Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Tādēļ piecus gadus pēc pārejas VID ir tiesības iet pie uzņēmuma ieguvēja un prasīt uzņēmuma pārdevēja nodokļu parādus. VID paziņojumus par šādām lietām varat izlasīt, piemēram, te. Turklāt jau iepriekš rakstīju, ka sāk veidoties apšaubāmas likumības tiesu prakse, ka nodokļu maksātājam lēmumu par uzņēmuma pārejas konstatēšanu jāapstrīd tiesā 7 dienu laikā, ko izskatīs tiesa tik vienā instancē.

Ideja ir loģiska un atbalstāma, bet..

Nedrīkst uzmest valsti, tik tagad ar tik plašām uzņēmuma pārejas interpretācijām kā VID to šobrīd dara, jebkuru aktīvu pircēji septiņreiz nomērīs – vai tik tur nevar būt uzņēmuma pāreja ar potenciāliem VID prasījumiem par pārdevēja nodokļu parādiem. Lai nodrošinātos pret VID negaidītiem prasījumiem, par plānotajiem darījumiem varētu prasīt VID uzziņu, taču VID jau nemaz nav komerctiesību speciālisti. Kā ar šādām uzziņām gāja VID – turpmākajās dažās rindkopās.

Redzamākie valsts (mūsu?) uzmetēji laikam bija restorāni, kas nomainīja izkārtni, bet restorānā viss palika tas pats, tik nodokļu parādus atstājot vecajam uzņēmumam. Un tā darīja daudzi, un tur VIDam taisnība – tādu nekaunību pieļaut nedrīkstēja. Taču, kur tiešām bijusi rafinēta, labi saplānota uzmešanas shēma, tur jau ir darbs VID Nodokļu policijai.

Taču tagad situācija sāk palikt nekontrolējama, jo VID saskata uzņēmuma pāreju visur, beigās pasakot PVN izkrāpšanas lietās bēdīgi slaveno frāzi, kas lietas dalībniekus dzen izmisumā (ej nu saproti tagad, vai jāatspēko katrs no VID apgalvojumiem vai lielākā daļa, vai top3):

Meži, meži, tumšie meži..

Jābrīnās, ka VID ir vien salīdzinoši nesen apķēries, ka šis ir labs veids cīņai pret valsts uzmetējiem. Tomēr skaidrs arī, ka VID trūkst padziļinātas izpratnes par uzņēmuma pārejas principiem, tādēļ parādās blaknes.

Piemēram, tikko kādā lietā VID prasīja vecā uzņēmuma parādu no diviem jaunajiem uzņēmumiem, nespējot izlemt, uz kuru no tiem tad pārgājis uzņēmums – kopā prasot visu summu jau divkāršā apmērā! No PVN lietām laikam jau VID ir pieradis pie apšaubāmās prakses, ka par to pašu darījumu PVN VID var mēģināt iekasēt no vairākām personām.

Vēl citā lietā VID prasa visu pārdevēja nodokļu parādu, kaut arī pārgājusi uz pircēju salīdzinoši niecīga pārdevēja aktīvu daļa, ja to vispār var uzskatīt par patstāvīgu uzņēmuma daļu. Nez kādēļ pārdevēja maksātnespējas administrators šādu iespēju ko piedzīt no aktīvu pircēja nesaskatīja. Jā, pat nestādos priekšā, kā tagad strādās maksātnespējas administratori, starp citu. Viņiem taču visu laiku aktīvu pircēji būs potenciāli zem VID sitiena.

It sevišķi tumšs mežs VIDam ir jautājumi par to, vai atsevišķs nekustamais īpašums (piemēram, īres māja) veido uzņēmumu. Tai sakarā ir gan redzētas VID uzziņas (par ēkas ar nomniekiem – veikaliem), kurās mīnuss (nav uzņēmuma pārejas) pēkšņi kļūst par plusu (ir uzņēmuma pāreja). Pluss tādēļ, ka uzņēmuma pārejai nepiemēro PVN.

Varbūt VID tagad tik jāver vaļā zemesgrāmata un jāiet pie visiem ēku pircējiem prasīt pārdevēju nodokļu parādus? Valsts budžets uzplauks. Visi būs laimīgi, vai ne? Vai nē. Vai, nē…

Cita redzēta stratēģija – pēc uzziņas pieprasījuma saņemšanas (arī par īres ēku) VID uzdod papildu jautājumus un pieprasa papildu dokumentus tik ilgi, kamēr uzņēmējs atmet ar roku un pieņem lēmumu pats, bez VID uzziņas.

Nu jau pasen, pirms padsmit gadiem, VID pat pretojās praksē piemērot uzņēmuma pārejas jēdzienu un mums nācās cīnīties tiesā (kā parasti – veiksmīgi), lai pierādītu, ka uz ieguvēju pārgājusi priekšnodokļa pārmaksa.

Melnā vācu grāmatiņa

Man kolēģis no komerctiesību nodaļas ik pa laikam ienāk kabinetā un aizņemas pavecu nobružātu grāmatiņu melnos vākos par Vācijas komerctiesībām (German Private and Commercial Law), jo tur iespējams palasīt samērā vienkāršā, praktiskā valodā par principiem, kas bijuši par pamatu arī mūsu komerclikumam, t.sk. tā pantam par uzņēmumu. Protams, jāpieņem, ka arī katrs sevi cienošs jurists būs izlasījis Aigara Strupiša komerclikuma komentārus. Teoriju atstāsim akadēmiskiem rakstiem (kā šim VID mēģinājumam savu viedokli prezentēt juristu auditorijai) un tiesu zālēm. Mani vairāk interesēja no grāmatām izlobīt – vai ir kādas praktiskas vadlīnijas mūsu biznesiem, lai tie uzreiz saprastu būtiskāko.

Dažas atziņas no teorijas

Galvenais – jāsaprot šo normu mērķi – kreditoru aizsardzība, lai netiktu nodalīti aktīvi no saistībām.

Kādā tiesu lietā Senāts piekrīt, ka nav nozīmes tam, vai telpu noma pārgāja uz ieguvēju ar pārjaunojuma vai jaunu nomas līgumu.

Aigars Strupišs komentāros korekti norāda, ka uzņēmums sastāv no 3 daļām: aktīviem, saistībām un nemateriālajām vērtībām. VID nereti atsaucas uz tam pašām nomātajām telpām, bet Aigars Strupišs komentāros norāda, ka trešo personu īpašumā esošas lietas neietilpst nomnieka uzņēmumā.

Uzņēmuma patstāvīgu daļu var vest neatkarīgi no pārējām – katram ir savas iekārtas, telpas, personāls. Pārdodot kādu no tiem, pārējos var turpināt, bet ieguvējs iegūst jau gatavu uzņēmumu, ar kuru uzreiz var sākt darbu.

Ja ieguvējs var pēc būtības turpināt attiecīgo darbību ar uzņēmumu, tad uzskatāms, ka uzņēmums pārgājis, pat ja nenozīmīgas tā daļas palikušas atsavinātājam.
Un no tiesu prakses..

Jaunākajā lietā par šo tēmu VID atteica priekšnodokļa atskaitīšanu par aktīvu pirkumu, jo tā esot (ar PVN neapliekama) uzņēmuma pāreja. Tiesa uz to pavilkās, bet ar aplamu argumentāciju – pircējs ar PVN atskaitīšanu vēlējās gūt fiskālas priekšrocības. Ja pircējs pērk pa 100 + 21 un saņem 21 atpakaļ, kur te priekšrocības salīdzinoši ar pirkšanu pa 100? Valstij gan te rodas nepamatotas fiskālas priekšrocības – tā paturējusi 21, tādējādi izjaucot PVN neitralitātes principu, kas ir PVN sistēmas stūrakmens.

Rodas sajūta, ka šāda veida darījumi Latvijā drīz būs toksiski, jo, nepiemērojot PVN uzņēmuma pārejai, VID var cīnīties par to, ka tā ir vien preču pārdošana, kam bija jāpiemēro PVN. Ja tiesa tam piekritīs, noilguma dēļ šāds PVN vairs nebūs atskaitāms.

Tajā pašā lietā tiesa atsaucās uz ES tiesu praksi, no kuras izriet šādi uzņēmuma pārejas kritēriji:

- uzņēmuma veids vai raksturs;

- ķermenisku (nekustamais īpašums, kustamas lietas) un bezķermenisku lietu, kā arī labumu (zinātība, izgudrojumi) pāreja;

- vai lielākā daļa darbinieku ir pārņemti;

- vai klienti ir pārņemti;

- uzņēmējdarbības funkciju līdzība pirms un pēc pārejas.

2022. gada lieta

Attiecīgajā lietā tiesa konstatēja uzņēmuma pāreju, balstoties uz turpmāk uzskaitītajiem argumentiem. Pēc katra – mani komentāri par tiesas argumentāciju (es nepārstāvēju nevienu šajā lietā).

sakrita pircēja un pārdevēja darbības veidi

laivu būve – loģiski, ka šāda profila aktīvu izpārdošana, lai norēķinātos ar valsti, aktīvus iegādāsies uzņēmums, kas darbojas vai plāno darboties tajā pašā biznesā;

pircēja PLG meita ir pircēja darbiniece un pārdevēja PLG sieva; bet par pircēja amatpersonu kļuva pārdevēja PLG brālis, bet vēlāk – sievas tēvs

šie fakti paši par sevi neko nenozīmē, ja par aktīviem maksāta tirgus cena – tad pārdevējs neko nezaudē, bet iegūst naudu, ar ko samaksāt kreditoriem; bet cenu tiesa nevienā no instancēm nemaz nevērtēja;

pārdevējam bija VID uzrēķins, ar ko tas palika valstij parādā summu ap EUR 1,5 milj., tāpēc tam bija izdevīgi pārcelt resursus uz citu SIA

tik kā ir ar parādnieka tiesībām izpārdot aktīvus, lai norēķinātos ar valsti – vai tagad jebkuram aktīvu pircējam no maksātnespējīgiem uzņēmumiem vajadzētu baidīties par saistību nākšanu līdz?;

pircēja juridiskā adrese 3 gadus bija tajā pat biroju ēkā, kur pārdevējam

juridisko adresi es varu reģistrēt savā dzīvoklī – vai tad atkarībā no tā mainās vērtējums vai iegādājos uzņēmumu?;

tālāk spriedumā tiesa šo apstiprina – vairākām personām reģistrēta darbības vieta vienā un tajā pašā adresē, pats par sevi neko neliecina, BET konstatējama pēctecība – pircējs reģistrē struktūrvienības vairākās tajās pat vietās, kur bija pārdevējam

bet kā ar Aigara Strupiša komentāru, ka nomātās telpas nav uzņēmuma sastāvdaļa?;

pircējam krasi palielinājās darbinieku skaits, no kuriem gandrīz 1/2 bija pārdevēja darbinieki

VID un tiesai te taisnība, ka teorijā atzīts, ka uzņēmuma pāreja var arī notikt pa daļām – jāvērtē tās kopumā, BET te darbinieki pārgāja gadu pirms vērtētā darījuma! Un, ja kādam uzņēmumam bizītis ir beidzies, tad kur lai šauras jomas spečuki iet strādāt? Cik Latvijā ir laivu būvēšanas uzņēmumu? Vai visi vienas jomas uzņēmumi galu galā atbildēs viens par otra parādiem, jo šīs nozares uzņēmumus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt?

jā, biznesa nodošana var notikt pa daļām, bet tad spriedumā būtu jāanalizē visi darījumi kopā, ar kuriem nodoti aktīvi pircējam, kas šajā spriedumā nav noticis. Tiesa savukārt korekti norāda uz pircēja advokātu darba nepilnību – tiesai nav nodemonstrēts, ka pircējs arī pirms aktīvu pirkuma bija spējīgs veikt attiecīgo komercdarbību. Taču jau administratīvajā procesā tiesa ielūkojās PMLP datu bāzē, kādēļ tā nevarētu paskatīties arī UR finanšu pārskatus?

Komisks ir tiesas secinājums ignorēt vairāku darbinieku liecības par to, kā viņi pārgājuši strādāt pie aktīvu pircēja, jo viņi ir ieinteresēti – joprojām strādā pie pircēja. Vai tad, saucot uz tiesu, nebija zināms, ka liecinieki strādā pie pircēja? Komandējumā Indijā novēroju, cik maza tur vērtība ne vien cilvēka laikam, bet pat dzīvībai. Tur cilvēku tik daudz – ja kas notiks ar kādu, ir daudzi citi, kas nāks vietā. Izrādās, arī pie mums cilvēku laiks kādam mēdz šķist mazvērtīgs.

Tiesa saka, ka pircējs nav pierādījis pirkuma maksas samaksu.

Tas gan ir būtisks arguments, jo šāds darījums (bez tā apmaksas) pasliktina pārdevēja finanšu situāciju – spēju norēķināties ar kreditoriem. Kreditoru aizsardzība, kā jau minēju, ir galvenais attiecīgo biznesa pārejas normu mērķis. Caur šādu prizmu galvenokārt arī būtu vērtējamas dažādas situācijas – vai notikusi uzņēmuma pāreja.

Bēdīgākais no visa šī ir…

...tiesiskā nenoteiktība lielajiem pirkumiem, kur nereti darījumus strukturē selektīvi, pērkot kādu biznesa daļu. Šādas investīcijas veido valsts asinsrites vienu no būtiskām sadaļām. Vai valstij izdotos izpārdot Liepājas Metalurga aktīvus, ja pircēji zinātu, ka ražošanas iekārtām līdzi pēc laiciņa atnāks VID prasījums? VID un tiesai šie jautājumi, protams, nebūs viegli.

Taču, ja attiecīgajam gadījumam cauri nespīd uzmetēji, varbūt šaubu (t.i. nepārprotamu pierādījumu trūkuma) gadījumā jāpieņem, ka bizness valstij nes būtisku labumu (t.sk. maksā VID algas), nevis ir blēžu bariņš? Tad ar šādu attieksmi daudz ko šaubu gadījumā varētu panākt sarunu ceļā, nevis no spēka pozīcijām. Ja pircējs jūtas vainīgs, ka par kaut ko darījumā nav padomājis, tas būs gatavs samaksāt zināmu summu, tomēr saglabājot savu biznesu. Nogremdējot pircēju vai gadiem tiesājoties, valstij labāk nepaliks. Tomēr tam būtu vajadzīgas likumā iestrādātas VID plašākas pilnvaras iet uz šādiem kompromisiem.

Novērtē šo rakstu: