Iesaki rakstu: 
Tikai dažas dienas atlikušas līdz faktiskam valsts veselības aprūpes sistēmas kolapsam. Pats par sevi saprotams, ka tuvākajos mēnešos nomirs vairāki tūkstoši cilvēku no Covid - 19, bet vēl vairāk - savlaicīgi nesaņemot neatliekamu medicīnisko palīdzību akūtu saslimšanu gadījumos vai atceļot plānveida operācijas. Par jau esošām un vēl jo vairāk - sabiedrības nākotnes psihiskās veselības problēmām pagaidām nerunāsim. Reāli Latvijas medicīna pāriet uz kara medicīnas principu, kad lauku hospitāļa uzņemšanā ārsti šķiros - kuram ir jēga un iespēja palīdzēt, bet kuram, sorry, gulta un plaušu ventilācija nepienākas, jo uz visiem nepietiek tik un tā.
Mūsu valstij un valdībai bija tik naudas kā nekad un minimums 6 mēnešu termiņš, lai sagatavotos rudens pandēmijas uzliesmojumam, par kuru savlaicīgi runāja un brīdināja speciālisti visos kontinentos. Šodien pat Kaimiņam un Pimenovam ir skaidrs, ka mūsu mīļajā zemītē ir brutāli nozagti miljardi (sic!) eur no ārvalstu pandēmijas programmu aizdevumu resursiem.
Tomēr tas nav galvenais, un nešaubos, ka jau, vēlākais, 2022. gada ziemā, kā teikt, visas pandēmijas laika finanšu rebes tiks ''rautas gaisā''. Personīgi man to neformālās sarunās ir apliecinājuši arī mūsu stratēģiskā partnera specifisku struktūru pārstāvji. Šie paši pārstāvji jau krietnu laiku iepriekš definēja, ka būvniecības (t.sk. ceļu būvniecības) karteļi tiks, runājot valstsgribētāja Levita vārdiem, ņemti priekšā. Un tika paņemti priekšā.
Dabīgi, ka kādam baram politisku darboņu un augstāko ierēdņu nāksies pārvietoties blakus dzīvojamās platībās pie Aivara no Ventspils. Situācijas unikalitāte ir tajā, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē var tikt aizturēti un pat notiesāti pāris ministru. Jau šodien dosjē par dažu labu, kas uzkrāti vienā ēkā pie šosejas uz lidostu, parsniedz visas normāla saprata robežas. Ka teikt - tā nezog pat Ukrainā.
Galvenais vai sāls tomēr ir citā. Un šis cits ir tā saucamais vakcinācijas temps un iedzīvotāju grupu aptvērums. Vienkārštautas valodā sakot, - ļautiņi netic vakcīnām un to drošumam blakņu ziņā. Šai neticībai ir garum gara vēsture un iemesli, jo trīs gadu desmitus, ciniski smīnot, valsts vara savai tautai ir melojusi un zagusi personīgai kabatai. Tas, ka šodien mirst nevakcinēti cilvēki, nav dažu sazvērestības teoriju piekritēju vai tādu dīvaiņu kā Jeremejevs un Pļaviņš nopelns. Ja kas, tad tādu īpatņu ir papilnam visās attīstītās rietumvalstīs, tikai tur, atšķirībā no Latvijas, šādi cilvēki netiek vajāti krimināltiesiskā ceļā.
Knifs ir citur un citā - Latvijas tauta sen sevi ir nodalījusi no varas un, būsim godīgi, arī no valsts kā tādas. Visiem zināmais - es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti. Apliecinājums minētam ir % vēlētāju piedalīšanās vēlēšanās un emigrējušo skaits. Faktiski tas ir pūļa juridisks nihilisms, kad tiek nepieņemts un noliegts jebkas, ko piedāvā vara. Nav dūmu bez uguns.
Visas atjaunotās valsts desmitgadēs preču (it īpaši - akcīzes) kontrabandu pāri valsts ārējai robežai un PVN karuseļshēmas ir organizējusi VID augstākā vadība finanšu ministru uzdevumā, bet piesegusi Finanšu policija (visos tās nosaukumos) ciešā sadarbībā ar Drošības policiju, Ekonomisko policiju un Ģenerālprokuratūru. Caur būvniecības karteļu shēmām nāsīs ir iešnaukti miljardi eur. Tas pie visiem Iepirkumu uzraudzības birojiem, Konkurences padomēm, Centrālās finanšu un līgumu aģentūras, Valsts kontroles utt.
Lielākā daļa narkotiku apgrozījuma un tirdzniecības, kā arī prostitūcija sen Latvijā ir nevis zem policijas jumta, bet pašas Valsts policijas augstākā vadības līmeņa darbinieku organizēts un vadīts rūpals. Atbilstoši rietumvalstu ekspertu aplēsēm ik gadu Latvijā tiek izzagti no valsts vai iegūti citos noziedzīgos ceļos ap 3 miljardiem eur, kas līdzvērtīgi 1/3 valsts budžeta. Šeit nav runa par klasisko kriminālu, bet tikai par balto apkaklīšu organizēto noziedzību.
Kopumā valsts un pašvaldību samezglotā Latvijas izzagšanas mehānismā vēsturiski (it īpaši kopš Repšes Jaunā laika nākšanas pie varas tālajā 2002.g.) savstarpēji sasaistīti (pat laulības saitēm, piemēram, Jaunups - Leiškalns) aptuveni 5000 ģimeņu. Šīs 5000 ģimenes kontrolē visu valsts varas, izpildvaras, tiesu sistēmas, specdienestu, lielo valsts un pašvaldību uzņēmumu, prokuratūras, kas būtiski svarīgi - arī vadošo plašsaziņas līdzekļu un Nacionālās drošības padomes darbību.
Sveši šeit jau sen nestaigā. Visi, kam ko vajag, pazīst personīgi, bet, ja nepazīst, tad ir uzticami vidutāji, kas pazīst abas puses. Tiek audzināta valsts līmeņa izzadzēju jaunā šķira, kura jau sāk nomainīt 2000. gadu politisko un izpildvaras krimināleliti. Būtiska loma paaudžu nomaiņā atvēlēta studentu korporācijām un specifiskai kadru kalvei - Rīgas Juridiskajai augstskolai. Visur visi savējie.
Visi, kas ir pret sistēmu, tiek izstumti uz neatgriešanos. Komunisma politiskās varas formā Milovans Džilašs (Milovan Djilas) nonāca pie slēdziena, ka cilvēku kopumu, kas īsteno šādu valsts pārvaldes modeli, sauc par Nomenklatūru. Nedaudz dīvaini, bet šodienas Latvijas politika ir Nomenklatūras politika. Nomenklatūras pārvaldei ir raksturīga disidentu kriminālvajāšana no specdienestu puses un krimināllietu (kriminālprocesu) fabricēšana, izmantojot valsts resursus.
Pat uz ātru roku pārskatot praktiski visus pēdējo 10 gadu laikā Drošības policijas (VDD) uzsāktos kriminālprocesus (arī ar notiesājošiem spriedumiem), nevajag būt Reinika vai Ulmaņa pudelesbrālim, lai saprastu, ka tie ir izzīsti no pirksta, veikti pēc pasūtījuma un pārsafabricēti ar tā dēvētajiem pierādījumiem, sākot no kaujas patronu piemešanas dzīvesvieta un beidzot ar bērnu pornogrāfijas ielādi aizturēto datoros.
Tad pasakiet, lūdzu, kā uz šāda fona vidusmēra letiņš var noticēt valdības aicinājumam vakcinēties? Kur un kā šim letiņam var rasties pārliecība, ka viņu kārtējo reizi nepiejās un neizmantos kaut kādiem pilnīgi svešiem nolūkiem, kas tiek pasniegti cēlu mērķu vārdā ?! Karalis ir pliks, iestājies absolūts valsts varas uzticības krahs. Krahs, kas maksās tūkstošiem līdzcilvēku dzīvību. Diemžēl.
Nobeigums sekos…
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
