Iesaki rakstu: 
Pirms neilga laika šajā portālā tika nopublicēts Saeimas ilggadējās “mēbeles” un partijas “Saskaņa” līdera Jāņa Urbanoviča atgādinājums, ka “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda”, “caur puķēm” aicinot, ka, nu, nevajadzētu jau noteikt nekādus radikālus ierobežojumus pie “okupekļa”, tā vietā ievērojot attiecīgās publikas “tiesības uz pulcēšanās brīvību” utt.
Sociāldemokrātiskā politizstrādājuma vadonis pauda mākslotu satraukumu un “bažas”, ar kādām viņa “politbiroja” valde raugoties uz pašreizējo situāciju Latvijā, jo, lūk, “sabiedrības sašķeltība pēc nacionālās pazīmes sasniegusi satraucošu pakāpi”, “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi tiek apvainoti nelojalitātē”, “Latvijas krievus nesodīti var apsaukāt par okupantiem, piedraudēt ar izsūtīšanu no Latvijas”, “ar vienvirziena biļeti uz Maskavu” utt.
Kas ir tipiski šim politveidojumam, allaž tiek demagoģiski jauktas kopā atšķirīgas lietas – “Latvijas krievvalodīgie pilsoņi” un t.s. “piektā kolonna”, kas par Latvijas rusifikāciju būtu gatava nobalsot kaut nakts vidū, ar abām rokām, kājām un, ja vajag, arī citām ķermeņa daļām. Ja nu tiešām Latvijā ir kāda īpatnīšu kopa, kuras apziņā katrs krievs tiek uztverts kā potenciāls drauds-piektkolonists, tad tā ne tuvu nav lielākā sabiedrības daļa, un šim politiķim tas sen bija jāsaprot.
Tāpat kā tas, ka, uzdrošinos apgalvot, vairākums no šiem “vairāk nekā 30 procentiem Latvijas pilsoņu” jau sen ir iemācījušies valsts valodu, integrējušies un dzīvo kā pilntiesīgi pilsoņi. Viņi šeit ir un būs pieņemti kā normāla sabiedrības daļa, kopā ar pamatnāciju iesmejot par daudzdzerošajiem dīvainīšiem, kas reizi gadā ālējas pie okupantu simbola, lai svinētu “uzvaru” (kādu? vodkas uzvaru pār veselo saprātu?)…
Tas, ka pamatnācija dažādos veidos un toņos pauž savu sašutumu pret antilatviski noskaņotiem elementiem (neatkarīgi no tautības), ir pašsaprotami. Tolerance ir ievilkusies daudz par ilgu, un tam laiks mainīties. Pret maitām un draņķiem tolerancei ir jābūt ne lielākai par nulles līmeni.
To pat šim politiķim vajadzētu zināt un saprast pat tad, ja savā retorikā viņš nepakautrējas pabirdināt arī pa kādai krokodila asarai saistībā ar Ukrainas notikumiem. Un pie viena atcerēties vēl kaut ko.
Piemēram, to, ka Latvijā jau krietnus 30 gadus ir tikai viena valsts valoda – latviešu. Piemēram, to, cik ilgi pats Urbanovičs ir stāvējis (vai tupējis “vēzītī”) rusifikatoru rindās. Desmit gadi pagājuši, bet nebūs jau visa sabiedrība tik stulba, lai neatcerētos, kā ar tās pašas “Saskaņas” gādību reiz Latvijā notika referendums par klaji debilu tēmu – būt vai nebūt valstī oficiālai divvalodībai (pretēji iepriekš publiski paustajam, ka Latvijā jābūt tikai vienai valsts valodai – latviešu).
Un pirmās “vijoles” šajā pasākumā spēlēja neviens cits kā pats Urbanovičs ar savu nu jau uz Briseli pamukušo “politdēliņu” Nilu Ušakovu, kurš ne reizi nepalaida garām iespēju 9. maijā pie “okupekļa” ar sava agrākā līdzskrējēja Vadima Baraņņika gādību rīkot politisko šovu un reiz pat Krievijas lielāko kara noziedznieku Putinu pasludināja par labāko, kas Latvijai iespējams…
Vietā atcerēties arī, kā “Saskaņas” aizkulišu sanāksmēs politiskie darboņi ar noteiktu regularitāti par tādu latviešu valodu vispār mēdz aizmirst… Arī tādu “nebūtisku” faktu, ka reiz no tās pašas “Saskaņas” Saeimā iekļuva kāds Latvijas un visa latviskā nīdējs, toties Latvijas pilsonis Valerijs Kravcovs, kam ar valsts valodas zināšanām bija, korekti sakot, sasodīti draņķīgi. Toties savā dzīvesvietā Liepājā šis deputāts bija jo cieši saistīts ar citu Latvijas nīdēju Jevgeņiju Osipovu (radošais tandēms bija pat tik čakls, ka Latvijas nīšanu izpauda īpaša video nofilmēšanā), savukārt pati partija ilgstoši bija līgumiskās attiecībās ar Krievijas “cara” kūrēto politisko spēku… Kaut kur Zilupē mēra krēslā ilgus gadus tupēja kāds valsts valodu totāli nezinošs parazīts Agafonovs uzvārdā, kurš šobrīd aizņem Ludzas novada mēra 2. vietnieka krēslu un varbūt pat ir pamanījies ielauzīties latviešu sarunvalodas pamatos…
Tāpat vietā atgādināt, ka pēc Krimas okupācijas 2014. gadā Urbanovičs un kompānija nebūt nesteidzās nosodīt agresoru vai ieņemt citādi aktīvu nostāju, un vai to maz var prasīt no šiem bezmugurkaulniekiem, kuriem pat Latvijas okupācijas atzīšanai “ar puslitru nepietiek”, bet vārds “okupācija” ir milzu bieds?… Pat līgums ar kaimiņvalsts valdošo partiju tika izbeigts vien… piecus gadus pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā… Sak, situācija pati par sevi nekā neuzlabojās, nu, nācās veikt vismaz kaut ko simbolisku…
Bija jānotiek atkārtotam militāram krievu “urlu” iebrukumam Ukrainā, lai Urbanovičs un viņam līdzīgie “attaptos”, ka kaut kas tomēr tajā lielvalstī nav kārtībā, ka nu gan no tā agresora laiks novērsties un izlikties par labākiem, nekā ir patiesībā, turklāt vēl ļoti “latviskiem”, lai klusībā cerētu nozvejot kādu latviešu elektorāta balsi…
Taču neviena retorika nepārliecina, tieši otrādi – “Saskaņa”, kam līdz sociāldemokrātijai ir tālāk nekā zirga čupai līdz zvaigznēm, no laika gala atgādina latviskotu “Krievu savienību”, kurā gan nav tik uzkrītoši redzami “ždamikinveidīgi” ļautiņi, toties retorika ir teju paralēla.
Pirms kādām Saeimas vēlēšanām Urbanovičs no plakātiem vēstīja: “Latvijas problēma nav krievi, Latvijas problēma ir nabadzība.” (Atceroties “Saskaņas” valdīšanas laikus Rīgā, kad tika izshēmota un teju uz grunti nolaista ne viena vien pašvaldības kapitālsabiedrība, jāšaubās, vai šie “sociķi” situāciju jebkad spētu labot; ja nu vienīgi sev un savējiem…) Tikmēr Ždanokas pasistā politisko “gopņiku” banda runā līdzīgā manierē – ne jau par [okupantu] pieminekli jādomā, bet par krīzi!
Taktika identiska – “aiziet” no neērtas tēmas un novērst uzmanību uz kaut ko citu. Vai būsim gatavi ticēt šim politiskajam muldeklim, kad viņš apgalvos, ka ne mazākajā mērā nepārstāv “piekto kolonnu”? Ticamāka aina būtu, ja Urbanovičs sevi pārdēvētu par Ivanu un kopā ar “ždamikina” grupējumu kādā Pārdaugavas parciņā iemestu “graņonku”, uzkostu “voblu” un sarīkotu simbolisku sēru brīdi par godu “okupekļa” aizvākšanai… Ideālā gadījumā – nespēdams pārdzīvot “krievu apspiešanu” un “piemiņas simbola apgānīšanu”, ar visu piekto kolonnu tauvā vēl aizvāktos pāri robežai austrumu virzienā.
Citiem vārdiem, ja par šiem liekuļiem un politiskajiem izdzimteņiem savu balsi joprojām ir gatavi atdot ap 20% elektorāta, kā to ilgstoši liecina socioloģiskās aptaujas, tad varam uzskatīt, ka, ja neesam priekšvakarā iekšējai X stundai, tad noteikti vismaz kārtējai četrgadei, kurā Saeimas gaisu maitās nelāgi smakojoši un pretvalstiski politiskie atkritumi.
Pamesli, kas izliekas turam rūpi par valsti un visa latviskā saglabāšanu, bet idejiski sēž uz krievu tankiem un ir gatavi katrā laikā skriet ar tulpju kaudzēm pretī “atbrīvotājiem”... Arī šeit runāsim par toleranci?
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
