U-ū, Konkurences padome, – karteli neredzi?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK29.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pieļauju, ka Viesturu Kairišu šī ziņa priecēs: viņa filma Janvāris vēl tikai top, bet jau nervozē dažu likumlēmēju. Kā man pirms laba laika privāti pažēlojās kāds Jēkabielas iemītnieks, ziemā pie augstā nama notikušais uzņemšanas process esot piesaistījis daudzus "svētceļniekus" – iespējamus vai tiešām reālus barikāžu dalībniekus. Filmēšanas vērotāju komentāri, ko tautas kalps bija dzirdējis, kopumā esot grozījušies tikai ap vienu: šodien gan mēs "viņus" nesargātu!
Janvāris uz ekrāniem iznāks nākamajā – Saeimas vēlēšanu gadā. Tāpēc nervozais likumlēmējs pavisam prātīgi secināja, ka filma varētu spēcināt šādu noskaņojumu arī plašākā publikā, vēl vairāk apdraudot paša iespējas pārvēlēties. It kā ar kovidjezgu jau nebūtu diezgan...
Kā mūs māca senie latīņi, veiksmi rokā nepaturēsi. Šīs Saeimas vēlēšanās tās ir bijis pārpārēm, turklāt, kā arvien labāk kļūst redzams, pavisam nepelnītas.
Ko gan no tiesas būtu pelnījusi, piemēram, partija, kas kampaņā devās ar šokējoši naivu lozungu "ziniet, Latvija tomēr ir izdevusies valsts"? (Runa ir par EDSO dalībvalsti, jedritvaikociņ!) Kāpēc tad nerakstīt uz plakātiem, ka debesis ir zilas, jūra – sāļa, 2x2=4? Ka dziesma ir gara, dzīve ir īsa, alus (tā cienītājiem) ir salds?
Varbūt – no šodienas skatupunkta indīgi raugoties – Vienotība tobrīd vienkārši piemirsa pierakstīt "Nezinām, kā JUMS, bet MUMS..." Savās šeptēs un lielmaniskajās ambīcijās izvirtusī partija – ko no pelnītas sakāves paglāba vienīgi no skapja izstumtais ārlietu ministrs – tagad ar 8+ mandātiem, bet ar pusotru (Kariņš+Reirs) premjeru sēž valdības galda galā. Un gar tā malām sēž vēl lielāki meža dīvainīši, ieskaitot 600 tūkstošus vērto (ik gadu) suņubūdu.
Absurds, kas ir iespējams vienīgi tāpēc, ka visa koalīcija tika sastutēta un tagad tiek sargāta uz pilnīgi amorāliem un totāli nedemokrātiskiem pamatiem. Uz karteļa pamatiem. Tieši tāpat, kā to centās izdarīt mūsu būvnieku "zieds".
Tāpēc "n@ciķi" ar "liber@stiem" rātni sēž pie viena galda, zobus sakoduši, savas "fundamentālās" idejiskās pretrunas dozējot nekaitīgas apsaukāšanās robežās. Visa valsts galvas protežētā koalīcijas "tolerance" noturas vienīgi nejauši iegūtās varas un savu politbiznesu saglabāšanas vārdā. Tas viss ir jau kļuvis tik perversi, ka šodien jābūt jau pilnīgam tūdaliņam, lai vēl noticētu – ir vērts sakarteļot mūsu politiku, citādi taču pie varas tiks Aivars Puķins un Valdemārs Lembergs…
Mēs, latvieši, savas politikas vērtēšanā pārāk aizraujamies ar personāliju nozīmi. Lamājam "lielākos kretīnus", kuri vēl vakar pašiem šķita saulveži. Taču patiesai tautvarai (starp citu, gluži kā veiksmīgai cīņai ar alkoholismu vai citām atkarībām) principi ir svarīgāki par personībām.
Brīva un godīga konkurence nav tikai efektīvas ekonomikas, arī demokrātijas dzinulis. Taisna tiesa arī ir atklāta sacensība starp, piemēram, apsūdzību un aizstāvību. Ne velti paši Vācijas tagadējās "melni sarkanās" valdības veidotāji mēdz skaļi gausties, cik šāda "pretpolu" – labējo kristīgo demokrātu/sociālistu un kreiso sociāldemokrātu – sadarbība posta gan valsts politiku, gan šīs partijas.
Gruzijā, kur patlaban valdošajai "sapņotāju" partijai valsts parlamentā ir 90 mandāti no pavisam 150, opozīcija spēja to diezgan veiksmīgi šantažēt ar draudiem pilnībā boikotēt likumdošanas darbu. Krievijas (teritoriāli, ekonomiski un psiholoģiski) aplenkta valsts, kas jūtas pilnībā atkarīga no Rietumu sabiedroto simpātijām, nevar atļauties tukšus opozīcijas solus. Mūsu koalīcija pavisam atklāti iznīcina demokrātiju, uzturot politiskās varas oligopolu. Par ko vairs satraukties? Latvija taču ir sastājusies it visur!
Es nesaku, ka tūlīt pat, lai reanimētu politisko konkurenci, Egilam Levitam jārosina valdība, ko vada Jānis Urbanovičs (taču būtu interesanti!) vai Augusts Brigmanis. Valdībai pietiktu atbrīvoties no dažiem īpaši smirdīgiem politlīķiem, un tas, koalīcijai sajūtot «elpai pakausī», liktu savākties citiem "neaizstājamības" samaitātiem politiķiem.
Taču valdība jau ir nodzīvojusies tik tālu, ka ikviena partija vai tās drupas apjauš: jebkādas izmaiņas drīzāk atņems to, kas jau ir dabūts. Un tā nu MK kartelis, Levita stutēts, cenšas savstarpēji pārāk nesalamāties un pašapmierināti virzās iekšā jau "trešajā vilnī". Kā rādās, tikai XIII Saeimas pilnvaru izbeigšanās – vai, ceru, jau priekšvēlēšanu kampaņa – pieliks valdības oligopolam punktu. Dievs, dod nu mums spēku izciesties!
P.S. Uz naivo jautājumu virsrakstā Konkurences padome droši vien caur puķēm man atbildētu ar citu seno latīņu prātulu – par vēršiem un jupīteriem.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
