U-ū, Konkurences padome, – karteli neredzi?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK29.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pieļauju, ka Viesturu Kairišu šī ziņa priecēs: viņa filma Janvāris vēl tikai top, bet jau nervozē dažu likumlēmēju. Kā man pirms laba laika privāti pažēlojās kāds Jēkabielas iemītnieks, ziemā pie augstā nama notikušais uzņemšanas process esot piesaistījis daudzus "svētceļniekus" – iespējamus vai tiešām reālus barikāžu dalībniekus. Filmēšanas vērotāju komentāri, ko tautas kalps bija dzirdējis, kopumā esot grozījušies tikai ap vienu: šodien gan mēs "viņus" nesargātu!
Janvāris uz ekrāniem iznāks nākamajā – Saeimas vēlēšanu gadā. Tāpēc nervozais likumlēmējs pavisam prātīgi secināja, ka filma varētu spēcināt šādu noskaņojumu arī plašākā publikā, vēl vairāk apdraudot paša iespējas pārvēlēties. It kā ar kovidjezgu jau nebūtu diezgan...
Kā mūs māca senie latīņi, veiksmi rokā nepaturēsi. Šīs Saeimas vēlēšanās tās ir bijis pārpārēm, turklāt, kā arvien labāk kļūst redzams, pavisam nepelnītas.
Ko gan no tiesas būtu pelnījusi, piemēram, partija, kas kampaņā devās ar šokējoši naivu lozungu "ziniet, Latvija tomēr ir izdevusies valsts"? (Runa ir par EDSO dalībvalsti, jedritvaikociņ!) Kāpēc tad nerakstīt uz plakātiem, ka debesis ir zilas, jūra – sāļa, 2x2=4? Ka dziesma ir gara, dzīve ir īsa, alus (tā cienītājiem) ir salds?
Varbūt – no šodienas skatupunkta indīgi raugoties – Vienotība tobrīd vienkārši piemirsa pierakstīt "Nezinām, kā JUMS, bet MUMS..." Savās šeptēs un lielmaniskajās ambīcijās izvirtusī partija – ko no pelnītas sakāves paglāba vienīgi no skapja izstumtais ārlietu ministrs – tagad ar 8+ mandātiem, bet ar pusotru (Kariņš+Reirs) premjeru sēž valdības galda galā. Un gar tā malām sēž vēl lielāki meža dīvainīši, ieskaitot 600 tūkstošus vērto (ik gadu) suņubūdu.
Absurds, kas ir iespējams vienīgi tāpēc, ka visa koalīcija tika sastutēta un tagad tiek sargāta uz pilnīgi amorāliem un totāli nedemokrātiskiem pamatiem. Uz karteļa pamatiem. Tieši tāpat, kā to centās izdarīt mūsu būvnieku "zieds".
Tāpēc "n@ciķi" ar "liber@stiem" rātni sēž pie viena galda, zobus sakoduši, savas "fundamentālās" idejiskās pretrunas dozējot nekaitīgas apsaukāšanās robežās. Visa valsts galvas protežētā koalīcijas "tolerance" noturas vienīgi nejauši iegūtās varas un savu politbiznesu saglabāšanas vārdā. Tas viss ir jau kļuvis tik perversi, ka šodien jābūt jau pilnīgam tūdaliņam, lai vēl noticētu – ir vērts sakarteļot mūsu politiku, citādi taču pie varas tiks Aivars Puķins un Valdemārs Lembergs…
Mēs, latvieši, savas politikas vērtēšanā pārāk aizraujamies ar personāliju nozīmi. Lamājam "lielākos kretīnus", kuri vēl vakar pašiem šķita saulveži. Taču patiesai tautvarai (starp citu, gluži kā veiksmīgai cīņai ar alkoholismu vai citām atkarībām) principi ir svarīgāki par personībām.
Brīva un godīga konkurence nav tikai efektīvas ekonomikas, arī demokrātijas dzinulis. Taisna tiesa arī ir atklāta sacensība starp, piemēram, apsūdzību un aizstāvību. Ne velti paši Vācijas tagadējās "melni sarkanās" valdības veidotāji mēdz skaļi gausties, cik šāda "pretpolu" – labējo kristīgo demokrātu/sociālistu un kreiso sociāldemokrātu – sadarbība posta gan valsts politiku, gan šīs partijas.
Gruzijā, kur patlaban valdošajai "sapņotāju" partijai valsts parlamentā ir 90 mandāti no pavisam 150, opozīcija spēja to diezgan veiksmīgi šantažēt ar draudiem pilnībā boikotēt likumdošanas darbu. Krievijas (teritoriāli, ekonomiski un psiholoģiski) aplenkta valsts, kas jūtas pilnībā atkarīga no Rietumu sabiedroto simpātijām, nevar atļauties tukšus opozīcijas solus. Mūsu koalīcija pavisam atklāti iznīcina demokrātiju, uzturot politiskās varas oligopolu. Par ko vairs satraukties? Latvija taču ir sastājusies it visur!
Es nesaku, ka tūlīt pat, lai reanimētu politisko konkurenci, Egilam Levitam jārosina valdība, ko vada Jānis Urbanovičs (taču būtu interesanti!) vai Augusts Brigmanis. Valdībai pietiktu atbrīvoties no dažiem īpaši smirdīgiem politlīķiem, un tas, koalīcijai sajūtot «elpai pakausī», liktu savākties citiem "neaizstājamības" samaitātiem politiķiem.
Taču valdība jau ir nodzīvojusies tik tālu, ka ikviena partija vai tās drupas apjauš: jebkādas izmaiņas drīzāk atņems to, kas jau ir dabūts. Un tā nu MK kartelis, Levita stutēts, cenšas savstarpēji pārāk nesalamāties un pašapmierināti virzās iekšā jau "trešajā vilnī". Kā rādās, tikai XIII Saeimas pilnvaru izbeigšanās – vai, ceru, jau priekšvēlēšanu kampaņa – pieliks valdības oligopolam punktu. Dievs, dod nu mums spēku izciesties!
P.S. Uz naivo jautājumu virsrakstā Konkurences padome droši vien caur puķēm man atbildētu ar citu seno latīņu prātulu – par vēršiem un jupīteriem.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
