Iesaki rakstu: 
Pirms neilga laika šajā portālā tika nopublicēts Saeimas ilggadējās “mēbeles” un partijas “Saskaņa” līdera Jāņa Urbanoviča atgādinājums, ka “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda”, “caur puķēm” aicinot, ka, nu, nevajadzētu jau noteikt nekādus radikālus ierobežojumus pie “okupekļa”, tā vietā ievērojot attiecīgās publikas “tiesības uz pulcēšanās brīvību” utt.
Sociāldemokrātiskā politizstrādājuma vadonis pauda mākslotu satraukumu un “bažas”, ar kādām viņa “politbiroja” valde raugoties uz pašreizējo situāciju Latvijā, jo, lūk, “sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās pazīmes sasniegusi satraucošu pakāpi”, “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi tiek apvainoti nelojalitātē”, “Latvijas krievus nesodīti var apsaukāt par okupantiem, piedraudēt ar izsūtīšanu no Latvijas”, “ar vienvirziena biļeti uz Maskavu” utt.
Kas ir tipiski šim politveidojumam, allaž tiek demagoģiski jauktas kopā atšķirīgas lietas – “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi” un t.s. “piektā kolonna”, kas par Latvijas rusifikāciju būtu gatava nobalsot kaut nakts vidū, ar abām rokām, kājām un, ja vajag, arī citām ķermeņa daļām. Ja nu tiešām Latvijā ir kāda īpatnīšu kopa, kuras apziņā katrs krievs tiek uztverts kā potenciāls drauds-piektkolonists, tad tā ne tuvu nav lielākā sabiedrības daļa, un šim politiķim tas sen bija jāsaprot.
Tāpat kā tas, ka, uzdrošinos apgalvot, vairākums no šiem “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu” jau sen ir iemācījušies valsts valodu, integrējušies un dzīvo kā pilntiesīgi pilsoņi. Viņi šeit ir un būs pieņemti kā normāla sabiedrības daļa, kopā ar pamatnāciju iesmejot par daudzdzerošajiem dīvainīšiem, kas reizi gadā ālējas pie okupantu simbola, lai svinētu “uzvaru” (kādu? vodkas uzvaru pār veselo saprātu?)…
Tas, ka pamatnācija dažādos veidos un toņos pauž savu sašutumu pret antilatviski noskaņotiem elementiem (neatkarīgi no tautības), ir pašsaprotami. Tolerance ir ievilkusies daudz par ilgu, un tam laiks mainīties. Pret maitām un draņķiem tolerancei ir jābūt ne lielākai par nulles līmeni.
To pat šim politiķim vajadzētu zināt un saprast pat tad, ja savā retorikā viņš nepakautrējas pabirdināt arī pa kādai krokodila asarai saistībā ar Ukrainas notikumiem. Un pie viena atcerēties vēl kaut ko.
Piemēram, to, ka Latvijā jau krietnus 30 gadus ir tikai viena valsts valoda – latviešu. Piemēram, to, cik ilgi pats Urbanovičs ir stāvējis (vai tupējis “vēzītī”) rusifikatoru rindās. Desmit gadi pagājuši, bet nebūs jau visa sabiedrība tik stulba, lai neatcerētos, kā ar tās pašas “Saskaņas” gādību reiz Latvijā notika referendums par klaji debilu tēmu – būt vai nebūt valstī oficiālai divvalodībai (pretēji iepriekš publiski paustajam, ka Latvijā jābūt tikai vienai valsts valodai – latviešu).
Un pirmās “vijoles” šajā pasākumā spēlēja neviens cits kā pats Urbanovičs ar savu nu jau uz Briseli pamukušo “politdēliņu” Nilu Ušakovu, kurš ne reizi nepalaida garām iespēju 9. maijā pie “okupekļa” ar sava agrākā līdzskrējēja Vadima Baraņņika gādību rīkot politisko šovu un reiz pat Krievijas lielāko kara noziedznieku Putinu pasludināja par labāko, kas Latvijai iespējams…
Vietā atcerēties arī, kā “Saskaņas” aizkulišu sanāksmēs politiskie darboņi ar noteiktu regularitāti par tādu latviešu valodu vispār mēdz aizmirst… Arī tādu “nebūtisku” faktu, ka reiz no tās pašas “Saskaņas” Saeimā iekļuva kāds Latvijas un visa latviskā nīdējs, toties Latvijas pilsonis Valerijs Kravcovs, kam ar valsts valodas zināšanām bija, korekti sakot, sasodīti draņķīgi. Toties savā dzīvesvietā Liepājā šis deputāts bija jo cieši saistīts ar citu Latvijas nīdēju Jevgeņiju Osipovu (radošais tandēms bija pat tik čakls, ka Latvijas nīšanu izpauda īpaša video nofilmēšanā), savukārt pati partija ilgstoši bija līgumiskās attiecībās ar Krievijas “cara” kūrēto politisko spēku… Kaut kur Zilupē mēra krēslā ilgus gadus tupēja kāds valsts valodu totāli nezinošs parazīts Agafonovs uzvārdā, kurš šobrīd aizņem Ludzas novada mēra 2. vietnieka krēslu un varbūt pat ir pamanījies ielauzīties latviešu sarunvalodas pamatos…
Tāpat vietā atgādināt, ka pēc Krimas okupācijas 2014. gadā Urbanovičs un kompānija nebūt nesteidzās nosodīt agresoru vai ieņemt citādi aktīvu nostāju, un vai to maz var prasīt no šiem bezmugurkaulniekiem, kuriem pat Latvijas okupācijas atzīšanai “ar puslitru nepietiek”, bet vārds “okupācija” ir milzu bieds?… Pat līgums ar kaimiņvalsts valdošo partiju tika izbeigts vien… piecus gadus pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā… Sak, situācija pati par sevi nekā neuzlabojās, nu, nācās veikt vismaz kaut ko simbolisku…
Bija jānotiek atkārtotam militāram krievu “urlu” iebrukumam Ukrainā, lai Urbanovičs un viņam līdzīgie “attaptos”, ka kaut kas tomēr tajā lielvalstī nav kārtībā, ka nu gan no tā agresora laiks novērsties un izlikties par labākiem, nekā ir patiesībā, turklāt vēl ļoti “latviskiem”, lai klusībā cerētu nozvejot kādu latviešu elektorāta balsi…
Taču neviena retorika nepārliecina, tieši otrādi – “Saskaņa”, kam līdz sociāldemokrātijai ir tālāk nekā zirga čupai līdz zvaigznēm, no laika gala atgādina latviskotu “Krievu savienību”, kurā gan nav tik uzkrītoši redzami “ždamikinveidīgi” ļautiņi, toties retorika ir teju paralēla.
Pirms kādām Saeimas vēlēšanām Urbanovičs no plakātiem vēstīja: “Latvijas problēma nav krievi, Latvijas problēma ir nabadzība.” (Atceroties “Saskaņas” valdīšanas laikus Rīgā, kad tika izshēmota un teju uz grunti nolaista ne viena vien pašvaldības kapitālsabiedrība, jāšaubās, vai šie “sociķi” situāciju jebkad spētu labot; ja nu vienīgi sev un savējiem…) Tikmēr Ždanokas pasistā politisko “gopņiku” banda runā līdzīgā manierē – ne jau par [okupantu] pieminekli jādomā, bet par krīzi!
Taktika identiska – “aiziet” no neērtas tēmas un novērst uzmanību uz kaut ko citu. Vai būsim gatavi ticēt šim politiskajam muldeklim, kad viņš apgalvos, ka ne mazākajā mērā nepārstāv “piekto kolonnu”? Ticamāka aina būtu, ja Urbanovičs sevi pārdēvētu par Ivanu un kopā ar “ždamikina” grupējumu kādā Pārdaugavas parciņā iemestu “graņonku”, uzkostu “voblu” un sarīkotu simbolisku sēru brīdi par godu “okupekļa” aizvākšanai… Ideālā gadījumā – nespēdams pārdzīvot “krievu apspiešanu” un “piemiņas simbola apgānīšanu”, ar visu piekto kolonnu tauvā vēl aizvāktos pāri robežai austrumu virzienā.
Citiem vārdiem, ja par šiem liekuļiem un politiskajiem izdzimteņiem savu balsi joprojām ir gatavi atdot ap 20% elektorāta, kā to ilgstoši liecina socioloģiskās aptaujas, tad varam uzskatīt, ka, ja neesam priekšvakarā iekšējai X stundai, tad noteikti vismaz kārtējai četrgadei, kurā Saeimas gaisu maitās nelāgi smakojoši un pretvalstiski politiskie atkritumi.
Pamesli, kas izliekas turam rūpi par valsti un visa latviskā saglabāšanu, bet idejiski sēž uz krievu tankiem un ir gatavi katrā laikā skriet ar tulpju kaudzēm pretī “atbrīvotājiem”... Arī šeit runāsim par toleranci?
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
