Iesaki rakstu: 
Kā latvieši dēvēja lietas, būves un pasākumus, kurus elementāri viegli sagraut, padarīt lietošanai nederīgus vai darboties nespējīgus līdz ar vismazāko iejaukšanos no ārpuses vai iekšpuses? Par veidotiem „uz puņķiem”!
Par būvētām „uz puņķiem” dēvēja jebkuras būves bez pamatiem vai bez stingra karkasa. Par veidotām „uz puņķiem” dēvēja aprēķina laulības (sākot no ģimenes un beidzot ar starpvalstu), kuras noslēgtas bez patiesas mīlestības vai savstarpējas cieņas. Par būvētu vai veidotu „uz puņķiem” sauca jebko, kas garantēti var izjukt no vismazākā pieskāriena…
Nē, šeit nebūs runa par t.s. “politiku” vai “valsti”, kas, protams, arī būvētas „uz puņķiem”. Šoreiz nedaudz apskatīsim vidi un apstākļus, kādos mēs dzīvojam (eksistējam).
Pirmais piemērs – nedaudz uzlīst lietutiņš, un ceļi vairs nav izbraucami, jo grāvji kā „pagātnes paliekas” aizbērti vai vēl daži esošie netiek tīrīti. Bet darboties spējīgas lietus ūdens kanalizācijas nav pat pilsētās. Kas iznāk rezultātā? Protams, vainīga „dabas stihija”, kura izskalojusi pat valsts nozīmes ceļus, nemaz nerunājot par tādiem „sīkumiem” kā piekļuvi lauku apdzīvotajām vietām un viensētām! Neticiet? Palasiet iekšzemes ziņas un salīdziniet šīs (un zemāk minētās) mūs piemeklējušās „stihijas” ar daudzās ārzemju valstīs notiekošo! Nevarīga bērna šļupsti!
Otrais piemērs – ziemā „negaidīti” uzsnieg sniedziņš. Kas iznāk rezultātā? Protams, „dabas stihija”, jo vairums apdzīvoto vietu ielu un valsts ceļi pārvēršas par „dabas stihijas” piemeklētajām zonām! Tik šausmīgas „dabas stihijas” nav nekur citur pasaulē…
Trešais piemērs – uzpūta mērens vējiņš. Kas iznāca rezultātā? Milzums lauku ciematu un viensētu palika bez elektroenerģijas un ar to saistītām „ērtībām”… Vai pēc tam sagrauto gaisa elektropārvades līniju vietā ievilka kabeļu līnijas? Protams, nē! Salāpīja vecās līnijas – līdz nākošajam vēja pūtienam…
Ceturtais piemērs – „laika zobs” (vai kas cits) pārrāva kādu dzeramā ūdens piegādes cauruļvadu. Kas iznāca rezultātā? Veseli pilsētu rajonu vai lauku ciematu iedzīvotāji palika bez dzeramā ūdens! Kāpēc? Tāpēc, ka visi dzeramā ūdens rokas „pumpji” (kuri savulaik bija vai uz katra ielas stūra) kā „pagātnes paliekas” veiksmīgi likvidēti…
Piektais piemērs – tīri teorētiski iedomāsimies, ka valsts „elite” sadomājusi neizpildīt kārtējo no “augšas” doto iznīcināšanas uzdevumu. Kas notiks rezultātā? Valsts iedzīvotāji paliks bez pārtikas, apģērba un citām pirmās nepieciešamības precēm, jo paši vairs neražojam faktiski neko. Valsts izdzīvošana un iedzīvotāju eksistence savlaicīgi tika „pārslēgta” uz importa piegādēm. Kam tas bija izdevīgi? Domājiet paši! Bet pārtraukt šīs importa piegādes „nepaklausīgajiem” ir vienkāršāk par vienkāršu…
Šādu piemēru, kad daudz kas turas “uz puņķiem”, katrs var sameklēt simtiem… Un tas ir tikai šodien, kad viss ar un ap mums notiekošais skaitās „normāli”!
Pamatojoties uz augstāk minēto padomāsim, kas ar mums var notikt patiesi ekstremālākos apstākļos.
Tikai nevajag naivi cerēt uz t.s. “elites” palīdzību - viņi jau būs pametuši šo “grimstošo kuģi”, jo savlaicīgi jau sagādājuši sev patvēruma vietas „siltajās zemēs”...
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
