņķu biezeni.
16 000 eiro vidēji mēnesī - tik saņem šie apsviedīgie siles pumpji, kuri ir iemācījušies kaligrāfiski atbildēt uz jebkuru jautājumu dažādas juridiskiem svešvārdiem un terminiem piesātinātas frāzes, pat nakts vidū gultās augšā uzrauti. Nav ne jausmas, cik miljonus izsūknēs šī projekta administrācija, cik jaunas mājas taps Mārupē un Garkalnē, bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka neviens ne par ko neatbildēs arī tad, ja Daugavas pālis paliks vien skaista dekorācija, kuru ārzemju tūristiem varēs parādīt kā mūsu valsts impotences simbolu.
Neatbildēs ne Briškens, ne Gruškevica, pat neviens Satiksmes ministrijas ierēdnis. Jo neviens pat neko nemeklēs. Un pēc gadiem lasīsim, cik nelietderīgi ir tikuši iztērēti X miljoni eiro šajā sāgā un ka Valsts policija vai KNAB pēc “ilgstošas izmeklēšanas” vainīgos nav atraduši. Tieši tik vienkārši. Jo “neviens ne par ko neatbild” - tas ir jaunais valsts pārvaldes lozungs, kuram būtu jānomaina Ministru kabinetā esošo “viens likums - viena taisnība visiem”.
Varētu turpināt ar vēl un vēl tamlīdzīgiem stāstiem, kur miljoni izšķīst kā karstā tējā iebērti cukurgraudi. Esam nonākuši līdz tādām kā kopīgām beigām, kad katrs tur “augšā” nesodīts, nu jau pat neslēpjoties, dara, ko grib, tiesībsargājošās iestādes ir kā fiktīva, no plastilīna veidota izkārtne, un mēs pārējie uz to noraugāmies kā uz krimināldrāmu, kur labajiem uzvarēt nav lemts. Tiesībsargājošās iestādes tāpat kā sabiedriskie mediji jau sen kalpo vadošajai elitei, nevis tautai, un atražo elitei vēlamo rezultātu.
Vai kādam vēl ir jautājumi, kādēļ nevis kāds atgriežas no emigrācijas Latvijā, bet turpina braukt prom uz neatgriešanos? Vai kāds joprojām nesaprot, kādēļ vidusšķira izvēlas nedzemdēt bērnus? Vai kāds vēl ir tik dumjš un nesaprot, ka skolotājiem likumā paredzētā, bet tomēr nepiešķirtā nauda ir tā pati nauda, kura tūlīt grims aizmirstības purvā kopā ar Latvijas titāniku „airBaltic”?
Smejamies, ka Krievijas armijas budžets ir izzagts, bet kāpēc neaizdomājamies, ka kas tamlīdzīgs varbūt noticis Aizsardzības ministrijā, ja neviens nejēdz neko sakarīgu pateikt vai izdarīt, kad valstī ielido nevis raķetes vai iznīcinātāji, bet viens, ar sprāgstvielām aprīkots krievu drons? Un kā var būt tā, ka aizturētie krievu spiegi no Latvijas dodas prom gandrīz orķestra pavadībā?
Valsts ir izzagta, parādos un korupcijā līdz ausīm. Un tagad, kad koalīcija sākusi gramstīties gar mūsu pensiju uzkrājumiem, vai kāds tiešām vēl saskata gaismu tuneļa galā? Jo tuneļa gals tūlīt tiešām būs klāt.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
