Iesaki rakstu: 
Kā latvieši dēvēja lietas, būves un pasākumus, kurus elementāri viegli sagraut, padarīt lietošanai nederīgus vai darboties nespējīgus līdz ar vismazāko iejaukšanos no ārpuses vai iekšpuses? Par veidotiem „uz puņķiem”!
Par būvētām „uz puņķiem” dēvēja jebkuras būves bez pamatiem vai bez stingra karkasa. Par veidotām „uz puņķiem” dēvēja aprēķina laulības (sākot no ģimenes un beidzot ar starpvalstu), kuras noslēgtas bez patiesas mīlestības vai savstarpējas cieņas. Par būvētu vai veidotu „uz puņķiem” sauca jebko, kas garantēti var izjukt no vismazākā pieskāriena…
Nē, šeit nebūs runa par t.s. “politiku” vai “valsti”, kas, protams, arī būvētas „uz puņķiem”. Šoreiz nedaudz apskatīsim vidi un apstākļus, kādos mēs dzīvojam (eksistējam).
Pirmais piemērs – nedaudz uzlīst lietutiņš, un ceļi vairs nav izbraucami, jo grāvji kā „pagātnes paliekas” aizbērti vai vēl daži esošie netiek tīrīti. Bet darboties spējīgas lietus ūdens kanalizācijas nav pat pilsētās. Kas iznāk rezultātā? Protams, vainīga „dabas stihija”, kura izskalojusi pat valsts nozīmes ceļus, nemaz nerunājot par tādiem „sīkumiem” kā piekļuvi lauku apdzīvotajām vietām un viensētām! Neticiet? Palasiet iekšzemes ziņas un salīdziniet šīs (un zemāk minētās) mūs piemeklējušās „stihijas” ar daudzās ārzemju valstīs notiekošo! Nevarīga bērna šļupsti!
Otrais piemērs – ziemā „negaidīti” uzsnieg sniedziņš. Kas iznāk rezultātā? Protams, „dabas stihija”, jo vairums apdzīvoto vietu ielu un valsts ceļi pārvēršas par „dabas stihijas” piemeklētajām zonām! Tik šausmīgas „dabas stihijas” nav nekur citur pasaulē…
Trešais piemērs – uzpūta mērens vējiņš. Kas iznāca rezultātā? Milzums lauku ciematu un viensētu palika bez elektroenerģijas un ar to saistītām „ērtībām”… Vai pēc tam sagrauto gaisa elektropārvades līniju vietā ievilka kabeļu līnijas? Protams, nē! Salāpīja vecās līnijas – līdz nākošajam vēja pūtienam…
Ceturtais piemērs – „laika zobs” (vai kas cits) pārrāva kādu dzeramā ūdens piegādes cauruļvadu. Kas iznāca rezultātā? Veseli pilsētu rajonu vai lauku ciematu iedzīvotāji palika bez dzeramā ūdens! Kāpēc? Tāpēc, ka visi dzeramā ūdens rokas „pumpji” (kuri savulaik bija vai uz katra ielas stūra) kā „pagātnes paliekas” veiksmīgi likvidēti…
Piektais piemērs – tīri teorētiski iedomāsimies, ka valsts „elite” sadomājusi neizpildīt kārtējo no “augšas” doto iznīcināšanas uzdevumu. Kas notiks rezultātā? Valsts iedzīvotāji paliks bez pārtikas, apģērba un citām pirmās nepieciešamības precēm, jo paši vairs neražojam faktiski neko. Valsts izdzīvošana un iedzīvotāju eksistence savlaicīgi tika „pārslēgta” uz importa piegādēm. Kam tas bija izdevīgi? Domājiet paši! Bet pārtraukt šīs importa piegādes „nepaklausīgajiem” ir vienkāršāk par vienkāršu…
Šādu piemēru, kad daudz kas turas “uz puņķiem”, katrs var sameklēt simtiem… Un tas ir tikai šodien, kad viss ar un ap mums notiekošais skaitās „normāli”!
Pamatojoties uz augstāk minēto padomāsim, kas ar mums var notikt patiesi ekstremālākos apstākļos.
Tikai nevajag naivi cerēt uz t.s. “elites” palīdzību - viņi jau būs pametuši šo “grimstošo kuģi”, jo savlaicīgi jau sagādājuši sev patvēruma vietas „siltajās zemēs”...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
