Iesaki rakstu: 
Visā Vācijas teritorijā nerimst tautas protesta akcijas pret obligāto vakcināciju (IMHO – slēptu nomušīšanu) un diskrimināciju pēc medicīniskām pazīmēm. Ir miermīlīgas masu demonstrācijas. Ir nežēlīgas izrēķināšanās ar demonstrantiem. Ir idiotisms, kad policisti staigā ar mērkoku, pārbaudot attālumu starp protestētājiem. Paši atrodoties nūjas vidū, kārtībnieki demonstrē, ka šādam pasākumam nav nekā kopēja ar epidemioloģisko situāciju. Tā ir vienkārši ļaužu dresūra tirānijā.
Nepotētie deputāti netiek ielaisti Bundestāga sēžu zālē un piedalās parlamenta darbā attālināti no tribīnēm. Neinjicētajam deputātam Joahimam Vundrakam dalībai Ārlietu komisijas sēdēs uzsliets īpašs būris no organiskā stikla. Pieauguši cilvēki, amatpersonas ar nopietniem ģīmjiem laiž muļķi. Neierobežota vara ir nokasījusi politikā iekļuvušo deģenerātu civilizācijas masku. Tiesa, līdz pučam kā Latvijā, liedzot nepotētiem tautas priekšstāvjiem balsstiesības, Vācijas valdošās partijas vēl nav nolaidušās.
Protesti un bailes par savu ādu piespiedušas civilizācijas atiestatītāju centīgos vācu dienderus nedaudz piebremzēt tautas bendēšanā ar potēm un mocīšanā ar ierobežojumiem. Pēc 24. janvāra VFR kanclera konferences ar federālo zemju vietvalžiem nolemts pagaidām jaunus pazemojumus neizdomāt, taču līdz šim pieņemtos atstāt spēkā. VISU vāczemiešu obligātās potēšanas jautājums paliek atklāts.
Zinot vāciešu pedantismu, ja tiks pieņemts iepriekšminētais likums, visticamāk, savu dūrienu plecā saņems ikviens Vāczemes iedzīvotājs no mazuļa līdz sirmgalvim, gan nabags, gan bagāts. Vien “neaizskaramajiem” migrantiem ir cerības izvairīties no šprices. Lai gan, ja tiks dota pavēle, zonderkomandas nopotēs pat “svētās govis”.
Neticot, ka ar demokrātiskām metodēm izdosies nosargāt tiesības dzīvot, vācieši bēg no liktenīgās potes un masveidā izvēlas emigrāciju. Iecienīta jaunās mītnes zeme ir Paragvaja, konkrēti neliela pilsētiņa ar vācisku nosaukumu Hohenau, kuru XX gs. sākumā nodibināja vācu kolonisti no Brazīlijas. Kā vēsta pilsētas mērs – pēdējo mēnešu laikā ir daudz jaunu ieceļotāju. Pārsvarā no Vācijas, bet esot arī no Austrijas, Polijas un Krievijas.
Tā kā arī Dievzemītē nepotēto “zemcilvēku” eksistence ir pazemojoša un apdraudēta, daudzi latvji plāno rast jaunu mītnes vietu. Zinu, ka ne mazums cilvēcīgu dzīves apstākļu meklējumos jau atstājuši tēvzemi. Manā skatījumā pašreizējā vara dara visu iespējamo, lai Latvija kļūtu par pamestu, izmirušu teritoriju, bet latvieši par tautu, kas figurē tikai vēstures arhīvos.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
