Vāczemē vēlas vairāk "über alles"

Vācijas parlamenta – bundestāga ārkārtas vēlēšanas svētdien, 23.februārī sola/draud ielikt pamatu šīs valsts reālam pagriezienam dziļi pa labi. Arī mūsmājās tādam manevram būtu liels iespaids.

Jau trafaretas kļuvušas kreiso un liberāļu vaimanas, ka tajās piektdaļu balsu varētu savākt eiroskeptiskā un pretmigrācijas partija "Alternatīva Vācijai" (Alternative für Deutschland, AfD). Karstāki šīs – Satversmes aizsardzības birojam analoga vācu specdienesta uzraudzītās – partijas ienaidnieki to sludina par nacionālradikālu un pat biedē ar "nacisma atdzimšanu".

Vērojot no malas, ir ļoti grūti šajā konservatīvi populiskajā partijā – kas sakņojas sovjetiskas nostaļģijas pārņemtajā Vācijas austrumpusē un kurai nav paramilitāru struktūru – ieraudzīt jaunas NSDAP potenciālu. Vēl grūtāk ir tās publiskajā sejā, kandidātē uz kanclera amatu Alisē Veidelē (1979) – homoseksuālā finansistē, kas ar savu šrilankiešu izcelsmes partneri dzīvo Šveicē (tai viņa arī maksā nodokļus) un audzina divus bērnus, – sameklēt jefreitora Šiklgrūbera 2.0 vaibstus.

AfD ideoloģija ir ķīselis, kurā – līdzīgi mūsmāju šleseristiem vai igauņu "trampistiem" EKRE – samestas dažādas šolaiku radikālpopulisma dogmas: cīņa pret LGTBQ+ (arī Veidele uzstājas pret homoseksuālu cilvēku laulāšanu) un par tradicionālām vērtībām, doičmarkas atjaunošana, rasisms un ksenofobija "likuma atļautajās robežās" utt.

Tās ir aizdarītas ar nelokāmi naivu (un viegli apmaksātu) pārliecību, ka sadarbība ar "Gazpromlandi" ir visu Vācijas ekonomisko problēmu atrisinājums un turpmākās labklājības pamats. Tāpēc AfD šķiet vairāk lakmusa papīrs, kas uzrāda būtiskas izmaiņas Vācijas sabiedrības noskaņojumā. Nevis patiesi efektīvs politiskais spēks, kas spētu izcīnīt un īstenot valsts varu.

Šajā maijā apritēs astoņas desmitgades, kopš tika sagrauts nacistu režīms, un, šķiet, vācu nācijā būs sasniegta sava veida kritiskā masa: arvien vairāk pilsoņu arvien klajāk atsakās no valsts līdzšinējās politiskās pamatdogmas – līdzatbildības par hitleriešu (un pašu vectēvu vai vecvectēvu) noziegumiem. Atvainojos par putinisko kalambūru, bet arī viņi nu vēlas "piecelties no ceļiem". Atbalsts AfD un pat marginālākiem radikāļiem ir veids, kā šāda apņēmība tiek translēta Vācijas valdošajai elitei.

Tēlaini izsakoties, šo cilvēku ieskatā tas, kas noticis Maidanekā vai Osvencimā, Audriņos vai Zlēkās, vairs nekādi nedrīkst traucēt mūsdienu vācietim atkal lepni dziedāt savas valsts himnas teksta pirmo pantu. Par to, ka "Deutschland, Deutschland über alles, /Über alles in der Welt!" ("Vāczeme, Vāczeme pāri visam, pāri visam, pasaulē!"), par plašo dzimteni no Māsas līdz Mēmelei jeb tagad – Nemunas upei Lietuvā. Vēl jo vairāk – traucēt vāciešiem protestēt pret nekritisku ārzemnieku ielaišanu valstī vai savu nodokļu naudas izšķērdēšanu Briseles kopkatlā.

Manuprāt, patlaban svarīgākais Vācijas politikā ir tas, ka šo "translāciju" uztvēra līdz šim tik politkorekti mērenie kristīgie demokrāti (pareizāk sakot, CDU/CSU bloks). Krasi atmetot velkomismu (vāciski: villkommenismu) – būtisku daļu no Angelas Merkeles politiskā mantojuma –, tie cīņu pret migrāciju pacēla kā savu kaujas karogu. CDU/CSU bez aizspriedumiem greznojas ar spalvām, ko izplūca no AfD astes, un tas rentējas: bloks, kam rēķina 30 procentus atbalstītāju, var kļūt par valsts valdošo politisko spēku.

Tāda, šķiet, vienmēr būs radikālpolitikas panākumu ēnas puse: kādai (mazākai) pilsoņu daļai tā šķiet nepietiekami konsekventa un "muld vien",  savukārt citai (lielākai) – "viss pareizi, tomēr nedaudz par traku". Tāpēc bailīgāki pilsoņi atviegloti nobalso par citas partijas veikli piedāvātu "diētiskāku risinājumu".

CDU/CSU plānos it kā neietilpst atklāta koalīcija ar AfD, taču var gadīties, ka abas teju ar varu "salaulās" citu vācu varas sistēmas partiju – liberāļu, zaļo vai sociāldemokrātu – nelokāms atteikums veidot valdību ar labējiem "ksenofobiem".  Minētās partijas varbūt pat izmisīgi censtos jebkādi – pat piesaistot kreisos populistus – atjaunot līdzšinējo koalīciju, kuras sabrukums noveda pie ārkārtas vēlēšanām 23.februārī.

Protams, lai cik lieli būtu CDU/CSU un AfD panākumi, tie nebūt nepārvērtīs visu Vācijas sabiedrību par "überalles" jūsmas pārņemtu masu. To apliecina nesenās masu demonstrācijas, kauninot kristīgos demokrātus par centieniem padarīt bargākus migrācijas likumus. Drīzāk, līdzīgi kā ASV, valstī vairosies pilsoniskā sašķeltība, kreisajiem, zaļajiem un liberāļiem cenšoties organizēt pretestību. (Gan jau arī amerikāņu demokrāti atgūsies no savas sakāves šoka.)

Vācu sabiedrības pakāpeniskā "überallēšanās" ir neizbēgama dažādu cēloņu dēļ. Starp tiem, protams, ir ekonomika – autoindustrijas (un līdz ar to – eksporta) dramatiskās problēmas; zaļo partijas panāktā atomelektrostaciju slēgšana, kas Vācijas energosistēmu padara trauslu un atkarīgu no importa dabasgāzes.

Tāpat vāciešiem pavisam nepatīk, ka katrs, kam ienāk prātā, var nesodīti kāpt uz galvas ES mugurkaulam, motoram un makam. (Kāpēc gan tikai Grieķija?) Ir taču pierasts, ka Vācija atkal rātni savaldīsies un norīs krupi, lai netiktu piesaukta tās pagātne.

Ciniski izsakoties, kādreizējā veiksmes formula "Maksāsim kompensācijas koncentrācijas nometņu gūstekņiem un balstīsim Izraēlu, lai Losandželosas un Maiami ebreji pirktu vācu spēkratus" vairs nedarbojas un tiek revidēta. Vāczeme un vācu tauta atkal grib būt un justies globāli svarīgas – turklāt atbilstoši šim laikam un situācijai. Tāpēc valsts ātri varētu kļūt pavisam ne tāda, kādu to zinājām (vīzdegunīgi pavīpsnot) līdz šim.

Protams, tad kādam "überallistam" iestātos panākumu reibonis: visticamāk, Vācijā pieaugtu holokausta noliedzēju un "Hitlera saimniecisko panākumu" slavinātāju skaits, biežāk publiski tiktu rādīts "ceļš no sirds uz sauli"... Kreisā politiskā propaganda par to šausminātos un biedētu visu Eiropu, taču "sarkanās līnijas" tiktu strikti sargātas. Arī Vācijas himna joprojām tiktu oficiāli atskaņota bez tās pirmā (un arī arhaiskā otrā) panta.

CDU/CSU un AfD varbūtējie panākumi – bet jo īpaši abu jebkāda sadarbība – varētu tiešām piepildīt Viļa Krištopana (LPV/"Patrioti Eiropai") kvēlās ilgas pēc labējā vairākuma Eiropas Parlamentā. To radītu Tautas partijas grupas atteikšanās no duopola ar sociālistiem. Protams, nekāda mandātu pārdale nenotiktu – vienkārši Tautas partijas grupa, jūtot jaunas vēsmas, sāktu palikt arvien konservatīvāka. Varbūt pat klerikālāka?

Vācijas labējais pagrieziens mūsmājās būtu signāls Nacionālajai apvienībai kļūt kareivīgākai, mazāk satraucoties par iespēju tapt Briselē vai kādā domnīcā ieskaitītiem radikāļos. Būs – šķiet, pārsvarā bālasinīgi – mēģinājumi radīt kaut ko tiešām radikālu. Varbūt pat centieni atdzīvināt kādu no "Pērkoņkrustiem".

Visamizantāk būtu, ja Nacionālajai apvienībai nāktos atklāt, ka tās nacionālradikālisma spalvas censtos izplūkāt ne tikai draudziņi-pīlēnisti, šleseristi vai zemsavieši, bet pat sava varbūtējā gala sabiedētā "Vienotība".

Novērtē šo rakstu: