Iesaki rakstu: 
Publiski pieejami dati rāda, ka pēdējos gados un īpaši, kopš Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) darbību ir pārņēmusi Inga Vanaga, arodbiedrības popularitāte skolotāju vidū ir kļuvusi arvien zemāka un zemāka. Dati par arodbiedrības pārstāvēto skolotāju skaitu un to dinamiku ir noslepenota, bet zināmu ieskatu sniedz LIZDA publiskie pārskati, kur norādīta informācija par biedru naudas apjomiem gadu no gada.
Ko mums rāda šie dati? Dati rāda, ka 2014.gadā, pirms I.Vanagas ēras, LIZDA tiešām bija nopietna un ietekmīga organizācija, ar nopietnu biedru naudas apjomu. 2014.gadā skolotāji biedru naudās LIZDAI bija samaksājuši vairāk nekā 620 000 tūkstošus eiro. No tiem tikai 31% jeb nedaudz vairāk nekā 193 000 eiro tika tērēti organizācijas štata algošanai, pārējā summa tika tērēta skolotāju un citu izglītības nozares darbinieku vajadzībām.
Skaitļi rāda, ka, laikam ejot, LIZDA popularitāte skolotāju vidū katru gadu krītas. Lai gan algas skolotājiem palielinās, naudas apjoms, ko viņi apņēmušies veltīt LIZDA arodbiedrībai, katru gadu ir samazinājies. Acīmredzot skolotāji no šīs organizācijas neredz nekādu jēgu un savu izvēli izdara, “balsojot ar maciņu”.
Publiski pieejamā informācija rāda, ka biedru naudas, ko skolotāji bijuši gatavi veltīt LIZDA, ir samazinājušās katru gadu un pagājušajā gadā sarukušas līdz nepilniem 547 tūkstošiem eiro. Lai gan dati par 2020.gadu nav publiskoti, neoficiāla informācija liecina, ka šogad skolotāju neuzticība LIZDA ir turpinājusi augt un LIZDA ieņēmumi no biedru naudām ir turpinājuši sarukt. Neskatoties uz inflāciju, neskatoties uz valsts izglītības budžeta pieaugumu, piecos gados LIZDA biedru naudas apjoms ir krities par 12%.
Lai arī skolotāji masveidā novēršas no LIZDA, tas nav kavējis LIZDA vadību gadu no gada kāpināt savas algas un turpināt trekni dzīvot uz skolotāju rēķina, ik pa laikam taisot skaļus publiskās brēkšanas šovus. Publiskie dati rāda, ka izdevumi atalgojumam kopumā ir palielinājušies no 31% attiecībā pret biedru naudām, līdz pat 40% - un vai tiešām 2020.gadā puse no visām biedru naudām varētu aiziet uzblīdušā aparāta algošanai? Lai arī skolotāju maksājumi ir krituši par 12%, izdevumi algām ir pieauguši par 13% un sasnieguši pat 220 tūkstošus eiro.
Kam tad alga šajos gados augusi visstraujāk? Izrādās, ka visstraujāk algu spējusi audzēt pati I.Vanaga. Diemžēl publiski nav pieejama visa informācija par laiku no 2015.gada, tomēr jau esošie publiskie dati rāda, ka I.Vanagas alga tikai pāris gados no 2017.gada līdz 2019.gadam ir strauji augusi - vismaz par 19,5%. Ja proporcionāli šāds algas pieaugums ir ticis pieredzēts arī iepriekšējos gados, tas ļauj secināt, ka I. Vanagas alga varētu būt augusi pat par 40%! Tajā pašā laikā, kamēr skolotāju maksājumi arodbiedrībai kritušies par 12%. Apetīte rodas ēdot, un var droši prognozēt, ka I.Vanaga arī turpmāk algās centīsies izmaksāt sev arvien lielākas summas no pastāvīgi rūkošā LIZDA biedru budžeta.
Skolotājiem būtu jābūt iespējai vērtēt, vai LIZDA vadones ieņēmumi 30 708 eiro gadā, jeb gandrīz 2 600 eiro mēnesī ir adekvāti un atbilst paveiktajam darbam. Vai tiešām viņi ir gatavi turpināt maksāt biedru naudu, lai barotu uzblīdušo LIZDA aparātu un tās vadoni, kas arodbiedrību izmanto savu kabatu piepildīšanai un kā platformu, lai atgrieztos publiskajā politikā, no kurienes pirms dažiem gadiem velētāji I.Vanagu padzina.
Nezinātājam atgādināsim I. Vanagas politiķes karjeru kopš 2005.gada, kad viņa neveiksmīgi centās iekļūt Jelgavas domē no toreiz populārās partijas “Latvijas ceļš”. Pēc četriem gadiem – 2009.gadā I.Vanaga mēģināja atkal, šoreiz jau no Aināra Šlesera veidojuma LPP/LC, bet arī toreiz cieta sakāvi.
2011.gadā, saredzot sev iespēju tikt amatā, I. Vanaga pievienojās vēlāk jau bēdīgi slavenajai Zatlera Refomu partijai. No šīs partijas viņa kandidēja uz Saeimu, kur arī pirmo un vienīgo reizi tika ievēlēta. Tomēr Zatlera Reformu partija sabruka, un I.Vanagai nācās meklēt jaunu partiju savu ambīciju realizēšanai. 2014.gadā viņa iestājās Reģionu aliansē un atkal neveiksmīgi kandidēja uz Eiropas parlamentu. Tad viņa pārmetās uz Latvijas Reģionu apvienību un darbojās Saeimā par frakcijas konsultantu, līdz 2015.gadā nokļuva siltajā LIZDA vadones krēslā. Nu atkal tiek meklēta partija kārtējai sabiedrībai muļķošanai.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
