Tuvākajās dienās mēs būsim liecinieki, kā „Progresīvie” terorisma atbalstītāji arī Latvijā manipulēs ar demagoģiju, ka nosoda „Hamas”, bet atbalsta palestīniešu politiķus
Alvis Hermanis08.10.2023.
Komentāri (167)
Iesaki rakstu: 
Tas, kas šodien notika Izraēlā, manas dzīves laikā notiek pirmo reizi. Tikko zvanīju saviem draugiem tur, un arī viņi apliecina, ka nekas tāds pēdējos 50 gados tur nav pieredzēts. Upuru un arābu teroristu nolaupīto cilvēku skaits joprojām nav apzināts, bet tas būs milzīgs, jau tagad skaidrs. Ne velti daudzi tur notiekošo jau nosaukuši par Izraēlas Buču.
Šie notikumi būs katalizators arī visiem rietumu valstu kreiso liberāļu politiķiem un viņu vēlētājiem, kuri daudzu gadu garumā izraēļu/palestīniešu konfliktā bija nostājušies teroristu pusē. Tai skaitā arī Latvijā esošā "Progresīvo" partija, kuras ES ideoloģiskie satelīti visu šo laiku atbalstīja un finansēja palestīniešus, kuri par šo naudu pirka arī ieročus un būvēja militāro infrastruktūru.
Latvijas parlamentā ir izveidota deputātu atbalsta grupa palestīniešu Nacionālās padomes atbalstam. Šīs grupas sastāvs ir "Progresīvo" deputāti. Tuvākajās dienās mēs būsim liecinieki, kā šie terorisma atbalstītāji arī Latvijā manipulēs ar demagoģiju, ka nosoda „Hamas”, bet atbalsta palestīniešu politiķus. Bet tas ir tas pats, kā apgalvot: mēs nosodam Putinu, bet atbalstam kremļa partiju "Vienotā krievija".
Ja kas, pašreizējā Latvijas kultūras ministre arī pārstāv partiju, kas netieši atbalsta teroristus. Pilnīgi nepieņemami. Logina var sēdēt kultūras ministra kabinetā cik uziet, bet manās acīs viņa nevar būt un nav kultūras ministre. Vismaz es pēc šodienas notikumiem viņu par tādu vairs neatzīstu. Pirms gada iestudēju izrādi Telavivā, un šodien man jāizvēlas - kurā pusē es esmu.
Ja Latvijā būtu normāls prezidents, tad šis būtu īstais brīdis sasaukt Nacionālās drošības padomi un parunāties par tēmu - vai mūsu valsts drošības interesēm ir OK, ka valdošajā koalīcijā atrodas partija (turklāt - viņu pārziņā ir arī Aizsardzības ministrija), kas šodien ir to spēku pusē, kas netieši noliedz Izraēlas valsti.
Nākamsezon esmu uzaicināts iestudēt operu "Salome" mūsu Nacionālajā operā. Tieši vakar intendantam prezentēju savu iestudējuma koncepciju - pārcelt Jeruzālemē notiekošo stāstu uz mūsdienu Izraēlu, vietu, kur mūsdienu daudzo ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Šodien tā pulvera muca gāja gaisā.
Visa cerība uz Izraēlas armiju un tautu, kas faktiski ir viens un tas pats.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
