Iesaki rakstu: 
Nu, ko, brīnišķīgie un visi pārējie – vēlēšanas pārdzīvojām, nakts cirku noskatījāmies, tagad laiks dzīvot tālāk. Ar zināmām pārdomām un vājām cerībām, protams. Tomēr vadošais secinājums – puritāniskais latvietis politiskā līmenī ir izcili seksuāls. Nu, patīk tas process, ka vai nu – visur, ar jebkuru un jebkādā veidā, vislabāk ar tiem, kuri pamanījušies tik daudzkārt “izjāt” jau iepriekš. Visās atverēs un brutāli. Kaut kas līdzīgs politiskajam mazohismam…
Taču arī šoreiz neizpalika neviens no katrās vēlēšanās ierastajiem elementiem – pa kādam pārsteigumam, iepriecinājumam un arī vilšanās brīdim…
Balsojot viss aizmirstas?
Vislielākais pārsteigums, protams, ir un joprojām paliek augstais līdz šim valdošo nejēgu “Jaunās vienotības” (JV) rādītājs. Maz šaubu, ka balsoja kontingents, ko iepriekš apzīmēju kā šīs “politbandītu varzas radinieki un bļodlaižas, kas piezīdušās šo politiķu izveidotajai birokrātu mašinērijai un no tās gūst zināmus labumus”, un vismaz viņu tuvākie radinieki.
Jo sāls ir “tīklā”, kas izveidots (noausts) pēc dažu pašvaldību labākajiem paraugiem, kur vietvalžu struktūrās (mazākās pašvaldībās) strādā plus-mīnus puse attiecīgās teritorijas iedzīvotāju, kas, neskatoties ne uz ko, savu ierasto pilnīgo vai daļējo komfortu nākotnē ir gatavi iemainīt pret balsi šodien. JV ir lieliski nodemonstrējusi, ka šis princips labi darbojas arī valsts mērogā.
Un, protams, jāpieskaita arī tā saujiņa, kas pavērtām mutēm ir klausījušies “mieramikas” (kan)Kariņa mierīgo (uz debašu fona, kas reizēm nolaidās tuvu publiskās atejas līmenim – itin pieklājīgo), taču demagoģisko un izvairīgo muldēšanu TV. Piemēram, uz pārmetumu par vājajām sekmēm korupcijas apkarošanā šis personāžs tik vien spēja, kā visā nopietnībā skaidrot, ka “ir palielināts KNAB budžets, birojs strādā”. Tas tiešām ir rādītājs? Kuro gadu birojs jau “strādā”? Turklāt – vai ir valstī kāda iestāde, kurai budžets pēdējos gados nav palielināts? Par partiju apbēršanu ar naudu pat nerunājot…
Pārsteiguma faktors ir tas, ka uz šo ledus andelmaņa muldēšanu “uzķērās” tik daudzi, kā uz burvju mājiena aizmirstot gan partiju JV vadībā sev piešķirtos miljonus, gan vējā izkaisītos “kovidmiljardus” un miljonu “dāvināšanu” sporta trases īpašniekiem… Par tādiem sīkumiem kā atpalicību un ekonomiskās attīstības fiasko pat nerunājot…
Bezkompromisu izmetiens izgāztuvē
Patīkams iepriecinājums ir divu valdošo grupējumu, nekompetentā komjaunieša Reira un prokrievisko stulbeņu iemešana vēstures atkritumu tvertnē. Sevišķi loģisks šis iznākums ir attiecībā uz “konservatīvajiem” un “aparistiem”.
Pirmie, lai kā lielītos ar uzpūstiem panākumiem, stājoties “pretī ietekmīgiem cilvēkiem” (un maķenīt “uzspiežot” uz tiesu), varētu atcerēties arī aktīvo un destruktīvo valdības “bombardēšanu” tās pirmajos gados, faktiski tīšu Latvijas tranzīta nozares un ostu pārvaldības sagraušanu, šo politiķu vispārējo aroganci, un secinājums uzprasītos pats no sevis – katrs saņem to, ko nopelnījis.
Otrie ar visiem reklāmbļauriem pabrikiem, naudas izšeftētājiem pavļutiem un vidēji reģionālajiem caurlaižu ūpjiem tikpat pelnīti ielidoja pagātnes annālēs, “pateicoties” savai “saimniekošanai” veselības un citās jomās un nebūt ne slavējamās rīcības dēļ, rejot valdības “vadoņa” virzienā nevis klātienes sēdēs, bet aizmuguriski radio reklāmās. Tāpat godu nedarīja nekompetenta skolaspuikas iecelšana ministra krēslā un vāji slēptā spēļu eļļu lobēšana. Šis politisko klaunu bastions nu varēs ietaupīt pa ziepju gabalam…
Vēl lielāks iepriecinājums ir līdzšinējā Kremļa rupora ielidošana turpat, politisko atkritumu kaudzē. Šo politisko iznireļu un viņu Latvijai naidīgo drauģeļu grupējums tagad var pulcēties savās dzertuvēs un piesaukt māti, kādā valodā vien vēlas. Šie sarkanie ir vēsture. Zināmu piesardzību raisa fakts, ka daļa šī elektorāta ir pagriezusies radikālākā plaknē un izrādījusi gatavību doties cita Kremļa ideju sekotāja Rosļikova pavadā, bet tas jau būs cits stāsts. Sausais atlikums jebkurā gadījumā ir pozitīvs, promaskavisko vaukšķu Saeimā kļuvis uz pusi mazāk, un nekā cita, kā vien komunistiskas idejas šiem piedāvājumā nav.
Zināma vilšanās, ka valstij izšķirīgā brīdī salīdzinoši vāji nostartēja “nacionāļi”. Reitingos pacēlušies uz noziedzīgā kara fona austrumos, šie politiķi skaitliski varēja bīstami tuvoties pat JV, taču “savlaicīgi” savas pozīcijas pamatīgi “atšķaidīja” ar pagalam neveiksmīgām un neizteiksmīgām “lokomotīvju” un ministru figūrām. Nu, nevelk kultūru katastrofālais tenors Puntulis! Nu, ir ekonomikai par vāju gan sakņu bāzes direktors Vitenbergs, gan lepnā kurzemniece Indriksone! Tāpat savā krēslā daudz par vāju ir kandidātu sarakstā nelienošā, pārsvarā vispār nemanāmā politiskā prostitūta, kam Gerhards uzvārdā. Vai tiešām rezervistu soliņš ir tik īss un vairāk par nacionālpatriotiskiem saukļiem piedāvājumā nekā cita nav? Ja tā, tad aiziešana pa konservatīvo un ieziepēto aparistu taku ir laika jautājums.
Tikai viena iespēja?
Koalīcijas veidošana varētu atgādināt vēlēšanu cirka otro daļu, kur klaunu-diegabikšu pulciņš naski centīsies skatīties citiem uz pirkstiem, lai tik kādam kaut kas netiek par daudz ministru portfeļu izskatā. Arī pašu deklarētie principi un drošiem triepieniem savilktās “sarkanās” līnijas dara savu.
Pirmajā ierosinātajā kombinācijā – JV + nacionāļi + Apvienotais saraksts (AS) – salasās it kā pietiekamās 54 balsis, bet sastāvs ir daudz par trauslu. Pietiks pāris censoņiem sadomāt savējos “uzmest”, dažiem saslimt vai aizdoties komandējumā, varbūt AS “negaidīti” sašķīst gabalos, un – vairākuma jau vairs nav. Papildspēku piesaiste ir diezgan problemātiska – šo kompāniju stutēt diezin vai gribēs kāds no pārējiem ievēlētajiem politiskajiem grupējumiem. Ja nu vienīgi austrumu virzienā lūkojošies politbiznesmeņi piekritīs “notirgot” savu balsi apmaiņā pret kādiem labumiem lielākas stabilitātes vārdā…
Turklāt pamatots ir jautājums – ja reiz līdzšinējais premjers, pie kura JV turas kā blusa pie suņa spalvas, teju kolektīvi raksturots kā vājš, neizlēmīgs un vienkārši kā “valdības preses sekretārs”, tad kāda loģika ir vispār sākt apspriest valdības veidošanu ar tādu nespējnieku priekšgalā? Visi tā arī kolektīvi turpinās nīkuļot vārguļa vadībā? No pārējām Baltijas valstīm ne tikai atpaliekot, bet varbūt sākot skriet atmuguriski?
Atkal atdursimies pie atziņas, ka “citas iespējas vienkārši nav”, un dzīvosim ar domu “labāk šāda (nespējnieku) koalīcija nekā nekāda”? Jo, ņemot vērā savilktās “līnijas”, jāatzīst, ka citas valdības izveidošanas iespējas sanāk vien knapi teorētiski. Un arī tad tikai ar trauslu dažu balsu vairākumu. Jāsecina, ka pieredzējušajiem šeftmaņiem atkal visi vārti vaļā. Ja vien kabineta veidošanas procesā kāds nelauzīs kaklu…
Šāda situācija satrauc visvairāk.
P.S. Pāris dienu pēc vēlēšanām radās sajūta, ka visa iepriekšējo mēnešu ambrāža ir bijusi labi maskēta krāpšana. Kolēģis saņēma priecīgu vēsti no gāzes piegādātāja – jums ir piešķirts pabalsts gāzes rēķina apmaksai! 200 eiro palielinājuma apstākļos atbalsta summa ir…. 7 eiro! Bravo, (kan)Kariņ, tavi polittehnologi savu maizi velti neēd!
P.P.S. Krimināltiesiskā izpratnē solīšana un solījuma nepildīšana tiek uzskatīta par krāpšanu. Interesanti, kādēļ šis princips nekad nav attiecināts uz politiskajām partijām un to solījumiem?
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
