Vācieši jauc nost vēja elektrostacijas, lai paplašinātu brūnogļu ieguvi!
Aivars Strakšas09.09.2023.
Komentāri (31)
Iesaki rakstu: 
Energokompānija RWE ir sākusi nojaukt septiņas vēja turbīnas blakus bijušajam Lützerath ciematam Ziemeļreinā-Vestfālenē. Iemesls: RWE vēlas paplašināt Garzweiler II virszemes brūnogļu raktuves. Paši vācieši arī nesaprot, kas tur notiek.
"Šo absurdu nevar pārspēt: klimata un enerģētikas krīzes vidū CDU un Zaļo valdība liek nojaukt vēja turbīnas, lai paplašinātu atklātās ogļraktuves," saka Aleksandra Brūne no Garzveilera alianses. Uzsvaru liekam uz - Zaļo valdība.
Kā tad tas sanāk? Sākumā paziņo par "zaļo" kursu un triecientempos būvē vēja elektrostacijas, tad, glābjot planētu no globālās sasilšanas, CO2 izmešiem un/vai principa pēc slēdz visas atomelektrostacijas.
Pēc atomelektrostaciju slēgšanas izrādās, ka pietrūkst elektroenerģijas, un atsāk uz pilnu jaudu izmantot brūnogles enerģijas iegūšanai. Tā kā jāpaplašina ieguves rajons, tad jauc nost vēja elektrostacijas, ar ko ir sākuši. Tā iet, kad pa priekšu dara un pēc tam domā. Līdz šim vāciešiem tas nebija raksturīgi.
Uz vāciešu fona mēs ar savām mēroga ziņā mazajām dīvainībām elektrības tirdzniecības un sadales tarifu jautājumos nemaz tik dumji neizskatāmies.
Vai jāsaprot, ka brūnogļu izmantošana enerģijas ieguvei ir viszaļākais risinājums? Nez vai tas tā ir.
Vai varbūt ekonomika visu saliek pa vietām un rezultātā uzvar pragmatiska pieeja enerģijas iegūšanai?
Es liktu uz šo.
Tad, kad kabineta politiķu un kabineta "zinātnieku" plāni saskaras ar realitāti, tad parasti uzvar ekonomika. (Ja vien pie varas nav vājprātīgie,)
Nu un kāpēc tad bija jāslēdz ciet AES?
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
