Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Virkne domubiedru – no Vienotības pašreizējā vadītāja Andra Piebalga līdz kādreizējai žurnālistei, tagadējai mājsaimniecei Baibai Strautmanei – ir nākuši klajā ar paziņojumiem, ka saistībā ar „Rīdzenes sarunām” derētu izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, jo „šāda līmeņa sazvērestības jāizmeklē parlamentam”. Lai atgādinātu, kā parlamentam līdz šim veicies ar dažādu sazvērestību izmeklēšanu, Pietiek šodien publicē šai tēmai veltītu nodaļu no trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Iespaidīgie izmeklēšanas plāni...

2001. gadā, tuvojoties mūslaiku Latvijas parlamentārās izmeklēšanas pirmajai desmitgadu jubilejai, deputāti bija saskatījuši, ka aizvadītajos gados kopā piedalījušies četrpadsmit Saeimas izveidotās izmeklēšanas komisijās. Statistika gan izrādījās nepareiza – tika lēsts, ka šāds skaits izmeklēšanu sanācis kopš 1994. gada oktobra, taču patiesībā Saeima pie izmeklēšanām ķērās jau 1993. gadā, kad tika izlemts, ka noteikti nepieciešams izmeklēt visu – vai, cik iespējams, visu – nule savas pilnvaras nolikušās Augstākās padomes un Ministru padomes darbību.

Tiesa, ar izmeklēšanu jau bija sākusi nodarboties arī Augstākā padome, mēģinot noskaidrot vainīgos – ja nu tādi atrastos – tā sauktajā „naudas vagona” lietā: pēc tam, kad 1992. gadā uz Latvijas robežas uz brīdi tika aizturēts vagons ar 337,4 miljoniem padomju rubļu, ko bija paredzēts izvest (un ko pēc tam arī izveda) uz Krieviju, izveidotās komisijas vadītājs Linards Muciņš neskopojās ar paziņojumiem, kuru vidū bija arī, piemēram, šāds: „Šī lieta ir korupcijas piemērs visaugstākajā līmenī. Pirmkārt, korumpēta ir Iekšlietu ministrijas sistēma un galvenokārt Rīgas policijas pārvalde...”

Jau tobrīd par korupciju visos līmeņos tika runāts pietiekami skaļi, un rezultātā 1993. gadā jaunievēlētās Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija AP un MP darbības izvērtēšanai plānoja strādāt patiešām apjomīgi – ne daudz, ne maz, veselos deviņos virzienos, no puča un janvāra notikumiem līdz izsaimniekotajiem G–24 un citiem ārvalstu kredītiem. „Viens no galvenajiem vēlēšanu apvienības Tēvzemei un Brīvībai argumentiem pirms 5.Saeimas vēlēšanām bija parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrībā un darītu tautai zināmu, kas tad īsti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbības rezultātā. Komisijas darba rezultāti varētu būt faktoloģiskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mērķtiecīgi labotu bēdīgo situāciju. Liela tautas daļa noticēja šim argumentam un balsoja par apvienību,” vēlāk komisijas izveidošanas apstākļus skaidroja Roberts Milbergs, kurš līdz ar nākamo miljonāru Igoru Bukovski bija redzamākie (un skaļākie) komisijas pārstāvji.

1993.–1994. gadā Saeima bija gatava izmeklēt un risināt vai jebkuru jautājumu, un arī mediji šādu entuziasmu tolaik vēl uztvēra visnotaļ atzinīgi: piemēram, 1993. gada decembrī Saeima ņēmās izskatīt pat viena atsevišķa, turklāt ne pārāk liela uzņēmuma – Jelgavas dzirnavniekaprivatizāciju, un prese to atzinīgi komentēja ar vārdiem: „Konflikts attīstījies tik tālu, ka to atrisināt, iespējams, var tikai valsts parlaments...” Tomēr ar laiku nāca atziņa, ka katram sīkumam valsts simt gudrāko galvu (šī teiciena autorība ir droši zināma – pirmoreiz ar šo apgalvojumu publiski klajā nāca vēlāk par krāpšanu notiesātais deputāts Valdis Krisbergs) nepietiks un par katru sīkumu izmeklēšanas komisiju organizēt nebūs īsti jēdzīgi.

Tomēr pietika arī lielu lietu: vispirms jau tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija ar ļoti garu uzdevumu – „1992. gadā LR lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības un lietderības izvērtēšanai”. 1996. gadā tai sekoja izmeklēšanas komisija Bankas Baltija lietā, kuras izveidošanu ierosināja Joahima Zīgerista Tautas kustība Latvijai, un arī komisija Nacionālās radio un TV padomes darbības izvērtēšanai. 1997. gadā pēc Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdētāja Ziedoņa Čevera iniciatīvas radās G–24 kredītu piešķiršanas un izlietošanas noskaidrošanas komisija, kuras mērķos bija ierakstīta arī personiskās atbildības noteikšanu šo kredītu izsaimniekotājiem, un tai pašā gadā jau pēc Jāņa Ādamsona ierosmes tai pievienojās arī Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izpētes komisija.

1997. gads vispār bija bagāts parlamentārās izmeklēšanas komisiju ziņā – ar lielu entuziasmu un politisko atbalstu (to par savu lielo kārti izraudzījās Latvijas ceļš un partijas vadītājs Andrejs Panteļējevs) tika izveidota arī parlamentārās izmeklēšanas komisija Latvenergopazudušo trīs miljonu latu lietas izmeklēšanai. (Lietas vienkāršots izklāsts – Latvenergo Bankai Baltija samaksāja 8 miljonu latu parādu, taču tā arī nenoskaidrotu starpnieku kabatā no šīs summas palika 3 miljoni. Premjers Andris Šķēle to puslīdz skaidri nosauca par normālu saimniecisko darījumu, bet visi tā vis nedomāja.) Savukārt 1999. gadā parlamentāro izmeklētāju ievērību izpelnījās arī Lattelekom tēma un iespējamā „publisku un privātu institūciju amatpersonu saistība ar pedofilijas noziegumu” (pirmo komisiju vadīja Ingrīda Ūdre, otro – nenogurdināmais J. Ādamsons), kā arī Latvijas kuģniecības un citu „stratēģiski svarīgo objektu” ieilgusī un caurcaurēm politizētā privatizācija. Savukārt vēl pēc tam kārta pienāca vēl virknei svarīgu izmeklējamu jautājumu – no amatpersonu saistības ar gaļas kontrabandu līdz Einara Repšes finansiālās darbības pārbaudei.

Izmeklēšanas komisiju skaits gan varēja būt vēl ievērojami lielāks, ja deputātos tomēr nebūtu ierunājusies mēra sajūta: rezultātā par parlamentārās izmeklēšanas objektiem dažādos gados nekļuva ne Aināra Šlesera superienesīgais darījums ar Ķīpsalas zemi, ne stāvoklis narkotiku apkarošanā, ne iespējamā politiskā korupcija pašvaldību veidošanā, ne E. Repšes letālā uzbraukšana naksnīgam gājējam, ne vēl virkne citu jautājumu. Turklāt netrūka ļaužu, kuri uzskatīja, ka jau tā komisiju ir par daudz, – lūk, piemēram, publicista Mārča Bendika viedoklis:

„Par Kuģniecību, par tankeru pirkšanu – tas nav līmenis, kurā būtu jādarbojas parlamentārajai izmeklēšanas komisijai. Komisijai ir jādara tas, kur ir vajadzīgs liels, neatkarīgs vērtējums par lietu, kur ir skaidrs, ka tā nekādā veidā nav tiesībsargājošo iestāžu līmenī. Tā kā Amerikā bija kongresa komisijas mafijas un senāta izmeklēšanas lietā. Vai tā pati slavenā antikomunistiskās darbības izmeklēšanas komisija. Skaidrs, ka viņu prokuratūra nevarēja ar to tikt galā, kamēr nebija lielā uzstādījuma. Tas ir tas, kādā līmenī ir jāstrādā izmeklēšanas komisijai. Un pēc tam komisija nāk ar likumdošanas iniciatīvām, ko nepieciešams uzlabot. Iedod prokuratūrai uzstādījumu, tā, šitos mafiozus mēs izmeklēsim tā, jo mēs te esam noskaidrojuši. Arī prezidenta nošaušana. Ir skaidrs, ka prokuratūra vienkārši ar to nespēj tikt galā. Tur vajadzīga neatkarīga komisija. Bet, piemēram, pedofilijas komisija – nu, nožēlojami. [Biroja Misis Latvija vadītājs, vēlāk reālu cietumsodu par pederastiju saņēmušais Ainārs] Eisaks – vai tas ir līmenis, ar ko jānodarbojas parlamentam?”

... un skaļā jezga...

Visu komisiju dibināšanu pavadīja skaļi paziņojumi – gluži tāpat kā gandrīz visu komisiju darbošanos iezīmēja faktiski nepārtraukti publiski konflikti un savstarpēji apvainojumi. Turklāt virknē gadījumu komisiju izveides iniciatori pat nemēģināja slēpt, ka tās tiek radītas kā cīņas ierocis ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, uzreiz pēc tam, kad G–24 komisijas izveides iniciators Z. Čevers paziņoja, ka „šī būs ļoti efektīva komisija. Esmu par to pārliecināts un darīšu visu, lai tā būtu”, viņa partijas biedrs Juris Celmiņš neko nemēģināja izdomāt, bet teica, kā ir: „Jā, ir sācies kompromatu karš starp grupējumiem, un tas var izraisīt jaunu politisko krīzi vai pat Saeimas atlaišanu. Bet, ja mums brūk virsū, tad arī mēs varam parādīt, ka mums ir ko teikt. G–24 kredītu izsaimniekotāji nav saukti pie atbildības.”

Publiskie konfliktētāji, protams, lielākoties pārstāvēja divas nometnes – pašas komisijas un to pētāmos: pirmie sūdzējās par pētāmo nekaunību, otrie – par pētītāju nekompetenci un likumu neievērošanu. Tas gana spilgti iezīmējās jau naudas vagona lietas izmeklēšanas laikā. „Deputātu komisijai jau iepriekš bija pienākusi operatīva informācija, ka prokuratūra darbosies pret šīs lietas izmeklēšanu un ar mūsu komisiju nesadarbosies,” pauda uzticamais komisijas pārstāvis Juris Bojārs, un viņam vēl tēlaināk piebalsoja kolēģis Jānis Gulbis: „Mēs ejam kā kamikadzes, esam pieķērušies vislielākajam purvam valstī, jo nav lielāka purva par organizēto noziedzību un korupciju. [..] Ko tad mēs varam darīt, ja Godmanis, Čevers, [Imants] Geidāns, Repše visu groza kā grib? Ko mēs varam darīt, ja mums ir šādi četri pretinieki?” Bet arī izmeklējamais muitas vadītājs Imants Geidāns uz mutes nebija kritis: „Komisija izplata baumas un tenkas, bet apsūdzībai neko izvirzīt nevar. Katrs pirms Saeimas vēlēšanām grib krāt sev punktus, taču šī lozīte izrādījusies tukša...”

Gadiem ejot un rodoties aizvien jaunām komisijām, savstarpējie apvainojumi kļuva aizvien asāki. Gana nikna jau bija apmaiņa ar „komplimentiem”, veidojot parlamentāro komisiju Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai. „Tas grauj uzticību no investoru puses un ir vērtējams kā kaitniecisks, un es nezinu patiesos mērķus, kas virza komisijas izveidošanas iniciatoru,” – tik skarbs par J. Ādamsona ierosmi bija A. Šķēle, bet arī pati „haizivs” parādā nepalika – kad 17 valdošās koalīcijas deputāti, pakļaujoties spiedienam, atsauca savus parakstus par komisijas izveidi, J. Ādamsonam viss bija skaidrs: „Ar šo parakstu atsaukšanu parlaments pasaka, ka piekrīt valsts izlaupīšanai un principam – ja zog, lai zog tālāk.”

Un kur vēl Latvenergo 3 miljonu lietas un iespējamās pedofilijas izmeklēšanas komisijas: piemēram, visu pirmo komisiju un tās deputātus Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs vainoja politiskā korumpētībā, neobjektīvā un nesaskaņotā darbā, izmantojot savu amatu personiska labuma gūšanai (par ko, protams, no komisijas priekšsēdētāja biedra Aivara Kreitusa dabūja pretī – viņa rīcība esot vērtējama kā „deputātu šantāža un lēts iebiedēšanas veids”). Savukārt A. Šķēles un 3 miljonu komisijas savstarpējo „komplimentu” pilnam izklāstam varētu veltīt veselu grāmatas nodaļu – toreizējais premjers komisijas darbu publiski sauca par nožēlojamu, viņa izteikumi tiekot sagrozīti un tendenciozi atreferēti, bet pats komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs esot vienkārši nekorekts un melīgs.

Skarbi vārdi tika veltīti arī G–24 kredītu komisijai: bijusī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga 1997. gadā publiski izteicās –komisijas darbs liecinot par to, ka tā nevis cenšas noskaidrot patiesību, bet gan veic politisku izrēķināšanos ar atsevišķiem cilvēkiem, ar skaļu paziņojumu palīdzību novēršot uzmanību no tiem, kuri šos līdzekļus patiešām ir piesavinājušies vai zaudējuši, jo viņi ieņem augstus amatus un pārstāv valsti. Vēl vairāk – komisijas slēdziens esot vienkārši melu apkopojums, jo tajā sajauktas funkcijas, darbojošās personas un pieminētas darbības, kas nemaz neesot tikušas veiktas. Ar vārdu sakot, slēdziens esot publiskots ar mērķi, lai novērstu uzmanību no tām personām, kas patiešām šo naudu ir saņēmušas.

Par apakškomisiju offshore kompāniju darbības izpētei jau ķiķināja vai visi mediji, – tās vadītāja J. Ādamsona izstrādātā A. Šķēles „impērijas” shēma būtu ļoti līdzinājusies iepriekš preses publicētajai, ja vien apakškomisija nebūtu tajā sastrādājusi virkni rupju kļūdu. Tomēr visus parlamentārās izmeklēšanas komisiju pētāmos pārspēja tobrīdējais Ministru prezidents E. Repše. Paužot pilnīgu pārliecību, ka viņa paša finanšu darījumu izmeklēšanas komisija „prasa, lai es izsniegtu iztirzāšanai un izķengāšanai savas privātās lietas, ko es nedarīšu”, viņš atrada ļoti savdabīgu salīdzinājumu komisijas pārliecībai, ka kaut ko jau premjers noteikti ir pārkāpis, tā ka jāprecizē tikai – ko īsti: „Tikpat labi es varētu, piemēram, lūgt, lai [komisijas priekšsēdētājs Ēriks] Jēkabsona kungs iesniedz visu savu privāto saraksti par pēdējo pusotru gadu, lai mēs izvērtētu viņa iespējamo meiteņu slepkavošanu Rīgas ielās, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņš Rīgas ielās tiešām ir pastaigājies. Es pats esmu redzējis!”

Reizēm gan pat medijiem parlamentāro izmeklētāju nolikšana sāka šķist pārmērīga. Piemēram, kad A. Šķēle 1998. gada sākumā par Latvenergo 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu publiski paziņoja, ka tās darbības galvenā metode esot publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rīkošana un no prokuratūras iegūtās informācijas publiskošana, neizturēja pat premjeram tolaik vēl atklāti simpatizējošais laikraksts Diena, kas redakcijas komentārā paziņoja: „Lai kādas būtu komisijas kļūdas, A. Šķēles paziņojumā apgalvotais, ka „izmeklēšanas komisijas un tā vadītāja mērķis nav vis noskaidrot patiesību”, ir nekorekts un nav faktos balstīts. A. Šķēles paziņojums Latvenergokomisijas sakarā ir otrā reize, kad šis politiķis vēršas pie sabiedrības. Sabiedrībai ir svarīgi, lai topošā partija definē savu pozīciju būtiskos jautājumos. Tikai diez vai Panteļējeva vadītās komisijas iznīcinošā kritika ir vissvarīgākais, ko būtu vērts dzirdēt no Andra Šķēles...” (Pats A. Panteļējevs sešus gadus vēlāk, Latvenergo amatpersonu tiesā atzina: „Man kā komisijas priekšsēdētājam bija jāsniedz informācija sabiedrībai, taču nekur nebija noteikts, ko es varu teikt, cik lielā mērā, vai pēc kāda paziņojuma nesaņemšu pārmetumus par informācijas izpaušanu un tamlīdzīgi.”)

... un kuslie rezultāti

Varētu domāt, ka šādiem asumiem būtu jāliecina par gaidāmiem šokējošiem komisiju darbības rezultātiem. Bet – nekā. „Vienīgā Saeimas izmeklēšanas komisija, kura godprātīgi veikusi savu darbu, ir valdības izveidotā komisija, kura izmeklēja 400 miljonu vekseļa skandāla lietu,” – tik skarbs bija, piemēram, E. Repše. Un ne gluži bez pamata.

Nebūtībā bez konkrētām sekām nogrima naudas vagona komisijas secinājumi, un neko prātīgu nesasniedza arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisija. Strādājusi gan tā bija vareni – apmēram gada laikā sanākusi uz 66 sēdēm, uzklausījusi 22 bijušās amatpersonas, atbildes saņēmusi uz 1101 no 1630 izsūtītajiem pieprasījumiem. (Starp citu, uz komisijas jautājumiem par valsts īpašuma pārvaldīšanu un privatizāciju premjers Valdis Birkavs bija uzdevis atbildēt finanšu ministram Uldim Osim, satiksmes ministram Andrim Gūtmanim, zemkopības ministram Jānim Kinnam, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, kā arī valsts reformu ministram Mārim Gailim, taču viņi uz jautājumiem nebija uzskatījuši par vajadzīgu atbildēt. R. Milbergs publiski sūdzējās: „Godmaņa atbilde ir ļoti lakoniska – viss ticis darīts atbilstoši Latvijas valsts interesēm. Tas bija jautājums par janvāra un augusta notikumiem. Bet vispār nav nekādas atbildes ne uz vienu jautājumu, bijušās valdības pārstāvji nav snieguši atbildi ne uz vienu jautājumu...”)

Rezultātā bija tapis ziņojums, kura nolasīšanai no Saeimas tribīnes 1994. gada 8. septembrī vajadzēja veselu pusotru stundu. Komisija pat bija šo to noskaidrojusi un secinājusi: piemēram, ka ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu sadale un izmantošana notikusi saskaņā ar Ministru padomes lēmumiem un to prasības kredītu piešķiršanai un kontrolei bijušas pietiekamas, taču Ministru padomes prasības nav pildītas, jo nav bijis izveidots sadales un kontroles mehānisms un pat nav bijusi iecelta atbildīgā persona, tādēļ valstij varot būt nodarīti ievērojami zaudējumi. Tāpat komisija bija konstatējusi, ka 1990.–1993. gadā Latvijas bankas nodaļas izsniegušas „sliktajos kredītos” vairāk nekā 21 miljonu latu, jo gluži vienkārši nav bijušas nekādas instrukcijas par to, pēc kādiem kritērijiem šo naudu izsniegt. (Starp citu, pasakaina bijusi toreizējā Latvijas Bankas vadītāja E. Repšes atbilde komisijai par šīs – būtībā valsts naudas izdāļāšanu: „Mēs apzināti nodaļu vadītājiem devām pilnīgu brīvību lemt un atbildēt. Daļēji to var uzskatīt par skolas naudu.”)

Taču ziņojumam nesekoja pilnīgi nekas. Sabiedrība bija acīmredzami vīlusies, ka tā arī nesadzirdēja, kā no tribīnes tiktu nosauktas augstas korumpētas amatpersonas, – to bija solījis I. Bukovskis. Savukārt Saeima izlēma nepaklausīt komisijas ieteikumam un jaunu ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas komisiju labāk tomēr nedibināt. Tika vienīgi uzdots Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību par to izpildi. „Bukovska komisijas darbs ir jāievirza konstruktīvās sliedēs,” samērā mierīgajā diskusijā norādīja tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Lagzdiņš.

Apmēram tādi paši – faktiski nekādi – rezultāti bija arī faktiski visu nākamo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbam. Ar laiku pie tā sāka pierast arī mediji un sabiedrība: piemēram, 1997. gada rudenī presē jau laikus parādījās virsraksti – G–24 lietā vainīgo laikam nebūs. Virkne komisiju, vērienīgi sākušas darbu, ar laiku vienkārši izčākstēja: „Es neņemos spriest, kāpēc Muciņš ļoti aktīvi darbojās līdz decembrim un pats deklarēja, ka materiālu pilnīgi pietiek, lai pieprasītu vismaz triju amatpersonu demisiju, un kāpēc viņa nostāja tagad tik krasi mainījusies. Jau ilgu laiku komisija nav sasaukta uz sēdi, kaut gan materiālu pietiek, lai lietai pieliktu punktu. Esmu pārliecināts par to, ka ieinteresētās puses (atbildētāji) vēlas novilcināt šo jautājumu, devalvēt un pārvērst par joku,” – tā piemēram presei ar nožēlu atzina naudas vagona komisijas loceklis Antons Seiksts.

„Izmeklēšanas komisijas misija nav izpildīta. Par misijas izpildīšanu varēsim runāt tikai tad, kad trīs miljonu lieta tiks nodota tiesai ar pārliecību, ar pārliecību, ka tiesas priekšā stājas visi šajā lietā vainīgie. Misiju par nepabeigtu uzskatīšu arī tad, ja apsūdzība tiks uzrādīta tikai diviem cilvēkiem, jo lietas loģika liecina, ka darījums nebūtu varējis notikt bez daudzu citu cilvēku līdzdalības,” 1998. gadā bija spiests paziņot Latvenergo trīs miljonu lietas komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs. Savukārt pedofilijas lietas izmeklēšanas komisijas darba redzamākais rezultāts bija – pēc tam, kad tās vadītājs J. Ādamsons 2000. gada 17.februārī paziņoja, ka ar šo lietu, iespējams, saistīti A. Šķēle, V. Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, pedofilijas apkarotājs rezultātā pats tika pie kriminālsoda par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Kurš vainojams?

Pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem gan nekad nepietrūka vainojamo šādā sava darba iznākumā. Pirmais un galvenais – vainojama esot likumdošana, kas nedodot parlamentārās izmeklēšanas komisijai pietiekami daudz pilnvaru un ļaujot dažādiem subjektiem tautas kalpu taisnīgo ziņkāri vienkārši ignorēt. „Ir milzīgs likumu daudzums, kas pats par sevi nestrādā, nerada tiesiskas valsts nosacījumus. Arī mūsu komisija darbojas, tai it kā būtu pilnvaras, bet – nav atbildības par šo pilnvaru nepildīšanu. Soda likums nav atjaunots, tajā bija šīs regulējošās normas. Administratīvajā un kriminālajā likumdošanā arī nav šādas normas, teiksim, mūsu komisijai. Jūsu jautājums ir ļoti loģisks un pamatots, jo – kas tad tagad notiek? Izrādās – atkal nenotiek nekas. Mēs esam pieprasījuši paskaidrojumus veselai virknei amatpersonu, un gandrīz divi desmiti nekādi nereaģē,” sūdzējās jau R. Milbergs.

Par līdzīgām ķibelēm nākamos desmit gadus līdz pat parlamentāro izmeklēšanas komisiju likuma pieņemšanai sūdzējās faktiski visu komisiju pārstāvji. Taču vienlaikus tika atrasti arī eksotiskāki skaidrojumi – piemēram, tas pats R. Milbergs jau daudzus gadus vēlāk pauda pārliecību, ka „izmeklēšanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātībā tika izveidota un ļoti sekmīgi darbojās līdz brīdim, kad darba rezultāti sāka apdraudēt valdošās krimināli politiskās mafijas labklājību. Situāciju glāba neviens cits kā frakcija Tēvzemei un Brīvībai. Tieši viņu sagatavotais, antikonstitucionālais 5.Saeimas lēmumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arī izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputātu mandātu darbības apturēšanu, lai noskaidrotu viņu iespējamo sadarbību ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju jeb tautā saukto čeku, faktiski apturēja komisijas darbību. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzīres mēra laikā varēja netraucēti turpināties”...

Tiesa, patiesībā jau AP un MP izmeklēšanas komisijai pilnvaru bija pietiekami daudz – ne velti pats R. Milbergs presei klāstīja, ka parlamentārie izmeklētāji darbojoties „saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa tiesiskiem nosacījumiem, ka mums ir tiesības iegūt informāciju gan no privātpersonām, gan amatpersonām, gan pārbaudīt valsts iestādes un organizācijas, gan privātuzņēmumus. Ja to nevaram izdarīt mierīgā ceļā, tad varam iegūt informāciju spaidu kārtā”. Taču līdz spaidu kārtai tā arī nenonāca, – gan šī, gan nākamās komisijas tikai pavaimanāja par to, ka informāciju tām nesniedza visdažādākie ļaudis – no baņķieriem un advokātiem līdz ministriem un skaistumkonkursu rīkotājiem.

Ignorētājus varēja arī saprast – bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pat R. Milbergam adresētā atklātā vēstulē ironizēja: „Jautājumi ir uzdoti tik vispārināti, ka uz tiem varētu atbildēt, teiksim, speciālu uzdevumu ministrs, kas regulāri pieraksta, kas, kur, ko un kādā kontekstā ir teicis, kādi apsvērumi izteikti diskusijās.” Deputāts Edvīns Inkēns saistībā ar G–24 komisijas izveidi bija vēl tiešāks – gluži vienkārši deputātu nekompetence padarot izmeklēšanas komisiju darbu neefektīvu. Pat Latvenergo trīs miljonu komisijai (kas galu galā tika izveidota tad, kad pirmie, otrie un pat trešie parlamentārās izmeklēšanas komisiju kucēni jau bija noslīcināti) nebija vienprātīga viedokļa par to, kas tad īsti tai būtu jādara – jānoskaidro vainīgie, jāizvērtē likumdošana, jāpamudina prokuratūra vai jādara vēl kas cits.

Mērķi un mērķīši

Bieži vien komisijas spēja pāris mēnešu laikā mainīt viedokli pat visbūtiskākajos jautājumos: piemēram, vēl 1996. gada aprīlī Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Bankas Baltija lietā priekšsēdētājs Elmārs Zelgalvis publiski paziņoja, ka bankas darbība ir jāatjauno, savukārt divus mēnešus vēlāk komisija jau tikpat nopietni un kategoriski secināja, ka bankas atdzīvināšana neesot iespējama un tā, protams, jālikvidē. Tāpat parlamentārie izmeklētāji izrādījās īstie bērni viselementārākajos praktiskajos jautājumos: piemēram, tā pati Bankas Baltija komisija uz brīdi palika bez finansējuma, jo tās priekšsēdis nebija mācējis pareizi pieprasīt 9000 latu komisijas ekspertu darba apmaksai un saimnieciskajiem izdevumiem.

Papildus tam vismaz virkni izmeklēšanas komisiju jau laikus iespējami bezjēdzīgas padarīja politiskie konkurenti vai tiesībsargāšanas institūciju paklusais boikots. Piemēram, Saeima gan izveidoja jau pieminēto Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izvērtēšanas komisiju, taču cita starpā akceptēja Latvijas ceļa priekšlikumu, ka komisijā būs pa vienam deputātam no katras frakcijas, – un rezultātā komisijas izveidošanas iniciators, ārpusfrakciju deputāts J. Ādamsons palika, plātot rokas. Turklāt katras komisijas veidotājiem un dalībniekiem bija pašiem savi, individuāli, brīžam gana savtīgi motīvi, kas tāpat neveicināja kopējo mērķu – ja tādi vispār bija – sasniegšanu.

M. Bendiks atminas: „Piemēram, naudas vagona lietā Bojārs bija izvēlējies sev pretinieku, kas no polittehnoloģiskā viedokļa ir pareizi. Īstam varonim ir nopietns pretinieks. Citādi viņš nav varonis. Bojārs bija izvēlējies sev kā pretinieku Repši, izlēmis, ka Repšes parametri ir precīzi tādi, lai būtu viņa pretinieks. Ja es būtu Bojārs, es, iespējams, izdarītu to pašu kļūdu. It kā šķiet – tiešām, viņš varētu būt pretinieks. Cilvēks, kas aplaupījis ar naudas maiņu, tautas nabadzība, es – sociāldemokrātijas tēvs, sitīsim. Nu, Bojārs aplauzās. Bet faktiski no Saeimas izmeklēšanas komisijām tikai viena ļoti apņēmīgi ir gājusi uz mērķi. Pa īstam. Tā bija Latvenergo trīs miljonu komisija. Tīra priekšvēlēšanu komisija, tai bija mērķis, bija versija, kurš ir vainīgais, bija reāls nodarījums. Bija skaidrs, ka bija desmit miljoni, bet beigās palika pieci, pa vidu vēl bija astoņi un kurā brīdī tie tika nosperti. Bet tas nebija mērķis to noskaidrot.”

Kas tad bija? „Mērķis bija iesēdināt cietumā Šķēli. Piesiet Šķēli pie reāla nodarījuma. Īstenībā viņi rīkojās ļoti līdzīgi, kā tādai komisijai būtu jārīkojas. Viņi cieši sadarbojās ar prokuratūru, liecinieku izprasīšana, pratināšana bija diezgan jaudīga, spēcīgāka nekā reizēm prokuratūrā. Tad Panteļējevs ar Birutu Ulpi brauca uz Šveici un Lihtenšteinu. Komisija netika pie mērķa tikai tāpēc, ka, visticamāk, galējais uzstādījums nebija pareizs. Tur tomēr bija citi vainīgie, un tā lieta nebija tik vienkārša. Tomēr tur bija fakti, un tur bija komisija, kuras vadītājs bija apņēmības pilns iznīcināt savu pretinieku un kļūt par Latvijas premjeru. Panteļējevs nekad to nav slēpis, ka viņš grib būt premjers, – viņš paņēma tanku, un viņš brauca ar tanku. Un, kā viņš pats ir teicis vai viņam to pieraksta, – tas tanks viņam pašam pārbrauca pāri. Pēc tam viņš turpināja dzert vēl vairāk un vairs nav redzēts politikā nopietnā līmenī...”

Katru jaunu izmeklēšanas komisiju dibinot, deputāti gan apliecināja, ka esot ņēmuši vērā iepriekšējās kļūmes. Lūk, piemēram, J. Lagzdiņa (no E. Repšes darījumu izmeklēšanas komisijas izveides iniciatores – Tautas partijas) publiskais apliecinājums: „Mēs esam izanalizējuši iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju kļūdas. Galvenā kļūda, kādu pieļāva visas līdz šim izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ir tā, ka deputāti katrs savu spēju un izpratnes ietvaros centās dublēt izmeklēšanas institūciju darbu. Turklāt ļoti neprofesionāli un amatieriski centās darīt to, kas jāveic KNAB, VID, prokuratūrai, policijai. Respektīvi, politiķi paši mēģināja nodarboties ar to, ar ko jānodarbojas izmeklētājiem un prokuroriem. Faktiski visu iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju darbs lielākoties neveicināja patiesības noskaidrošanu, bet, imitējot darbību, mēģināja politizēt izmeklējamo jautājumu. Manis šobrīd vadītā komisija ir nolēmusi, ka mums ir pilnībā jāuzticas un jārespektē tas darbs, ko veic izmeklēšanas institūcijas.”

Taču zīmīgi, ka tieši šī izmeklēšanas komisija darbu beidza vispār bez jebkādiem secinājumiem vai gala ziņojuma, tā aizsākot jaunu, līdz tam nepiedzīvotu tendenci Latvijas mūsdienu parlamentāro izmeklēšanu vēsturē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

FotoŠucmaņi – oficiāli sardzes dienests – Otrā pasaules kara laikā bija tāda pretīga kolaboracionistu pasuga, kuras pārstāvjus vācieši sūtīja uz īpaši derdzīgiem darbiņiem, kas pašiem nebija pa prātam.
Lasīt visu...

21

Kad Bordāns vēl uztraucās nevis par bezkompromisa tiesiskumu, bet par to, kurš viņu paņems uz vēlēšanām...

FotoKlausoties, kā tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns vietā un nevietā stāsta par to, kā visu mūžu tiecies tikai un vienīgi uz bezkompromisu tiesiskumu, atcerējos ne tik senus laikus, kad Bordāna kungs rakstīja iesniegumus, lai iestātos pavisam citās partijās, un minēja pavisam citus argumentus. Parakņājos epastā – un, lūk, vienu iesniegumu atradu…
Lasīt visu...

21

Palīdzība...

Foto2009. gada marta nogalē ASV ekonomisko palīdzību Centrālamerikas valstīm – Salvadoras Republikai (República de El Salvador), Gvatemalas Republikai (República de Guatemala) un Hondurasai (Honduras). Kāpēc? Tāpēc, ka šodienas Amerikas Savienotās Valstis atšķiras no līdzšinējo prezidentu vadītām. Mainoties valsts prezidentam, ASV lēnām, bet neatlaidīgi un spītīgi maina kursu.
Lasīt visu...

15

Piedāvājums Latvijas prezidenta amatam

FotoEsmu piedāvājis savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam. Par šo faktu esmu saņēmis apstiprinājumu no Saeimas Pieprasījumu komisijas 2019.gada 11.aprīlī. Savu programmu http://www.societyandnature.org/lpp.pdf esmu nosūtījis visiem Saeimas deputātiem.
Lasīt visu...

12

Ansis Pūpols: Meroni atzīstams par oligarhu

FotoBeidzot kāds to pateicis skaļi — Ventspils kriminālprocesu «arestētās mantas glabātājs» Rūdolfs Meroni atbilst visām trim klasiskajām oligarhijas pazīmēm: ietekme uz medijiem, politiskā «aizmugure» partijās un ievērojami finansiālie resursi. Tikpat klasiski — šie resursi iegūti, tos vienkārši pievācot savā rīcībā ar valsts iestāžu (šinī gadījumā prokuratūras) atbalstu.
Lasīt visu...

21

Jūrmalas opozīcijas deputāts Grūba izmanto skolēnu vecāku sapulci savās politiskajās interesēs

FotoOtrdien, 9. aprīlī, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā notika informatīva vecāku sapulce, kurā kā vecāks piedalījās arī Jūrmalas pilsētas domes opozīcijas deputāts Guntis Grūba no biedrības “Tev, Jūrmala” un Jaunās konservatīvās partijas. G. Grūba vecāku sapulci politizēja un pagrieza notikumu gaitu sev un savai partijai vēlamā gultnē, faktiski mēģinot sākt  nacionālā naida kurināšanas konfliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Alvis, Žeņa un Vova. Tiem, kas man Pārdaugavā sārtu krāva

Tas nebūs gari. Bet sākumā daži skaidrojumi par manis pieminētajiem tēliem virsrakstā....

Foto

Teikumi aplaužas

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”....

Foto

Televīzija ir mehānisms, kura darbība atšķiras no pilnīgi visiem citiem uzņēmumiem un to vadīšanas

Ja kādu interesē, man arī ir, ko teikt LTV un NEPLP sakarā....

Foto

PAR izdarīja to, ko nespēja NA: EP priekšvēlēšanu partiju cīņas/veļas mazgāšana ir sākusies

Pēdējo dienu laikā redzams, ka partijas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām aktivizē savas priekšvēlēšanu...

Foto

Nenosūtīta atklātā vēstule Arkādijam Suharenko

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāj Arkādij Suharenko! Rakstu Jums atklātu vēstuli, aicinot darīt visu iespējamo, lai neļautu Levita kungam...

Foto

Vējoņa miesassargi invalīdu stāvvietu neaizņēma

Sadarbībā ar arValsts prezidenta drošības dienestu Valsts prezidenta vizītes dienā  šī gada 5. aprīlī tika organizētas stāvvietas pie Carnikavas novada domes...

Foto

Privatizācijas aģentūra vēlas turpināt bezatbildīgi šķiest nodokļu maksātāju naudu, aicinu Ekonomikas ministriju izvērtēt aģentūras vadības rīcību

Paziņojot par savu ieceri lūgt Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu...

Foto

Varbūt pienācis laiks likt izšķērdētājiem maksāt?

To, ka uzņēmējs Kirovs Lipmans sūdzas par valsts iestāžu attieksmi konkrētā lietā, bet valsts iestāde – Privatizācijas aģentūra Ministru kabineta...

Foto

Īsi par jauno valdību un tās stutēm

Kartona Jurašs Saeimā ir JKP sektantu prāta nabadzības apliecinājumus, bet smagos noziegumos apsūdzētais Jurašs - Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra...

Foto

Hipotēze par globālas parādības cēloni

Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb...

Foto

Atpakaļ deviņdesmitajos, rindā pēc desas pie „Olainfarm”

Šajā rakstā vēlos paust savu kā mazākuma akcionāru pārstāvja viedokli par notikumiem, kas norisinājās 1. aprīlī pie AS „Olainfarm”...

Foto

Kad politiķi un ierēdņi mēģina sava nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus piedzīt no uzņēmējiem

Šodien, 2019. gada 3. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraidīja Privatizācijas aģentūras prasību pret...

Foto

Ir nopietnas problēmas ar Laimas slimības novēlotu diagnosticēšanu un nekorektas ārstēšanas vai neārstēšanas sekām

Laimas slimības slimnieku biedrības viedoklis par 2019.gada 27.marta Latvijas Infektologu un Hepatologu...

Foto

Nejaukais metējs Artuss Kaimiņš aizmirsis visas manas veltes un labos darbus

Metējs laikam atkal ir uzkāpis uz korķa, met un cenšas jokot. Laikam metienā būs aizmirsis,...

Foto

Kas vēl ir atkarīgs no Meroni?

1. Valsts drošības dienesti atzīst, ka Meroni ir apdraudējums Latvijas valstij, tādēļ ar Meroni saistītai kompānijai aizliedz iegādāties Radio SWH....

Foto

Kā neapzinīgajām „nepareizajām” influencerēm kļūt „pareizākām” un apzinīgākām - abonējiet pareizo žurnālu un rakstiet par pareizajām lietām

Pirms nedēļas sociālajos tīklos publicēju ierakstu par Latvijas “influenceriem”....

Foto

Par Īvānu un pašiem

Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avīzē "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespēlēja sociālismam un PSRS*. Lai būtu....

Foto

Šodiena bieži atklāj pagātni

Gadās, ka nākotne ir nenovēršama, it kā kāda augstāka spēka nolemta. Nav neviena, kas spētu to apturēt. Cilvēki un notikumi virzās līdzīgi...

Foto

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi. Cilvēki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jēdziens šķiet kaut kas svešs. Būdami politikā,...

Foto

Mūsu esības antipodi

Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu...

Foto

Atklāta vēstule Kariņa valdībai: lūdzam apturēt ekoloģiskās sistēmas iznīcināšanu

Biedrība “Aleju aizsardzība” un dabas draugi Latvijā lūdz Jūs kļūt par pirmo valdību Latvijā, kura izveido ekoloģisko...

Foto

Čekas „stukaču” kartiņu sāga turpinās

Savdabīgi, ka pēdējās nedēļas laikā ir atklājies fakts, ka nav publiskotas visas „čekas” kartītes. Medijos raksta, ka vēl ir aptuveni 447...

Foto

Moceklis Nils veic gājienu ar bandinieku: EP priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies

Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām atlikuši divi mēneši, un ir interesanti vērot, kā notiek “Saskaņas” līdera...

Foto

Aicinām piketā pie Saeimas piedalīties ikvienu, kuru neapmierina stāvoklis dzīvnieku aizsardzības jomā Latvijā

Aicinām piedalīties piketā pie Saeimas trešdien, 27.martā plkst. 8.30 – 10.30 ikvienu, kuru...

Foto

Prātojums par raibiem laikiem

Prātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības...

Foto

Kur tad palika šie „riski nacionālajai drošībai”?

Jau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir...

Foto

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās...

Foto

No visiem kaktiem lien ārā mošķi, kas vēlas mūsdienu Latviju padarīt par totalitāru zemi

Vai tiešām LTV izlems, kurš drīkst nomāt telpas, vadoties pēc tā, kāds...

Foto

Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā

Tas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika...

Foto

Kamēr Jānis Sārts guļ uz NATO lauriem, Kremlis plūc augļus informācijas kaujas laukā

Jau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un...

Foto

Augsti godātajam Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim - par pedagogu darba samaksas pieauguma grafika izpildi

Informējam, ka Ministru kabineta (turpmāk - MK) atbalstītajā un Saeimai iesniegtajā...

Foto

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Atvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru...

Foto

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

Baudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā...

Foto

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta...

Foto

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā....

Foto

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

Raksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas...

Foto

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

Anda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski,...

Foto

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas...

Foto

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

Kremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā...