Ušakova smilšu kalna galiņā tiks kurts Ķīļa svētku ugunskurs no „Zvaigznes ABC” grāmatām

Šo rindu autors nav izņēmums, viņš katru dienu lasa žurnālistu, politiķu, šarlatānu, urīndziednieku, makrobiologu padomus ārstniecībā, tādēļ pats labprāt izsakās par sev mazsaprotamo pedagoģiju. Īpaši tamdēļ, ka izlasījis visu, ko par pedagoģiju pēdējā gada laikā sarunājis un sarakstījis Ķīlis. Un iespaidojies no Ķīļa lēmuma – iznīdēt Zvaigznes ABC mācību grāmatas un to vietā skolniekiem iedot planšetdatoru.

Katru otro gadu pirmais septembris ir parasts nenozīmīgs datums, kad skolēni nes puķes skolotājiem, kad direktore ar skolotājām vakarā iedzer ne tikai tēju, bet arī vīnu, kad vecāki atbilstoši prasmēm un turībai ir pārkrāsojuši klases sienas un pat solus. Tas ir brīdis, kad uz skolas soliem vēl nav uzrakstītas ķīmijas formulas un angļu valodas vārdiņi, bet uz tualetes sienām sarakstīta savstarpēji apgūstama informācija, ko vajadzētu mācīt, bet patiesībā nemāca audzināšanas un veselības mācības stundās.

Čaklākie sesto un vecāku klašu audzēkņi skolas somā nav likuši izglītības ministra Ķīļa ienīstās Zvaigznes mācību grāmatas, bet pudeli 7% alus, ko divlitru pudelē par 85 santīmiem pašrocīgi iegādājušies veikalā. Šajos parastajos gados 1. septembrī skolēni parasti pēc stundām dodas uz klubu, kafejnīcu vai vienkāršu dzerstiņu un ar 2–6 promilēm alkohola asinīs tiek nogādāti atbilstoši mājās, policijas iecirknī vai reanimācijas nodaļā.

Reizi pa četriem gadiem rudenī Latvijā notiek Saeimas vēlēšanas, ja vien pa vidu netiek izdots kāds rīkojums Nr.2. Tad pirmajā septembrī uz skolu nāk dižpolitiķi, dāvina skolai datoru vai velosipēdu, bet potenciālajiem vēlētājiem – 12. klašu skolēniem – pildspalviņas ar partiju simboliku.

Toties daudz nozīmīgāks ir pašvaldību vēlēšanu gads, jo tieši šajā gadā uz skolu izvērsties jānāk tiem, kas par skolām patiesībā atbild – pašvaldību līderiem, kas alkst pārvēlēšanas. Skolu direktoriem šis gads nozīmē iespēju skolu remontēt, jaunu sporta zāli uzcelt, iegādāties vai iegūt datorus, grāmatas, televizorus, mūzikas centrus, aprīkojumu mājturības klasei vai pat jaunus logus un durvis. Katrs skolas direktors īpaši gatavojas šim ceturtajam „pirmajam septembrim”. Galvenais ir atrast iemeslu tikties ar esošajiem pašvaldību līderiem vai iespējamajiem deputātu kandidātiem.

Labi tām skolām, kuras daudzi deputātu kandidāti beiguši. Tā katru ceturto gadu var remontēt lielāko pilsētu pirmās ģimnāzijas, lai kā nu tās arī nesauktu, jo tās, kā likums, beiguši daudzi topošie un esošie politiķi. Citām skolām jārod citādāks risinājums: vislabāk atrast kādu apaļu gadaskaitli, un nu šogad visām skolām būtu jānosvin astoņdesmito, deviņdesmito vai pat simtdivdesmito dzimšanas dienu. Normālai lauku skolai attīstības ceļš sācies astoņpadsmitajā gadsimtā, un lāga pierādīt šo gadaskaitli nespēj pat baznīcas grāmatas Valsts arhīvā. Tādēļ gauži labi ir atzīmēt skolas divsimt piecdesmito dzimšanas dienu, jo galu galā pilsētā skola vienmēr bijusi un vienkārši mainījusi telpas un nosaukumu, kaut kad un kaut kā pakāpeniski kļuvusi par ģimnāziju.

Jubilejas svinībām ļoti labi atbilst arī brīži, kad skola pārvākusies uz jaunām telpām.

Esmu dzirdējis, ka kādas gauži cienījamas skolas vadība esot pārņēmusi kompartijas lozungu – piecgadi četros gados – un visas apaļās, ar pieci dalāmās jubilejas svin ik pa četriem gadiem.

Svētki ir nozīmīgi ar to, ka skolas bērni sasēdināti pēdējās rindās, un viņiem blakus nosēdinātais fizkultūras skolotājs rāda, kurā mirklī aplaudēt. Pirmajās rindās sēž skolotāji un pensionētie pedagogi, jo tie tomēr ir vēlētāji. Savukārt 11. un 12. klašu audzēkņiem jāizliekas par ļoti ieinteresētajiem topošajiem vēlētājiem.

Pēc neliela muzikāla priekšnesuma uz skolas skatuves kāpj pilsētas vadība vai deputātu kandidāti ar dāvanām. Partijām, kas dāvina karogu vai kaut ko tikpat mazvērtīgu, fizkultūras skolotājs liek aplaudēt tikai meitenēm. Partijai, kura nes pieklājīgu plazmas televizoru, fizkultūras skolotājs sarīko pieklājīgus aplausus. Partijai, kura nes datoru, – nedaudz skaļākus. Bet tad, kad bagātā pilsētas varas partija dāvā jaunus basketbola grozus, virtuves kombainu, ledusskapi un divus trenažierus, tiek sarīkotas ovācijas.

Neatkarīgi no tā, kuras partijas pārstāvis ko saka, skolas vecāku komitejas pārstāve izjusti pateicas un slauka asaras, protams, tikai tad, ja pati nav kādā deputātu kandidātu sarakstā. Bet cerīgākie no partiju pārstāvjiem – mēri, vicemēri, ministri, frakciju vadītāji, lielu uzņēmumu vadītāji, dāsnākie sponsori – tiek bīdīti klasē, kur nolasīt lekciju pusaizmigušiem divpadsmitklasniekiem. Patiesībā jau tā īsti neviens nedāvina ne datoru, ne tāfeli, ne trenažierus, bet dāvina solījumu šo mantu uzdāvināt, ja vien skolēni labi mācīsies.

Parasti draudzīgais Ušakova/Amerika tandēms pa skolām rosās šķirti, jo visas skolas apmeklēt tik un tā neizdosies. Smilšu kalnu cēlājs Ušakovs beidzot var sabūvēt Gaisa pilis, bet Ameriks apsolīt visas esošās smilšu pilis novākt. Tiesa, solījumi šogad būs krietni lielāki par iespējām, jo Rīgas dome jau ir raženi pārtērējusies, būvējot grumbuļainu Dienvidu tiltu, visvisādus pārvadus, iegādājoties zemās grīdas tramvajus par 142 miljoniem latu (no katra Latvijas nodokļu maksātāja pa 150 latiem), būvējot superdārgus mazdzīvokļu namus nodokļu nemaksātājiem, lai tie, kas nodokļus maksā, allaž paliktu dzīvot Juglas vai Ķengaraga piecstāvenēs. Tomēr šogad Rīgas skolēni pilsētas satiksmē brauks par baltu velti, bet procentus par Rīgas aizņēmumiem maksās vēl 50 gadus, ja vien paliks dzīvot Rīgā.

Kas raksturīgs mācību gada sākuma uzrunām, – tās, kā likums, tiek teiktas ļoti sliktā latviešu valodā, kas bērniem rada iespaidu, ka politiķiem ar izglītību nudien nav nekā kopīga.

Un tomēr ne jau Rīgas dome vienīgā cels jaunā mācību gada sapņu pilis. Vēl raženāk mākoņus bīdīs izglītības ministrs Ķīlis, kurš savās runās jau ir apsolījis gan paaugstināt algas, gan saglabāt iepriekšējās, gan skolas gadu pagarināt līdz Jāņiem, gan mācības samazināt uz 11. klasēm, gan pārveidot mācību programmu, gan saglabāt iepriekšējo, bet 1. septembrī kurs sārtu, lai dedzinātu Zvaigznes izdotās mācību grāmatas. Izcilais reformators gada laikā vienīgās reformas veicis, ieliekot siltos ministrijas amatos sev pietuvinātus Kremļa sapņotājus. Un šie Ķīļa jaunstrādnieki ir apsolījuši nesekmīgos skolēnus gan atstāt, gan neatstāt uz otru gadu. Kā tu nesolīsi pretrunīgas lietas, ja pat Ķīļa partijas biedrs, cilvēks bez izglītības, ministrs Sprūdžs nevar izskaidrot – kad un  kāpēc atstāts uz otro, trešo vai ceturto gadu un kāpēc viņam nav izredžu saņemt diplomu.

Svētki ir svētki, un, pateicoties Saeimai un Ministru kabinetam, ir iemesls iedzert šņabi ar kolu. Saeima nav ļāvusi pasludināt 1. septembri par dienu, kurā alkoholu nepārdod. Un pamatoti nav ļāvusi, jo likums neparedzētu situāciju kā šogad – pirmais septembris ir sestdiena, un bērniem dzerstiņam atvēlēts pirmais, otrais un trešais septembris, – pirmā skolas diena tikai trešajā datumā. Un Saeima nudien nevar pieļaut trīs dienu nedzeršanu.

Savukārt Ministru kabinets devis mandātu Ķīlim skolēniem 12 stundas mācīt čemurziežu ziedkopas uzbūvi, bet ne stundu – par veselīgu dzīvesveidu vai to, kā 1. septembra dzerstiņu alkohola reibumā nepabeigt ar deputātam Parādniekam tīkamo dzimstības palielināšanas mēģinājumu un netīkamo abortu.

Un te nu trešā septembra novakare – iztēlojieties šo ainu! Saule jau norietējusi – uz Ušakova smilšu kalna Ķīlis ar cigareti aizdedzina Zvaigznes ABC grāmatu kaudzi un tad kopā ar Izglītības arodbiedrības priekšsēdētāju Ingrīdu Mikiško uzsāk vētrainu gatves deju, trejdekšņu vietā ritmiski kustinot planšetdatorus, bet aiz viņiem rindās skolas bērni – skandinādami lētu alkoholu skārdenēs.

Novērtē šo rakstu: