Iesaki rakstu: 
Visā Vācijas teritorijā nerimst tautas protesta akcijas pret obligāto vakcināciju (IMHO – slēptu nomušīšanu) un diskrimināciju pēc medicīniskām pazīmēm. Ir miermīlīgas masu demonstrācijas. Ir nežēlīgas izrēķināšanās ar demonstrantiem. Ir idiotisms, kad policisti staigā ar mērkoku, pārbaudot attālumu starp protestētājiem. Paši atrodoties nūjas vidū, kārtībnieki demonstrē, ka šādam pasākumam nav nekā kopēja ar epidemioloģisko situāciju. Tā ir vienkārši ļaužu dresūra tirānijā.
Nepotētie deputāti netiek ielaisti Bundestāga sēžu zālē un piedalās parlamenta darbā attālināti no tribīnēm. Neinjicētajam deputātam Joahimam Vundrakam dalībai Ārlietu komisijas sēdēs uzsliets īpašs būris no organiskā stikla. Pieauguši cilvēki, amatpersonas ar nopietniem ģīmjiem laiž muļķi. Neierobežota vara ir nokasījusi politikā iekļuvušo deģenerātu civilizācijas masku. Tiesa, līdz pučam kā Latvijā, liedzot nepotētiem tautas priekšstāvjiem balsstiesības, Vācijas valdošās partijas vēl nav nolaidušās.
Protesti un bailes par savu ādu piespiedušas civilizācijas atiestatītāju centīgos vācu dienderus nedaudz piebremzēt tautas bendēšanā ar potēm un mocīšanā ar ierobežojumiem. Pēc 24. janvāra VFR kanclera konferences ar federālo zemju vietvalžiem nolemts pagaidām jaunus pazemojumus neizdomāt, taču līdz šim pieņemtos atstāt spēkā. VISU vāczemiešu obligātās potēšanas jautājums paliek atklāts.
Zinot vāciešu pedantismu, ja tiks pieņemts iepriekšminētais likums, visticamāk, savu dūrienu plecā saņems ikviens Vāczemes iedzīvotājs no mazuļa līdz sirmgalvim, gan nabags, gan bagāts. Vien “neaizskaramajiem” migrantiem ir cerības izvairīties no šprices. Lai gan, ja tiks dota pavēle, zonderkomandas nopotēs pat “svētās govis”.
Neticot, ka ar demokrātiskām metodēm izdosies nosargāt tiesības dzīvot, vācieši bēg no liktenīgās potes un masveidā izvēlas emigrāciju. Iecienīta jaunās mītnes zeme ir Paragvaja, konkrēti neliela pilsētiņa ar vācisku nosaukumu Hohenau, kuru XX gs. sākumā nodibināja vācu kolonisti no Brazīlijas. Kā vēsta pilsētas mērs – pēdējo mēnešu laikā ir daudz jaunu ieceļotāju. Pārsvarā no Vācijas, bet esot arī no Austrijas, Polijas un Krievijas.
Tā kā arī Dievzemītē nepotēto “zemcilvēku” eksistence ir pazemojoša un apdraudēta, daudzi latvji plāno rast jaunu mītnes vietu. Zinu, ka ne mazums cilvēcīgu dzīves apstākļu meklējumos jau atstājuši tēvzemi. Manā skatījumā pašreizējā vara dara visu iespējamo, lai Latvija kļūtu par pamestu, izmirušu teritoriju, bet latvieši par tautu, kas figurē tikai vēstures arhīvos.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
