Uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienai veltītajā svētku koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī
Edgars Rinkēvičs18.11.2023.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze! Cienījamās dāmas un godātie kungi! Cienījamie skatītāji un klausītāji! Dārgie Latvijas cilvēki! Man ir liels prieks jūs uzrunāt gada svarīgākajā dienā. Dienā, kad mēs svinam savu valsti. Mūsu valsts 105. gadadienu.
18. novembris ir mūsu svētku diena. Nevis vienkārša brīvdiena, bet svētku diena. Katrs svinam, kā nu uzskatām par pareizu. Vienā ģimenē tās ir svētku vakariņas. Citi dodas pārgājienā Latvijas mežos vai gar skaisto Latvijas jūras malu. Vēl kāds svin, klusi pieminot Latvijas aizstāvjus, kuri krituši par mūsu brīvību. Un domāju, ka mūsu senči, kuri atdevuši savas dzīvības un savus sapņus par Latviju, tikai priecātos par to, ka mēs svinam. Jo šī ir svētku diena.
Pirms 35 gadiem dibināta Latvijas Tautas fronte. Tā no kalna lejā sāka ripināt Latvijas neatkarības sniega bumbu. Šogad aprit 30 gadu, kopš pilnā apjomā atjaunota Satversmes darbība, tika ievēlēta 5. Saeima un valsts prezidents, izveidots Ministru kabinets. Tā visa nebūtu, ja pirms 105 gadiem netiktu pasludināta Latvijas valsts neatkarība.
Latvija ir brīnumskaista un ārkārtīgi daudzveidīga valsts.
Mums ir sava jūra, kas pat īsti nav aprakstāma. Klusais, aizsalušais krasts janvārī. Un spēcīgs negaiss ar milzīgām lietus pilēm karstas dienas noslēgumā. Tās taču ir divas dažādas jūras.
Mums ir savi meži. Agrs septembra rīts sēņojot, un sniegpulkstenīšu meklējumi agrā pavasarī. Tie taču arī ir dažādi meži. Un galu galā šķietami nebeidzamā tumsa ziemā un vasaras gaišās naktis. Tās taču ir tik dažādas Latvijas. Bet tomēr viena. Latvija ir katram sava un visiem viena.
Un tādi esam mēs paši – ļoti dažādi. Vieni un tie paši cilvēki slapjām mugurām strīdas par to, vai ir „rasols” vai „rosols”. Paiet piecas minūtes, un abi kopā iet palīdzēt trešajam, kuram vētra nopostījusi māju. Nebrīnītos, ja arī mūsu hokeja un basketbola izlases ģērbtuvēs strīdētos par pareizo ķilavmaizes recepti. Taču, izejot laukumā, pasaulei tiek parādīta pašaizliedzība un mērķtiecība. Jo Latvija ir viena.
Aktierim Ēvaldam Valteram pieder vārdi: “Mēs esam maza tauta, sīka saujiņa. Bet tā ir graudu sauja, tās nav sēnalas. To mums, latviešiem, vajadzētu atcerēties.” Tieši tā.
Un katrs šis sīkais graudiņš spēj radīt ko lielu un paliekošu. Lai kurā pasaules vietā tas būtu piezemējies. Lai kur tas būtu atradis auglīgu augsni. Jo Latvija ir viena.
Domājot par šodienu un par to, ko es varētu jums sacīt, ielūkojos savu priekšgājēju sacītajā.
Galu galā – interesanti man kā vēsturniekam.
“Kā valsts iekšējā, tā ārējā dzīvē mums veicami lieli, svarīgi uzdevumi. Šī lielā darba un pienākuma apziņa lai mazina nesaskaņas un pretešķības valsts iekšējā dzīvē starp pilsoņiem un starp politiskajām partijām. Vienība, uzņēmība, drosme un goda darbs lai sargā mūs briesmu brīžos, lai pavada Latvijas tautu visos viņas ceļos!” Tās ir citāta beigas.
Šos vārdus reiz sacījis Gustavs Zemgals 1928. gada 18. novembrī, 10. Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā. Un šķiet, ka nekas nav mainījies, taču, patiesību sakot, mainījies ir viss.
Valsts ir kā mājoklis. Ne vienmēr viss tur ir ideāli. Bet mājas ir mājas. Latvija ir mūsu mājas. Tās nemitīgi jāuztur kārtībā. Jāslauka grīda. Jāmazgā trauki. Jāsalabo izlietne. Katram mājiniekam jādara savs mazumiņš, lai viss turētos kopā. Ne vienmēr visam pietiek laika un spēka. Bet mēs tik un tā cenšamies savu iespēju robežās. Jo mēs labi saprotam, ka neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Bet dzīvot skaistā, sakoptā, ērtā vidē taču gribas. Aizkarus plānojam nopirkt jau gadiem, bet, kā nav sanācis, tā nav. Nākamgad gan – noteikti!
Arī apkaime nav ideāla. Ir arī tas viens vai divi kaimiņi, kuri visiem traucē dzīvi. Ārdās, uzbrūk, vārdu sakot – terorizē. Bet viņš tur ir – ko tur padarīt. Kārtīgi pa nakti jāaizslēdz durvis. Jāierīko signalizācija. Un jāturas kopā ar tiem kaimiņiem, ar kuriem mums ir pa ceļam. Un galvenais – nevajag ļaut sevi iebiedēt. Jo skaidrāk tas neģēlīgais kaimiņš redzēs, ka mums nav bail, jo mazāk jēgas ārdīties pie mūsu namdurvīm.
Dāmas un kungi!
Nav vienas pareizās profesijas, kas skaitītos vērtīga un laba. Nav vienas patriotisma definīcijas. Nav viena pareizā veida, kā pierādīt savu Tēvzemes mīlestību. Bet man svarīgi šķiet ne tikai runāt par patriotismu, bet to parādīt darbos. Mēs nevaram saviem bērniem teorētiski iemācīt, ka jāmīl Latvija. Mīlestība viņiem ir jāparāda. Ceru, ka šovakar tā tiks sadzirdēta un parādīta. Šovakar valsts svētku koncertā mēs piedzīvosim mūsu radošo Latvijas cilvēku, komponistu un mūziķu valodu.
Šovakar jūs arī dzirdēsiet, kā savā prezidenta svētku runā mīlestību Latvijai apliecinās trīs brīnišķīgi jaunieši. Es ticu, ka arī man būs ko pamācīties no šīm runām.
Godātie Latvijas cilvēki!
Vēlu, lai arī ikdienas gaitās mēs būtu tikpat vienoti un saliedēti savai mīļajai Latvijai!
Tikai kopā augšup mēs varam Latviju darīt stipru, taisnīgu un drošu. Tikai kopā kā viena tauta mēs esam spēka avots un spējam celt mūsu mīļo un vienīgo Latviju.
Sirsnīgi sveicu jūs mūsu valsts 105. dzimšanas dienā!
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
