Ukrainas izvēle īstenot Kurskas operāciju ir bijusi pareiza

Frontes dienvidaustrumos, Pokrovskas virzienā Krievija nav atvilkusi spēkus, kā to, iespējams, bija cerējusi Ukraina, un turpina uzbrukumus iepriekšējā apjomā. Diemžēl Ukraina šeit arī pēdējās dienās ir zaudējusī teritorijas. Lai arī spiediens mazliet mazinājies citos virzienos, kur tiek saņemtas ziņas, ka Krievija ir atvilkusi dažas vienības, tomēr spiediens saglabājas, un rodas iespaids, ka diktatoram Putinam ir daudz svarīgāk iekarot jaunas teritorijas nekā saglabāt savējās. Tādēļ spēki Kurskas apgabala aizsardzībai tiek meklēti no Krievijas rietumu daļas obligātā dienesta vienībām.

Šie neviennozīmīgie Ukrainas ofensīvas rezultāti ir bijuši par iemeslu, ka arvien vairāk parādās Rietumu analītiķi, kas Ukrainas ofensīvu sauc par kļūdu. Tie argumentē, ka šādi Ukraina izstiepusi fronti un tai var nepietikt resursu, lai noturētu turpmāko Krievijas spiedienu.

Piekrītu, ka risks tam, ka Ukrainas personāla resurss un izveidotās vienības var nebūt pietiekošas, lai noturētu turpmāko Krievijas spiedienu, ir pietiekami augsts. Nebūtu arī jāizslēdz, ka Krievija varētu izšķirties par mobilizācijas īstenošanu. Tādēļ šādam scenārijam ir jāgatavojas. Taču, neskatoties uz to visu, atļaušos apgalvot, ka Ukrainas izvēle īstenot Kurskas operāciju ir bijusi pareiza un, iespējams, vienīgā iespējamā, kā Ukraina varēja mainīt kara gaitu. Lai to izprastu nepieciešams mazliet vērtēt situāciju plašākā stratēģiskā līmenī un izprast iespējamos attīstības scenārijus, kā tie ietekmēs gan Ukrainu, gan mūs Latvijā.

Krievija Ukrainas karā īsteno tradicionālo taktiku – nospiest ar masu, kā rezultātā, lai arī lēni un ar milzīgiem personāla upuriem, bet Krievija virzās uz priekšu. Šāda taktika nav nekas jauns, tā ir tradicionāla jau kopš Otrā pasaules kara, kad daudzās kaujās kritušo vācu un padomju proporcija sasniedza līdz pat 1:10. Tādēļ Ukraina esošajās frontēs bez milzīgiem zaudējumiem nevarēja nekādā veidā mainīt kara gaitu, jo īpaši ņemot vērā Rietumu uzliktos aizliegumus izmantot to ieročus Krievijas teritorijā.

Līdz Kurskas operācijai Krievijai, izmantojot dažādus līdzekļus, bija izdevies radīt iespaidu, ka tai ir būtisks pārsvars un, lai ko arī Ukraina ar Rietumiem darītu, Krievija virzīsies uz priekšu. Turklāt arī skaidrs, ka esošā ASV demokrātu administrācija visdrīzāk mēģinātu panākt kaut kādas miera sarunas līdz gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām, lai tādējādi vēlēšanās atņemtu Trampam galveno argumentu par kara izbeigšanu.

Šādā situācijā Ukraina iespējamās sarunās ar Krieviju nonāktu ļoti vājās pozīcijās, kur tās vienīgie argumenti būtu morālie, bet tie diemžēl maz ietekmē tādas valstis kā Krievija.

Tādēļ potenciāli bija iespējami divi scenāriji Ukrainas un Krievijas sarunās: vienoties par miera līgumu vai arī par pamieru. Abos gadījumos Ukrainai visdrīzāk būtu jāatsakās no vismaz daļas vai visām Krievijas okupētajām teritorijām. Nedomāju, ka te varētu būt runa par kaut kādām reparācijām Ukrainai par kara nodarītajiem postījumiem vai būtu iespējama tiesa pār Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem.

Taču no Latvijas interešu viedokļa formāls miera līgums, kur Ukraina atzīst un piekrīt visam, ko Krievija ir iekarojusi un sastrādājusi, būtu lielā mērā katastrofāls, jo tas lielā mērā akceptētu, ka mūsdienu starptautiskajā sistēmā karš, kara noziegumi ir normāla parādība. Visbeidzot tas novestu pie pret Krieviju noteikto sankciju atcelšanas un Krievijas formālām prasībām mainīt Eiropas drošības arhitektūru atbilstoši jau tās 2021.gadā izteiktām prasībām. Un tālāk jau tikai var minēt, kad Krievija atkoptos un sāktu nākošos karus. Savukārt pamiers nenestu tik milzīgas izmaiņas Eiropas līmenī, cik dotu laiku Krievijai nocietināties, atjaunot spēkus un, kad nepieciešams, atsākt kara darbību.

Ukrainas ofensīva Kurskas apgabalā mainīja šo situāciju, Ukrainai ir izdevies pārņemt stratēģisko iniciatīvu, un tas ir ļoti būtiski, jo, ja nu nonāk līdz iespējamām sarunām ar Krieviju, tad Ukrainai tajās būs pilnīgi citas pozīcijas. Krievija ir tikusi pārsteigta nesagatavota, atklājusi savu vājumu un līdz šim nav vēl spējusi izšķirties par veidu, kādā atbildēt. Bet viss svarīgākais šīs operācijas ieguvums – Krievijas kodolšantāža ir izrādījusies blefs.

Vienlaicīgi ir būtiski apzināties, ka šo stratēģisko iniciatīvu bez papildus Rietumvalstu atbalsta Ukrainai būs grūti noturēt ilgi. Lielā mērā tas ir arī jautājums, vai Rietumi saprot, ka, lai saglabātu esošo starptautisko kārtību, var nepietikt tikai ar atbalstu Ukrainai un var nākties arī darīt kaut ko vairāk.

Pašlaik Ukrainas ofensīva ir radījusi pāris nedēļu iespēju logu, kas jāizmanto Rietumvalstīm, lai maksimāli atbalstītu ukraiņus un tie spēj nostiprināt un kapitalizēt savus panākumus Kurskas apgabalā. Te būtu svarīgi ne tikai piegādāt papildu ekipējumu, bet arī lemt par atbalstu Ukrainas centienus rekrutēt atvaļinātos NATO valstu karavīrus militārajām profesijām kā, piemēram, iznīcinātāju apkalpes un atbalsta personāls. Šāda prakse nav nekas jauns, tā tika plaši pielietota no visām pusēm gan Spānijas pilsoņu karā, gan Vjetnamas un Korejas karos.

Skaidrs, ka Krievija pašlaik koncentrē savus spēkus un mēģinās izspiest ukraiņus no Kurskas apgabala. Kamēr tas nav noticis un iespēju logs nav aizvēries, Rietumi var arī izdarīt daudz lielāku spiedienu uz Krieviju, draudot ar plašāku iesaisti, ja Krievija neaptur kara darbību.

Katrā ziņā ukraiņi ir radījuši unikālu iespēju mainīt stratēģisko līdzsvaru un, piespiežot Krieviju atkāpties no okupētajām teritorijām, de facto sakaut to. Jautājums, vai Rietumi ir gatavi to izmantot šo iespēju un saprot, ka bezdarbība tagad agri vai vēlu novedīs pie jau plašāka kara un starptautiskās kārtības maiņas.

Novērtē šo rakstu: