Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Virkne domubiedru – no Vienotības pašreizējā vadītāja Andra Piebalga līdz kādreizējai žurnālistei, tagadējai mājsaimniecei Baibai Strautmanei – ir nākuši klajā ar paziņojumiem, ka saistībā ar „Rīdzenes sarunām” derētu izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, jo „šāda līmeņa sazvērestības jāizmeklē parlamentam”. Lai atgādinātu, kā parlamentam līdz šim veicies ar dažādu sazvērestību izmeklēšanu, Pietiek šodien publicē šai tēmai veltītu nodaļu no trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Iespaidīgie izmeklēšanas plāni...

2001. gadā, tuvojoties mūslaiku Latvijas parlamentārās izmeklēšanas pirmajai desmitgadu jubilejai, deputāti bija saskatījuši, ka aizvadītajos gados kopā piedalījušies četrpadsmit Saeimas izveidotās izmeklēšanas komisijās. Statistika gan izrādījās nepareiza – tika lēsts, ka šāds skaits izmeklēšanu sanācis kopš 1994. gada oktobra, taču patiesībā Saeima pie izmeklēšanām ķērās jau 1993. gadā, kad tika izlemts, ka noteikti nepieciešams izmeklēt visu – vai, cik iespējams, visu – nule savas pilnvaras nolikušās Augstākās padomes un Ministru padomes darbību.

Tiesa, ar izmeklēšanu jau bija sākusi nodarboties arī Augstākā padome, mēģinot noskaidrot vainīgos – ja nu tādi atrastos – tā sauktajā „naudas vagona” lietā: pēc tam, kad 1992. gadā uz Latvijas robežas uz brīdi tika aizturēts vagons ar 337,4 miljoniem padomju rubļu, ko bija paredzēts izvest (un ko pēc tam arī izveda) uz Krieviju, izveidotās komisijas vadītājs Linards Muciņš neskopojās ar paziņojumiem, kuru vidū bija arī, piemēram, šāds: „Šī lieta ir korupcijas piemērs visaugstākajā līmenī. Pirmkārt, korumpēta ir Iekšlietu ministrijas sistēma un galvenokārt Rīgas policijas pārvalde...”

Jau tobrīd par korupciju visos līmeņos tika runāts pietiekami skaļi, un rezultātā 1993. gadā jaunievēlētās Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija AP un MP darbības izvērtēšanai plānoja strādāt patiešām apjomīgi – ne daudz, ne maz, veselos deviņos virzienos, no puča un janvāra notikumiem līdz izsaimniekotajiem G–24 un citiem ārvalstu kredītiem. „Viens no galvenajiem vēlēšanu apvienības Tēvzemei un Brīvībai argumentiem pirms 5.Saeimas vēlēšanām bija parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrībā un darītu tautai zināmu, kas tad īsti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbības rezultātā. Komisijas darba rezultāti varētu būt faktoloģiskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mērķtiecīgi labotu bēdīgo situāciju. Liela tautas daļa noticēja šim argumentam un balsoja par apvienību,” vēlāk komisijas izveidošanas apstākļus skaidroja Roberts Milbergs, kurš līdz ar nākamo miljonāru Igoru Bukovski bija redzamākie (un skaļākie) komisijas pārstāvji.

1993.–1994. gadā Saeima bija gatava izmeklēt un risināt vai jebkuru jautājumu, un arī mediji šādu entuziasmu tolaik vēl uztvēra visnotaļ atzinīgi: piemēram, 1993. gada decembrī Saeima ņēmās izskatīt pat viena atsevišķa, turklāt ne pārāk liela uzņēmuma – Jelgavas dzirnavniekaprivatizāciju, un prese to atzinīgi komentēja ar vārdiem: „Konflikts attīstījies tik tālu, ka to atrisināt, iespējams, var tikai valsts parlaments...” Tomēr ar laiku nāca atziņa, ka katram sīkumam valsts simt gudrāko galvu (šī teiciena autorība ir droši zināma – pirmoreiz ar šo apgalvojumu publiski klajā nāca vēlāk par krāpšanu notiesātais deputāts Valdis Krisbergs) nepietiks un par katru sīkumu izmeklēšanas komisiju organizēt nebūs īsti jēdzīgi.

Tomēr pietika arī lielu lietu: vispirms jau tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija ar ļoti garu uzdevumu – „1992. gadā LR lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības un lietderības izvērtēšanai”. 1996. gadā tai sekoja izmeklēšanas komisija Bankas Baltija lietā, kuras izveidošanu ierosināja Joahima Zīgerista Tautas kustība Latvijai, un arī komisija Nacionālās radio un TV padomes darbības izvērtēšanai. 1997. gadā pēc Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdētāja Ziedoņa Čevera iniciatīvas radās G–24 kredītu piešķiršanas un izlietošanas noskaidrošanas komisija, kuras mērķos bija ierakstīta arī personiskās atbildības noteikšanu šo kredītu izsaimniekotājiem, un tai pašā gadā jau pēc Jāņa Ādamsona ierosmes tai pievienojās arī Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izpētes komisija.

1997. gads vispār bija bagāts parlamentārās izmeklēšanas komisiju ziņā – ar lielu entuziasmu un politisko atbalstu (to par savu lielo kārti izraudzījās Latvijas ceļš un partijas vadītājs Andrejs Panteļējevs) tika izveidota arī parlamentārās izmeklēšanas komisija Latvenergopazudušo trīs miljonu latu lietas izmeklēšanai. (Lietas vienkāršots izklāsts – Latvenergo Bankai Baltija samaksāja 8 miljonu latu parādu, taču tā arī nenoskaidrotu starpnieku kabatā no šīs summas palika 3 miljoni. Premjers Andris Šķēle to puslīdz skaidri nosauca par normālu saimniecisko darījumu, bet visi tā vis nedomāja.) Savukārt 1999. gadā parlamentāro izmeklētāju ievērību izpelnījās arī Lattelekom tēma un iespējamā „publisku un privātu institūciju amatpersonu saistība ar pedofilijas noziegumu” (pirmo komisiju vadīja Ingrīda Ūdre, otro – nenogurdināmais J. Ādamsons), kā arī Latvijas kuģniecības un citu „stratēģiski svarīgo objektu” ieilgusī un caurcaurēm politizētā privatizācija. Savukārt vēl pēc tam kārta pienāca vēl virknei svarīgu izmeklējamu jautājumu – no amatpersonu saistības ar gaļas kontrabandu līdz Einara Repšes finansiālās darbības pārbaudei.

Izmeklēšanas komisiju skaits gan varēja būt vēl ievērojami lielāks, ja deputātos tomēr nebūtu ierunājusies mēra sajūta: rezultātā par parlamentārās izmeklēšanas objektiem dažādos gados nekļuva ne Aināra Šlesera superienesīgais darījums ar Ķīpsalas zemi, ne stāvoklis narkotiku apkarošanā, ne iespējamā politiskā korupcija pašvaldību veidošanā, ne E. Repšes letālā uzbraukšana naksnīgam gājējam, ne vēl virkne citu jautājumu. Turklāt netrūka ļaužu, kuri uzskatīja, ka jau tā komisiju ir par daudz, – lūk, piemēram, publicista Mārča Bendika viedoklis:

„Par Kuģniecību, par tankeru pirkšanu – tas nav līmenis, kurā būtu jādarbojas parlamentārajai izmeklēšanas komisijai. Komisijai ir jādara tas, kur ir vajadzīgs liels, neatkarīgs vērtējums par lietu, kur ir skaidrs, ka tā nekādā veidā nav tiesībsargājošo iestāžu līmenī. Tā kā Amerikā bija kongresa komisijas mafijas un senāta izmeklēšanas lietā. Vai tā pati slavenā antikomunistiskās darbības izmeklēšanas komisija. Skaidrs, ka viņu prokuratūra nevarēja ar to tikt galā, kamēr nebija lielā uzstādījuma. Tas ir tas, kādā līmenī ir jāstrādā izmeklēšanas komisijai. Un pēc tam komisija nāk ar likumdošanas iniciatīvām, ko nepieciešams uzlabot. Iedod prokuratūrai uzstādījumu, tā, šitos mafiozus mēs izmeklēsim tā, jo mēs te esam noskaidrojuši. Arī prezidenta nošaušana. Ir skaidrs, ka prokuratūra vienkārši ar to nespēj tikt galā. Tur vajadzīga neatkarīga komisija. Bet, piemēram, pedofilijas komisija – nu, nožēlojami. [Biroja Misis Latvija vadītājs, vēlāk reālu cietumsodu par pederastiju saņēmušais Ainārs] Eisaks – vai tas ir līmenis, ar ko jānodarbojas parlamentam?”

... un skaļā jezga...

Visu komisiju dibināšanu pavadīja skaļi paziņojumi – gluži tāpat kā gandrīz visu komisiju darbošanos iezīmēja faktiski nepārtraukti publiski konflikti un savstarpēji apvainojumi. Turklāt virknē gadījumu komisiju izveides iniciatori pat nemēģināja slēpt, ka tās tiek radītas kā cīņas ierocis ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, uzreiz pēc tam, kad G–24 komisijas izveides iniciators Z. Čevers paziņoja, ka „šī būs ļoti efektīva komisija. Esmu par to pārliecināts un darīšu visu, lai tā būtu”, viņa partijas biedrs Juris Celmiņš neko nemēģināja izdomāt, bet teica, kā ir: „Jā, ir sācies kompromatu karš starp grupējumiem, un tas var izraisīt jaunu politisko krīzi vai pat Saeimas atlaišanu. Bet, ja mums brūk virsū, tad arī mēs varam parādīt, ka mums ir ko teikt. G–24 kredītu izsaimniekotāji nav saukti pie atbildības.”

Publiskie konfliktētāji, protams, lielākoties pārstāvēja divas nometnes – pašas komisijas un to pētāmos: pirmie sūdzējās par pētāmo nekaunību, otrie – par pētītāju nekompetenci un likumu neievērošanu. Tas gana spilgti iezīmējās jau naudas vagona lietas izmeklēšanas laikā. „Deputātu komisijai jau iepriekš bija pienākusi operatīva informācija, ka prokuratūra darbosies pret šīs lietas izmeklēšanu un ar mūsu komisiju nesadarbosies,” pauda uzticamais komisijas pārstāvis Juris Bojārs, un viņam vēl tēlaināk piebalsoja kolēģis Jānis Gulbis: „Mēs ejam kā kamikadzes, esam pieķērušies vislielākajam purvam valstī, jo nav lielāka purva par organizēto noziedzību un korupciju. [..] Ko tad mēs varam darīt, ja Godmanis, Čevers, [Imants] Geidāns, Repše visu groza kā grib? Ko mēs varam darīt, ja mums ir šādi četri pretinieki?” Bet arī izmeklējamais muitas vadītājs Imants Geidāns uz mutes nebija kritis: „Komisija izplata baumas un tenkas, bet apsūdzībai neko izvirzīt nevar. Katrs pirms Saeimas vēlēšanām grib krāt sev punktus, taču šī lozīte izrādījusies tukša...”

Gadiem ejot un rodoties aizvien jaunām komisijām, savstarpējie apvainojumi kļuva aizvien asāki. Gana nikna jau bija apmaiņa ar „komplimentiem”, veidojot parlamentāro komisiju Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai. „Tas grauj uzticību no investoru puses un ir vērtējams kā kaitniecisks, un es nezinu patiesos mērķus, kas virza komisijas izveidošanas iniciatoru,” – tik skarbs par J. Ādamsona ierosmi bija A. Šķēle, bet arī pati „haizivs” parādā nepalika – kad 17 valdošās koalīcijas deputāti, pakļaujoties spiedienam, atsauca savus parakstus par komisijas izveidi, J. Ādamsonam viss bija skaidrs: „Ar šo parakstu atsaukšanu parlaments pasaka, ka piekrīt valsts izlaupīšanai un principam – ja zog, lai zog tālāk.”

Un kur vēl Latvenergo 3 miljonu lietas un iespējamās pedofilijas izmeklēšanas komisijas: piemēram, visu pirmo komisiju un tās deputātus Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs vainoja politiskā korumpētībā, neobjektīvā un nesaskaņotā darbā, izmantojot savu amatu personiska labuma gūšanai (par ko, protams, no komisijas priekšsēdētāja biedra Aivara Kreitusa dabūja pretī – viņa rīcība esot vērtējama kā „deputātu šantāža un lēts iebiedēšanas veids”). Savukārt A. Šķēles un 3 miljonu komisijas savstarpējo „komplimentu” pilnam izklāstam varētu veltīt veselu grāmatas nodaļu – toreizējais premjers komisijas darbu publiski sauca par nožēlojamu, viņa izteikumi tiekot sagrozīti un tendenciozi atreferēti, bet pats komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs esot vienkārši nekorekts un melīgs.

Skarbi vārdi tika veltīti arī G–24 kredītu komisijai: bijusī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga 1997. gadā publiski izteicās –komisijas darbs liecinot par to, ka tā nevis cenšas noskaidrot patiesību, bet gan veic politisku izrēķināšanos ar atsevišķiem cilvēkiem, ar skaļu paziņojumu palīdzību novēršot uzmanību no tiem, kuri šos līdzekļus patiešām ir piesavinājušies vai zaudējuši, jo viņi ieņem augstus amatus un pārstāv valsti. Vēl vairāk – komisijas slēdziens esot vienkārši melu apkopojums, jo tajā sajauktas funkcijas, darbojošās personas un pieminētas darbības, kas nemaz neesot tikušas veiktas. Ar vārdu sakot, slēdziens esot publiskots ar mērķi, lai novērstu uzmanību no tām personām, kas patiešām šo naudu ir saņēmušas.

Par apakškomisiju offshore kompāniju darbības izpētei jau ķiķināja vai visi mediji, – tās vadītāja J. Ādamsona izstrādātā A. Šķēles „impērijas” shēma būtu ļoti līdzinājusies iepriekš preses publicētajai, ja vien apakškomisija nebūtu tajā sastrādājusi virkni rupju kļūdu. Tomēr visus parlamentārās izmeklēšanas komisiju pētāmos pārspēja tobrīdējais Ministru prezidents E. Repše. Paužot pilnīgu pārliecību, ka viņa paša finanšu darījumu izmeklēšanas komisija „prasa, lai es izsniegtu iztirzāšanai un izķengāšanai savas privātās lietas, ko es nedarīšu”, viņš atrada ļoti savdabīgu salīdzinājumu komisijas pārliecībai, ka kaut ko jau premjers noteikti ir pārkāpis, tā ka jāprecizē tikai – ko īsti: „Tikpat labi es varētu, piemēram, lūgt, lai [komisijas priekšsēdētājs Ēriks] Jēkabsona kungs iesniedz visu savu privāto saraksti par pēdējo pusotru gadu, lai mēs izvērtētu viņa iespējamo meiteņu slepkavošanu Rīgas ielās, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņš Rīgas ielās tiešām ir pastaigājies. Es pats esmu redzējis!”

Reizēm gan pat medijiem parlamentāro izmeklētāju nolikšana sāka šķist pārmērīga. Piemēram, kad A. Šķēle 1998. gada sākumā par Latvenergo 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu publiski paziņoja, ka tās darbības galvenā metode esot publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rīkošana un no prokuratūras iegūtās informācijas publiskošana, neizturēja pat premjeram tolaik vēl atklāti simpatizējošais laikraksts Diena, kas redakcijas komentārā paziņoja: „Lai kādas būtu komisijas kļūdas, A. Šķēles paziņojumā apgalvotais, ka „izmeklēšanas komisijas un tā vadītāja mērķis nav vis noskaidrot patiesību”, ir nekorekts un nav faktos balstīts. A. Šķēles paziņojums Latvenergokomisijas sakarā ir otrā reize, kad šis politiķis vēršas pie sabiedrības. Sabiedrībai ir svarīgi, lai topošā partija definē savu pozīciju būtiskos jautājumos. Tikai diez vai Panteļējeva vadītās komisijas iznīcinošā kritika ir vissvarīgākais, ko būtu vērts dzirdēt no Andra Šķēles...” (Pats A. Panteļējevs sešus gadus vēlāk, Latvenergo amatpersonu tiesā atzina: „Man kā komisijas priekšsēdētājam bija jāsniedz informācija sabiedrībai, taču nekur nebija noteikts, ko es varu teikt, cik lielā mērā, vai pēc kāda paziņojuma nesaņemšu pārmetumus par informācijas izpaušanu un tamlīdzīgi.”)

... un kuslie rezultāti

Varētu domāt, ka šādiem asumiem būtu jāliecina par gaidāmiem šokējošiem komisiju darbības rezultātiem. Bet – nekā. „Vienīgā Saeimas izmeklēšanas komisija, kura godprātīgi veikusi savu darbu, ir valdības izveidotā komisija, kura izmeklēja 400 miljonu vekseļa skandāla lietu,” – tik skarbs bija, piemēram, E. Repše. Un ne gluži bez pamata.

Nebūtībā bez konkrētām sekām nogrima naudas vagona komisijas secinājumi, un neko prātīgu nesasniedza arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisija. Strādājusi gan tā bija vareni – apmēram gada laikā sanākusi uz 66 sēdēm, uzklausījusi 22 bijušās amatpersonas, atbildes saņēmusi uz 1101 no 1630 izsūtītajiem pieprasījumiem. (Starp citu, uz komisijas jautājumiem par valsts īpašuma pārvaldīšanu un privatizāciju premjers Valdis Birkavs bija uzdevis atbildēt finanšu ministram Uldim Osim, satiksmes ministram Andrim Gūtmanim, zemkopības ministram Jānim Kinnam, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, kā arī valsts reformu ministram Mārim Gailim, taču viņi uz jautājumiem nebija uzskatījuši par vajadzīgu atbildēt. R. Milbergs publiski sūdzējās: „Godmaņa atbilde ir ļoti lakoniska – viss ticis darīts atbilstoši Latvijas valsts interesēm. Tas bija jautājums par janvāra un augusta notikumiem. Bet vispār nav nekādas atbildes ne uz vienu jautājumu, bijušās valdības pārstāvji nav snieguši atbildi ne uz vienu jautājumu...”)

Rezultātā bija tapis ziņojums, kura nolasīšanai no Saeimas tribīnes 1994. gada 8. septembrī vajadzēja veselu pusotru stundu. Komisija pat bija šo to noskaidrojusi un secinājusi: piemēram, ka ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu sadale un izmantošana notikusi saskaņā ar Ministru padomes lēmumiem un to prasības kredītu piešķiršanai un kontrolei bijušas pietiekamas, taču Ministru padomes prasības nav pildītas, jo nav bijis izveidots sadales un kontroles mehānisms un pat nav bijusi iecelta atbildīgā persona, tādēļ valstij varot būt nodarīti ievērojami zaudējumi. Tāpat komisija bija konstatējusi, ka 1990.–1993. gadā Latvijas bankas nodaļas izsniegušas „sliktajos kredītos” vairāk nekā 21 miljonu latu, jo gluži vienkārši nav bijušas nekādas instrukcijas par to, pēc kādiem kritērijiem šo naudu izsniegt. (Starp citu, pasakaina bijusi toreizējā Latvijas Bankas vadītāja E. Repšes atbilde komisijai par šīs – būtībā valsts naudas izdāļāšanu: „Mēs apzināti nodaļu vadītājiem devām pilnīgu brīvību lemt un atbildēt. Daļēji to var uzskatīt par skolas naudu.”)

Taču ziņojumam nesekoja pilnīgi nekas. Sabiedrība bija acīmredzami vīlusies, ka tā arī nesadzirdēja, kā no tribīnes tiktu nosauktas augstas korumpētas amatpersonas, – to bija solījis I. Bukovskis. Savukārt Saeima izlēma nepaklausīt komisijas ieteikumam un jaunu ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas komisiju labāk tomēr nedibināt. Tika vienīgi uzdots Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību par to izpildi. „Bukovska komisijas darbs ir jāievirza konstruktīvās sliedēs,” samērā mierīgajā diskusijā norādīja tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Lagzdiņš.

Apmēram tādi paši – faktiski nekādi – rezultāti bija arī faktiski visu nākamo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbam. Ar laiku pie tā sāka pierast arī mediji un sabiedrība: piemēram, 1997. gada rudenī presē jau laikus parādījās virsraksti – G–24 lietā vainīgo laikam nebūs. Virkne komisiju, vērienīgi sākušas darbu, ar laiku vienkārši izčākstēja: „Es neņemos spriest, kāpēc Muciņš ļoti aktīvi darbojās līdz decembrim un pats deklarēja, ka materiālu pilnīgi pietiek, lai pieprasītu vismaz triju amatpersonu demisiju, un kāpēc viņa nostāja tagad tik krasi mainījusies. Jau ilgu laiku komisija nav sasaukta uz sēdi, kaut gan materiālu pietiek, lai lietai pieliktu punktu. Esmu pārliecināts par to, ka ieinteresētās puses (atbildētāji) vēlas novilcināt šo jautājumu, devalvēt un pārvērst par joku,” – tā piemēram presei ar nožēlu atzina naudas vagona komisijas loceklis Antons Seiksts.

„Izmeklēšanas komisijas misija nav izpildīta. Par misijas izpildīšanu varēsim runāt tikai tad, kad trīs miljonu lieta tiks nodota tiesai ar pārliecību, ar pārliecību, ka tiesas priekšā stājas visi šajā lietā vainīgie. Misiju par nepabeigtu uzskatīšu arī tad, ja apsūdzība tiks uzrādīta tikai diviem cilvēkiem, jo lietas loģika liecina, ka darījums nebūtu varējis notikt bez daudzu citu cilvēku līdzdalības,” 1998. gadā bija spiests paziņot Latvenergo trīs miljonu lietas komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs. Savukārt pedofilijas lietas izmeklēšanas komisijas darba redzamākais rezultāts bija – pēc tam, kad tās vadītājs J. Ādamsons 2000. gada 17.februārī paziņoja, ka ar šo lietu, iespējams, saistīti A. Šķēle, V. Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, pedofilijas apkarotājs rezultātā pats tika pie kriminālsoda par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Kurš vainojams?

Pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem gan nekad nepietrūka vainojamo šādā sava darba iznākumā. Pirmais un galvenais – vainojama esot likumdošana, kas nedodot parlamentārās izmeklēšanas komisijai pietiekami daudz pilnvaru un ļaujot dažādiem subjektiem tautas kalpu taisnīgo ziņkāri vienkārši ignorēt. „Ir milzīgs likumu daudzums, kas pats par sevi nestrādā, nerada tiesiskas valsts nosacījumus. Arī mūsu komisija darbojas, tai it kā būtu pilnvaras, bet – nav atbildības par šo pilnvaru nepildīšanu. Soda likums nav atjaunots, tajā bija šīs regulējošās normas. Administratīvajā un kriminālajā likumdošanā arī nav šādas normas, teiksim, mūsu komisijai. Jūsu jautājums ir ļoti loģisks un pamatots, jo – kas tad tagad notiek? Izrādās – atkal nenotiek nekas. Mēs esam pieprasījuši paskaidrojumus veselai virknei amatpersonu, un gandrīz divi desmiti nekādi nereaģē,” sūdzējās jau R. Milbergs.

Par līdzīgām ķibelēm nākamos desmit gadus līdz pat parlamentāro izmeklēšanas komisiju likuma pieņemšanai sūdzējās faktiski visu komisiju pārstāvji. Taču vienlaikus tika atrasti arī eksotiskāki skaidrojumi – piemēram, tas pats R. Milbergs jau daudzus gadus vēlāk pauda pārliecību, ka „izmeklēšanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātībā tika izveidota un ļoti sekmīgi darbojās līdz brīdim, kad darba rezultāti sāka apdraudēt valdošās krimināli politiskās mafijas labklājību. Situāciju glāba neviens cits kā frakcija Tēvzemei un Brīvībai. Tieši viņu sagatavotais, antikonstitucionālais 5.Saeimas lēmumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arī izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputātu mandātu darbības apturēšanu, lai noskaidrotu viņu iespējamo sadarbību ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju jeb tautā saukto čeku, faktiski apturēja komisijas darbību. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzīres mēra laikā varēja netraucēti turpināties”...

Tiesa, patiesībā jau AP un MP izmeklēšanas komisijai pilnvaru bija pietiekami daudz – ne velti pats R. Milbergs presei klāstīja, ka parlamentārie izmeklētāji darbojoties „saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa tiesiskiem nosacījumiem, ka mums ir tiesības iegūt informāciju gan no privātpersonām, gan amatpersonām, gan pārbaudīt valsts iestādes un organizācijas, gan privātuzņēmumus. Ja to nevaram izdarīt mierīgā ceļā, tad varam iegūt informāciju spaidu kārtā”. Taču līdz spaidu kārtai tā arī nenonāca, – gan šī, gan nākamās komisijas tikai pavaimanāja par to, ka informāciju tām nesniedza visdažādākie ļaudis – no baņķieriem un advokātiem līdz ministriem un skaistumkonkursu rīkotājiem.

Ignorētājus varēja arī saprast – bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pat R. Milbergam adresētā atklātā vēstulē ironizēja: „Jautājumi ir uzdoti tik vispārināti, ka uz tiem varētu atbildēt, teiksim, speciālu uzdevumu ministrs, kas regulāri pieraksta, kas, kur, ko un kādā kontekstā ir teicis, kādi apsvērumi izteikti diskusijās.” Deputāts Edvīns Inkēns saistībā ar G–24 komisijas izveidi bija vēl tiešāks – gluži vienkārši deputātu nekompetence padarot izmeklēšanas komisiju darbu neefektīvu. Pat Latvenergo trīs miljonu komisijai (kas galu galā tika izveidota tad, kad pirmie, otrie un pat trešie parlamentārās izmeklēšanas komisiju kucēni jau bija noslīcināti) nebija vienprātīga viedokļa par to, kas tad īsti tai būtu jādara – jānoskaidro vainīgie, jāizvērtē likumdošana, jāpamudina prokuratūra vai jādara vēl kas cits.

Mērķi un mērķīši

Bieži vien komisijas spēja pāris mēnešu laikā mainīt viedokli pat visbūtiskākajos jautājumos: piemēram, vēl 1996. gada aprīlī Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Bankas Baltija lietā priekšsēdētājs Elmārs Zelgalvis publiski paziņoja, ka bankas darbība ir jāatjauno, savukārt divus mēnešus vēlāk komisija jau tikpat nopietni un kategoriski secināja, ka bankas atdzīvināšana neesot iespējama un tā, protams, jālikvidē. Tāpat parlamentārie izmeklētāji izrādījās īstie bērni viselementārākajos praktiskajos jautājumos: piemēram, tā pati Bankas Baltija komisija uz brīdi palika bez finansējuma, jo tās priekšsēdis nebija mācējis pareizi pieprasīt 9000 latu komisijas ekspertu darba apmaksai un saimnieciskajiem izdevumiem.

Papildus tam vismaz virkni izmeklēšanas komisiju jau laikus iespējami bezjēdzīgas padarīja politiskie konkurenti vai tiesībsargāšanas institūciju paklusais boikots. Piemēram, Saeima gan izveidoja jau pieminēto Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izvērtēšanas komisiju, taču cita starpā akceptēja Latvijas ceļa priekšlikumu, ka komisijā būs pa vienam deputātam no katras frakcijas, – un rezultātā komisijas izveidošanas iniciators, ārpusfrakciju deputāts J. Ādamsons palika, plātot rokas. Turklāt katras komisijas veidotājiem un dalībniekiem bija pašiem savi, individuāli, brīžam gana savtīgi motīvi, kas tāpat neveicināja kopējo mērķu – ja tādi vispār bija – sasniegšanu.

M. Bendiks atminas: „Piemēram, naudas vagona lietā Bojārs bija izvēlējies sev pretinieku, kas no polittehnoloģiskā viedokļa ir pareizi. Īstam varonim ir nopietns pretinieks. Citādi viņš nav varonis. Bojārs bija izvēlējies sev kā pretinieku Repši, izlēmis, ka Repšes parametri ir precīzi tādi, lai būtu viņa pretinieks. Ja es būtu Bojārs, es, iespējams, izdarītu to pašu kļūdu. It kā šķiet – tiešām, viņš varētu būt pretinieks. Cilvēks, kas aplaupījis ar naudas maiņu, tautas nabadzība, es – sociāldemokrātijas tēvs, sitīsim. Nu, Bojārs aplauzās. Bet faktiski no Saeimas izmeklēšanas komisijām tikai viena ļoti apņēmīgi ir gājusi uz mērķi. Pa īstam. Tā bija Latvenergo trīs miljonu komisija. Tīra priekšvēlēšanu komisija, tai bija mērķis, bija versija, kurš ir vainīgais, bija reāls nodarījums. Bija skaidrs, ka bija desmit miljoni, bet beigās palika pieci, pa vidu vēl bija astoņi un kurā brīdī tie tika nosperti. Bet tas nebija mērķis to noskaidrot.”

Kas tad bija? „Mērķis bija iesēdināt cietumā Šķēli. Piesiet Šķēli pie reāla nodarījuma. Īstenībā viņi rīkojās ļoti līdzīgi, kā tādai komisijai būtu jārīkojas. Viņi cieši sadarbojās ar prokuratūru, liecinieku izprasīšana, pratināšana bija diezgan jaudīga, spēcīgāka nekā reizēm prokuratūrā. Tad Panteļējevs ar Birutu Ulpi brauca uz Šveici un Lihtenšteinu. Komisija netika pie mērķa tikai tāpēc, ka, visticamāk, galējais uzstādījums nebija pareizs. Tur tomēr bija citi vainīgie, un tā lieta nebija tik vienkārša. Tomēr tur bija fakti, un tur bija komisija, kuras vadītājs bija apņēmības pilns iznīcināt savu pretinieku un kļūt par Latvijas premjeru. Panteļējevs nekad to nav slēpis, ka viņš grib būt premjers, – viņš paņēma tanku, un viņš brauca ar tanku. Un, kā viņš pats ir teicis vai viņam to pieraksta, – tas tanks viņam pašam pārbrauca pāri. Pēc tam viņš turpināja dzert vēl vairāk un vairs nav redzēts politikā nopietnā līmenī...”

Katru jaunu izmeklēšanas komisiju dibinot, deputāti gan apliecināja, ka esot ņēmuši vērā iepriekšējās kļūmes. Lūk, piemēram, J. Lagzdiņa (no E. Repšes darījumu izmeklēšanas komisijas izveides iniciatores – Tautas partijas) publiskais apliecinājums: „Mēs esam izanalizējuši iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju kļūdas. Galvenā kļūda, kādu pieļāva visas līdz šim izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ir tā, ka deputāti katrs savu spēju un izpratnes ietvaros centās dublēt izmeklēšanas institūciju darbu. Turklāt ļoti neprofesionāli un amatieriski centās darīt to, kas jāveic KNAB, VID, prokuratūrai, policijai. Respektīvi, politiķi paši mēģināja nodarboties ar to, ar ko jānodarbojas izmeklētājiem un prokuroriem. Faktiski visu iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju darbs lielākoties neveicināja patiesības noskaidrošanu, bet, imitējot darbību, mēģināja politizēt izmeklējamo jautājumu. Manis šobrīd vadītā komisija ir nolēmusi, ka mums ir pilnībā jāuzticas un jārespektē tas darbs, ko veic izmeklēšanas institūcijas.”

Taču zīmīgi, ka tieši šī izmeklēšanas komisija darbu beidza vispār bez jebkādiem secinājumiem vai gala ziņojuma, tā aizsākot jaunu, līdz tam nepiedzīvotu tendenci Latvijas mūsdienu parlamentāro izmeklēšanu vēsturē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Egils Borats

FotoAcīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt arvien dīvainākas lietas.
Lasīt visu...

21

Alda Gobzema rekviēms

FotoTuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Lasīt visu...

12

Mieru, tikai mieru

FotoŠie slavenā, gudrā un šarmantā vīreļa ar propelleri uz muguras - Karlsona vārdi mūsdienās ieguvuši sevišķu aktualitāti. Jo nav viegli saglabāt mieru tik masīva infoterora un valsts terora apstākļos. Piemēram, izrādās (un tas pat netiek vairs slēpts), ka "brīvprātīgi" pieejamās vakcīnas ir ekperimentālas, attiecīgi - vakcinējamie cilvēki piedalās klīniskā eksperimentā. Bez samaksas. Ar risku savai veselībai vai dzīvībai. Pat oficiālajos medijos ir "pasprukusi" šī informācija.
Lasīt visu...

21

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

FotoTā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties pat mēģinājumos uzsākt piespiedu vakcināciju modernizēta totalitārisma stilā, īsumā jānorāda galvenie iemesli, kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19, jo īpaši ar jaunā tipa mRNA vakcīnām.
Lasīt visu...

6

Labklājības ministrijas un pašvaldību neizdarība noved pie dzīvības apdraudējuma cilvēkiem, kuri uzturas sociālās aprūpes centros

FotoKopš ārkārtējās situācijas valstī, ko izraisījusi Covid-19 krīze, tiesībsargs ar vērību seko līdzi notikumiem, kas saistīti ar personām, kas ilgstoši atrodas sociālās aprūpes centros. Tiesībsargs uzskata, ka Labklājības ministrijas un pašvaldību neefektīvās sadarbības dēļ tiek pārkāptas personu tiesības uz veselību un dzīvību.
Lasīt visu...

15

Pele spēlējas ar kaķi: Ivo Leitāns pret Aivaru Lembergu

FotoKad vienā no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencēm jautājumus sāka uzdot LTV žurnālists Ivo Leitāns, uzreiz izvērtās aizraujošas debates starp kaķi un peli teju stundas garumā, turklāt šis ir no tiem gadījumiem, kad abas puses vienlīdz var uzskatīt par kaķi un par peli reizē.
Lasīt visu...

13

Pieaug slēgto tirgotāju skaits, jāglābj nozare

FotoNozare turpina darboties sarežģīta regulējuma apstākļos. Atbalstu saņem regulāri apturēto uzņēmumu darbinieki, turpinās pieteikšanās uz apgrozāmo līdzekļu pabalstiem, ar nepacietību tiek gaidīts lēmums par nomas maksas atbalsta piešķiršanu. Vienlaikus pieaug pircēju neapmierinātība ar sortimenta ierobežojumiem un valdības sadārdzināto aizliegto preču iegādes procedūru. Savukārt, uzņēmēji neapmierināti ar preču krājumu iesaldēšanu un aizliegumu nopelnīt tirdzniecības vietu saglabāšanai (komunālie maksājumi, noma).
Lasīt visu...

6

Atbilde ir tuvāk, nekā tu domā

FotoCik labi, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespēju! Piemēram, ir tik daudz iespēju baidīties:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pilsoni! Ja gribi paspēt nodibināt partiju, tad kur ņemt nosaukumu? Tev palīgā nāks Ukraina

Skatoties uz pašvaldību vēlēšanām šogad un Saeimas vēlēšanām nākamgad, plāno dibināties ne...

Foto

Esmu brīvs un spēcīgs cilvēks, tāpēc iesūdzēšu visus, kas man darīs pāri

Esmu ar savu parakstu apliecinājis dalību partijā Likums un kārtība! Un Tu? Seko man un...

Foto

Kam tic tie, kas grib, lai netici nekam

Brīžos, kad plašākam sabiedrības lokam piemin okultismu, tad vieni smīkņā klusi, citi steigtu pildīt savu operatīvo armijai pielīdzināmo...

Foto

Tikai slikti cilvēki iebilst pret datu nesēju atlīdzību mobilajiem telefoniem

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām...

Foto

Pietiek norādīt kā piemēru citu valstu neizdarību, attaisnojot mūsējās

Kas mainījies? Kad studēju medicīnu, mums mācīja, ka no desmit cilvēkiem vismaz viens ir savādāk domājošs. Vai...

Foto

Zakatistovam, Nemiro un kompānijai nāksies atskaitīties

Šā gada 7.janvārī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs ir apstiprinājis 2020.gada 6.decembra politiskās partijas KPV LV ārkārtas biedru sapulcē ievēlēto valdi:...

Foto

Vajadzētu pieprasīt arī izglītības un zinātnes ministres demisiju

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valde aicina Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu neatstāt bez ievērības Latvijas Izglītības un zinātnes...

Foto

Par cenzūru portālā Draugiem (ja vēl atceraties tādu)

Līdz 2017.gada maijam biju pārliecināts par to, ka visi cilvēki pasaulē  vissiltākos pateicības vārdus saka un vislielāko cieņu...

Foto

Kāpēc Latvijas vara un mediji nekomentē Lielā Restarta konceptu?

Pēc gandrīz gada juku un haosa atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama. „Jaunās Perestroikas” ieviešanai uzsvars tiek...

Foto

Šoreiz mēģināšu atbildēt par saviem vārdiem: politiskās partijas "Likums un kārtība" dibināšanas manifests

Mēs neticam papīru kalniem. Papīrs panes visu. Līdz šim Latvijā ir bijušas simtiem...

Foto

Praktiski padomi - kā apturēt vīrusu

Kopš pavasara nekas nav mainījies, vēl joprojām tie paši labie, vecie, efektīvie ieteikumi! Tātad vīruss nekad nesākas uzreiz plaušās, tas...

Foto

Pietiek muļļāties

Lai nu kā kādam nepatiktu Latvijas pašreizējā valdība, kura rīkojas pēc Krilova fabulas motīviem, tad nu šoreiz jānoņem cepure premjera priekšā....

Foto

Kas traucē?

Gada pirmajā pusē mēs lepojāmies ar to, ka mūsu „aktīvās” rīcības rezultātā esam labā epidemioloģiskā situācijā, salīdzinot ar citām valstīm. To, lepni krūtis izgāzuši,...

Foto

Es sekoju un izprotu

Pastāvīgi un rūpīgi sekojot līdzi situācijai, izprotu Ministru prezidenta lēmumu un tā pamatojumu pieprasīt veselības ministres demisiju....

Foto

Pareiziem medijiem, kas cer uz valsts finansiālu atbalstu, ir jāuzvedas pareizi

Jau kopš marta Latvijas iedzīvotāju ikdienu būtiski ietekmē koronavīrusa izraisītā pandēmija, ar to saistītie ierobežojumi...

Foto

Ir nepieciešamas skaidras atbildes

Ir skaidrs, ka šis šovs ar varas sevis slavinošo vakcinācijas uzvaras gājienu turpināsies ar arvien lielāku jaudu. Tieši tāpat kā turpināsies krāpnieciskās...

Foto

Es jums atkal došu daudzus lieliskus padomus: kad un kā Latvija sāks ķert kaimiņus?

Vienmēr ir interesanti un noderīgi salīdzināt dažādu valstu datus, it sevišķi, ja...

Foto

Kur ir manas ragaviņas?

Labdien, valdība! Vispirms apsveicu ar iespēju sākt vakcinēties! Gaidu ar nepacietību arī savu kārtu. Bet, kamēr gaidu (un, cerams, sagaidu), nenocietos un...

Foto

Aicinu ikvienu saglabāt piesardzību un rīkoties atbildīgi

Godājamie Latvijas iedzīvotāji un visi, kuriem dārga mūsu mīļā Latvija! Aizejošais gads ir bijis izturības un pārbaudījumu gads. Covid-19...

Foto

Izturību, iejūtību un drosmi

Mīļie Latvijas cilvēki! Jaunajā gadā es gribu mums visiem novēlēt izturību, iejūtību un drosmi....

Foto

Šodienas izaicinājumi prasa tikai veselo saprātu

Mūsu vēsturē ne reizi vien Ziemassvētki bijis smagu kauju laiks. Gan strēlnieki, gan leģionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās...

Foto

Ieteikumi par COVID-19 ambulatoru ārstēšanu

Atsaucoties uz Latvijas Ārstu biedrības aicinājumu iesaistīties COVID-19 pandēmijas apkarošanā, varu rekomendēt dažus ieteikumus ambulatoram ārstēšanas procesam....

Foto

Ministrs Plešs ignorē Būtiņģes termināla naftas noplūdi

Būtiņģes naftas termināla atrašanās Baltijas jūrā ir bumba ar laika degli, tādēļ naftas noplūde no Būtiņges termināla ir likumsakarīga....

Foto

Ko vajag darīt, lai cilvēki Latvijā neticētu vakcīnai pret koronavīrusu. 10 punkti

1. Vairākas desmitgades nepiešķirt pietiekami daudz līdzekļu izglītībai un zinātnei. Lai cilvēki tic instagram influenceriem ne...

Foto

Aicinājums valsts augstākajām amatpersonām

2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, kas ir guvis plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Likumdevējiem tas nozīmē nopietnus izaicinājumus nākotnē. Latvijas...

Foto

Ko es darītu, ja pats saslimtu ar Covid–19

Vakardienas saruna. Atstāstīšu, kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži,...

Foto

Kārtējais „eksperts” kārtējo reizi paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās beigas

Politologs, demagogs un bijušais sektants Andis Kudors savā nesenajā intervijā vēlreiz paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās...

Foto

Vīrieši, appreciet savas sievietes: vēstījums 2020. gada Ziemsvētkos

Dieva mīļotie, es sirsnīgi sveicu jūs Kristus dzimšanas svētkos! Septiņsimt gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka...

Foto

Mīlestības likums liek mums raudzīties uz ikvienu kā savu laikabiedru

Kā vadmotīvu šai svētku uzrunai paņemsim tekstu no Lūkasa Evaņģēlija: Un viņi steigā atnāca un atrada...

Foto

Mūsdienu Ziemassvētku stāsts

Vakar pa nakti sniga. 8:00 - uzcēlu sniegavīru....

Foto

Aicinām priesteri Aleksandru Stepanovu nevērsties pret pāvesta kalpojumu

A. god. priesterim Aleksandram Stepanovam (attēlā), Tukuma Romas katoļu draudzes prāvestam un portāla www.civitas.lv redaktoram. Latvijas Romas katoļu...

Foto

Arhibīskaps Stankevičs, viņa sirdsapziņa un Gērings, kurš tika notiesāts…

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē izraisīja sašutumu ne tikai...

Foto

Mans piedāvājums – ieviest formulējumu “Kopīgas deklarētās mājsaimniecības un savstarpējās aprūpes likums”

15. decembrī es piedalījos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kurā aicināju, nemainot...

Foto

Alkoholu un cigaretes drīkst, grāmatas nedrīkst

Gudri ļaudis vienmēr ir teikuši: meitiņ, neej gulēt nikna. Vakar izlasīju valdības lēmumu, izdarīju visu, lai dusmas mazinātu (vienīgi pastaigāties...

Foto

Pasaule pesimista acīm jeb nepatīkamā patiesība

Cik ir divi reiz divi? Nu, ja godīgi, tikai tev – divi reiz divi ir pieci. Iegaumē, lai kur tu...

Foto

Ministriem nepelnītais algas pielikums ir jāziedo labdarībai

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normu, kas paredz ņemt vērā gan vidējās algas,...

Foto

Izbrauciet no auzām un atveriet brīvdienās veikalus

Godātie valdības vīri! Laiku pa laikam katram mums sanāk “iebraukt auzās”. Šoreiz no valdības gaidām izbraukšanu no auzām, jo...

Foto

Ir īstais laiks, lai daži desmiti tūkstošu eiro nodokļu maksātāju naudas tiktu samaksāti par dievkalpojumu pārraidīšanu komercmedijos

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu “Par Ziemassvētku dievkalpojumu...

Foto

„Nekā personīga” „galma dziesminieku" meli par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem

TV3 raidījumā „Nekā personīga” "galma dziesminieki", stāstot par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem,...

Foto

Konservatīvo cenzūra – “radikāļu sazvērestība” vai realitāte?

Pēdējās nedēļās Latvijā un pasaulē ir izskanējušas diezgan likumsakarīgas ziņas, proti, daudzi Nacionālās apvienības (NA) biedri, tostarp Saeimas deputāts...

Foto

Mēs visi zinām, ka šo pandēmijas vilni, kas veļas pāri visai pasaulei, nav radījuši Latvijas politiķi, - un vēl citas manas svarīgās domas

Mēs visi ejam...

Foto

Var risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai

Latvijas sabiedrībā plašu rezonansi ieguva Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums, kas...

Foto

Dodiet naudiņu mūsu kontrolētajām NVO, bet valsts aizsardzības mācību skolās nevajag: vēstule valsts prezidentam Egilam Levitam

Augsti godātais Levita kungs! 2020. gada 3. decembrī Saeima pieņēma...

Foto

Mēs prasām savu valsti atpakaļ

Azeru nesenais panākums Kalnu Karabahas atgūšanā un dekolonizācijā, kā arī Lukašenko nespēja apklusināt protestus Baltkrievijā lika atcerēties Krievijas politiķa Viktora Alkšņa...

Foto

K.Kariņa k-gam no Latvieša Pelēkā

Premjera kungs! Rakstu Jums, jo vēl ir laiks novērst problēmas, ko var radīt savstarpēja nesaprašanās. Mani senči te dzīvoja cara laikos,...