Iesaki rakstu: 
Visā Vācijas teritorijā nerimst tautas protesta akcijas pret obligāto vakcināciju (IMHO – slēptu nomušīšanu) un diskrimināciju pēc medicīniskām pazīmēm. Ir miermīlīgas masu demonstrācijas. Ir nežēlīgas izrēķināšanās ar demonstrantiem. Ir idiotisms, kad policisti staigā ar mērkoku, pārbaudot attālumu starp protestētājiem. Paši atrodoties nūjas vidū, kārtībnieki demonstrē, ka šādam pasākumam nav nekā kopēja ar epidemioloģisko situāciju. Tā ir vienkārši ļaužu dresūra tirānijā.
Nepotētie deputāti netiek ielaisti Bundestāga sēžu zālē un piedalās parlamenta darbā attālināti no tribīnēm. Neinjicētajam deputātam Joahimam Vundrakam dalībai Ārlietu komisijas sēdēs uzsliets īpašs būris no organiskā stikla. Pieauguši cilvēki, amatpersonas ar nopietniem ģīmjiem laiž muļķi. Neierobežota vara ir nokasījusi politikā iekļuvušo deģenerātu civilizācijas masku. Tiesa, līdz pučam kā Latvijā, liedzot nepotētiem tautas priekšstāvjiem balsstiesības, Vācijas valdošās partijas vēl nav nolaidušās.
Protesti un bailes par savu ādu piespiedušas civilizācijas atiestatītāju centīgos vācu dienderus nedaudz piebremzēt tautas bendēšanā ar potēm un mocīšanā ar ierobežojumiem. Pēc 24. janvāra VFR kanclera konferences ar federālo zemju vietvalžiem nolemts pagaidām jaunus pazemojumus neizdomāt, taču līdz šim pieņemtos atstāt spēkā. VISU vāczemiešu obligātās potēšanas jautājums paliek atklāts.
Zinot vāciešu pedantismu, ja tiks pieņemts iepriekšminētais likums, visticamāk, savu dūrienu plecā saņems ikviens Vāczemes iedzīvotājs no mazuļa līdz sirmgalvim, gan nabags, gan bagāts. Vien “neaizskaramajiem” migrantiem ir cerības izvairīties no šprices. Lai gan, ja tiks dota pavēle, zonderkomandas nopotēs pat “svētās govis”.
Neticot, ka ar demokrātiskām metodēm izdosies nosargāt tiesības dzīvot, vācieši bēg no liktenīgās potes un masveidā izvēlas emigrāciju. Iecienīta jaunās mītnes zeme ir Paragvaja, konkrēti neliela pilsētiņa ar vācisku nosaukumu Hohenau, kuru XX gs. sākumā nodibināja vācu kolonisti no Brazīlijas. Kā vēsta pilsētas mērs – pēdējo mēnešu laikā ir daudz jaunu ieceļotāju. Pārsvarā no Vācijas, bet esot arī no Austrijas, Polijas un Krievijas.
Tā kā arī Dievzemītē nepotēto “zemcilvēku” eksistence ir pazemojoša un apdraudēta, daudzi latvji plāno rast jaunu mītnes vietu. Zinu, ka ne mazums cilvēcīgu dzīves apstākļu meklējumos jau atstājuši tēvzemi. Manā skatījumā pašreizējā vara dara visu iespējamo, lai Latvija kļūtu par pamestu, izmirušu teritoriju, bet latvieši par tautu, kas figurē tikai vēstures arhīvos.
Seko mums 
Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka atklāj, ka līdzšinējā NATO stratēģija paredz agresijas gadījumā vispirms pamest Baltijas valstis un pēc tam tās atkal atkarot. Bērboka uzskata, ka nepieciešama jauna NATO stratēģija, kas ļautu nekavējoties un vispusīgi atvairīt Krievijas uzbrukumu. Baltijas valstu aizsardzība tad vairāk gultos uz Vāciju. Tā ka, iespējams, drīzumā Dievzemītē atkal būs pa pilnam vācu puišu, meiču un, velns viņu zin’, kas tur vēl dienē.
Enerģētiskā
Attiecībā uz padomju pieminekļiem ir viens aspekts, par ko jābūt skaidram priekšstatam - visā Eiropā šie pieminekļi ir vietējo krievvalodīgo identitātes konsolidācijas punkti. Un sociologiem ir daudzmaz skaidrs, kāpēc tas tā. Tie nav gluži piederības atraktori. Par tiem kalpo tā pati māju izjūta, un par to cits stāsts (cik plaši ietver mājas, sēta vai reģions Pribaltika).
Tagad jau piemirsies, bet 2018. gadā bija briesmīgs skandāls – KNAB darbinieki aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu Saeimas telpās. Nākamajā rītā deputāts tika palaists brīvībā. Kaimiņam kā aktierim izdevās izcila performance – samulsums, bailes, pēc tam varonīga apņēmība, kas atspoguļojās viņa sejā dažādos veidos. Tolaik Kaimiņam un viņa partijai vēl bija daudz fanu, kuri gaidīja elka iznākšanu no cietuma. Tā gan tagad ir tāla pagātne.
Kopš kara sākuma paralēli turpinu lasīt viedokļus gan no Krievijas, gan Rietumu (angļu, vācu, franču valodās) puses. Tas ir mega krahs, ko patlaban Rietumi piedzīvo ar savām ilūzijām un pārpratumiem par Krieviju.
Priekšstats, ka deputāts pārstāv tikai sava vēlētāja “viedokli, uzskatus un vēlmes”, rodas:
Latvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.
