Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Eksprezidents Guntis Ulmanis dažbrīd Saeimā jūtoties kā ledus gabalā, kas, ejot valdības pavadā, nav gatavs ieklausīties opozīcijas viedoklī. Tādēļ pagaidām viņš Saeimas tribīnē nav kāpis. Netikt uzklausītam nozīmē zaudēt prezidenta autoritāti, un tam Ulmanis nav gatavs. Tāpat kā nav gatavs aiziet no Saeimas, jo, „kad noplaks pārliecība, ka man te jābūt, būšu zudis”. Ulmanis atsauc atmiņā, kā pirms 15 gadiem Lembergs atteicies apsvērt iespēju kļūt par premjeru, tā vietā izvēloties palikt „pelēkajā politikā”. Tieši tā, pēc Ulmaņa domām, arī esot lielā atšķirība starp abiem oligarhiem – Šķēle neesot baidījies iznākt atklātībā un uzņemties atbildību. Tādēļ eksprezidents turpina ticēt, ka Šķēle labosies.

Kādas pārdomas un novēlējumi jums kā eksprezidentam ir šajos Ziemassvētkos un Jaunā gada gaidās?

Es bieži salīdzinu to laiku, kāds bija manā prezidentūrā un tagad. Šodien Ārlietu komisijas sēdē bija jāpieņem lēmums par viena dokumenta izmaiņu, un es tā skatos – tas taču ir mans savā laikā parakstīts lēmums 1995. gadā. Un es domāju: pagājuši 15 gadi, un pa 15 gadiem viņi, pagāni, neko nav darījuši, lai šito lēmumu uzlabotu! Tanī laikā mēs bijām iesācēji daudzās jomās un daudz lielāki entuziasti visās jomās. Man ir ļoti interesants šis pirmais mēnesis Saeimā, es burtiski ar aizrautību klausos visas tās Saeimas sēdes, visas komisiju sēdes un tā tālāk un skatos, vai cilvēki pa šiem 15 gadiem ir mainījušies, vai es pats, pirmkārt, esmu mainījies. Tas jautājums ir, vai mēs savas zināšanas, iztērēto laiku un naudu pietiekami racionāli un priecīgi izmantojam, tieši priecīgi, jo var jau visu izmantot, kādu aprokot un pa bērēm staigājot. Mans novēlējums Ziemassvētku laikā būtu - daudz optimistiskāk skatīties uz visu to, ko esam paveikuši šajos 15 gados.

Bet jums ir tāda sajūta, ka mēs kārpāmies uz vietas?

Nē! Ne-e.

Es varu atskatīties uz šo 15 gadu distanci, daudzi neatskatās. Daudzi arī šeit Saeimā no deputātiem – 70 vai pat 80% - neatskatās, viņi ir atnākuši ar šodienu, ar šīsdienas savām rūpēm, ar savu pasivitāti... Līdz lēmumam par budžetu es biju pārliecināts, ka mums ir jauns, efektīvs parlaments, kurš aktīvi kaut ko mēģinās darīt. Budžeta pieņemšanas gaita apliecināja, ka vismaz uz šo brīdi lielākā daļa deputātu no rīt atnāca, parakstījās un vakarā atreģistrējās, ka ir beiguši šo dienu, bet budžeta apspriešanā nepiedalījās. Bet es esmu optimists šajā ziņā, ka daudzi deputāti pēc šīs Saeimas sēdes pārdomāja: „Bet, velns parāvis, – es taču to dienu par velti pavadīju! Vispirms es neko nesapratu, kas tur notiek...” Es ceru, ka šie deputāti pavada šīs dienas lielās pārdomās, ka tā mēs nekas nebūsim. Ja nebūtu Ziemassvētki un Jaunais gads, tad varbūt es tā necerētu, bet nu šādos laiku griežos tu domā labāko. Ja tas nenotiks, tad šai Saeimai ir Lietussargu revolūcijas liktenis tāds pats kā iepriekšējai. Labi – budžets ir budžets, un nevar mest ārā skaitļus no ierindas, nevar kaut ko revolucionāru pieņemt, bet attieksmi un nostādnes un perspektīvu skatījumu – to taču varēja parādīt!

Varbūt viņiem nav?

Nav! Nav, noteikti nav! Bet var būt, jo, simboliski sakot, ir pagājis mēnesis kopš viņu ievēlēšanas, un vēl ir četri gadi priekšā. Skaidrs, ka deputāti, kuri ir nākuši no darbgalda un no tīruma, nevar uzreiz domāt par budžetu, nu, būsim arī reālisti – jebkuru deputātu var iedzīt stūrī ar jebkuru jautājumu šobrīd, tā nav liela meistarība. Bet, ja viņi izdarīs secinājumus... Šobrīd likās tā, ka valdība diktēja parlamentam, neviens pat neuzdeva valdībai nevienu jautājumu, Dombrovskim pat nebija vajadzība nākt tribīnē, es ar’ viņa vietā nebūtu nācis!

Pēc šīs budžeta sēdes man iezagās doma, ka tās varas proporcijas Latvijā tomēr kaut kur klibo. Prezidenta, Saeimas un valdības ievēlēšanas kārtība ir tāda, kas ļauj valdībai un parlamentam būt pata stāvoklī, ja šaha spēles terminos runājam.

Varianti?

Jādomā par visu trīs institūciju pilnvarām. Vispopulārākais ir runāt par prezidenta pilnvarām, bet tā nevar – ja tu kādam kaut ko iedod, tad kādam ir kaut kas jānoņem, un atkal nākošā ķēdīte aiziet. Bet parlaments bija tik bezspēcīgs pret valdības iesniegtajiem priekšlikumiem un to bezspēcību nomaskēja ar obligāto disciplīnu. Man apkārt sēdēja jaunie deputāti, viņi iekšā burtiski vārījās, bet – neko nevar darīt pret iekšējiem lēmumiem. Kā tikt no šī apburtā loka ārā? Ja pozīcija to nemēģinās darīt, būs grūti... Es negribu būt pesimists pirms Jaunā gada un nekad revolūcijas neesmu taisījis un netaisītu, un gribētos, lai viss notiktu kā pienākas, jo tauta ir ar lielu entuziasmu šīs vēlēšanas pavadījusi...

Tātad tauta gaida.

Viņa gaida! Bet cik liels optimisms, tik liels pretsitiens var būt pesimismā. Tīri personiski – ja tu kādam cilvēkam esi uzticējies ar lielu sirsnību un atdevību un viņš tevi pieviļ, tas taču noved pie liela naida.

Jūs redzat tādu autoritāti, kas varētu sabiedrību mobilizēt protestam?

Šobrīd nav. Lai gan nevar jau par katru cilvēku atbildēt – varbūt kādā kabinetā, varbūt Valsts kontrolē [domāta valsts kontroliere Inguna Sudraba] sēž kāds un kaļ lielus plānus. Valsts jau bez cilvēkiem, bez personībām un talantiem nekad nepaliek. Tāpat kā parādās jebkurā jomā atsevišķi talanti, tāpat politikā arī, es domāju, viņiem vajadzētu parādīties.

Es gribēju vēl atgriezties pie tā, kā novērst to, ka valdība dominē pār parlamentu, kas ir tikai tāda valdības balsošanas mašīna. Kam būtu jāuzsāk diskusija, lai to mainītu? Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa arī ir izteikusies, ka par to jādiskutē.

Jautājums ir, vai politiskās partijas augs un pilnveidosies, un patiešām vedīs valsti, tā teikt, uz sauli, jeb viņas sabojāsies tāpat kā visas iepriekšējās partijas. Šis jautājums jāsāk risināt politisko partiju kongresos, konferencēs. Tagad vēlēšanas ir beigušās, partijām būtu jāsanāk uz kongresiem, jāapkopo rezultāti, bet viņas to nedara. Jo viņām nav perspektīvas izjūtas. Nevienai partijai. Politiskās partijas, īpaši tās, kas ir uzvarējušas, nedrīkstētu nodarboties ar savas sīknaudas skaitīšanu partiju kasēs, bet nodarboties tieši ar šo jautājumu, jo budžeta sēde parādīja, ka mēs milzīgi ātrā tempā ieslīgstam vecajās slimībās, vecajās kaitēs. Par cik mūsu politiskā sistēma balstās uz partijām, tad no viņām tam ir jānāk. Saeimas priekšsēdētājs to nevar, viņš ir ierēdnis, atvainojiet. Viņš ļoti maz var ietekmēt politiskos procesus.

Var jau būt, ka kāds pārdomās, kā jūs to sakāt, bet izskatās tomēr, ka šobrīd ir vienas partijas, kas ir uzvarējušas vēlēšanās un kas tīksminās ap varu, un zaudētājas, kas tagad meklē savus ceļus. Bet lielas politiskās diskusijas jau pa lielam nav.

Zaudētāji neko nemeklē šobrīd. Nu, kas ir zaudētāji? Zaudētāji ir Saskaņa un zaudētāji esam mēs [Par labu Latviju]. Tie varētu būt divi nopietni zaudētāji. Teiksim, Visu Latvijai es nepieskaitu pie zaudētājiem, varētu nosacīti teikt, ka viņi iet kalnup. Un uzvarētāji ir divi – Vienotība un zaļie zemnieki. Uzvarētāji pašreiz tīksminās, kā jūs sakāt, un bauda mūziku, kas kļūst aizvien skumīgāka, šī uzvaras mūzika, kas viņiem skan.

A zaudētāji neko nedara. Pieņemsim, divi partiju vadītāji zaudētāju vidū pasaka, ka viņi turpmāk darbosies separāti – gan Šlesers, gan Šķēle. Acīmredzot pēc Jaunā gada būs PLL valdes un citu institūciju sanākšana, kurā mēs izskatīsim šos jautājumus. Nav jau nekas slikts, ka apvienību struktūras kaut kādā posmā darbojas atsevišķi un Šķēle un Šlesers paziņoja, ka abas partijas pašvaldību vēlēšanās piedalīsies atsevišķi un politiskā apvienība nodarbosies ar valstiskām problēmām. Laiks rādīs. Nedomāju, ka tie ir tie jautājumi, kas mums šobrīd ir jārisina, mums jārisina jautājumi par valsts attīstību un nākotni. Kad es to saku kolēģiem, viņi man atbild, ka jāpagaida līdz pavasarim.

Tas tomēr ir arī jautājums par jums. Jūs tikāt izcelts no sava stabilā, reprezentatīvā statusa ar noteiktu mērķi – būt šī konsolidējamā politiskā spēka PLL līderim. Ja šī konsolidācija nenotiek, kur jūs redzat savas darbības mērķi?

PLL līdz martam, aprīlim ir jāizanalizē sava pozīcija, savi panākumi un zaudējumi, un jāpieņem lēmums par savu tālāko stratēģiju, - vai politiskā apvienība pāraug nākotnē par politisko partiju jeb politiskā apvienība turpina veģetēt bez lieliem mērķiem, bez lieliem skatījumiem uz priekšu. Tad es savu vietu šeit vairs neredzu. tas ir skaidrs.

Kad jūs sakāt, ka neredzēsiet šeit vairs savu vietu, jūs domājat arī Saeimu vai tikai PLL vadību?

Nē, nē, nē, tie ir atsevišķi jautājumi. Redziet, es esmu visu mūžu bijis atbildīgs cilvēks un tāds es arī palikšu. Kaut arī žurnālisti no manis gaida kādus negaidītus lēmumus, nu nebūs tādu negaidītu lēmumu. Ja reiz ir vēlēšanās noticis tas, kas ir noticis, es strādāšu parlamentā ar lielu atbildību un arvien lielāku aktivitāti. Šobrīd man ir bišķiņ jāmeklē kompromiss starp... es vienmēr esmu juties kā prezidents, un, arī sēžot parlamentā, es jūtos kā prezidents. Nu nevar šo izjūtu nevienam atņemt. Pirmkārt jau domāšanā. Kāpēc es varbūt debatēs neuzstājos, - jo es uzskatu, ka man kā prezidentam, ja es uzstājos debatēs, ir jāgūst atbalsts, man ir jāuzstājas tā, lai mani saprot un man ir atbalsts, bet nevis, lai es aizeju uz tribīni un nobalso pretēji.

Šī balsošanas mašīna nokāva jebkādu vēlēšanos uzstāties parlamentā jau pašā sākumā. Es nevaru runāt ar auditoriju, kurai, es zinu, jau ir pavēlēts neklausīties, nereaģēt. Nu kāda jēga? Šai parlamenta barjerai es vēl neesmu ticis pāri, ka tu izej auditorijas priekšā un vari runāt pilnīgi pareizas lietas, bet parlaments ir kā viens auksts ledus gabals, kurā ir pateikts, ka temperatūru kāpināt nedrīkst nekādā gadījumā, jo tad mēs izkusīsim. Es esmu šobrīd apjucis pat šajās attiecībās, godīgi sakot. Es nebiju domājis, ka šī patiesība ir tik skarba, ka valdības un parlamenta attiecības kopš 1922. gada ir kļuvušas par apgrūtinājumu valsts tālākai attīstībai. Es nedomāju, ka daudzās pasaules valstīs, valdībai uzstājoties, parlaments ir tik drausmīgi pasīvs, nevarīgs un kluss.

Kopš savas prezidentūras beigām līdz brīdim, kamēr atgriezāties kā parlamenta deputāts, jūs nebijāt to ievērojis?

Es biju ievērojis, bet manī nebija šīs pienākuma sajūtas. Tagad, kad es esmu ievēlēts kā deputāts, es jūtu, ka mans pienākums ir par šo lietu izteikties, ietekmēt, labot vai atzīties, ka es tur nevaru nekā darīt. Jo viena lieta ir, kad tu esi brīvdomātājs un neesi nevienā amatā, bet cilvēki vēlot par mani uz kaut ko cerēja un man šīs cerības ir jāpiepilda lielos vilcienos – es nevaru piepildīt katra vēlētāja cerības uz mašīnu, algu vai uz kaut ko tādu. Bet es savu lomu redzu, ka man ir šajos četros gados aizvien vairāk jāievelkas procesos, kas saistīti ar valsts tālākās attīstības modeli.

Jūs tātad nebijāt gaidījis, ka Saeima ir tik stingra balsošanas mašīna...

Es biju cerējis, ka Jaunais laiks vai jaunais vilnis, vai jaunā Vienotība, kas priekšvēlēšanu laikā runāja par daudziem jauniem procesiem, daudzām jaunām aktivitātēm, jauniem cilvēkiem... nu, ienāca taču Ēlerte, viņai ir it kā superidejas, ienāca Ojārs Kalniņš, kurš 15 gadus pretendēja uz visādiem amatiem un vadīja Latvijas institūtu, un tādus piemērus ļoti daudz var minēt... un pēkšņi vienā dienā tā kā pie slikta friziera tika nogriezti līdz pamatiem.

Kas tas ir? Klanīšanās varas priekšā?

Redziet, Repšes sindroms tas nav. Kad Jaunais laiks ienāca ar Repši, tur bija viens dievs un visi viņam bija parādā. Šobrīd es nedomāju, ka Vienotībā ir tāds viens cilvēks, kuram visi justos morāli parādnieki. Kādēļ man bija tāds optimisms un vēl aizvien viņš ir? Šis parlaments nav ievēlēts uz kaut kāda tāda „dieva” pamatiem, viņš ir ievēlēts uz tautas entuziasma, uz masu aktivitātes, uz nacionālās miniatmodas – viena acs ir atkal pavērta vaļā. Bet kaut kas notika... Es domāju, ka tā ir nezināšana. Viņiem bija divi ceļi – iedziļināties (kaut vai budžeta jautājumos), padiskutēt, lai vismaz parādītu, ka mēs te nākam domāt, jeb otrs ceļš – pateikt, ka budžets ir baigi sarežģīts, es tur neko tāpat nesaprotu, nav ko man tur savu galvu lauzīt, atnākšu no rīta, vakarā aiziešu un, kā paliks, tā nobalsošu. Viņi aizgāja visi pa šo otro ceļu, un es nebaidos viņiem to acīs pateikt šobrīd. Tā nav nekāda traģēdija, tā ir cilvēciski saprotama lieta, bet tas ir strupceļš. Vēl vienreiz un vēl vienreiz, un viņi kļūs tieši tādi deputāti (neatkarīgi, vai viņi ir kalniņi, pētersoni vai ivanovi), tikpat tumšas un neizteiksmīgas, un nelemjošas personības, kādi bija iepriekšējie parlamenti.

Bet, ziniet, man tomēr ir pārliecība, ka liela daļa deputātu ir spējīgi domāt patstāvīgi, viņi šobrīd vienkārši nebija vēl tam gatavi. Un es ļoti ceru, ka paies pusgads un daudzi deputāti parādīs sevi kā domājošas personības. Nu man ir tāda sajūta! Es esmu daudz runājis kuluāros un starpbrīžos un zinu, ka ir daudz gudru deputātu ar labu izglītību, viņi tikai vēl pagaidām nezina, kā to pielietot. Es domāju, šīs vēlēšanas bija tautas aktivitātes vēlēšanas, kad daudzi cilvēki gribēja sevi pielikt pie politiskiem ratiem, kaut ko tur palīdzēt stumt un vilkt, un bīdīt, un viņi to ir izdarījuši. Tikai viņi vēl ir kā skolnieki, kas ir aizgājuši uz 1.septembri, jo jauns parlaments jau ir kā 1. septembris, ar ko tad viņš atšķiras. Es nejūtu veco parlamentāriešu ietekmi šajā parlamentā, un tas man šķiet tā pozitīvi.

Jūs tagad vairāk analizējat pozīcijas darbību, bet jāteic, ka es arī no opozīcijas neredzēju nopietnu alternatīvu budžeta piedāvājumu, nu, varbūt no PLL nedaudz no vairāk, no Saskaņas centra vispār nē.

Es nevaru par Saskaņu diskutēt, tā man tāda sveša partija, tur jūs varbūt ar Šlesera kungu varat vairāk parunāt (nosmej), bet mani izbrīnīja viņu pasivitāte, mani izbrīnīja...

Tad jau viņi blefoja pirms vēlēšanām!

Viņi blefoja, jā, man ar’ tā šķiet. Es neredzēju alternatīvu budžetu, es neredzēju arī kaut kādus domu graudus budžeta aizstāvēšanas gaitā. Vēl sliktāk – saskaņieši demonstrēja kaut kādu tādu negatīvu pasivitāti pret Latvijas valsti šajā brīdī, viņi it kā palika malā, es nejutu no viņiem pilsonisku ieinteresētību (patriotisms – tas būtu jau tā ļoti silti teikts), atbildību pilsoņu priekšā, jo tautībai jau nav nozīmes, tie bija Latvijas pilsoņi, kas viņus ievēlēja.

Es pareizi uztvēru, ka jums ir tāda mulsinoša, kritiska attieksme pret to koķetēriju, kāda ir Šlesera kungam ar Saskaņas centru?

Noteikti, noteikti, un to es neslēpju. Nav par to domāts, lemts, spriests, tā ir Šlesera kunga vairāk personiskā iniciatīva un viņa politiskā tālredzība (to jūs paši varat lemt – likt vai nelikt pēdiņās, kā gribat), viņš meklē kaut kādus attīstības ceļus. Nav jau tur nekā arī negatīva, jo es akcentēju, ka tā partija, ar kuru viņš, kā jūs sakāt, „koķetē”, arī tā nāk no pilsoniskās sabiedrības, tātad tie nav Latvijas ienaidnieki vai kaut kāda ārpus valsts stāvoša kustība, tā ir politiskā partija, kas balstās uz Latvijas pilsonisko sabiedrību, un, ja Šlesera kungam liekas, ka tur var atrast kaut kādas kopīgas nostādnes, kaut kādus problēmu risinājumus... bet mēs šo jautājumu nekad neesam izdiskutējuši PLL iekšienē tā pamatīgāk.

Mums ir pietiekoši daudz spēka Tautas partijas, reģionālo partiju LPP/LC pieredzē un praksē, nu kāda jēga vēl kaut ko pievilkt klāt? Es nevaru atbildēt, vai Šķēle ar Šleseru ies kopā vai pašķirsies, jo viņiem ir katram savas partijas identitāte jāaizstāv, un katram šī identitāte nedrīkst būt apbružāta ar citas partijas ēnu. Līdz šim pavasarim Šleseram un Šķēlem ir jābūt pilnīgai politiskai pārliecībai, kāda ir viņu partiju ideoloģija un kuru ceļu iet galvenajos valsts attīstības jautājumos. Ja ir kopsaucēji un ja masas atbalsta, tad veidojas politiskā partija [PLL], ja nav kopsaucēja, katrs ambiciozais līderis aiziet ar savu ganāmpulku. Bet PLL Saeimas frakcijai nav ne mazāko iedīgļu vai pazīmju, ka tā varētu sašķīst.

Jūs nejūtaties vīlies, ka piekritāt būt par PLL līderi, bet tagad pie pirmajām grūtībām Šķēle un Šlesers met plinti krūmos un ir apturējuši PLL konsolidāciju?

Nu nemet vēl, bet, ziniet, par vilšanos es teiktu tā: kas ir noticis, ir noticis, un, kas ir izdarīts, ir izdarīts. Protams, kaut kur iekšēji man sāp viss tas process, un to jūs jūtat pat, ja es to neteiktu. Kas attiecas uz manu darbību, es darīšu visu, lai šo savu soli piepildītu ar konkrētu nostāju, konkrētiem darbiem un konkrētu rīcību. Tādēļ es nepametīšu parlamentu, es darbošos komisijās, es paplašināšu savu darbību vēl sabiedriskās organizācijās. Es jūtos ļoti piederīgs, ļoti vajadzīgs, un es arī esmu gatavs to piepildīt. Es pagaidām savu pieredzi un zināšanas pielieku ļoti maz, es ļoti atturīgi piedalos gan komisijās, gan citur, jo man iekšēji ir ļoti liels pieredzes un zināšanu svars, bet es vēl nezinu, uz kuriem atsvariem, uz kuriem jautājumiem to uzlikt. Vai kliegt, vai noklusēt, vai uzstāties, vai komentēt – man tas vēl ir stipri jāpadomā.

Galvenais, tai brīdī es būšu zudis, kad manī noplaks vai pazudīs šī iekšējā pārliecība, ka man te jābūt. Man ir šī pārliecība, ka man šeit jābūt un ka es varu dot šeit savu pienesumu. Nebūsim arī pārāk lieli žili verni, jo ar savu gadu bagāžu un to, ko cilvēka iespējas ļauj manā vecumā, ar to ir arī jārēķinās – es zinu, ka nebūšu vairs ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidents, ne Saeimas priekšsēdētājs. Nevajag izvirzīt amatu mērķi, ir jāmeklē saturiskais piepildījums. Caur to saturisko nokļūt uz to trepīti, tas ir tas veids, kā manā vecumā to dara. Jaunībā to dara savādāk, kad gribas augstāk, augstāk, augstāk, lai arī ne zināšanu, ne naudas nav. Man jau nav problēma. Sarmītes [Ēlertes] tipa cilvēkiem ir problēma – viņiem ir šie ideāli jāpiepilda, ko viņi izvirzīja.

Jūs jau minējāt, ja Vienotība nepiepildīs šos solītos ideālus, draud jauna Lietussargu revolūcija. Vai jūs redzat arī iespēju jauniem politiskajiem spēkiem – Sudrabu jau jūs piesaucāt?

Sudrabai ir vēlēšanās nodarboties ar politiskiem jautājumiem, viņas publiskās uzstāšanās jau uz to norāda. Viņa neuzstājas tikai kā valsts kontroliere, viņa uzstājas kā politiķe. Vai viņai to vajag darīt, tas ir cits jautājums.

Redziet, ja valdība nebūs pietiekami elastīga (drosmīga viņa nav – tas ir skaidrs) un izrādīsies pavasarī, ka šie lēmumi ir ilūzijas, ko tagad tauta pieņem avansā, jo tauta pieņem, ka ir slikti, jo ir atbildīga, varbūt pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņai ir sajūta, ka „tie ir mani deputāti”, un šie deputāti šobrīd bieži vien iznieko šo uzticību... Tauta neies ne mītiņos, ne demonstrācijās un arī akmeņus logos nemetīs šobrīd. Paies pusgads, ja būs kļūdaini matemātiskie lēmumi, ja būs kļūdaini ekonomisko procesu novērtēšanas lēmumi, ja ekonomiskie procesi būs gājuši uz leju, ja cilvēki savos maciņos būs vīlušies... Un tad būs jautājums, kurš ar kuru konsolidēsies un kādus lēmumus pieņems. Vēl var veidoties jauni politiskie spēki. Bet es šobrīd gribu, lai Dombrovskim izdodas, jo, ja viņam neizdosies ar visu šo matemātiku un visu vājo Finanšu ministriju, tad, ja jūs man šobrīd prasāt, kāda ir alternatīva, man alternatīvas nav. To es saku kā prezidents. Ja es teiktu kā PLL deputāts, es teiktu: lai viņi brūk, mēs taisīsim jaunas kombinācijas! Man tās jaunās kombinācijas neliekas perspektīvas Latvijai.

Prezidents Zatlers nospēlēja savu lomu šajā budžeta pieņemšanā jeb viņš ļāva visam notikt?

Liksim mierā Zatleru, viņam nebija nekādas iespējas uz budžetu kaut ko ietekmēt.

Viņš nosauca premjeru!

Viņš nevarēja neko citu nosaukt. To es jums droši varu pateikt, es esmu sešus premjerus saucis. Šī bija priekš prezidenta visskaidrākā izvēle, vispirms jau tāpēc, ka bija ļoti skaidrs tautas atbalsts šai grupai, ko sauc par Vienotību, un to prezidents nevar ignorēt.

 Es neapšaubu premjera izvēli, es jautāju, vai prezidentam ir kāda loma un ietekme uz premjeru, kuru viņš nosauc.

Uz budžetu – tikai retoriska. Viņam pārmestu tūlīt iejaukšanos un konstitūcijas pārkāpšanu. Es vienmēr esmu prezidentu atbalstījis un atbalstīšu, es domāju, ka viņš iet vienu pareizu un stabilu ceļu. Un tie paši skeptiķi kā Gundars Bērziņš, kuri ar saviem indīgajiem rakstiem izcēlās savā laikā, ir diezgan pierimuši.

Zatlers ir ietekmējams?

Nē. Cik zinu, arī padomnieki ir citreiz sarūgtināti, ka viņš ir sava ceļa gājējs. Viņš ir tāds iekšēji ļoti noteikts cilvēks.

Būtu jāatbalsta Zatlera pārvēlēšana uz otru termiņu?

Es nezinu, kādi būs politisko spēku lēmumi, bet es personiski to noteikti darīšu un aicināšu PLL atbalstīt Zatleru.

Kas jāmaina, lai Valsts prezidenta ievēlēšanu padarītu mazāk pazemojošu, jo parasti uzreiz vai pēc laika atklājas veidi, apstākļi, tirgošanās, kā cilvēks ir nokļuvis šajā amatā?

Neko nevajag mainīt, cilvēkiem vienkārši ir jādomā, ko viņi dara, un viss. Nedrīkst nolaisties līdz tādām muļķībām, kā tas notika pagājušajā reizē. Tur nav vainīga ne konstitūcija, ne likumi, vienkārši cilvēki iedomājas, ka valsts ir kaut kāds viņu mazais kabinets vai viņu zooloģiskais dārziņš, nav valstiskas pieejas vienkārši. Tur nav vainīgi dokumenti, tur ir vajadzīgas cilvēku smadzenes. Lai tas paliek mūsu valsts bēdīgajā pagātnē. Es domāju, ka neviens kaut ko tādu vairāk neuzdrošināsies.

Par Andri Šķēli runājot, jūs redzat, ka viņam vēl ir politiskā nākotne pēc šiem vēlēšanu rezultātiem, vai viņam vēl ir iespēja atstāt pēdas Latvijas politikā izņemot jau tās, kas ir, jo viņš lielā mērā asociējas ar valsts nozagšanu?

Es atbildētu tā: viņš pašreiz strādā daudz un pamatīgi un piedomā pie tās lietas. Viss ir atkarīgs no tā, vai viņš spēs pārliecināt sabiedrību un sabiedrība mainīs savu viedokli. Bet, ko es varu droši teikt: šodien Šķēle strādā politiskajā lauciņā kā nekad. Viņš nekad tā nestrādāja, ne būdams premjerministrs divas reizes manā laikā, ne vēl jo vairāk tajā tukšajā laikā pēc aiziešanas. Es domāju, viņi ir izdarījuši pamatīgus secinājumus no tām vairākkārtējām aiziešanām ambīciju dēļ, ko mēs zinām no vēstures, kaut vai pēdējais aizgājiens no valdības, kur viņi var attaisnoties, kā grib, bet tas bija nepareizi. Viņš strādā ļoti daudz, un, ja viņam izdosies pārliecināt gan savus domubiedrus, gan sabiedrību, viss aizies. Viņš ir arī tikai cilvēks, viņš var kaut kādā brīdī nolūzt, zaudēt optimismu, bet šobrīd viņš ir visaktīvākais un enerģiskākais no visiem.

Jūs jūtat, ka Šķēlem ir jābūt jums pateicīgam par savu politisko karjeru, ņemot vērā, ka viņu nominējāt par premjeru 1995. gadā?

Nu, protams. Viņš respektē. Mums ir „jūs” attiecības, nevis „tu” attiecības. Mēs nekad neesam bijuši nekādi draugi, un mums nav bijuši kaut kādi kopīgi darījumi, tas ir šausmīgi pozitīvi, jo tas ļauj vērtēt cilvēku neitrāli un neatkarīgi. Es jūtu, ka Šķēle ar lielu respektu izturas pret mani. Es arī esmu savā laikā bijis diezgan neiecietīgs un skarbs pret viņu, tāpat kā viņš pret mani. Ir bijusi, protams, šī pozitīvā attieksme, ko es esmu darījis, lai viņu veidotu kā politiķi. Es to nenožēloju faktiski.

Nenožēlojat? Ņemot vērā, ka pēc ilga laika atzināt Šķēli un Lembergu par ļaunuma asi?

Nu, ko lai dara, ka viņš ieslīga tajās biznesa interesēs un es komentēju tā, kā es to jutu tajā brīdī.

Bet vai Šķēle nebija dziļi šajās biznesa interesēs jau 1995. gada decembrī, kad jūs viņu nosaucāt par premjeru? Jeb jums nebija informācijas par to?

Nebija, nebija. Informācijas trūkums – tas ir skaidrs. Jūs tagad rokat tādās vecās atmiņās, ka var arī kļūdīties, bet man liekās, ka toreiz viņu ļoti spēcīgi atbalstīja Latvijas ceļš, un toreiz pēc ilgām diskusijām pilī Latvijas ceļš teica: jā, tas ir cilvēks, kas var vadīt valsti. Kas tur aiz tā slēpās, man ir grūti pateikt.

To jau var pateikt pēc tām figūrām, kuras jums Šķēles vārdu nosauca.

Andrejs Panteļējevs, ja nemaldos, vadīja Latvijas ceļa frakciju toreiz.

Bet advokāts Grūtups?

Jā, Grūtups bija advokāts tiešā un pārnestā nozīmē, bet viņš jau neieteica man, viņš ieteica partijām. Nebija tā, ka Grūtups pilī ieteica un prezidents atrada Šķēli.

Jānis Ādamsons mums nesen intervijā stāstīja, kā 1995. gadā, kad parādījās Šķēles kandidatūra premjera amatam, uzdevis tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem iepazīstināt jūs ar tobrīd izmeklēšanā esošās lietas materiāliem par nelikumīgu privatizāciju un iespējamiem koruptīviem darījumiem, kur figurēja Šķēles vārds. Jūs šie materiāli nepārliecināja?

Tādu, es domāju, nebija. (Domā.) Tādu nebija. Bet, ja arī būtu, es viņus tāpat būtu nodevis citām institūcijām. Prezidentam nav tādu pilnvaru, lai izsauktu prokuroru. Prezidents iedod dokumentus kancelejas vadītājam, kurš iereģistrē un labākajā gadījumā tos nodot tālāk caur Nacionālās drošības padomi. Prezidents nevar uzdot prokuroram jautājumus.

Tas ir skaidrs, bet prezidents var iepazīties ar informāciju un izdarīt secinājumus. Šajā gadījumā – par premjera kandidāta reputāciju.

Es neesmu tik naivs un tik pārsteidzīgs, ja es šādus dokumentus saņemtu (es gan patiešām neatceros), es viņus izmantotu tikai tad, ja man būtu šādu dokumentu pamatotību devusi oficiāla valsts institūcija. Jo nevar ar tik nopietnām lietām nodarboties individuālā veidā. Ir ļoti bīstami, ja aiznes pie prezidenta kaut ko un viņš uzreiz izdara savus secinājumus, tā ir pirmā diktatūras pazīme. Pasarg dievs!

Jūs savu toreizējo lēmumu nominēt Šķēli par premjeru neuzskatāt par tādu pagrieziena punktu, kas daudz ko noteica valsts politiskajā un ekonomiskajā attīstībā?

Es tik smagi to neteiktu. Viens cilvēks nevar visu noteikt, ietekmēt – jā. Tikpat labi jau to ietekmē arī Lembergs, nebūdams Šķēles amatā, vai ne? Ne jau tikai ēnu ekonomika ietekmē valsti, arī ēnu politika. Un tas velkas mums pakaļ kā aste, kā šleife. Nevienam nav noslēpums, ka Lembergs ietekmē absolūti valsts politiku, un tas nenāk par labu Latvijai. Turpretī Šķēle šobrīd nekādā veidā to neietekmē, nu, nekādā.

Tad, kādēļ mēs netiekam vaļā no ēnu politikas, kuru īsteno Lemberga kungs – vienas pašvaldības vadītājs?

Vāji cilvēciņi politikā un valdībā, un parlamentā. Ja cilvēki ir neatkarīgi, domājoši un 15 gadu laikā ieguvuši pietiekamu izglītību, tad laiks ir pārraut šo nabassaiti. Varbūt viņa jau ir pārrauta. Ziniet, es neesmu tik drošs, ka Lemberga ietekme vairs ir tik milzīga kā 10 gadus atpakaļ.

Paskatāmies uz lēmumiem!

Jā, bet paskatāmies uz parlamenta sejām! Vai tad viņi visi ir antiņi? Vai tad viņi nesaprot, ko viņi dara parlamentā un kam pakļaujas? Mēs runājam stereotipiskās frāzēs. Ja mēs runātu pie alus glāzes, mēs noteikti teiktu: Lembergs un Šķēle nosaka valstī visu. Un tāds laiks tiešām ir bijis, un es par to esmu runājis, nosaukdams to par asi. Laiks ir pagājis, un Šķēle noteikti ir no tās ass nost. Es nezinu, cik liela ietekme Lembergam ir Zaļo un zemnieku savienībā, es nezinu, vai 22 cilvēki ir apmāti, vēl jo vairāk – nopirkti. Es neticu tādai versijai.

Jūsu prezidentūras laikā bija tuva tā līnija, kad Lembergs varēja kļūt par premjeru?

Jā, jā. Vai tas nebija tajā pašā Šķēles epopejas laikā, plus mīnus? Es ar gadu kļūdīšos. Man bija saruna ar Lembergu vairākas reizes, un viņš atteicās. Bija tādi paši padomi kā par Šķēli: ir viens cilvēks, kurš varētu, kurš ir talantīgs un uzņēmīgs. Un tad nāca viens pašvaldību kongress Saldū vai Talsos, kur piedalījās arī prezidenta institūcija. Mēs ar Lembergu parunājāmies, es teicu: nu, pamēģini par premjeru. Protams, es viņu varētu aicināt tikai tad, kad būtu atbalsts no partijām, bet tīri cilvēciski mums šī saruna notika, un viņš teica: nē, nekad. Viņš nepielaida tik tālu tās sarunas, lai iesaistītos partijas, viņš atteica jau ļoti agrā līmenī. Šķēle ļāva, lai tās sarunas ripo, ripo, ripo, kamēr aizripo.

No kādām aprindām nāca ieteikumi aicināt Lembergu par premjeru?

Tiešām neatceros vairs, kas nosauca.

No Lemberga lietas materiāliem redzams, ka jau deviņdesmitajos gados, jūsu prezidentūras laikā, Lembergs veidoja šīs shēmas Ventspils uzņēmumos, iespējams, notika vērienīga varas pirkšana. Jūs par to bijāt informēts, jutāt, redzējāt?

Nu, kā es to varēju just vai varēju ietekmēt? Tādas ziņas pie manis pat cilvēciskā plāksnē nenonāca. Par materiālo es neko nejutu. Par to, ka viņam ir morālā ietekme uz cilvēkiem, jā.

Bet neuzdevāt jautājumus un neizteicāties?

Nē, es uzdevu, bet tas palika kā piliens jūrā vai smiltis. Jautājums jau, vai tas toreiz notika tā laika likumu ietvaros, vai tur bija likumpārkāpumi? Un es nevaru uz šo jautājumu atbildēt, tas ir tas laikam, ko tiesvedība pašreiz pēta un analizē.

Kad 2007. gadā Vaira Vīķe-Freiberga neilgi pirms Lemberga aresta runāja par Damokla zobenu, tas jums bija pārsteigums?

Jā, tas man bija pārsteigums. Tādi dokumenti un tāda informācija, kādus saņēma Vīķe-Freiberga, tādi manā rīcībā nekad nav bijuši. Nekad. Es pat domāju, ka tie nāca jau pēc tūkstošgadu mijas.

Tad jautājums, vai jūs jūtat morālo atbildību par to, ka Latvija kopš deviņdesmito gadu vidus, kopš jūsu prezidentūras laikiem ir izaudzinājusi šos divus oligarhus?

Laiks izaudzēja, jā. Laiks izaudzēja. Vai jums neliekas, ka Šķēle un Lembergs ir dažādu kategoriju cilvēki arī naudas ziņā? Man šķiet, ka viens ir ekonomikā reāli darbojošamies persona visus 20 gadus, otrs tikai atsevišķās epizodēs. Pilnīgi nesalīdzināmi. Ja man būtu šodien jādod vērtējums, es diez vai vairs ļaunuma asi minētu, jo svara kategorijas ir dažādas.

Kurš ir svarīgāks?

Nu, kā – jūs taču ļoti labi zināt, kurš ir svarīgāks! Lembergs izceļas ar apskaužamu stabilitāti valsts vadīšanā.

Tad Lembergs faktiski vada valsti?

Viņš to mēģina darīt. Kā tas izdodas, tas ir cits jautājums.

Šķēle ir uzņēmies reālu atbildību, Lembergs nekad nav uzņēmies, palicis ēnu politikā. Un, ja cilvēks ir trīsreiz uzņēmies atbildību, kļūdams par Ministru prezidentu kā Šķēle, un ir gatavs to arī tagad darīt, tad taču viņā ir kaut kas pozitīvs, reāls un stabils, ar ko viņš uz to iet?

Ja mēs būtu droši, ka viņš kā amatpersona nav pieņēmis lēmumus savās interesēs.

Jā, bet šie lēmumi ir bijuši tādi, ka nav bijis neviens gudrāks, kas tos lēmumus apturētu vai teiktu, ka tie ir nepareizi, teiktu: nedarām tā! Bet Šķēle ir uzņēmies tos lēmumus un gribējis darīt. A otrs principā un nekad, un vienmēr paliks tikai Ventspils pozīcijās. Tas ir jautājums, vai tas arī ticamības svarus abiem neliek dažādās kategorijās. Šķēle ir gatavs iet par finanšu ministru vai par premjeru un atbildēt par visiem saviem darbiem vai nedarbiem. Ir jautājums, kuru es viņam pārmetu, kurus vajadzētu darīt pilnīgāk, kas man rada grūtības un viņam rada grūtības. Tas ir tas jautājums par to vekseli nolāpīto. Es viņam saku: tu uzliec vienreiz to vekseli galdā un izģērb to vekseli krustām šķērsām, un kas tur ir pareizs, kas nepareizs! Tā mums tā saruna beidzās ne ar ko. Bet ir viņam vēlēšanās strādāt valsts labā, tādēļ nav man pārliecības, ka es esmu galīgi elles bedrē nokļuvis. Lai atnāk Lembergs un uzstājas parlamentā par visiem šiem jautājumiem!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Uzspēlēsim konkursu

FotoMaija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru darbus. Konkurss paredz arī naudas balvas.
Lasīt visu...

21

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

FotoŠis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.
Lasīt visu...

21

Līgo svētkus gaidot

FotoLatvieši pēc savas attieksmes pret tautību daloties trīs grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti, otrā – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijā, bet trešajai par savu tautību mainās atkarībā no viņu emocionālā stāvokļa.
Lasīt visu...

15

"Vienotības" Kariņš un KGB boss Andropovs: negaidītas līdzības

FotoSaprotams, ka gadiem ilgi ar manipulatīvām viltus ziņām apdullinātu labticīgo “Vienotības” vēlētāju šāds salīdzinājums varētu šokēt. Vēl pirms gada kāda oligarha ilgstoši uzturēts laikraksts īsteni ziemļkorejiskā veidā jūsmoja, drukājot savā avīzē ar trekniem burtiem: “Tieši smaids Kariņu padara līdzīgu eņģelim.” Jā, tā nav rūgta ironija vai sarkasms, katrs, kurš māk lietot meklētājprogrammu “google”, ātri atradīs lielā Latvijas medijā šo trulo propagandas piemēru.
Lasīt visu...

12

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

FotoKāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā uz bērnu jautājumiem un nekādā, ne vismazākajā mērā nerisina tās lietas, par kurām vairākkārt jau esmu rakstījusi.
Lasīt visu...

18

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

FotoSaskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, četri saskaņieši atšķēlušies un izveidojuši savu “treniņbikšu” frakciju, vairākums zaudēts! Vai latviskā opozīcija beidzot gāzīs korupcijas režīmu, un kādi ir iespējamie scenāriji?
Lasīt visu...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

Likumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā...

Foto

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi."...

Foto

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

Latvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa...

Foto

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

Centieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem...

Foto

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina...

Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...