Iesaki rakstu: 
Pirms pašvaldību vēlēšanām botu fermām iedota jauna metoģička – ne tik daudz baltināt varas partijas, cik nomelnot opozīciju. Sūdus taisa “jenoti” ar kopmaņiem, bet mēslos līdz ausīm visi. Tērzētavās komentāros gāna gan opozīcijas līderus – Šleseru, Brēmani, Stepaņenko un citus, gan runasvīrus – Pļaviņu, Vasiļevski, Petrovu, Viedo Manelu jeb jūsu padevīgo kalpu utt.
Brīžam tas notiek paralēli ar līdzās pie datoriem sēdošo boikotētāju propagandu: slikti ir visi, tāpēc droši variet neiet balsot! Līdztekus pilsoņiem, kas tomēr dosies pie vēlēšanu urnām, liek saprast, ka opozicionāri ir pagalam slikti, tāpēc labāk atstāt vecos vēžus.
Jā, “buntavnieki” nav ideāli. Taču kādi nu ir, tādi ir. Citu nav un pie esošās sabiedrības degradācijas pakāpes nemaz nevarēja būt. Centieni savulaik importēt ārzemju latviešus parādīja, ka no turienes šurp atkūņojas pavisam no realitātes atrauti pintiķi. Jāiztiek ar vietējo politiķu resursu.
Tad kāda tomēr ir STARPĪBA starp varnešiem (lasi – vagariem) un opozīciju, kurā lielu lomu spēlē nacionālā buržuāzija?! Falšās pandēmijas laiks un attieksme pret spaidu “brīnumpoti” parādīja: kas ir kas. Lai kā bendesmaisi censtos šo murgu izdzēst no ļaužu atmiņas, temats paliek atklāts un aktuāls. Tikmēr nupat daudzas respektablas personības pēkšņi ir attapušās, ka Latviju grib pārvērst par poligonu, bet “baurus” iznīdēt.
LAI IZDZĪVOTU, latviešiem nav citas izejas kā – izvēlēties opozīciju. Tramps neatskries šurp tēlot laimes lāci, bet “ždunu” gaidītā ārējā iejaukšanās ir mazticama. Lai kā nepatiktu atsevišķi personāži opozīcijā, kas varbūt arī zags un brauks auzās, taču viņi vismaz NEĪSTENOS PLĀNVEIDĪGU GENOCĪDA POLITIKU.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
