Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Juris Jurašs, kas vicina pa gaisu nesalasāmu dokumentu vīkšķi, vai Aldis Gobzems, kas solās „uzvārdus nosaukt rīt”, Latvijas politikā nav nekas jauns. Pietiek šodien publicē nodaļu no trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005, kas atgādina, kā jau deviņdesmito gadu sākumā Latvijas politiķi atskārta kompromitējošu materiālu – tautas valodā vienkārši kompromata – neatsveramo nozīmi. „Būtu ļoti slikti, ja tādi dokumenti parādītos. Kā tad mēs tiksim uz priekšu, ja visi tiks kompromitēti?” – šis Māra Gaiļa izsauciens faktiski tā arī palika saucēja balss tuksnesī.

Kompromatu pirmsākumi

Politisko kompromatu kultūra pirmos asnus sāka dzīt jau Atmodas gados, un droši vien ir tikai loģiski, ka pie tās pirmsākumiem vainojams neviens cits kā Valsts drošības komiteja. Ja ticam Latvijas Tautas frontes pirmajam priekšsēdētājam Dainim Īvānam, tad viņu jau 1988. gadā uzmeklējuši VDK cilvēki un piedāvājušies atklāt Tautas frontē iefiltrēto aģentu vārdus. D. Īvāns savukārt tobrīd nospriedis, ka tā varētu būt provokācija, kuras mērķis ir LTF sašķelšana, tādēļ vilinošo priekšlikumu atraidījis.

Arī tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika piefiksēti pirmie mēģinājumi politiskos nolūkos izspēlēt „čekas kārti”. Pirmā bezdelīga gan bija izteikti provinciāla: 1991. gada rudenī Sabiedriskās drošības departamenta (tas bija Aizsardzības ministrijas priekštecis) Dobeles nodaļas vadītājs mēģināja ietekmēt vietējās LTF nodaļas vēlēšanu rezultātus, iesakot reālākajai pretendentei pašai atsaukt savu kandidatūru, citādi viņš publiskošot datus par kundzes sadarbību ar VDK. To, lūk, it kā pierādot papīri, ko daži censoņi atraduši Dobeles VDK nodaļā. Beigās gan izrādījās, ka papīriem ir graša cena un tie nepierāda itin neko.

Bija arī klaji konkurentu nomelnošanas gadījumi. Odisejs Kostanda atceras, ka īsi pirms vēlēšanām Aizkraukles rajonā parādījušies LTF aģitatori, kas „spieduši” uz vēlētāju visvienkāršākajām jūtām: sak, kāda velna pēc jūs gatavojaties balsot par grieķi Kostandu, ja mēs piedāvājam īstenu latviešu cilvēku? „Vēlāk aģitatori nolaidās līdz pavisam netīriem paņēmieniem: „Ja jūs balsosiet par Kostandu, tad Latvijā būs asinsizliešana! Viņš taču ir asinskārs!” – stāstīja O. Kostanda. Nepatīkamus brīžus vēlēšanu karstumā nācās piedzīvot arī Marinai Kosteņeckai – interfrontei simpatizējošajos preses izdevumos parādījās raksti par rakstnieces tēvu, kas kara laikā esot sadarbojies ar vāciešiem.

Savukārt bijušais Ādažu šefs un PSRS pēdējā prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks Alberts Kauls kādas televīzijas uzstāšanās laikā, kā savos memuāros atminējās D. Īvāns, bija ne visai patiesi iztirzājis dažu LTF valdes locekļu personīgo dzīvi: piemēram, Jānis Kinna nerūpējoties par saviem bērniem, bet Sandra Kalniete nodarbojoties ar mākslas priekšmetu kontrabandu. „Nevaru galvot, ka tā bija apzināta tautiešu maldināšana. Drīzāk nenovīdība, nevēlēšanās klusējot zaudēt. Tomēr personisko apmelojumu, sūdzību un riebeklību birums jau pirms šīm vēlēšanām nedaudz mazināja Atmodas gaišo mirdzumu. (..) Mums jau toreiz ar steigu vajadzēja mazgāt ne tikai politiskās aģitācijas apķēpātās māju sienas un stabus, bet arī dvēseles,” – tik kritiski pāris gadus vēlāk D. Īvans vērtēja ne pārāk tīrās pirmo politisko batāliju izpausmes.

Savukārt pirmoreiz tā pa īstam kompromatu tēma kļuva aktuāla 1993. gadā, pirms 5. Saeimas vēlēšanām – pirmajām neatkarīgajā Latvijā (līdz tām likumdevēja vara piederēja vēl padomju laikā ievēlētajai Augstākajai Padomei). Pastāv pietiekami liela iespēja, ka tobrīd Ivara Godmaņa vadītajam Latvijas Tautas frontes sarakstam pēdējo cerību iekļūt Saeimā atņēma tieši Latvijas Jaunatnē publicēts raksts, kurā bija norādīts uz I. Godmanim trijās bankās - bankā New York City Corp, Šveices Union bank un Dānijas Joske bank Amrex – it kā noglabātiem kopā 160 miljoniem dolāru. Tobrīdējais premjers gan lūdza talkā pat ģenerālprokuroru, taču neko šī rosība nedeva – pat ne tiesiskas sekas, jo Latvijas Jaunatnes publikācijā bija izmantots pietiekami „aptekošs” formulējums: „Pēc autoritatīvu personu ziņām, šo naudu faktiskais (un nevis juridiskais) īpašnieks esot Ivars Godmanis.” Šī kompromata īstie piespēlētāji tā arī palika nezināmi, taču tas netraucēja LTF sarakstam netikt Augstajā namā – un vājš mierinājums, ka tai pašā laikā presē parādījās ziņas ne tikai par „krastmalas lakstīgalu” (par godu viņa kaismīgajām padomju svētku uzrunām krastmalā) Pēteri Tabūnu, kurš, kā izrādījās, 1983. gadā bija tiesāts par sievietes regulāru iekaustīšanu, bet arī I. Godmaņa „atmaskotāju” Ingu Gailumu, par kuru savukārt atklājās, ka viņš 1989. gadā par nepilngadīgās izvarošanu grupā bijis notiesāts uz trim gadiem cietumā, bet par labu uzvedību atlaists 1991. gadā.

Ar šiem notikumiem faktiski pietika, lai noteikta sabiedrības daļa apzinātos gan masu mediju, gan īstajā brīdī nopludinātas un publiskotas informācijas nozīmi, - un kompromatu straumei slūžas bija vaļā. Visus deviņdesmitos gadus tika izmantota visdažādākā informācija – no dokumentāli pierādītiem faktiem un sarunu ierakstiem līdz apskaužamas fantāzijas augļiem, kuri bieži vien guva daudz lielāku ievērību. Kompromata vākšana tika sludināta pat publiski (piemēram, 1995. gada decembrī Radio SWH raidīja sludinājumu, kura ievietotāji izrādīja interesi par jebkādu kompromatu saistībā ar premjera amata kandidātu Andri Šķēli), un baisas lietas publiski bija gatavi vēstīt pat it kā augstākā mērā cienījami ļaudis. Piemēram, ekspremjers Māris Gailis savos tālaika memuāros par 6. Saeimas priekšvēlēšanu laiku visā nopietnībā rakstīja:

„Manā kampaņā viens no veiksmīgākajiem gājieniem bija Picca TV tiešais raidījums no mana dzīvokļa vēlēšanu dienas rītā. Pirms tam jau vairākkārt biju runājis no viņu studijas, taču tiešraide no mana dzīvokļa notika pirmoreiz. Tas izdevās labi, pat tik labi, ka Ivars Ķezbers no Demokrātiskās partijas Saimnieks zvanīja uz Picca TV redakciju un uz Latvijas ceļa biroju un draudēja, ka, ja tūlīt pat nepārtrauks raidīt šo „gabalu”, tad viņš valsts televīzijā nekavējoties parādīšot pornogrāfisku filmu ar manu sievu. Protams, būtu interesanti uzzināt, kas tā viņam par filmu bija. Skaidrs, ka tas nebija nekas cits, kā vien vecajā padomju manierē veikts neveiksmīgs šantāžas mēģinājums.” (Lieki teikt, ka pats I. Ķezbers kategoriski paziņoja - pornogrāfisku filmu izgatavošanā vai izplatīšanā viņš nekad neesot bijis iesaistīts, bet par M. Gaili neesot bijis ne sašutis, ne arī sajūsmā.)

 

Īstie kompromata plūdi

Kompromata plūdi sasniedza tādus apmērus, ka deviņdesmito gadu otrajā pusē žurnālā Klubs tika pat apkopoti pēdējo gadu izcilākie un skaļāki kompromata piespēlēšanas gadījumi, kā obligātu kritēriju nosakot pārliecību, ka informācija nevis kaut kā vienkārši parādījusies, bet neatlaidīgi meklēta vai rūpīgi piespēlēta. Pirmajā desmitniekā iekļuva nopludināta Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes valdības un Krājbankas vadībai adresēta vēstule, Saeimas deputāta un žurnālista Edvīna Inkēna pasūtītās un gatavotās ziņas par A. Šķēles dārgo santehniku, kas bija iegādāta par somu Tetra Pak pārstāvja naudu, atbilde uz šo „podu lietu” – ziņas par deputāta iegādātajiem dārgajiem krāniem un virtuves iekārtām, tad vēl informācijas plūsma par Rīgas muitas priekšnieka Vigo Leitholda īpatnajām aktivitātēm, ziņas par divu citu muitas šefu – Imanta Geidāna un Mārtiņa Arnīša īpatno izpratni par taisnīgumu un godīgumu, kā arī Parex bankas konkurentu medijiem piespēlētā ziņu, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka par Pareksu ir gauži kritiski noskaņota un iesaka ar to labāk nepīties.

Savukārt „izgaismotāko” kompromata vācēju un piespēlētāju pirmajā desmitniekā iekļuva tas pats J. Ādamsons (A. Šķēles operatīvā lieta Pasūtījums vien bija ko vērts), Z. Čevers (kurš aizstiepa Ministru prezidentam A. Šķēlem dokumentus, kas it kā liecināja par toreizējā ekonomikas ministra Guntara Krasta atrašanos korumpētā stāvoklī), paša A. Šķēles komanda, saukta arī par „asiņainajiem punduriem”, apvienības Tēvzemei un Brīvībai struktūras (kā nekā partijas frakcijas konsultants Andris Mazburšs tika pieķerts kompromata tirdzniecībā par A. Šķēles bijušo padomnieku advokātu Andri Grūtupu), tad vēl arī Latvijas Banka un Parex banka, no kurām kaut kas gandrīz regulāri noplūda neceļos, jau pieminētais A. Stendzenieks, Iekšlietu ministrijas preses sekretārs Normunds Beļskis (kura darbības gan medijiem vairāk atgādināja nevis operēšanu ar kompromatu, bet vienkāršu nosūdzēšanu) un arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš, kurš bija izcēlies ar diebšanu pie Ministru prezidenta ar kompromatu par savu toreizējo priekšnieku, aizsardzības ministru Andreju Krastiņu.

Visbeidzot, par pieciem leģendārākajiem kompromatiem – it kā eksistējošiem, it kā tomēr ne – tika nosaukti Z. Čevera krājumi, Lata International lietā apsūdzētā Gata Krūzes „filmiņas”, kurās it kā esot redzama daža augsta amatpersona īpaši intīmas dabas ainās, tad vēl arī Mārča Bendika krājumi no Depozītu bankas laikiem, bijušā Bankas Baltija Uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa kompromata bagāža un visbeidzot – tā sauktā „Trasta komercbankas filma”: šajā kredītiestādes telpās filmētajā lentā it kā esot redzama un dzirdama saruna par Latvenergo miljonu dalīšanu.

Daudz kas gan šim uzskaitījumam bija paslīdējis garām. Piemēram, pirmais īsti skaļais (un īsti tukšais) paziņojums par masveida kompromatu: LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Aristids Lambergs 1995. gada rudenī publiski paziņoja, ka atklātībā drīzumā parādīšoties kompromitējoši materiāli par viņu pašu, Gunāru Meierovicu, Valdi un Oļģertu Pavlovskiem, turklāt tādi tiekot gatavoti arī par Andreju Panteļējevu un Induli Bērziņu. Turklāt kompromatu gatavotājs esot neviens cits kā Drošības policija, un tas notiekot pēc Demokrātiskās partijas Saimnieks vadītāja Z. Čevera pasūtījuma. „Es varu vienkārši pasmaidīt par mūsu politiķi, ļoti daudzu politiķu analītiskajām spējām. Uzskatu par apbrīnojamu A. Lamberga politisko tālredzību, ka Demokrātiskajai partijai Saimnieks tiks milzīga vara. Kā izrādās, mēs jau tagad pārvaldām valsti un dodam uzdevumus. Varu apbrīnot politiķu tālredzību un analītiskās spējas, jo šos trīs gadus DPS bija opozīcijā,” sarunā ar Dienu pasmējās pats Z. Čevers – un viņam izrādījās taisnība.

Taču kāre uz skaļiem, kaut tukšiem paziņojumiem par gaidāmu kompromata kaudzi neruka arī nākamajos gados. Īpaši krāšņi 1998. gadā izgāzās laikraksta Dienas Bizness galvenais redaktors Juris Paiders, kura vadītajā avīzē ar virsrakstu „Vēlēšanu dienas rītā esot plānota kompromatu kara kulminācija” dienu pirms Saeimas vēlēšanām bija gari un plaši apcerēta iespēja, ka vēlēšanu dienā varētu tikt publicēta baisa kompromatu porcija. Uz to pazīstamo sazvērestību teoriju cienītāju bija pamudinājusi presē publicēta apjomīga reklāma, kurā bija lasāms vārds „Nodevība!” un paskaidrojums: „Lasiet Dienā 3. oktobrī". Tomēr izrādījās, ka patiesībā šis baisais teksts bija tikai iekārdinātājs pirms kompānijas Elko Vecrīga reklamēta datora reklāmas, kuras pilns teksts skanēja: „„Nodevība!” - iekliedzās televizors, uzzinājis par XERIUS - jauno mājas datoru ar Intel Celeron procesoru.” Atlika vien redaktoram mēģināt izkulties no neērtās situācijas ar aģentūrai LETA teiktajiem vārdiem: „Ja reklāmaģentūras Balta Communication pasūtītā reklāma ar vārdu „Nodevība!” ir tikai reklāmas triks, tad varu aģentūru tikai apsveikt par tādu izdomu, lai gan es aģentūras vietā tā nedarītu, jo iespējamā politiskā kompromata sasaiste ar reklamēto produktu var iespiesties patērētāju apziņā.”

No kompromata līdz brīvam fantāzijas lidojumam

Patērētāju apziņā gan vairāk iespiedās pārliecība, ka noteikti mediji un to pārstāvji būs gatavi uzķerties uz gandrīz vai jebkādu kompromatu un pat tā šķietamību (tas pats J. Paidera Dienas Bizness jau pusotru mēnesi vēlāk atkal uzkāpa uz līdzīga grābekļa un atkal baidīja ar iespējamu kompromatu, kas nākšot atklātībā pāris dienas pirms uzticības balsojuma Viļa Krištopana valdībai, lai apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pārstāvji varētu minēt iemeslu savam lēmumam izstāties no koalīcijas). Rezultātā medijiem vairāk mazāk regulāri tika piesūtīti pat, piemēram, šāda satura vēstījumi – šo konkrēto, kas varētu pretendēt gandrīz vai uz Latvijas mūslaiku vēstures superīsā kursa statusu, bija parakstījis kāds „Jānis Kalniņš” (tolaik medijus bieži ar dažādas kvalitātes kompromatu aplaimoja arī viņa „radinieks” Kārlis Kalniņš):

„1991. gadā Latvija atguva neatkarību. Taču jau laicīgi tika priekšdarbi un, ieguldot VDK naudu, tika nodibināta firma Skonto. Par tās prezidentu kļuva VDK kapteinis Guntis Indriksons. Tomēr aiz viņa muguras stāv divi VDK pulkveži, kuri visu nosaka, un latviskie uzvārdi firmas priekšgalā ir tikai izkārtne. (..) 90. gadu sākumā uz Oslo (Norvēģiju) devās Ainārs Lešinskis, kura krusttēvs ir G. Indriksons. A. Lešinskis dzīvoja lepnā dzīvoklī Oslo centrā, kuru apmaksāja Skonto. Vienu gadu šajā dzīvoklī dzīvojis arī V[iesturs]. Koziols. Gods, kam gods, A. Lešinskis Norvēģijā arī kaut ko iemācījās, jo Skonto nauda uzkrājās banku kontos, bet pa to laiku A. Lešinskis nodibināja kontaktus ar firmu Varner Hakon Invest. Šī firma ienāk Latvijā, nopērkot lielus veikalus, kaut gan pats par sevi tas nav nekas slikts. Kopā ar šīs firmas naudu uz Latviju sāk plūst arī Skonto netīrā nauda, kura mūsu pašu nauda vien ir. A. Lešinskis pieņem sievas uzvārdu – kļūst par A. Šleseri. Viņš uzskata, ka tagad pienācis laiks domāt arī par politiku. Uz Norvēģijas bankām nāk arī miljoni no Krievijas noziedzīgajiem grupējumiem, un caur Oslo kā kapitālieguldījumi nonāk Latvijā, kur šī nauda kļūst tīra, jo tieši Oslo šo naudu atmazgāt nav iespējams. (..)

Atcerēsimies čekas maisu lietu. Uz šiem maisiem bija neliels dokumentu rullītis, kuros bija lasāmi I. Godmaņa un J[āņa]. Jurkāna uzvārdi, bet šis rullītis fiksi pazuda. Kāpēc tas tur nokļuva, arī ir interesanti, jo Godmanis un Jurkāns bija kā rezidenti tiešā Maskavas VDK pakļautībā un nepakļāvās LPSR VDK un nebija tās sarakstā. (..) Bet tie jau ir tikai ziediņi uz citu mahināciju fona. Visiem labi pazīstamais avantūrists A[rmands]. Stendzenieks jau izteicis savu nostāju pret Jauno partiju, mēģinot atrunāt R[aimondu]. Paulu un J[āni]. Peteru no stāšanās šajā partijā. Kā gan citādi – viņš taču labi pazīst G. Indriksonu un Skonto – savus bijušos biznesa partnerus. (..) Tagad Skonto aktīvi darbojas „slavenais” Alberts Kauls, kurš Vienības partijas vēlēšanu kampaņai no A. Stendzenieka saņēma 650 000 $.

Kas tad īsti ir A. Stendzenieks? Jā, pēc 6. Saeimas vēlēšanām pie viņa uz Londonu devās gan Z. Čevers un I. Ķezbers, gan arī A[ndrejs]. Panteļējevs, lai saņemtu piekrišanu iekļaušanai koalīcijā. Bet vai A. Stendzenieks ir tik varens? Jā, diezgan. Viņam nepatīk Z. Čevers kā premjers, un par 150 000 $ tiek nopirkta deputāta balss, tādējādi Z. Čevers nekļūst par premjeru. Tad par Ministru prezidenta kandidātu kļūst A. Šķēle, bet šī kandidatūra Stendzenieku neapmierina vēl vairāk. Jau ar 6 diplomātiem, katrā pa 150 000 $, A. Stendzenieks kursē starp Pērnavu un Rīgu. Vajag tikai dažas balsis, lai neapstiprinātu A. Šķēles valdību, bet šoreiz deputāti neriskē trešo reizi noraidīt valdības apstiprināšanu. Bet tie jau vēl nav visi varoņdarbi.”

Interesanti, ka šis stāsts – bez jelkādiem klātpievienotiem dokumentiem – deviņdesmito gadu vidū dažam labam medijam šķita pietiekami nozīmīgs, lai tiktu nodrukāts kopā ar tajā minēto personu komentāriem. Citi par to tikai pasmējās, un „Jānis Kalniņš” steidza piesūtīt nākamo vēstījumu – arī ar šādām rindām:

„Neizlokieties, Šlesera kungs, vēstule avīzēs tika nodrukāta ļoti saīsināti! Jums nav, ko komentēt, jo informācija ir patiesa. Tas, ka tur parādījušās kļūdas uzvārdos un māsa nosaukta par meitu, nemazina šīs informācijas nozīmīgumu. (..) Bet kas par varenu interesantu blēžu plejādi bija Jaunās partijas dibināšanas kongresā! Lūk, kolorītās figūras – Aivars Borovkovs, Jānis Krūmiņš, Vilnis Baltiņš – bijušie slavenā bandītiskā veidojuma Klubs–21 biedri, bet tie jau nebija vēl visi. Piemēram, slavenais Krievijas interešu un dienestu pārstāvis Latvijā Jānis Jurkāns. Nu ko, atkal vecie vēži – vecie blēži, bet – tikai jaunā kulītē. Jūs, Šlesera kungs, noņēmāt savu kandidatūru no priekšsēdētāja amata, laikam jau ierunājās sirdsapziņa, jo lieta, ka jūs nositāt cilvēku, nav politiķim sevišķi patīkama, lai arī tas noticis nejauši.”

Kompromatu karu laikmets

Tāpat pamazām kļuva skaidrs, ka ne jau uz medijiem vien nesams kārtējais uzraktais kompromats par kādam nevēlamu indivīdu, - izrādījās, ka reižumis to labāk nolikt priekšā pavisam konkrētām amatpersonām. Tā, piemēram, no tiem paša M. Gaiļa memuāriem Varas tehnoloģija varēja uzzināt gan to, ka Drošības policijas savākto kompromatu par premjera amata kandidātu Andri Šķēli M. Gailim atstiepis toreizējais Drošības policijas priekšnieks Raimonds Rožkalns un viņa vietnieks Jānis Reiniks, gan to, kā melos pieķerts aizsardzības ministrs Jānis Arveds Trapāns, - viņš M. Gailim apgalvojis, ka neesot parakstījis pavēli par Māra Ābola iecelšanu robežapsardzes komandiera amatā, bet iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons kā jau īsts goda kodeksa motivēts virsnieks nekavējoties atstiepis premjeram attiecīgu J. Trapāna parakstītu pavēli. Un kur nu vēl enerģētikas valsts ministrs Juris Ozoliņš, kurš atnesis M. Gailim drošas ziņas par to, ka Latvenergo šefs Gunārs Koemecs teicies „vispirms Ozoliņam salauzt locekļus, pēc tam nogalināt”.

Un tā tālāk, un tā tālāk, - rūpīgākam vērotājam deviņdesmito gadu otrā puse varēja sagādāt patiešām daudzveidīgus iespaidus par kompromata izplatības īpatnībām. Tā, piemēram, dienesta izmeklēšana pēc tam, kad noplūda E. Repšes tikai trim amatpersonām - Ministru prezidentam A. Šķēlem, finansu ministram Aivaram Kreitusam un Latvijas Krājbankas prezidentam I. Godmanim – nosūtītā vēstule par Krājbankas slikto stāvokli, precīzi noskaidroja visu vēstules ceļu no bankas prezidenta līdz kurjeram un noskaidroja, ka to ir redzējuši tikai seši līdz astoņi cilvēki (tas, kurš no viņiem bijis vainīgs, tā arī palika nezināms). Kompromatu frontes karotāji apguva arī sinhrona darba iemaņas – piemēram, vienudien abās toreiz vēl iznākošajās vakara avīzēs (un nekur citur) reizē parādījās ziņas par kompānijas SWH Rīga vadību, kas nezināmiem krieviem ieķīlājusi savas Rīgas Apvienotās Baltijas bankas akcijas.

Process aizgāja tik tālu, ka varēja runāt pat par īstiem kompromatu kariem, pretējām nometnēm apmainoties ar vairāk vai mazāk sāpīgiem triecieniem. „Pirmais datējams ar 1996. gada sākumu, kad notika sūra un grūta cīņa par to, kurš tad kļūs par jauno Latvijas Krājbankas īpašnieku, savukārt otrais sāka plosīties pagājušā gada [1997.] pašā vasaras sākumā, beigu beigās izraisīdams tā saukto korumpēšanās skandālu un Andra Šķēles valdības krišanu,” tā plašākajā deviņdesmito gadu kompromatu kariem veltītajā publikācijā uzskaitīja žurnāls Klubs, trešā kariņa sākumu iezīmējot ar tā paša 1997. gada rudenī, kad „no dažādiem atklātībā izlīdušiem nejaukiem faktiņiem visvairāk cieta Latvijas ceļa pārstāvji, kuru vidū savukārt divi galvenie cietēji bija Andrejs Panteļējevs un Vilis Krištopans. Nekas briesmīgs gan nenotika, bet nepatīkami sīkumi bija gan – par vienu gaismā izlīda pat apšaubāma autentiskuma VDK aģenta kartiņa, bet par otru – vesels bars sīku nejaucību, sākot ar ziņām par viņa automašīnas izcelsmi un beidzot ar apvainojumiem par personisko komandējumu finansējuma šaubīgajiem avotiem”.

Tieši trešais „kariņš” izrādījās „visasiņainākais” un tēmu ziņā visbagātākais: A. Grūtupam nācās taisnoties pazudušo Latvenergo trīs miljonu lietas sakarā; A. Panteļējevs Londonā bija ticies ar vēlāk apcietināto skandalozo A. Stendzenieku, bet kāda Lihtenšteinas kompānija uz viņa kredītkarti pārskaitījusi četrus tūkstošus dolāru; premjera Guntara Krasta enerģētikas padomnieks J. Ozoliņš, bija pamanījies savai lauku mājai par baltu velti saņemt elektrības pieslēgumu; divi A. Šlesera Jaunās partijas atbalstītāji, kā izrādījās, kādreiz bija darbojušies Valsts drošības komitejas rindās; tad noplūda ziņa par gaidāmu Latvijas politisko krusttēvu sanāksmi V. Krištopana mājās; I. Godmanis paziņoja, ka savlaicīgi esot brīdinājis A. Šķēli par gatavojošos Latvenergo miljonu afēru; parādījās dati, ka E. Inkēna daļējā īpašumā esošajam Sadarbības fondam ir bijušas ciešas finansiālas saites ar Nauru ārzonas banku (vai tās pārstāvjiem) kurā pazuda to pašu Latvenergo trīs miljonu pēdas, - un tā tālāk, un tā tālāk. „Es tāpat kā katrs Latvijas iedzīvotājs uzzināju satriecošas lietas. Ieraudzījām Šķēles kunga tualeti, paskatījāmies, kā izskatās Inkēna kunga iegādātā virtuve, kādas firmas. Un kas bija vislielākais prieks? Es uzzināju, ka Panteļējeva kungs lieto kredītkarti. Bet, beidzis Fizikas un matemātikas fakultāti, ne vienmēr spēj izsekot, kad un kas pārskaita viņam naudu,” ironizēja labklājības ministrs Vladimirs Makarovs.

Nekas būtiski nemainījās arī nākamajos gados, - kompromats joprojām bija lielisks ierocis pretinieku un citādi nevēlamu cilvēku novākšanā no ceļa vai vismaz nopietnu problēmu radīšanai viņu dzīvēs: savus posteņus zaudējušo amatpersonu uzskaitījums vien sniedzās desmitos. Tiesa, parādījās arī pirmās nianses – piemēram, pamazām tika apzināta nepieciešamība atbilstoši latviešu sakāmvārdam pirms jebkuras darīšanas apdomāt galu. Tā 1997. gada maijā, nododot premjera padomniekam Jurģim Liepniekam datus par G. Krasta uzņēmējdarbību un līdz ar to pārkāpto Korupcijas novēršanas likumu, Z. Čevers nudien nedomāja, ka radītais „korupcijas skandāls” ārkārtīgi nopietni iedragās arī viņa paša partiju. (Starp citu, tieši Z. Čevers tolaik nāca klajā ar oriģinālo viedokli, ka premjeram nodotā Uzņēmumu reģistra izziņa par neesot nekāds kompromats, jo „kompromitējošs”, lūk, nozīmējot - apzināti nepatiess un cieņu aizskarošs, savukārt te runa esot par oficiālu dokumentu un faktu, nevis izdomājumu.)

Tāpat notika ar 1999.-2000. gada „pedofilijas skandālu”, kas laikam jau visvairāk bija vērsts pret to pašu A. Šķēli. Visaktīvāk šajā lietā, kas sākās ar TV ziņām par uz sava dzimuma pusaudžiem kārām personām un vairākus mēnešus tikai gāja plašumā, plosījās J. Ādamsons kā parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs „pedofilijas lietā”, - un arī cieta vissmagāk tieši viņš (ja neskaita notiesātos pornobiznesa darboņus). Sakritība vai ne, bet tieši šajā laikā sākās politiķa īstās nepatikšanas saistībā ar kādreizējo dienestu PSRS robežapsardzes karaspēkā, kas formāli bija VDK pakļautībā. (Par papildu nepatikšanām J. Ādamsons sev parūpējās pats, tiekot pie krimināllietas par pārāk skaidras, kaut ar faktiem nepamatotias A. Šķēles, Valda Birkava un Andreja Sončika saistības ar „pedofilijas lietu” iezīmēšanas no Saeimas tribīnes.)

Universālā ieroča ierūsēšana

Vēl viena pārmaiņa - gadiem ejot, kļuva aizvien nemodernāk lielīties ar saviem kompromata krājumiem, - to pamazām saprata pat tādi „vecmeistari” kā A. Grūtups un bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, kuri iepriekš vienmēr bija mīlējuši lepoties ar savu kompetenci un informācijas krājumiem. Pirmā atkāpšanās no kādreizējiem apgalvojumiem intervijā žurnālam Klubs izskatījās šādi: „„Teicāt, ka esat pietaupījis kompromatu par viņu [Jāni Domburu].” – „Droši vien biju izlielījies. Nav man tāda.” – „Vai vispār jums ir kompromati?” – „Protams, ja darbojies lietās, vienmēr sakrājas no tām izrietošas ziņas, kas var būt kādam nepatīkamas. Man šie dosjē jāglabā gadiem ilgi, un arī tās ziņas no tiem nekur nevar izkūpēt. Tādā nozīmē man ir plaša informācija, bet vai es to kādreiz varētu izmantot? Tikai ar klienta piekrišanu.” – „Vai esat tā darījis?” – „Nē. Runas par to, ka man ir pilns seifs ar kompromatiem, ir pārspīlētas. Protams, informācija noder, bez tās šo darbu nemaz nevar strādāt.””

Tāpat, gadiem ejot, kautrīgāks kļuva arī A. Staris, kuram deviņdesmitajos gados ļoti patika vietā un nevietā pieminēt savas „melnās mapītes”. Sarunās ar medijiem viņš bija gan apgalvojis, ka „vienmēr zina visu par visiem. Nu ne gluži visu par visiem, bet daļēji”, gan apliecinājis savu spēju „nākt klajā ar paziņojumiem, kas līdzinātos atombumbas sprādzienam”, gan TV kameras priekšā imitējis ielūkošanos savos arhīvos un paziņojis, ka „pēkšņi var parādīties «kaut kāds trieciens, kad kāds cilvēks nesaprot, no kurienes kas nāk”. Arī viņš, atvadoties no amata un jaunajai Iekšlietu ministrijas vadībai nosodot personisko kompromata arhīvu veidošanu, nekavējoties „pārdomāja” un atkāpās – viņam esot tikai šāds tāds personiskais arhīvs, taču pamatā „man ir informācija, bet visa mana informācija ir manā galvā, manā kompjūterā, smadzeņu kompjūterā”.

Kompromatu izplatītāja slava kļuva aizvien apšaubāmāka un apšaubāmāka. 2000. gada beigās Tautas partijas biedrs Andris Pauls-Pāvuls atklātībai nodeva vēstuli, kurā apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK priekšsēdētājs Māris Grīnblats 1996. gadā bija aicinājis vākt un nodot informāciju par toreizējo premjeru A. Šķēli, - un tēvzemiešu vadība par to nudien nebija sajūsmā (kaut oficiāli paziņoja, ka partijas priekšsēdētāja rīcība netikšot vērtēta). Savukārt dažus mēnešus vēlāk tās pašas partijas pārstāvis, ekspremjers G. Krasts strauji ieslēdza „atpakaļgaitu”, tikko viņam sāka jautāt, kurš konkrēti tad amatpersonai pastāstījis par politiķu – kukuļotāju sarakstiem, kas atrasti pēc Privatizācijas aģentūras darbinieces Ilonas Skadiņas slepkavības: tā, lūk, vispār neesot nekāda sensācija un jaunums, lai gan tai pašā laikā „neviens nav arī pateicis, ka šādi saraksti nav bijuši”. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš par regulāro baiso baumu izplatītāju J. Ādamsonu jau atklāti ņirgājās – piemēram, intervijā laikrakstam SM viņš paziņoja, ka, salīdzinot ar šo politiķi, pat Minhauzens izskatoties diezgan bāli. J. Ādamsons vienkārši esot cilvēks, kuram patīkot melot – piemēram, stāstīt par Ivana Haritonova uzkrājumiem Šveicē, VDK pakalpiņu Aleksandru Laventu un A. Šķēlem piederošo pusmiljardu.

Visbeidzot, jau deviņdesmito gadu vidū pamazām atnāca atskārsme, ka labākais veids, kā cīnīties pret kompromatu, ir – visus apvainojumus pasludināt vienkārši par nomelnošanas kampaņu. „Visa šī jezga faktiski bija mēģinājums diskreditēt mani un Zemessardzes komandieri Juri Eihmani,” – tā šo taciņu saistībā ar brāķa ieroču iegādes skandālu savos memuāros iemēģināja jau M. Gailis. J. Ādamsons pāris gadus vēlāk par izdomājumu jau laikus pasludināja jebkādus kompromitējošus faktus, kādi vien par viņu jelkad parādīšoties. Viņu vēl pārspēja Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Andersons, - no viņa paziņotā izrietēja, ka ļauni nomelnojoša esot vai visa par viņu publiskotā informācija, sākot ar ziņām par iegādāto superlepno dienesta automašīnu Lincoln Navigator un beidzot ar informāciju par viņa izglītības trūkumu un jaunības līdzdalību... olu zādzībā.

Tāpat aizvien biežāk kompromata skartās amatpersonas, īpaši jau politiķi atrada par iespējamu paziņot – jā, situācija ir smaga, vajadzētu jau man aiziet, taču politiski atbildīgāk būs palikt postenī un turpināt grūto darbu. Taču, protams, bija cilvēki, kuri vēl aizvien uzskatīja un uzskatīja kompromatu par izcilu lietu, gandrīz vai universālo ieroci. To, atnākot „jaunajiem laikiem”, uzskatāmi pierādīja tas pats E. Repše, kurš publiski paziņoja, ka veseli četri dažādu tiesībsargājošo iestāžu darbinieki viņu esot informējušo par Drošības policijas priekšnieka vietnieka Didža Šmitiņa līdzdalību gaļas, cigarešu un spirta kontrabandā, - turklāt nopietnākā šī kompromata sastāvdaļa bija... fotogrāfijas, kurās redzams, kā „D. Šmitiņš braukā lepnā mersedesā”.

Novērtē šo rakstu:

52
9

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Iedzimtais grēks

FotoNevaru apgalvot, ka Latvijā opozīcija ir daudzskaitlīga. Šai rakstā nevēlos diskutēt par to, kas vispār ir opozīcija, kuri no tā sauktās opozīcijas atšķiras no pozīcijas tikai ar to, ka ir palikuši ārpus strīpas. Gribu parunāt par būtību, ielūkoties problēmā un rast tai risinājumu.
Lasīt visu...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

Neiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par...

Foto

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

Dažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija),...

Foto

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

Tā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli...

Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...