Utopizētas (?) pārdomas par valsts un pašvaldību iepirkumu kārtību
Gaigaļu Jānis01.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atklātībā nonākot ziņām par 220 (330) miljonus eiro vērto iepirkumu NBS vajadzībām, rodas viela pārdomām par spēkā esošo publisko iepirkumu veikšanas kārtību šajā korumpētības ziņā visnotaļ progresīvajā zemītē.
Nav nekāds brīnums vai kāds noslēpums, ka pie šīs plašās siles barojas daudzi, sākot no valsts pirmajām amatpersonām, partijām, vietējiem vadoņiem un to padotajiem, kas vadības uzdevumā šīs siles pārpilnības organizēšanā veic konkrētas un krimināli sodāmas darbības, kuras atkal jau piesedz tie paši “saņēmēji”. Bezgalīgais stāsts. Plus iepirkumu organizēšanā ne tikai vēlāk tiek kaut kas kaut kam dalīts, bet jau paša procesa veidošanā tērēta zināma daļa budžeta dažādos atalgojumos neskaitāmu iepirkumu komisiju dalībniekiem.
Vēlaties paskaitīt, cik mums ir valsts un pašvaldību iestādes, kuras veic iepirkumus… es neņemos skaitīt. Cipars būs fantastisks! Katrs no iepirkuma komisijas dalībniekiem papildus pie savas pamatdarba algas vēl saņem atalgojumu par dalību komisijā – kopumā valsts līmenī rodas neliels (uz miljardu fona) budžeta robiņš, ar kuru varētu pilnībā apmierināt gan skolotāju, gan mediķu u.c. prasības. Par pamatdarbu taču saņemta pilna samaksa, tostarp uz pamatdarba rēķina (laika un budžeta) tiek sēdēts šajās ar pamatpienākumiem nesaistītajās komisijās. Par ko saņemtā atlīdzība ir arī šis budžeta robiņš. Sīkums, taču nepieminēt nevaru. To sapratīsiet vēlāk.
Rodas dabisks jautājums, ko es te cepos. Gudri cilvēki sen jau visu izvērtējuši un nonākuši pie “pašiem labākajiem” risinājumiem. Es nu gan tā nedomāju. Šie “labākie” risinājumi ir veltīti labākai un drošākai savu kabatu piepildīšanai (pielaidei pie siles). Spilgts piemērs ir šis daudzmiljonu iepirkums NBS vajadzībām. Aizsargāts ar kaut kādiem tur valsts noslēpumiem.
Man sētā suņi smejas gaudodami savstarpējās nakts sarunās. Es saprastu, ka valsts noslēpums būtu, ja leviti un co. līdzīgi huseiniem vai homeiniem pa kluso ražotu atomieročus vai kādu ģifti. Tad jā. NOSLĒPUMS!!! Pārējo, kas šajā pundurvalstī ir it kā slepens, var uzzināt, palasot masu medijus, sociālos tīklus un vienkārši pasēžot dažos specifiskos krodziņos. Nu, bet lai paliek noslēpumi. Atgriezīsimies pie iepirkumiem.
Maza preambula. Politiskā partiju diktatūra ar katru jaunu sasaukumu veido jaunas valsts un arī pašvaldības institūcijas: ministrijas, departamentus, direkcijas, neskaitāmus centrus, aģentūras, padomes un komisijas. Katrā no tām labākajā gadījumā uz 5 darbiniekiem ir viens, kurš ir savā vietā – zina, ko darīt, kā darīt un pats arī dara. Pārējie tādi statisti vien ir budžeta celšanai vēl augstākā tēriņu līmenī.
Un gandrīz katrā (ar retiem izņēmumiem) no šīm iestādēm ir sava iepirkumu komisija. Un katra no šīm komisijām iestādes darba nodrošināšanai iepērk principā vienus un tos pašus produktus, preces, pakalpojumus (ne jau tikai pārtikas). Un katram no šiem iepirkumiem būs citādāka cena, citi piegādes (izpildes) nosacījumi un citi ekskluzīvi risinājumi. Cik nu to pieļauj Publisko iepirkumu likums.
Ar to likumu gan ir kā tajā krievu teicienā: zakon kak dišlo – kuda povernul, tuda i višlo! Neņemos spriest, cik un kas tām iestādēm pastāvēšanai vajadzīgs (iepirkt), taču no paša pieredzes zinu, ka piešķirto budžetu līdz gada beigām vajag iztērēt pilnībā… tad nu iet vaļā, pērkot visu, ko vien prāts var iedomāties, vajag vai nevajag.
Ko tad var darīt, lai tā nebūtu? Pastāvīgi valsts cenšas kaut ko uzlabot, lai korupcija it kā ietu mazumā, taču visas tās izmaiņas balstās uz to, lai vilki būtu paēduši un kazas paliktu dzīvas. Redziet! Mēs darām! Ha ha ha trīs reizes!
Tagad iedomāsimies utopiju, kurā valsts ir nodibinājusi veidojumu (piemēram, zem Valsts kases jumta), kurš VIENĪGAIS valstī nosaka kritērijus, cenas un procedūru publisko iepirkumu veikšanai no tualetes papīra iegādes ierēdņu pēcpusēm līdz norakstītām atomzemūdenēm NBS vajadzībām.
Ar fiksētām cenām VISIEM. Ar atrunātu iepirkuma kārtību VISIEM. Ar PROFESIONĀLU vērtētāju piesaisti. Ar efektīvu iepirkumu procesu kontroli. Neatkarīgi no iepirkuma līmeņa – bez vai ar NOSLĒPUMIEM. Ar darbiniekiem uz terminētu laiku ar ļoti labu atalgojumu un tiesībām līdzīgi kā tas ir ar tiesnešiem. Atlasītiem konkursa kārtībā. Profesionāliem ekonomistiem, juristiem un finansistiem. Ar piekļuvi valsts noslēpumiem. Un – galvenais – bez partejiskās piederības.
Varētu jau utopizēt vēl un vēl… Taču pietiks. Kā mana sieva saka: kurš gan tagad lasa garus tekstus…
Taču, ja šī utopija piepildītos, cik MILJARDU budžeta naudas paliktu Valsts kasē? Nevis kabatās, ofšoros, zeķēs vai izniekotās precēs un tml. Uz šo naudas plūsmu fona šādas iepirkuma sistēmas izveides un uzturēšanas izmaksas ir vienkārši nesalīdzinājamas – kā nevar salīdzināt vērdiņu ar zelta dālderi. Cik vienkāršāka kļūtu iepirkumu procedūra? Cik caurspīdīgāki nosacījumi? Cik kvalitatīvāki rezultāti? Es nespēju pat iedomāties – cik!!!
Iedomāties varat Jūs!
Papildinājums: aizmirsās vēl viena utopijas pozitīvā puse. Iespēja godīgam, spējīgam un darbīgam uzņēmējam bez kontiem ofšoros, bez spalvainas rokas partiju aprindās, bez nepieciešamības piedalīties dažādās skaidras naudas atmazgāšanas shēmās un vispār jebkādās “shēmās” – godīgi saņemt un realizēt valsts vai pašvaldības publiskos pakalpojumus.
Pārpublicēts no https://jonjs.lv/automatisks-iepirkumi/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
