Iesaki rakstu: 
“Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes pa pretinieka noliktavām un komandcentriem. Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam.”
Tas ir fragments no mana šī gada februārī Pietiek.com publicēta raksta ar virsrakstu “Pulkstenis tikšķ Donbasā”. (https://pietiek.com/raksti/pulkstenis_tiksk_donbasa/). Atzīšos, ka cerēju gūt estētisku baudu, vērojot, kā NATO apmācīti un apbruņoti ukraiņu spēki veic pretinieka aizsardzības pārrāvumu, kas rezultējas vienā vai vairākos operatīvajos aplenkumos, vai, ja spēki to atļauj, veic stratēģiska līmeņa aplenkumu ar sekojošu pretinieka iznīcināšanu - kaut kas līdzīgs Vērmahta operācijām pirmajos mēnešos pēc apsteidzoša uzbrukuma PSRS.
Diemžēl realitāte ienesa savas korekcijas. Šajā sakarā vēl viens izraksts no iepriekš pieminētā raksta: “Izlasot šo, lasītājam var rasties jautājums - kāpēc tāda steiga ar smagā bruņojuma piegādēm Ukrainai un tikai tagad. Faktiski tagad ir runa par to, kurš pirmais paspēs - Kremļa žurka vai ukraiņi.” Izskatās, ka pirmie paspēja iebrucēji. Pieļauju, ka krievu ģenerālštābs cītīgi seko maniem rakstiem Pietiek.com, tāpēc arī savlaicīgi izveidoja dziļi ešelonētu aizsardzības līniju visā frontes garumā. Attiecībā uz pirmo daļu tas, protams, ir joks, bet pārējais atbilst realitātei. Arī Kahovskas HES tika uzspridzināta, lai aizkavētu ukraiņu uzbrukumu virzienā Hersona-Azovas jūras piekraste, kas no militāra viedokļa bija pareizs solis.
Šeit rodas loģisks jautājums - kāpēc Ukrainas sabiedrotie nedeva smago bruņojumu jau pēc agresora Kijivas ieņemšanas operācijas izgāšanās, kad kļuva skaidrs, ka nekāda partizānu kara nebūs, bet būs pilna mēroga karš ar visa veida bruņojuma pielietošanu? Ja šis bruņojums būtu savlaicīgi piegādāts, tad šodien ukraiņiem nenāktos “grauzties” nocietinātās pretinieka pozīcijās. Ar raķešu ATACMS un F-16 lidaparātu piegādi nav skaidrības pat šodien.
Pastāv viedoklis, ka ASV nav ieinteresēta Krievijas ātrai sagrāvei Ukrainas teritorijā, bet cer pakāpeniski novājināt Kremļa režīmu līdz tā sabrukumam. Šim viedoklim varētu piekrist, ņemot vērā to, ka Kremļa “gopņiks” ar savu kodolrungas vicināšanu ir parakstījis sev nāves spriedumu, turklāt cita loģiska izskaidrojuma “gumijas vilkšanai” ar bruņojuma piegādi vienkārši nav (par to, ka visas atrunas attiecībā uz F-16 piegādi ir baltiem diegiem šūtas, biju jau rakstījis iepriekš- https://pietiek.com/raksti/kapec_ukrainai_nedod_f-16/?nomob).
Šādos apstākļos ukraiņu ģenerālštābs ir izvēlējies nogaidīšanas taktiku, taupot dzīvā spēka resursus un necenšoties par katru cenu pārraut pretinieka aizsardzību, bet tā vietā izmantot savas priekšrocības izlūkošanā un augstas precizitātes artilērijā.
Saskaņā ar vairuma analītiķu pausto Ukrainas BS uzbrukuma “karstā fāze” bija sākusies 05.06.2023. Līdz tam tika veikti izlūkošanas reidi nelielu grupu sastāvā (līdz rotai). Sākot no 5.jūnija, tika iesaistīti jau lielāki spēki bataljonu taktisko grupu sastāvā, un uzbrukumi tika veikti 3- 4 virzienos praktiski visā frontes garumā, turklāt atsevišķos virzienos nedēļas laikā pretinieks tika atspiests līdz 5 km attālumā. Vēlāk gan šīs virzības ātrums samazinājās, kas ļāva KF AM runasvīram Konošenkovam muldēt par to, ka Ukrainas armija ir kārtējo reizi pilnīgi iznīcināta. Savukārt Kremļa žurka Pēterburgas forumā paziņoja saviem viesiem no Āfrikas, ka esot iznīcināti pieci no diviem uz to brīdi ukraiņu rīcībā esošajiem Patriot kompleksiem.
Šajā fāzē ukraiņu uzdevums acīmredzot ir uztaustīt vājās vietas pretinieka aizsardzībā, lai tad veiktu pārrāvumu aizsardzības dziļumā, novirzot tur stratēģiskās rezerves ar sekojošu izeju operatīvajā telpā un uzbrukuma izvēršanu. Vienlaikus tas liek pretiniekam “izšķīdināt” savas rezerves paliekot neziņā par ukraiņu plānoto galvenā trieciena virzienu. Tanī pat laikā atsevišķās vietās, piemēram, pie apdzīvotās vietas Velika Novosilka un Bahmutā, kur pretiniekam bija izveidojušies izvirzījumi ar izstieptiem flangiem, ukraiņu spēki, veicot flangu triecienus, ir radījuši krieviem operatīvā aplenkuma draudus. Kā uzskata daži analītiķi, tad kopumā dotajā periodā kaujās tika iesaistītas 3 ukraiņu brigādes no tām 12, kas tika sagatavotas un apbruņotas atbilstoši NATO standartiem, gatavojoties vasaras ofensīvai.
Lai aiztaupītu kreņķi maniem kritiķiem - dažādiem nelgām un dīvānā pirdējiem, nobeigumā atzīmēšu, ka raksts ir tapis 17.06.2023 un uz tā publicēšanas brīdi var būt notikušas būtiskas izmaiņas kara laukā. Sekojam līdzi. Un vēl - viss šeit sarakstītais ir simtprocentīgs atstāsts tam, ko 30 gadus atpakaļ prognozēja un savā YouTube blogā izklāstīja pazīstamais analītiķis un ex-čekists Jurijs Švecs, atsaucoties uz savu insaideru LV ZS štābā majoru Jāni Slaidiņu.
Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
