Iesaki rakstu: 
Kā vērojam pēdējos mēnešos, Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže pēkšņi kļuvusi par vienu no redzamākajām valdības pārstāvēm publiskajā telpā. Sociālie tīkli, preses intervijas, starptautiskas tikšanās, ārvalstu vizītes un komentāri par nacionālās drošības jautājumiem un pat par ārlietu resoram netipiskiem tematiem. Patiesi – ja kāds vēl nesen nezināja, kas ir Baiba Braže, šodien viņa ir visur.
Uz šī fona premjerministre Evika Siliņa izskatās pelēka un nogurusi, jo jāsmeļ tas s...du vezums, kas sakrājies pašas partijas ilgvaldīšanas periodā. Tikmēr Braže ik dienu stāsta, kā cīnās par drošību un cik svarīgs pasaulē ir miers.
Miers ir svarīgs, protams, tomēr kopumā šādai Bražes aktivitātei ir acīmredzams mērķtiecīgums. Faktiski mēs vērojam valsts prezidenta vēlēšanu priekšspēli, jo Baiba Braže bruģē sev ceļu uz Rīgas pili, turklāt dara to par valsts resursiem. Sanāk tāda kampaņa uz iedzīvotāju rēķina, jo ārlietu resorā nauda taupīta netiek, par izdevumu samazināšanu Ārlietu ministrijā neviens pat neuzdrošinās runāt.
Pozicionēšanās kā “valsts seja”
Braže neatstāj nevienu iespēju neizmantotu, lai pozicionētu sevi kā (vismaz pašai šķiet) kompetentu, stingru līderi. Viņa konsekventi rāda sevi kā “valsts seju” – kā personu, kura šķietami spēj uzņemties vadību sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos, komunicēt ar pasaules līderiem un vienlaikus saprot arī iekšpolitiskās nianses.
Tāda stratēģiska pašpozicionēšanās nav nejauša. Šāda rīcība parasti notiek tad, kad tiek domāts par nākamo soli. Un valsts prezidenta amats ir loģisks turpinājums karjerai, kurā jau ir bijusi diplomātiskā dienesta virsotne un tagad arī ministra portfelis.
No vēstnieces līdz ministrei – un tālāk?
Baibas Bražes karjera diplomātijā ir teju ideāla prezidenta kandidātam: vēstniece Nīderlandē, vēstniece Apvienotajā Karalistē, pastāvīgā pārstāve NATO, NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos – amats, kas prasa augsta līmeņa starptautisku komunikācijas meistarību.
Un te ir vērts atcerēties: neviena no šīm pozīcijām nav iegūta nejauši. Tā ir gadiem rūpīgi būvēta trajektorija. Un, ja kāds domā, ka cilvēks ar šādu CV grasās apstāties pie ministra amata – tas nozīmē, ka viņš nav sapratis politikas spēles noteikumus.
Vēsturiski precedenti: Vaira, Rinkēvičs, nākamā?
Atcerēsimies – arī Vaira Vīķe-Freiberga sākotnēji nebija politiskajai elitei zināma figūra, bet ar sabiedrisko tēlu, valodas kultūru un starptautisku atpazīstamību spēja iekarot ne tikai Saeimas, bet arī sabiedrības uzticību. Savukārt Edgars Rinkēvičs pats ilgstoši būvēja savu autoritāti caur ārlietu ministra krēslu, līdz beidzot tika virzīts (vai pats virzījās) Valsts prezidenta amatam.
Vai Baiba Braže tagad iet līdzīgu ceļu? Vai Edgaram Rinkēvičam ir pamats satraukumam?
Prezidents Rinkēvičs līdz šim baudījis plašu sabiedrības atbalstu, taču viņa stils – mierīgs, diplomātisks, mazāk emocionāls – varētu šķist pārāk atturīgs daļai sabiedrības. Braže, gluži pretēji, pēdējos mēnešos demonstrē izteiktu aktīvismu, bieži nostājas "pirmās rindas" pozīcijā, un šķiet, ka viņas mērķis ir atgādināt sabiedrībai: līderis var būt arī sieviete, un viņa jau ir šeit. Premjere tikmēr noskatās no malas, saņem pērienus no Valsts prezidenta un pie vārda teikšanas par ārpolitiku netiek, jo viss ēters jau aizņemts.
No Baibas Bražes – uz Baibu Prezidentu?
Latvijā politiskie manevri bieži notiek klusumā, bet šoreiz šķiet, ka mums ir darīšana ar figūru, kas savu virzību neslēpj. Un sabiedrības reakcija? Tā ir vēl piesardzīga, bet ziņkārīga.
Nav jautājums, vai Baiba Braže grib kļūt par prezidentu. Jautājums ir – vai viņa spēs pārliecināt pietiekami daudzus, ka viņa to var un drīkst? Un galvenais: vai tiešām tas viss ir tikai sakritība vai tomēr rūpīgi pārdomāts scenārijs.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
