Vai Armēnija gatavojas iekļauties Krievijas sastāvā, jo citādāk to atkal “uzmetīs”?
Kasīklis27.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kalnu Karabahā ir iestājies miers. Vai šajā cīņā kāda no pusēm atzīstama par uzvarētāju – pilnībā noteikti ne. Zaudētājs gan – tā ir Armēnija, ja salīdzina, kādas teritorijas tā kontrolēja pirms konflikta eskalācijas un kādas tagad – pēc pamiera noslēgšanas. To spilgti ilustrē arī Armēnijas iedzīvotāju paustā neapmierinātība. Tiesa, objektīvi skatoties, jāatzīst, ka noslēgto pamieru vairāk jāatzīst par Armēnijas “veiksmes” stāstu.
Tam, ka situācija Kalnu Karabahā ir atrisinājusies pilnīgi galīgi un uz visiem laikiem, netic neviens. Pirmām kārtām jau pašā Armēnijā un Azerbaidžānā. Tāpēc nav pārsteigums, ka Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans aicinājis Krieviju uz vēl ciešāku militāro sadarbību. "Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību. Protams, pirms kara bija grūti laiki, bet tagad situācija ir vēl sarežģītāka," viņš paziņoja presei pēc Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu uzņemšanas Erevānā.1
Dzirdot šādu Pašinjana paziņojumu, rodas vairākas pārdomas. Proti, jau pašlaik Krievija un Armēnija sadarbojas vairākās platformās. Jāatceras, ka pēc PSRS sabrukuma Armēnija kļuva par faktiski vienīgo postpadomju valsti - galveno un vienīgo Krievijas sabiedroto Aizkaukāzā. Savukārt Krievija Armēnijai ir kļuvusi ne tikai par partneri vien, - Armēnija uzskata, ka Krievija ir tās stratēģiskais sabiedrotais, kas ir devis ievērojamu ieguldījumu dažādās Armēnijas un armēņu dzīves jomās: sākot no ekonomikas un beidzot ar drošību.2
Juridiski šī sadarbība ir arī attiecīgi noformēta – visnopietnākā līmenī – Kolektīvās drošības līguma organizācijā un Neatkarīgo Valstu sadraudzībā. Starp abām valstīm ir noslēgtas vairāk nekā 250 starpvalstu vienošanās, ieskaitot Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu.3 Līdz ar to rodas loģisks jautājums – kā domāts stiprināt to, kas faktiski jau ir nostiprināts visaugstākajā līmenī.
No Pašinjana izteikumu zemtekstiem saprotams, ka Armēnija gatavosies revanšam un viņai nepieciešams vēl lielāks Krievijas atbalsts. Nu, viens no militārās sadarbības stiprināšanas veidiem ir, ka viena valsts no otras iegādājas bruņojumu. Tā skatoties, lielākais bruņojuma piegādātājs Armēnijai visu laiku ir bijusi Krievija. Turklāt tas pats Pašinjans 2020.gadā, esot premjera amatā, ir kritizējis toreizējo prezidentu Sargsjanu, ka tas iegādājies armijai nevis ieročus un bruņojumu, bet metāllūžņus par 42 miljoniem dolāru.4 Respektīvi – jau armēņi piedzīvojuši, ka to saucamais “stratēģiskais sadarbības partneris”, tautas valodā runājot, “uzmetis” kā bruņojuma piegādē, tā arī dalībā dažādās organizācijās.
Jāsaprot, ja jau pirms konflikta ekselēšanos Armēnija bija daudz nabadzīgāka par Azerbaidžānu, tad pēc konflikta būtu naivi cerēt, ka Armēnija paliks turīgāka un spēs iegādāties modernāku bruņojumu.
Ja runājam par armiju bruņojumiem, tad Azerbaidžānai visu laiku ir bijis bruņojuma skaitliskais pārākums. Skatoties kvalitatīvā līmenī, tad arī Azerbaidžāna ir plašu soli priekšā Armēnijai. Turklāt Azerbaidžānas rīcībā ir arī citu valstu ražotais bruņojums, ne tikai Krievijas.
Līdz ar to apšaubāmi, ka tuvākajā desmitgadē Armēnija spēs iegādāties modernu bruņojumu pietiekamā skaitā, lai varētu izlīdzināt spēku samēru ar Azerbaidžānu, kura, visticamāk, arī turpinās modernizēt savu armiju.
Viena lieta ir bruņojums, bet būtiskākais jautājums ir cilvēku resurss. Ja skatāmies šādā griezuma, tad Armēnijā ir aptuveni 3 miljoni iedzīvotāju, bet Azerbaidžānā – aptuveni 10 miljonu. Ja paskatāmies, cik no šiem cilvēkiem ir militārajam dienestam atbilstoša veselība un vecums, tad sanāk, ka Armēnijā ir 1,4 miljoni, bet Azerbaidžānā – 3,8 miljoni. Armēnijas BS ir aptuveni 45 000 karavīru, Azerbaidžānas – 131 000. Runājot par sagatavoto mobilizācijas rezervi, Armēnijai tie ir 200 000 rezervistu, tad Azerbaidžānai 850 000 rezervistu.5
Līdz ar to, pat ja notiek brīnums un Armēnija tiek pie modernāka bruņojuma un pietiekamā daudzumā, – cilvēku resursi tāpat vien klāt nenāks. Ja nu...
Te stāsts par - ja nu.
Ko sevī varētu ietvert Pašinjana vārdi “Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību”? Kā zināms, Armēnijai nav un nebūs finansējuma pietiekamā daudzumā, lai iepirktu jebkādu bruņojumu. Cilvēku skaits arī ir tikai tik, cik ir. Tā arī līdzšinējas sadarbības un integrācijas formas ir bijušas nepietiekamas, lai Krievija reāli vēlētos iesaistīties Armēnijas problēmās.
Tikko notikušais labi parādīja, ka arī Armēnijas dalība KDLO un NVS nepalīdzēja. Faktiski skatoties šādā griezumā, vienīgais Armēnijas risinājums ir dziļāka integrācija ar Krieviju, lai Armēnijas un Krievijas BS būtu uzskatāmi par vienu veselumu. Tas ir iespējams tikai tad, ja Armēnija faktiski kļūst par KF subjektu, jebšu – otrs variants - tiek īstenota savienoto valstu izveide.
Lai savienotās valstis tiktu izveidotas, būtiska bija Baltkrievijas nostāja. Pēc pēdējiem notikumiem Lukašenko noteikti ir piekritis visam, ko pieprasīja Putins. Savukārt Armēnijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta būtu izdevīga Maskavai, un, kā zināms – tikai laika jautājums, kad, ja starp divām Krievijas daļām ir kāda cita valsts, tā zaudēs savu neatkarību. Kā izņēmumu var uzskatīt tās valstis, kuras iespēj iestāties NATO.
Kā Armēnijas iedzīvotāji uztvertu šādu notikumu pavērsienu – pagrūti pateikt. Noteikti viņi priecātos, ja izdotos Azerbaidžānu uzvarēt un atgūt Kalnu Karabahu, bet vai armēņi būs priecīgi, ja tā dēļ viņiem atkal jānonāk Kremļa maigajās skavās – grūti spriest. Šāda notikumu pagrieziena gadījumā viens gan ir skaidrs – Gruzijai un Azerbaidžānai ir vairāk jāpiedomā par savas armijas attīstību, kā arī – dalību NATO.
1 https://www.delfi.lv/news/arzemes/pasinjans-pec-sagraves-kara-grib-vairak-militari-tuvinaties-krievijai.d?id=52687527
2 https://ru.armeniasputnik.am/trend/russia-armenia-sotrudnichestvo/
3 https://www.mfa.am/ru/bilateral-relations/ru
4 https://minval.az/news/123969164?__cf_chl_jschl_tk__=3c1fa3a58496fb586b369317ac2a8b8d08b904c8-1606307230-0-AeV9H0lgZJoxaNLLL-LsWbQCmj2fwaDsHfNxI1A_aVcfay0gJ6ddLg9-JZcdY2hZux09Z42iH_62VgGlAJlpV7sZjmrbfNfTzU8fjrQHv1xKwIWRzYpKhzJbmbuQbHqP3wtY2aeEfLRj6C9xMnDJKJfK40Mfi4iIsGdi9Euxe4ZbRZJmeQtK1cn0PAfY_HcspvrobE_xnWpHV15RMKhxtDwfXa7txsdiaCEdEyvO1ly6xzUfyKjX23lHbZyipnDFZg519aOsOID-NRKJr6oG4QPsxKToi1aNmiReSQL6c-c2bO_xwcDDNpoQjFLMlLBiV-KyUU6j8OrMFtSzGJat0LsXWWy1gfUVeazH8jO57V07njRXfNLz661GQ2hkGacjHA
5 https://www.gazeta.ru/army/2020/09/28/13271497.shtml?updated
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
