Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Apritot četriem mēnešiem kopš Krievijas militārās invāzijas Ukrainā, varam atskatīties uz to, kā Ukrainas sabiedrība mainījās iepriekšējos gados pirms šī iebrukuma un kā padarīja sevi spējīgu izturēt masīvo pārspēku. Tālāk lasāmie ir fragmenti no topošās grāmatas “Ukrainas vēsture”, kas aptver visu Ukrainas vēsturi no akmens laikmeta līdz “Azovstaļ” aizstāvēšanai un šobrīd atrodas tipogrāfijā, tāpēc lasītājus sasniegs līdz jūlija beigām. No pašas pēdējās nodaļas “Revolūcija, aneksija, karš: Ukrainas cīņa par savu nākotni”:

Priekšvēlēšanu periods 2019. gada sākumā parādīja, ka Ukrainas sabiedrībā beidzot ir apstājies politiskais svārsts, kas lika vēlētājiem mētāties starp Rietumiem un Kremli ik pēc pieciem gadiem. Tagad jau trīs populārākie kandidāti bija Volodimirs Zelenskis, Petro Porošenko, Jūlija Timošenko — ārpolitikas ziņā visi uz Rietumiem orientējušies kandidāti, un tikai nepilnus 12% spēja savākt pretēju ģeopolitisku orientāciju pārstāvošais Jurijs Boiko.

Drīz pēc tam Augstākās Radas vēlēšanas parādīja to pašu: no vismaz sešām partijām ievēlētie deputāti bija eiroatlantiski savā ārpolitikā, kamēr tikai divas prokremliskas partijas varēja atskaitīties Kremlim par astoņreiz mazāku mandātu skaitu un nulles ietekmi uz Ukrainas politiku. Vecie politiķi nemainījās, toties izmainījās vēlētāji — un līdz ar to izvēlēja citus savus priekšstāvjus. Krievijas iebrukuma atvairīšanā vēlāk tas izrādījās ārkārtīgi noderīgi.

Pēc ievēlēšanas gan Zelenskis, gan viņa partija rūpīgi distancējās no iepriekšējās Ukrainas politikas un tās pārstāvjiem, kas gan pašu mājās, gan ārzemēs visiem asociējās lielākoties ar ne to labāko kompetenci un nebeidzamiem korupcijas skandāliem. Slēdzot vēl Janukoviča laikā negatīvu reputāciju iemantojušu iestādi ar nosaukumu “Prezidenta administrācija”, Zelenskis izveidoja vienkāršu “prezidenta ofisu”. Tajā darbā pieņēma spējīgus cilvēkus lielākoties no radošām profesijām (producentus, režisorus, autorus) vai pieredzējušus speciālistus (juristus un profesionālos armijniekus). No pensijas izvilka astoņdesmitpiecgadīgo eksprezidentu Kravčuku, kurš bija slavens ar savu ārkārtīgi mierīgo un diplomātisko pieeju jebkurai smagai problēmai, lai viņš piedalītos Minskas sarunu procesā. Taču Zelenska ofisā nevarēja ieraudzīt nevienu pašu profesionālo politiķi, kam vienalga, kurā partijā sastāvēt, ka tikai atrasties jebkādā varas pozīcijā, vai bezsejainus “biroja planktona” pārstāvjus; jāpiezīmē, ka sabiedrība šo jaunā prezidenta pieeju nesaprata līdz pat Krievijas pilnmēroga iebrukuma sākumam.

Jau pēc dažiem mēnešiem Zelenska komandā iestājās pat tādi cilvēki, kas līdz tam publiski bija izteikušies pret viņu, — piemēram, IT uzņēmējs Dāvids Arahamija, kurš uzskatīja, ka Zelenskim kā populāram māksliniekam jāpaliek uz skatuves un nevis jāiet politikā; pēc vairākām saspīlētām domu apmaiņām viņš pats iestājās “Tautas kalpu” partijā, iekļuva Augstākajā Radā un kļuva par frakcijas priekšsēdētāju, kurš parlamentā koordinēja prezidenta politikas ieviešanu. Armijas izlūku un psiholoģijas lektoru Oleksiju Arestoviču, kurš 2019. gadā precīzi analizēja, kādos veidos Krievija klusībā gatavo neizbēgamu pilnmēroga karu Ukrainā un kurš nepavisam nebija Zelenska piekritējs, mētāja pa dažādiem posteņiem, līdz viņš kļuva par prezidenta ofisa padomnieku savu profesionālo prasmju, nevis izdabāšanas dēļ. Zelenskis savā tuvumā neturēja glaimotājus un pielīdējus — viņš bija pieradis nopelnīt tautas atzinību tiešā ceļā, tāpēc glaimotāji ofisā nebija nepieciešami.

“Pēcpadomju sabiedrība”? Vairs ne gluži

Sabiedrībā tikmēr turpinājās kvalitatīvās izmaiņas, kas atspoguļojās ekonomikā. To bezkaislīgi parādīja valsts bagātāko uzņēmēju saraksts: augšgalā arvien bija atrodami “vecie” oligarhi no deviņdesmitajiem, kas bija saprivatizējuši valsts uzņēmumus un tos attīstījuši (Rinats Ahmetovs, Viktors Pinčuks, Dmitro Firtašs, Viktors Medvedčuks u.c.), taču viņus jau sāka apdzīt brīvajā tirgū miljardos mērāmus panākumus guvušie — mazumtirdzniecības tīklu un lielo agroholdingu īpašnieki, tādu tiešsaistes servisu kā “Revolut”, “GitLab” un “Grammarly” dibinātāji, kā arī no IT “startup” miljonāra par kosmiskā transporta “startup” miljardieri kļuvušais Makss Poļakovs. Samazinājās valsts atkarība no Krievijas tirgus, uzlabojās tirdzniecības bilance ar Eiropas Savienību, Āziju, Vidējiem Austrumiem. Tas atainojās dzīves līmeņa pieaugumā — pat vissliktākajos periodos attīstītāji turpināja jaunu daudzdzīvokļu namu kvartālu izbūvi pilsētās, ciematu un piepilsētu izbūvi blakus lielpilsētām, kamēr valsts finansēja šoseju, tiltu un citas infrastruktūras izbūvi zem “Dižās būvniecības” (“Велике будівництво”) kampaņas nosaukuma.

Ukraina kopumā sekmīgi pārvarēja koronavīrusa pandēmiju, kas radīja lielākas izbailes nekā faktiskas problēmas: saslimušo un mirušo skaits vidēji uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, salīdzinot ar citām valstīm, bija samērā viduvējs, pat zemāks nekā Itālijā un citās vairāk attīstītās valstīs. Visās malās vaļā vērās angļu valodas kursi, tā kā Baltijā deviņdesmitajos, un darbiniekus izķēra jebkurā no reālās ekonomikas sektorā strādājošajām profesijām. Tomēr saimnieciskā attīstība joprojām neaizsniedza mazturīgos iedzīvotājus, jo īpaši invalīdus un pensionārus lielpilsētās, kam kaut vai dabasgāzes un elektrības cenu izmaiņas par 20% varēja būt katastrofālas. Joprojām turpinājās “zarobitčanu” — uz Eiropas valstīm peļņā braucošu ukraiņu — plūsma pāri robežām, ko neapturēja pat pandēmija, un valsts makroekonomiskā ziņā lielā mērā bija atkarīga no citās valstīs strādājošo ukraiņu naudas pārskaitījumiem uz tēvzemi. Turklāt milzīgs skaits Ukrainas pilsoņu no iepriekšējām desmitgadēm bija iestrēguši Krievijā, kur strādāja celtniecībā un citās profesijās. Viņi lielākoties nāca no Ukrainas austrumu apgabaliem, krievu valoda bija viņu dzimtā, un viņiem ne vienmēr radās motivācija atgriezties tēvzemē. Doma par pievienošanos daudzos desmitos valodu runājošajai Eiropas Savienībai ar tās regulārajiem praidiem, apzināti labprātīgu nodokļu maksāšanu un bārdainu sieviešu uzvarām “Eirovīzijā” viņiem palika sveša, nesaprotama un noraidāma.

Krievija saasina spiedienu

Izlūkdienesti gan Ukrainā, gan Rietumos ieguva jaunas un jaunas norādes, ka Krievija gatavojas pilnmēroga karam. Testējot savas uzbrukuma spējas, Ukrainas gatavību un Rietumu reakciju, Krievija 2021. gada gaitā rīkoja arvien intensīvākas armijas mācības Ukrainas un NATO valstu robežu tuvumā, iesaistot arī Baltkrieviju. Kad tika sasniegta maksimālā “militāro mācību” kapacitāte, tad atjaunoja saspīlējumu uz Perekopa un Donbasā, intensificēja apšaudes no ORDLO puses, bez kādas maskēšanās sāka pārmest uz Ukrainas robežas pusi regulāro karaspēku no visām Krievijas malām, līdz sakoncentrēja iebrukumam tādu tehnikas, ieroču un kaujinieku masu, kāda nebija redzēta kopš 2014. gada vasaras kaujām. Separātisti demonstratīvi pārkāpa oficiāli it kā joprojām eksistējošo pamieru. Viltus ziņu un visādu “feiku” pētnieki ziņoja: to līmenis pat pārsniedz Krimas aneksijas laika izdomājumu tiražēšanas līmeni.

Šajos apstākļos 2021. gada vidū Zelenskis, atgriezies no kārtējā regulārā brauciena uz frontes līniju, iefilmēja desmit minūšu uzrunu tautai, kuras beigās pārgāja uz krievu valodu un tad atpakaļ uz ukraiņu, kā viņš tolaik vēl darīja, lai uzrunātu arī krievvalodīgos iedzīvotājus un tos, kas palikuši Donbasā. Taču šoreiz viņš vienā palīgteikumā pievienoja vārdus: “Es piekrītu domai, ka ir vajadzīgs samits, un uzaicinu Krievijas prezidentu Putinu uz divpusējo tikšanos… Donbasā!”

Krievijas prezidents nobijās no šī uzaicinājuma — nekāda tikšanās uz frontes līnijas Donbasā, protams, nenotika. Sarunu vietā Putins gatavoja karu. Tas nozīmēja Krievijas iedzīšanu atpakaļ pagātnē. Salīdzinoši mūsdienīgais Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš vienmēr centās runāt ar sabiedrību, pat ja viņam nekas pozitīvs nebija sakāms (“Naudas nav, bet jūs turieties!”), jau bija nomainīts pret Mihailu Mišustinu, kas līdz ar sava kabineta ministriem izskatījās un izturējās kā izkāpuši no Brežņeva ēras. Pēc neveiksmīga noindēšanas mēģinājuma cietumā nonāca galvenais opozicionārs Aleksejs Navaļņijs, kam sekoja citi, bet vēl atlikušos brīvdomātājus, žurnālistus un blogerus pēc viņu pārstāvēto mediju un sabiedrisko fondu slēgšanas pašus kratīja un solīja ieslodzīt, lai viņi būtu spiesti pamest Krieviju un lai nepastāvētu vairs nekāda veida kaut cik organizēta opozīcija, kura varētu iebilst pilnmēroga uzbrukumam Ukrainai.

To redzot, Ukrainas vadība arī gatavojās, rotējot dažādas amatpersonas uz jaunām pozīcijām, daudzas zināmas sejas nomainot ar jaunām. Piemēram, kārtējo reizi nomainīja ģenerālprokuroru, Nacionālās bankas vadītāju, visus ministrus — dažus pat pa vairākiem lāgiem. Augstākās Radas spīkeru Dmitro Razumkovu, kurš sāka virzīt pats savu politiku un ko Zelenskis raksturoja “vairs ne kā mūsu komandas biedru”, atcēla no amata, vietā apstiprinot Ruslanu Stefančuku. Jauneklīgo tehnokrātu un juristu Oleksiju Hončaruku premjerministra amatā nomainīja pieredzējušāks tehnokrāts un biznesa topmenedžeris Deniss Šmihaļs. Nomainījās pat prezidenta ofisa vadītājs: advokāta Andrija Bohdana vietā nāca starptautisko attiecību speciālists Andrijs Jermaks. Visos vadošajos amatos cits pēc cita parādījās cilvēki, kuru prasmes bija noderīgas ne tikai miera laikā, — piemēram, par okupēto teritoriju reintegrācijas ministri un vicepremjeri kļuva Irina Vereščuka, kuras pirmā izglītība bija iegūta militārajā akadēmijā Ļvivā un kas piecus gadus bija nodienējusi armijā kā kadru virsniece, pirms sākt darboties pašvaldību politikā un rakstīt par to disertāciju.

Prezidents pēc ilgstošām pārdomām sāka atklātu cīņu ar prokremliskajiem politiķiem. Uz viņu līdzzinātāju vārdiem reģistrētos TV kanālus un citus biznesus sāka pārbaudīt, vai tie nav saistīti ar naudas “injekcijām” no Maskavas caur ofšoriem, — jo īpaši “Putina kūma” Medvedčuka biznesa impēriju. Prokrieviskais videoblogeris Anatolijs Šarijs, kurš dzīvojās pa saulaino Spāniju, bet bija paspējis nodibināt Ukrainā “vatainu” partiju ar nosaukumu “Šarija partija”, tika izsludināts starptautiskā meklēšanā. Dīvainā kārtā, lai arī atklāta valsts struktūru izmantošana politisko konkurentu apkarošanai demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī nav pieļaujama, Ukrainas sabiedrība to atbalstīja — Zelenska reitings pieauga: prokremliskie politiķi un viņu partiju izstrādājumi sabiedrībai bija tik ļoti apriebušies, ka sabiedrības vairākums atbalstīja Kremļa līdzskrējēju izolāciju.

Gatavojoties iebrukumam, Krievija mēģināja aplikt ar savām vienpusējām sankcijām dažādus Ukrainas politiķus, tajā skaitā pat sev simpatizējošus deputātus un oligarhus — piemēram, bijušo Janukoviča administrācijas galvu, tagadējo deputātu Ļovočkinu vai miljardieri un deputātu Novinski. Izveidojās paradokss: Krievijā dzimušais un karjeru uzsākušais tās sabiedrotais Novinskis, kurš tikai 2012. gadā bija naturalizējies Ukrainā un visādos veidos stiprināja Maskavas patriarhātu, bija sankciju sarakstā Krievijā, kamēr Eiropā viņš bija starp Ukrainas delegātiem Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā. Vēlāk Krievija sankciju sarakstu paplašināja, iekļaujot tajā vēl citus savus politiskos atbalstītājus Ukrainas iekšienē — Vilkulu, Murajevu un pat Koļesņikovu, kurš savulaik bija panācis krievu valodai “reģionālo” statusu Ukrainā, ko pēc revolūcijas Konstitucionālā tiesa atcēla.

Kremļa kara plāni

Pazīmes, ka Krievija gatavo pilnmēroga karu, krājās arvien lielākā skaitā. Krievija vairākkārt rīkoja arvien vērienīgākas militārās mācības, iesaistot tajās baltkrievu armiju, to noslēgumā paziņojot, ka krievu karaspēks tomēr neatgriezīsies savās pastāvīgajās dislokācijas vietās dažādās Krievijas malās, bet paliks Baltkrievijas Republikas teritorijā. Maskava decembrī izvirzīja Rietumiem ultimātu, pieprasot “apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem” un noārdīt visu, kas sasniegts Baltijas valstīs, Polijā un Austrumeiropā, izvest no šīm valstīm visu personālu un “atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja uz 1997. gada 27. maiju”, tas ir, pirms NATO paplašināšanās sākuma. Šeit pirmoreiz Vladimirs Putins piedraudēja ar “militāri tehniskiem pasākumiem”.

NATO dalībvalstis uz to paziņoja, ka pat negrasās apspriest šīs prasības un nesniegs nekāda veida rakstisku atbildi uz tām, atbildēšanas vietā izsakot gatavību runāt par ieroču kontroli, raķešu neizvietošanu un par “pasākumiem savstarpējās uzticības stiprināšanai”, kaut arī situācijas izvērtējumu precīzāk raksturoja Lietuvas ārlietu ministra frāze: “Krievija nav superlielvara, Krievija ir superproblēma”. Ukrainas ārlietu ministrs pēc kādas konferences jau iepriekš bija izteicies — “Pēc rokas paspiešanas Krievijai vajag pārskaitīt savus pirkstus!”

Tuvojoties Ziemas olimpiskajām spēlēm februārī Ķīnā, visā pasaulē pārskatīja iespējas un argumentus, vai arī šoreiz Krievija uzbruks olimpisko spēļu laikā. (Atklāšanas ceremonijā brīdī, kad stadionā ienāca un tika sveikti Ukrainas sportisti, Putins demonstratīvi “aizsnaudās”.)

Ukraina izmantoja invāzijas atlikšanu savā labā, veidojot teritoriālās apsardzības sistēmu. Katrā pilsētā un apgabalā tika izveidots tāds kā štābs, kurā iebrukuma, katastrofu vai citu nelaimju gadījumā varēja sapulcēties visi gribētāji, kas tobrīd nedienēja aktīvajā dienestā, un savā tuvākajā Teritoriālās apsardzības vienībā saņemt ekipējumu vai ieročus atbilstoši paredzamo draudu raksturam. Pilsētās un laukos tika izvietoti ieroču un munīcijas krājumi tur, kur tādi līdz tam nebija izveidoti. Tika slīpēta sadarbība starp militārajām apakšvienībām, specdienestiem, civilajām iestādēm, volontieru organizācijām un citām sabiedrības struktūrām. Ārpolitikā Ukraina jau mēnešiem ilgi pirms invāzijas sākuma ilgstoši un uzstājīgi pieprasīja piegādāt no ārzemēm tāda veida ieročus, kādus uz vietas neražoja, un Polija ar Baltijas valstīm atsaucās pirmās — ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Putina plāns tika īstenots uzreiz pēc Olimpisko spēļu noslēguma. Nākamajā dienā Krievijas Federācija paziņoja, ka atzīst Luhanskas un Doņeckas “tautas republiku” neatkarību un izveidošot ar tām diplomātiskās attiecības. Tajā pašā pirmdienas vakarā Putins iesūtīja Krievijas armiju L/DNR teritorijā, pēc astoņu gadu izlikšanās to atzīstot oficiāli, kā aizbildinājumu izmantojot “miera uzturēšanu”. Atbildot uz to, otrdien Ukrainā sāka atjaunot dienestā armijas rezervistus, kā arī izsludināja 30 dienu ārkārtas stāvokli. Valsts bagātākais cilvēks Rinats Ahmetovs rādīja visiem piemēru, brīvprātīgi iemaksājot valsts kasē miljardu kā nodokļu avansu. Krievija pastiprināja savus absurdos propagandas izdomājumus par “neonacistiem pie varas Ukrainā” un “rusofobiju, krievu valodas nīdēšanu”, uz ko nākamajā dienā Ukrainas ebreju izcelsmes prezidents atbildēja ar runu krievu valodā.

23. februāra vēlā vakarā Antonova lidlaukā pie Hostomeļas nolaidās pēdējā militārā lidmašīna, kas no NATO bāzes Lielvārdē ieveda “Stinger” raķetes ienaidnieka lidaparātu notriekšanai. Īsi pirms pusnakts tās pabeidza iekraut glabātuvē. Šajā laikā Zelenskis atvadījās no Polijas prezidenta Andžeja Dudas, ar ko bija paspējuši kļūt par ciešiem draugiem: “Ir ļoti iespējams, ka mēs satiekamies pēdējo reizi.”

Novērtē šo rakstu:

64
24

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...