Vai ar bezpilota autobusiem nesanāks kā ar elektroskrejriteņiem Rīgā?
Pietiek lasītājs18.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiek ziņots, ka augustā un septembrī pirmo reizi Latvijā divās pilsētās - Jelgavā un Aizkrauklē - divas nedēļas kursēs bezpilota autobuss. Zemgales Plānošanas reģions (ZRP) testē bezpilota autobusus kā daļu no projekta par pāreju uz videi draudzīgu transportu Baltijas jūras reģionā (Sohjoa Baltic). Šajā sakarā ir šādi jautājumi:
1. Vai mēs jau esam sākuši izstrādāt tiesisko regulējumu bāzi, kas regulētu pasažieru pārvadājumus, izmantojot bezpilota transportlīdzekļus uz koplietošanas ceļiem?
Ja izstrāde notiek, tad vai tā tiek veidota saskaņā ar Eiropas Komisijas 2018. gada 17. maijā izdotajiem standartiem (communication on connected and automated mobility)? Ja jā, tad kurām no šo standartu daļām? Es ceru ka Jelgavas un Aizkraukles domes neplāno izlaist uz ceļa vēl vienu transportlīdzekli, kas pilnībā neatbilst spēkā esošajai likumdošanai? Precedentu ar transportlīdzekļa juridisko apstiprināšanu, kurš pilnībā nebija iekļauts esošos normatīvos aktos, veica Rīgas dome, apstiprinot elektroskrejriteņu izmantošanu savās ielās. Par ko es personīgi un daudzi citi rīdzinieki izsakām milzīgu cilvēcisku pateicību Rīgas Domes Satiksmes departamentam! Ja kāds nezina, tad elektroskrejriteņus atstāj ietves vidū un ar tiem brauc ar neprātīgu ātrumu ne tikai tāpēc, ka lietotāji ir idioti, bet arī tāpēc, ka ar likumu tas nav aizliegts. Un es ceru, ka Jelgavas un Aizkraukles domes neplāno atkārtot šo pieredzi un radīt haosu ar bezpilota autobusiem savas pilsētas līdzīgi haosam ar elektroskrejriteņiem Rīgā.
2. Vai mums ir kompetenti cilvēkresursi un nepieciešamā IT infrastruktūra, lai nodrošinātu drošu pasažieru pārvietošanos un pārvadāšanu, izmantojot bezpilota transportlīdzekļus uz koplietošanas ceļiem? Ja šī infrastruktūra pastāv, tad kur ir iespējams iepazīties ar tās saturu, kā arī ar projektā iesaistīto speciālistu kompetences līmeni? Nesanāks ar šiem bezpilota autobusiem kā ar to policijas aprīkojuma iegādi, kuru šā gada sākumā pilnīgi sagrāva Valsts kontrole? Atcerieties, kad Valsts policija nopirka Ceļu policijai ultra dārgu aprīkojumu, lai pēc pusgada noskaidrotu, ka viņiem nav ne programmatūras, kas nepieciešama šī aprīkojuma pilntiesīgai izmantošanai, ne vajadzīgā skaita kompetentu darbinieku, kas spēj nodrošināt tā darbu? Un es ceru, ka Jelgavas un Aizkraukles domes neplāno vispirms iztērēt vairākus miljonus eiro projekta uzsākšanai un tikai pēc tam sāk skaidrot, tieši kurš no viņu darbiniekiem zina, kur šajā autobusā atrodas poga "ieslēgt"?
3. Kuras valsts uzraudzības iestādes un kā ievēros drošības standartu ievērošanu, darbojoties bezpilota transportlīdzekļiem, kas pārvadā pasažierus pa koplietošanas ceļiem? Ņemot vērā ar bezpilota transportlīdzekļu vadīšanu saistītos riskus, kas ir acīmredzami pat mazam bērnam, vai tiks izveidota ekspertu grupa un/vai uzraudzības padome, kura būs kvalificēta satiksmes drošības un bezpilota transportlīdzekļu ekspluatācijas drošības novērtēšanai? Vai nebūs tā, ka, ja ar cilvēkiem pilns bezpilota autobuss ziemā nokritīs no tilta upē, amatpersonas pēc tam sacīs, ka savā nāvē ir vainīgi paši pasažieri, jo viņi kritiena laikā nevēlējās izlēkt no autobusa loga ledainajā ūdenī? Un vai nesanāks tā, ka tās pašas amatpersonas anonīmos komentāros pēc tam atkal rakstīs ka “kantoris te galīgi bez vainas”?
4. Vai tiesībaizsardzības iestādes ir rūpīgi pārbaudījušas projekta darījuma partneru integritāti, kompetenci un likumību? Vai neizrādīsies, ka, ja Jelgavā bezpilota autobuss testu laikā Norvēģijas ražotāja dēļ nobrauks mazu meiteni, tad Latvijas valstij būs jācīnās tiesā ar kādu Norvēģijas uzņēmumu, kas iesaistīts virknē korupcijas skandālu pie sevis mājās? Mums jau ir diezgan liela pašmāju pieredze tiesvedībās, kas saistītas ar ārzemniekiem. Nu, atceraties visādas tur Škodas Vagonkas? Nu, vai visādus tur Daimlerus AGus? Vai ar to mums nepietiek? Tagad mēs vēlamies doties uz tiesas sēdēm pie viņiem ciemos?
Visi šie jautājumi nav saistīti ar to, ka man izslēdza internetu un es pats nevaru atrast atbildes. Šie jautājumi ir saistīti ar to, ka nevienā no rakstiem, kuros sabiedrība tiek aicināta iepazīties ar ziņām par bezpilota autobusu gaidāmo ieviešanu, nav ne vārda par to, kā tieši valsts rūpēsies par savu pilsoņu drošību, lietojot šos autobusus.
Šajos rakstos, protams, ir daudz lēta patosa un demagoģijas par to, cik gudrs un izcils ir šis projekts, taču ir pilnīgs informācijas vakuums par tām tēmām, ar kurām patiešām bija jāsāk.
Šis vakuums, pirmkārt, runā par to korespondentu un žurnālistu profesionālo līmeni, kuri sagatavoja materiālus publicēšanai plašsaziņas līdzekļos. Lasot šos absolūti identiskos spiedogus, kas uzrakstīti bez jebkāda intelekta un saprāta pazīmēm, rodas iespaids, ka tos ir uzrakstījis nevis cilvēks, bet tas pats bezpilota autobuss.
Otrkārt, šis vakuums runā par patiesajām prioritātēm un vērtībām, kuras atbildīgās personas pasludināja par galvenajām. Vai, precīzāk sakot, par tām prioritātēm un vērtībām, kuras atbildīgās personas nemaz nav pasludinājušas, - projekta drošība, likumība un lietderība.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
