Uzvedības karš un stoiķu brīvība

Rezumējamas ir ne tikai mentalitātes jaunas īpašības, bet arī jauno īpašību jābūtība, svarīgums, dzīvīgums, enerģiskums. Bez šīm īpašībām vairs nav iedomājama etnosa garīgā rosība. Aizvadītajos gandrīz 30 gados par sevi esam uzzinājuši daudz ko tādu, par ko agrāk pat nesapņojām. Tagad nākas respektēt tādas etnosa īpašības, kuras līdz šim nekad neietilpa latviešu mentalitātes analītiskajā portretā.

Acīmredzot brīvība (praktiski tikai relatīva brīvība un brīvības ilūzija) ir katalizators oriģinālai mentālajai evolūcijai, aktivizējot etnosa latentos garīgos resursus. Piemēram, šajos resursos atklājās latviešu apmierinātība ar brīvības ilūziju. Padomju laikā par to nekas neliecināja. Padomju laikā latvieši sapņoja par īstu brīvību, un brīvības alkas šķita latviešu mentalitātes viena no visspēcīgākajām izpausmēm. Vietējie cittautieši apskauda latviešus par viņu brīvības kāri. Tāpēc pēcpadomju laikā cittautiešus ļoti pārsteidza latviešu dedzīgā apmierinātība ar dzīvi relatīvā brīvībā, etnosam masveidā ar patosu atsakoties no īstas brīvības un atkal brīvprātīgi pievienojoties svešam autoritārajam valstiskajam formējumam. Cittautiešiem tas bija negaidīts pārsteigums un rūgta paškritiska atziņa, ka savā laikā aplami novērtēja latviešus.

Viena no tādām jaunām etnosa mentalitātes iezīmēm ir izziņas drosme jeb kognitīvā drosme. Tā iesaku dēvēt latviešu jauno attieksmi pret zināšanām. Jo vairāk attālināmies no padomju laikmetā valdošā zināšanu līmeņa, jo latviešu mentalitātē bravūrīgāk atklājās tendence veidot savu zināšanu līmeni. Praktiski tas nozīmē, ka drosmīgi tiek veidotas pašiem savas zināšanas par dzīves īstenību. Latviešu kognitīvā drosme reāli izpaužas tikai latviešiem piemītošās konkrētās zināšanās par visu kaut ko uz Zemes un Visumā. Tādas zināšanas ir tikai latviešiem un nav pārējiem etnosiem.

Latvieši nebaidās zināšanu jomā atšķirties no cilvēces. Tāpēc latvieši strauji formē savas zināšanas. Jo ilgāk dzīvojam brīvībā, jo intensīvāk tas notiek. Jo intensīvāk tas notiek, jo smuidrāka kļūst latviešu pašpārliecinātība par savas mentalitātes jaunās iezīmes pareizību. Latviešus priecē tas, ka viņu zināšanas atšķiras no cilvēku zināšanām. Tā vien liekas, ka visai drīz latviešu sabiedrībā vairs nebūs vietas indivīdiem ar cilvēku zināšanām. Vieta būs vienīgi indivīdiem ar latviešu zināšanām. Jaunākās paaudzes jau tagad ir latviešu zināšanu bagātnieki. Cilvēku zināšanas ir galvenokārt tikai vecākajai paaudzei.

Tā, piemēram, cilvēkiem kultūra ir tas viss, kas atrodas starp ļaudīm un dabu. Latviešiem kultūra ir sekss un svaigs gaiss, kā to jautri skaidro LU profesori. Cilvēkiem ideoloģija ir uzskatu un nostādņu sistēma. Latviešiem ideoloģija ir „koncepcijas bez pilnīgi precīzi definētiem rāmjiem un robežām”. Cilvēkiem pasaules uzskats ir vērtējumu, principu, uzskatu, tēlaino priekšstatu kopums par pasauli un cilvēka vietu pasaulē. Latviešiem pasaules uzskats ir tas pats, kas ideoloģija. Cilvēkiem konservatīvisms ir kultūras tradīciju aizsardzība. Latviešiem konservatīvisms ir tas pats, kas postmodernistiskais liberālisms. Cilvēkiem ir sieviešu dzimte un vīriešu dzimte. Latviešiem ir sieviešu šķira un vīriešu šķira.

Cilvēkiem ir informācijas karš. Latviešiem ir informatīvais karš. Cilvēkiem vēršanās pret konstitūciju ir valsts apvērsums. Latviešiem vēršanās pret konstitūciju ir valsts drošības nostiprināšana. Cilvēkiem hibrīdkarš ir zinātnisks termins. Latviešiem hibrīdkarš ir eifēmisms informācijas karam, it kā termins „informācijas karš” būtu rupjš termins, kas jāaizstāj ar korektu leksiku (eifēmismu). Cilvēkiem informācijas karš un hibrīdkarš ir divi patstāvīgi termini. Latviešiem ir savs termins – informatīvais hibrīdkarš.

Latviešu kognitīvā drosme ļoti spilgti izcēlās krimināllikuma grozījumu rīboņā. Valdošā kliķe minētos grozījumus pamatoja kā nepieciešamību novērst hibrīddraudus. Cilvēki par hibrīdraudiem parasti runā starpvalstu atklātu konfliktu apstākļos. Latvieši par hibrīdraudiem runā laikā, kad neviena valsts nav ieinteresēta atklāti konfliktēt ar Latvijas Republiku.

Protams, krimināllikuma grozījumu īstais mērķis nav aizsargāt tautu un valsti. Īstais mērķis ir aizsargāt valdošās kliķes noziegumu brīvību, nepieļaujot sabiedrības vēršanos pret varas institūtu darbinieku nekompetenci un noziegumiem. Arī tā ir oriģināla rosība. Cilvēki parasti pieņem stingrākus likumus, lai mazinātu noziedzību. Latvieši pieņem stingrākus likumus, lai aizsargātu noziedzību. Galvenokārt aizsargātu organizēto noziedzību – astoņkāji.

Latviešu mediji raksta, ka krimināllikuma grozījumu mērķis ir „stāties pretī informatīvā hibrīdkara izpausmēm”. Šajā ziņā latviešu pieejai ir noteikta etniskā specifika. To nosaka latviešu kognitīvā drosme. Cilvēki rīkojās savādāk. Viņi nerīkojās primitīvi un neproduktīvi, jo izprot galvenos momentus mūsdienu militārajos un nemilitārajos procesos. Latviešiem ir sava izpratne par visiem procesiem. Latviešu tradīcija ir vienaldzīgi izturēties pret galveno jebkurā īstenības fragmentā.

Mūsdienu militārajos un nemilitārajos procesos svarīga ir kara jauna formāta rašanās. Cilvēces vēsturē vispirms radās tāds formāts kā karš uz sauszemes. Pēcāk radās tādi formāti kā karš uz ūdens un karš gaisā, izmantojot dirižabļus, lidmašīnas, raķetes.

XX gadsimtā radās visjaunākais formāts. Lakoniski to dēvē par psiholoģisko karu vai informācijas karu. Tādējādi XX gadsimtā vārdu „karš” sāka attiecināt ne tikai uz letālo karu jeb t.s. tradicionālo karu, bet arī uz neletālo karu. Tā upuri ir cilvēku psihe. Letālajā karā cilvēki tiek nogalināti.

Savukārt XXI gadsimtā Rietumu teorētiķi konstatēja neletālā kara modernu modifikāciju – hibrīdkaru. Tas ir karš ar cilvēku pasaules uzskatu, zināšanām, uzvedību, morālajām vērtībām un normām. Hibrīdkarš aptver cilvēku garu, prātu un dvēseli. Hibrīdkarā tiek izmainīta cilvēku uzvedība, izturēšanās, psiholoģiskā reakcija. Ne velti speciālajā literatūrā tiek apspriests uzvedības (biheiviorisma) aspekts hibrīdkarā. Daži analītiķi izsakās par biheivioristisko karu kā neletālā kara patstāvīgu modifikāciju.

Hibrīdkarš ir karš bez automātiem, tankiem, lielgabaliem, karakuģiem, bumbvedējiem, raķetēm, karavīriem un virsniekiem. Hibrīdkara elementi ir politika, diplomātija, ekonomika, sociālā sfēra, garīgā kultūra, masu komunikācija. Hibrīdkara mērķis ir nevis teritorijas iekarošana (okupēšana), bet attiecīgās teritorijas iedzīvotāju gara, prāta un dvēseles iekarošana. Hibrīdkarā galvenā iekarošanas virsotne nav Gaiziņkalns vai Kamparkalns, bet gan Latvijas garīgā (kognitīvā, morālā, intelektuālā) telpa, panākot tajā vajadzīgo idejisko ietekmi un idejisko varu vispār.

Kara jauno formātu un to modifikāciju rašanās vienmēr ir bijusi atkarīga no daudziem nemilitārajiem faktoriem. Visvairāk no zinātniski tehnikā progresa, mierlaika vajadzībām paredzētos atklājumus un izgudrojumus izmantojot letālā un neletālā karadarbībā.

Tas attiecās arī uz hibrīdkara ģenēzi. Hibrīdkara rašanos pamatā veicināja jaunā tehnika un jaunās tehnoloģijas informācijas sfērā, novitātes novirzot garīgās telpas iekarošanai svešās teritorijās. Internets un tā sociālie rīki izrādījās lielisks palīgs manipulācijām ar cilvēku garīgo pasauli.

Kara stratēģi vienmēr zināja, tēlaini sakot, psiholoģisko bultu un psiholoģisko vairogu fundamentālo lomu. Diskursā par karu vienmēr ņēma vērā divus momentus. Pirmkārt, nepieciešamību pretinieku vispirms psiholoģiski iznīcināt. Otrkārt, ņēma vērā to, ka karošanā visneaizsargātākais segments ir karavīru gars, prāts un dvēsele. Karavīru garīgo veselumu nevar aizsargāt ne ar kādām bruņām.

Latviešu vecākajā paaudzē plaši pazīstamā metafora „aukstais karš” ir informācijas karš starp kapitālisma sistēmu un sociālisma sistēmu. Informācijas karš bija XX gadsimtā. Tas sākās pēc II Pasaules kara un turpinājās līdz sociālisma sistēmas sabrukumam.

Salīdzinot ar hibrīdkaru, informācijas karš („aukstais karš”) bija vienkāršāks. Tajā izmantoja viena tipa ieročus. Informācijas karā „kāvās” abu sistēmu speciāli apstrādātā informācija, kuru viens par otru izplatīja abi pretinieki. Informācijas karā strukturāli nepiedalījās tādi elementi kā politika, diplomātija, ekonomika, sociālā sfēra, garīgā kultūra.

Informācijas karā avangardā bija masu komunikācijas līdzekļi, ar kuru palīdzību pretinieki viens otru nomelnoja. Politikai, diplomātijai, ekonomikai, sociālajai sfērai, garīgajai kultūrai informācijas karā bija niecīga loma. Speciāli „uzpiarētie” latviešu dzejdari un zintnieki tika sūtīti uz ārzemēm izošņāt emigrantu noskaņojumu, bet nevis iekarot Rietumu cilvēku garu, prātu un dvēseli.

Sociālisma valstis bija slēgtas teritorijas. Tām bija sakari ar pārējo pasauli. Taču sakariem visbiežāk bija formāls raksturs. Kapitālisma sistēmas un sociālisma sistēmas politisko līderu tikšanās bija reti notikumi. Vēl retākas bija abu sistēmu arodbiedrību darbinieku, medicīnas darbinieku un citu sociālās sfēras darbinieku tikšanās.

Valsts drošības ēdiena receptē eksistē tāda uzturviela kā valsts apdraudējumu klasifikācija. Rūpējoties par valsts drošību, attiecīgās amatpersonas vispirms nosaka iespējamos apdraudējumus un tos klasificē atbilstoši reālajai bīstamībai.

Mūsdienās pirmajā vietā visbiežāk nonāk hibrīdkara apdraudējums. Tas ir tāpēc, ka dzīvojam ģeopolitisko ambīciju laikmetā. Mūsdienās prioritāte ir ģeokrātiskā valstiskuma ieviešanai, bet nevis okupācijas režīma ieviešanai. Latviju tagad neviens nevēlās okupēt. Tas vairs nav vajadzīgs, lai garīgi pakļautu latviešus un savās interesēs izmantotu Latvijas saimnieciskos resursus. To visu pilnā mērā var izdarīt bez okupācijas.

Pašlaik tikai dulli tipi var biedēt latviešus ar hibrīdkaru pret Latviju. Pret Latviju neviena valsts nav uzsākusi hibrīdkaru. Acīmredzot nav uzsākusi tāpēc, ka latviešu jaunākās paaudzes lielā mērā jau ir idejiski pakļautas ģeopolitiskajiem saimniekiem amerikāņiem. Savukārt „Eiropas loga” klasiskajam īpašniekam Krievijai nav vērts tērēt enerģiju hibrīdkaram pret Latviju tāpēc, ka Krievija šeit principā neko nav zaudējusi un arī turpmāk visu vajadzīgo panāks bez mentālās agresijas.

Vai ir iespējams pretoties hibrīdkaram? Vai ir pieejami līdzekļi novērst hibrīdkara apdraudējumu?

Atbilde uz abiem jautājumiem ir pozitīva. Cilvēkiem ir pozitīva atbilde. Cilvēki ir lietas kursā par līdzekļiem hibrīdkara apdraudējuma novēršanai. Latviešu „politiķi” pagaidām nezina pareizo atbildi, kā ir jāpretojas hibrīdkara apdraudējumam. Par to krampjaini liecināja valdošās kliķes kņada ap krimināllikuma grozījumiem.

Pozitīvu atbildi nosaka hibrīdkara jēgas izpratne. Šī izpratne balstās uz elementāru loģiku. Ja hibrīdkara jēga ir pakļaut cilvēku garu, prātu un dvēseli, tad pats par sevi ir saprotams, ka nākās maksimāli nostiprināt cilvēku garu, prātu un dvēseli, lai to nevarētu pakļaut neviens mentālais agresors. Cilvēki ļoti labi zina par efektīvāko profilaktisko līdzekli cilvēku gara, prāta un dvēseles norūdīšanai.

Tāds līdzeklis ir ideoloģija. No valsts ideoloģijas ir atkarīgs iedzīvotāju (nācijas) garīgais spēks pretoties svešzemju idejiskajiem vilinājumiem, manipulācijām, meliem, dezinformācijai, aģitācijai, propagandai. Primitīvi un neproduktīvi ir vērsties pret hibrīdkara apdraudējumu ar likumdošanu. Turklāt vēl juridiski nekompetentu likumdošanu. Pret hibrīdkara apdraudējumu visefektīvākais līdzeklis ir valsts ideoloģija.

Kādai ir jābūt valsts ideoloģijai modernā hibrīdkara laikmetā?

Arī uz šo jautājumu cilvēkiem ir pozitīva atbilde. Atkal ir jāsaka tēlaini. Valsts ideoloģijai ir jāpārliecina iedzīvotāji, ka tās Dievi ir vislabākie Dievi, tās Ticība ir garīgi visveldzējošākā Ticība un Patiesība ir vispatiesākā Patiesība.

Katrā ziņā pret ideoloģiju ir jāizturas kā pret eksistenciālo nepieciešamību. Ļaudīm ideoloģija ir vajadzīga tāpat kā gaiss un pārtikas produkti. Tāpat nākas ņemt vērā, ka Ticībai var pretstatīt tikai Ticību, Dieviem var pretstatīt tikai Dievus.

Hibrīdkarš ir ideju cīņa. Pret idejām var cīnīties tikai ar idejām. Ideju cīņā var uzvarēt tikai tad, ja ir idejas. Turklāt ir jābūt labām idejām. Noteikti ir jābūt tādām idejām, kuras ar entuziasmu akceptē iedzīvotāji. Viņiem ir obligāti jāapzinās attiecīgo ideju svētīgums.

Ļoti svarīgi ir panākt, lai ideoloģija kļūtu identitātes saturs. Tādā gadījumā ideoloģija palīdz atbildēt uz jautājumiem, kas mēs katrs esam, kas mēs esam visi kopā, no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs ejam. Ja valsts ideoloģija nekļūst identitātes saturs, tad identitātes saturs var kļūt svešas valsts ideoloģija. Svešas valsts ideoloģija var iespiesties tikai tukšā vai nestabilā garīgajā telpā. Ja ir spēcīga vietējā ideoloģija, tad svešajai ideoloģijai nav nekādas izredzes gūt panākumus. Garīgā telpa ir aizņemta. Garīgā telpa ir aizņemta ar uzticamu, vērtīgu, cienījamu, patriotisku, morāli cēlu ideoloģisko saturu. Garīgajā telpā ir tikai savas valsts ideoloģiskais saturs.

Mūsdienu latviešiem adresētās ideoloģijas saturu un realizācijas formas diktē etnosa vispārējās attīstības pakāpe. Tas ir pirmais un galvenais nosacījums.

Etnosa vispārējās attīstības pakāpe liecina, ka visaktuālākā ir elementāras audzināšanas ideoloģija. Tas praktiski nozīmē ideoloģisko nepieciešamību no etnosa izaudzināt tautu, kuras svētākā vērtība ir neatkarīga nacionālā valsts.

Katra latvieša identitātē ir jāietilpst valstiskajam komponentam. Katrs latvietis sevi identificē tikai kopā ar savu valsti. Tādu morālo uzstādījumu nevarēs izpostīt neviens hibrīdkarš. Ikviena svešzemju ideoloģija atdursies pret kardinālo morālo uzstādījumu. Valsts idejai ir jābūt ideoloģijas konstruktīvākajai idejai. Ja būs fundamentāla valsts ideja, tad arī citas idejiskās struktūras neviens nespēs pārņemt savā varā. Ja ļaudīm lielākais dārgums būs valsts, tad ļaudis izjutīs dziļu pietāti arī pret valsts kultūru, kultūras mantojumu, reliģiju, mākslu, ekonomiku un neviena svešzemju ideoloģija nespēs sagraut šo godbijību.

  Un vēl kas. Ja ļaudīm lielākais dārgums būs valsts, tad valstī nostiprināsies tiesiskums un taisnīgums, godīga attieksme pret valsts īpašumu un iedzīvotāju nodokļu komplektēto valsts budžetu. Valstī nebūs vietas latviešu zināšanu kroplībām. Ja ļaudīm lielākais dārgums būs valsts, tad nebūs organizētās noziedzības astoņkājis, nemitīga zagšana un nemitīgas blēdības. Valsti pārvaldīs gudri, godīgi un kompetenti cilvēki, bet nevis patoloģiski nelieši, alkatīgi kampēji un „Satversmē neparedzētu gadījumu” aprobežoti murgotāji. Ja iedzīvotāji cienīs valsti, tad viņi būs politiski aktīvi. Valsts necieņa izauklē politisko pasivitāti. Turpretī valsts cieņa iet roku rokā ar politisko aktivitāti. 

Attieksme pret valsti reizē ir cilvēku attieksme pret brīvību. Šajā ziņā mēdz būt divi varianti.

Pirmais variants ir prasība valstij likt mani mierā un neiejaukties manā dzīvē. Ja tas tā notiek, tad esmu brīvs cilvēks un ar pilnu krūti varu izbaudīt brīvību. Politiskajā filosofijā šo variantu dēvē par brīvības utilitāro traktējumu jeb epikūrisma brīvību – brīvu un neierobežotu mietpilsonisko dzīves baudīšanu.

Otrais variants ir prasība katram pašam izlemt savas brīvības robežas un par to atbildēt. Šajā variantā ietilpst brīvības altruistiskā izmantošana valsts labā. Katrs pats izlemj, cik lielā mērā viņš vēlas kalpot valstij, tai ziedojot savu brīvību. Lēmuma pieņemšanā visu izšķir tēze, ka brīvība ir kopdarbības rezultāts. Cilvēks būs patiesi brīvs tikai tad, ja viņš iesaistīsies kopīgajā brīvības projektā. Cilvēkiem ir kopīgi jādarbojas, ja viņi vēlas būt patiesi brīvi cilvēki. Brīvību vienmēr nākas aizstāvēt. Vienmēr kāds vēlas atņemt brīvību. Brīvību visrezultatīvāk var aizstāvēt kolektīvi.

Šo variantu dēvē par brīvības ideālo traktējumu jeb stoiķu brīvību. Tā ir brīvība, kuru nespēj satricināt nekādi ārējie apstākļi. Tātad arī hibrīdkarš neko nevar izdarīt stoiķu brīvībai. Valsts ideoloģijas uzdevums ir stoiķu brīvība. Etnoss sasniegs tautas statusu, pateicoties stoiķu brīvības prioritātei.

Pēdējais jautājums: „Vai šodienas Latvijā ir reāli iespējama elementāras audzināšanas ideoloģija?”.

Uz šo jautājumu, uzskatu, var būt tikai negatīva atbilde. LR ir novesta līdz kraham. Ejot pa etnosa evolūcijas ceļu, tāda ideoloģija nav iespējama. Lai realizētu tādu ideoloģiju, šodienas latvieši ir jānovirza no evolūcijas ceļa uz citu ceļu.

Cita ceļa izvēles iespējas nav pārāk lielas. Revolūcija, valsts apvērsums, nonākšana svešas  valsts aprūpē, varjagu uzaicināšana. Citu ceļu kolekcijā drīkst iekļaut arī letālo karu (Pasaules karu), dabas katastrofas. Respektīvi, visu to, kas spēj radikāli satricināt etnosa mentalitāti un izprovocēt vēlamo garīgo transformāciju (īstu atmodu).

Novērtē šo rakstu: