Vai brīvība tiek zaudēta vienā dienā? Saruna ar 14. Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu

Cilvēki to nav pamanījuši, bet cilvēktiesību ierobežošanu pakāpeniski uzsāka jau iepriekšējās Saeimas. Piemēram, ar ierobežojumu izmantot skaidru naudu darījumos, kuros summa pārsniedz septiņus tūkstošus divsimt eiro. Polijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Luksemburgā, pat Igaunijā var maksāt kaut miljonu skaidrā naudā. Saeimā neviena partija neiebilda Finanšu ministrijas ierosinājumam ieviest skaidras naudas deklarāciju, kas jāaizpilda, ja šķērsojat Latvijas robežu ar vairāk nekā desmit tūkstošiem eiro. Ja dosities uz Lietuvu nopirkt jaunu auto, bet uz robežas tiks atklāti jūsu vienpadsmit tūkstoši, tad valsts konfiscēs piecpadsmit procentus no šīs naudas. Jo var.

Galvenais jautājums, kāpēc Latvijā visos veidos tiek ierobežotas pilsoņu tiesības? Austriešu ekonomikas skolas pārstāvis Ludvigs fon Mīzess nosauca trīs principus, kuri valdībai jāievēro - privātīpašuma neaizskaramība, indivīda brīvība un miers-drošība. Jebkas ārpus šī spēles laukuma ir nepamatota varas izpausmes forma, kas neveicina kopīgo labumu un neatvieglo pilsoņu dzīves. Saeima ik dienas debatē par Briseles sagatavotiem absurda likumiem, kurus atbalsta bez iztirzāšanas. Kāpēc cilvēki neprotestē pret privātās dzīves pārregulāciju? Piemēram, patlaban Briselē tiek izskatīta jauna klimata politikas iniciatīva - ēdiena gatavošanā aizliegt izmantot gāzes plītis vai malku, lai samazinātu izmešu apjomu.

Tātad problēma ir bezierunu piekrišanā “no augšas” saņemtām direktīvām? Kā labticīgs un naivs pilsonis es vēlētos cerēt, ka varas gaiteņos pastāv vismaz neformāli definētas Latvijas nacionālās intereses, ko pieņem par atskaites punktu jaunu direktīvu izvērtēšanā.  

Nē, patlaban Latvijas politikā nav ne šāda satura dokumenta, ne politiskās vienprātības, pat ne izpratnes par šādu rīcības mērauklu. Tas ir mūsu mentalitātes defekts, kas turpinās kopš padomju okupācijas laika. Ilustrācijai - pagājušās Saeimas sasaukumā es biju Budžeta komisijā. Kad tajā debatējām par ES Komisijas sagatavotiem un Finansu ministrijā atbalstītiem priekšlikumiem vai vietējām iniciatīvām, vienmēr pastāvēja tādi viedokļu paudēji, kuri atsaucās uz Eiropas Savienības institūcijās sarakstītu regulu un direktīvu pantiem, tūlītēji pārtraucot tālāku jautājuma politisku izskatīšanu. Tā tiek pieņemti muļķīgi un nepārdomāti lēmumi, kas balstīti Latvijas pilsoņiem nezināmu, turklāt nevēlētu ierēdņu sacerējumos. Vai kādu māc šaubas par to atbilstību Latvijas nacionālajām interesēm?

Kad Latvija atguva neatkarību un mēs baudījām pirmos brīvības augļus, tik suniska paklausība bija sveša. Tādas nebija. 1999. gadā Latvija parakstīja asociācijas līgumu ar ES, uzsākot iestāšanās procesu. Mūs spieda pieņemt pilsonības “nulles variantu”, kas nozīmētu okupācijas seku legalizēšanu. Par laimi, Latvijai izdevās nosargāt savu pozīciju, neatbalstot šādu politiku. Acīmredzot cilvēki, kuri izdzīvoja okupāciju un riskēja ar dzīvībām neatkarības dēļ, bija personības ar vērtību mugurkaulu, kas šodien nav iedomājams. Latviju publiski kritizēja Makss van der Stūls - tiesību filozofs, EDSO cilvēktiesību eksperts minoritāšu jautājumos -, apgalvojot, ka Latviju neuzņems ES, ja tā nepakļausies šīm prasībām. Šodien tas ir neiedomājami. Pat otrādi. Ekspremjers Kr. Kariņš devās uz Briseli, lai apsolītu, ka Latvija “Zaļā kursa” ieviešanā būs pirmrindniece, apgalvojot, ka līdz 2030. gadam CO2 izmešu samazinājums būs lielāks, nekā prasīts, pat tad, ja tas nozīmē Latvijas rūpniecības iznīcināšanu.

Ja valdība un politiskā elite nepilda svarīgāko, proti, savu pilsoņu interešu aizstāvēšanu un pārstāvēšanu, jāvaicā, kam Latvijā pieder vara, vai Latvija ir neatkarīga un kāda jēga no vietējās valdības, ja tā darbojas kā koloniāla pārvalde? 

Latvija šodien noteikti ir mazāk neatkarīga nekā pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. Savulaik bija t.s. Breša zemnieki, kurus neierobežoja aplamās regulas par zaļo kursu, paši izvēlējās, kādu degvielu lietot un kādu tehniku iegādāties. Lats bija piesiets vairāku valūtu grozam, un Latvijas Banka iekšējam patēriņam emitēja naudu, nepalielinot ārējo parādu. Manuprāt, Latvija ir zaudējusi visas neatkarīgas valsts pazīmes. Esam gatavi izpildīt visu, ko liek. Piemēram, atteikties no savas kūdras nozares. ES aizliegusi Latvijai no 2030. gada frēzēt kūdras augšējo slāni, kas derīgs lauksaimniecības vajadzībām un eksportam. Tiek iznīcināta nozare, kurā strādā trīs tūkstoši cilvēku. ES ir izstrādāti daudzi slēptie mehānismi, kas stipri ierobežo Latvijas uzņēmēju spēju pretoties aplamai teorijai par ,,klimatkatastrofu”. Piemēram, bankās ir izveidoti visādi ,,ilgtspējas departamenti’, kas kontrolē, lai kredīti netiktu pieškirti projektiem, kuros nav iestrādātas prasības par tā saucamās atjaunīgās enerģijas lietošanu vai ražošanu.

Satversmē, ko izstrādāja un 1922. gadā pieņēma Satversmes Sapulces deputāti, ir rakstīts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Kurš no tautas teicis, ka vēlas, lai tam aizliedz kurināt kūdru un malku, jo tas rada izmešus? Kurš vēlas, lai tā bankas konts tiktu nemitīgi izspiegots? Kurš vēlējās, lai valsts uztur simtiem miljonu eiro zaudējumus nesošus valsts uzņēmumus, kuru vienīgā funkcija ir izmaksāt simtiem tūkstošu eiro gadā valdībai pietuvinātiem valžu locekļiem? Kurš pilnvarojis premjeri E. Siliņu par valsts stratēģisko prioritāti noteikt vēja parku būvniecību valsts mežos? Ārkārtīgi naivi domāt, ka Satversmes princips par tautu kā suverēnās varas nesēju sevi attaisnotu ar pozitīvu iznākumu.

Faktiski tiek pierādīta senā ekonomistu tēze par ievēlētu birokrātiju, kas ar valsts un pilsoņu īpašumu rīkojas kā ar savu. Piemēram, valdība uzspieda „Latvenergo” par 500 miljoniem no stratēģiskā investora pirkt uzņēmumus “TET” un “TELIA” konkurences piesātinātā tirgū, lai meklētu jaunu stratēģisko investoru, kuram pārdot šos uzņēmumus. Bet „Latvenergo” pienākums ir ražot elektrību, nevis nodarboties ar investēšanu, spekulācijām, uzņēmumu pirkšanu un pārdošanu. Šīs ir tikai ilustrācijas, kas pierāda, ka šādus lēmumus pieņem neliela cilvēku kopa, nevis tauta.

Vai Jūs piekrītat tēzei, ka valsts kļuvusi par varas pārdales mehānismu, kas neapkalpo tās dibināšanā ietvertos uzdevumus un mērķus, bet nodrošina resursus vēlēšanās uzvarējušam spēkam dažādu utopiju īstenošanai? 

Tieši tā! Un šī nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas slimība. Visvairāk to izmanto kreisā flanga pārstāvji, kuri biedrojas ap indivīda brīvības ierobežošanas idejām. Pārspīlējot varētu vaicāt, vai pilsonis dzīvo ārpus koncentrācijas nometnes vai iekšpusē? Šoreiz nometni nevajag uztvert par spīdzināšanas, bet regulēšanas vietu. Pilsoni regulē, novēro, liek iepirkties ar bankas karti, lai valsts redzētu, kur un ko pērk, liedz darīt vēl neskaitāmas darbības, bet nepakļaušanās gadījumā atslēdz bankas kontu.

Brīvības atņemšana notiek soli pa solim. Skaidras naudas aprites ierobežojumi tika pamatoti ar cīņu pret organizēto noziedzību. Patlaban tiek plānota šifrēto ziņu atcelšana Eiropā izmantotās plašsaziņas programmās, piemēram, “Whatsapp”, lai cīnītos pret pedofiliju un bērnu pornogrāfiju. Tas ir oficiāli deklarētais iegansts. Tātad valsts varēs izlasīt visu cilvēku sarakstes, nevis tikai aizdomās turamo. Savulaik Latvijā bija diskusijas un mēginājums ieviest naida runas likumu. Par konkrētu vārdu izmantošanu sarakstēs to autoru varētu apcietināt. Patlaban tiek nodrošināti ieejas vārti pilsoņu privātajās dzīvēs, kas atļauj tos izolēt no pakalpojumiem un sabiedrības, brīvību ierobežojošo noteikumu nepildīšanas gadījumā. Ja norēķināties varēs tikai ar bezskaidru naudu, bet pilsoņu kontus kontrolēs pareizrunas policija, kāda iespēja, ka šis cilvēks nepildīs visu, ko tam liks? Piemēram, Dānija aizgājusi tik tālu, ka lauksaimniekiem jāmaksā nodokli par katru audzēto govi.

Valsts - tie ir brīvi cilvēki, kuri sanākuši kopā, vienojušies par valsti uz zemes, kurā tie vēsturiski dzīvojuši, lai valstij kā organizācijai deleģētu tādu funkciju veikšanu, kuras nevar izpildīt atsevišķas pilsoņu kopienas, bet kā īstenošanai nepieciešama visa sabiedrība, lai aizsargātu visu pilsoņu intereses. Taču patlaban notiek pretējais - katru dienu valsts izdod jaunus ierobežojumus un jaunas instrukcijas, kas nav saistītas ar tai deleģētiem uzdevumiem. No vienas puses tas ir birokrātijas mēģinājums attaisnot savu esību, paplašinot veicamo uzdevumu loku, bet absurda līmenis pārsniedzis šī viedokļa patiesuma robežas. Piemēram, Eiropā pēc 2035. gada aizliegs ražot auto ar iekšdedzes dzinējiem, bet tautai neviens nav jautājis, vai tā vēlas šādu lēmumu. Kā tas atbilst iedzīvotāju interesēm?

Kādas izmaiņas valsts pārvaldes modelī Jūs ierosinātu, lai starp pilsoni un jebkuru politisku lēmumu pastāvētu interešu atbilstība? Vēlēšanu modeļa maiņa, tautas vēlēts prezidents? 

Es atbalstu izmaiņas vēlēšanu sistēmā, vai nu atceļot Latvijas dalīšanu vairākos vēlēšanu apgabalos, vai arī atļaujot vienam kandidātam kandidēt visos. Tas stiprinātu spēcīgu līderu pozīcijas, pirmkārt, ļaujot iegūt atbalstu no lielāka vēlētāju loka, otrkārt, palielinot iespējamību koalīcijas izveidošanai no tikai vienas vai divām partijām, kas iegūtu vismaz 51% balsu. Savukārt, novērtējot pašreizējo intelektuālo vidi un politisko personību loku, jāatzīst, ka tautas vēlēts prezidents, pirmkārt, nav atbalstāma ideja, otrkārt, tā ir bīstama, jo Latvijā patlaban neesmu redzējis pietiekami gudrus un neatkarīgus, ar stipru gribasspēku apveltītus politiķus, kuri varētu uzņemties šādu lomu. Spēcīgas personības gadījumā varētu rēķināties ar tautas interešu aizstāvību, bet, ievēlot populāru un pakļāvīgu, mēs iekļūtu lielās problēmās.

Daudz tiek kritizēts Tramps, bet viņa administrācija presē atcēlusi demokrātu radīto cenzūru, kas sistemātiski dzēsa konservatīvu vai kristīgās vērtībās balstītu viedokli. Tika pārtraukta nelegālā imigrācija, ieviesta mazo uzņēmumu nodokļu vienkāršošana un atcelta DEI politika lielo uzņemumu pārvaldēs, atbalstīta lētas enerģijas ražošana. Varbūt mums var pamatoti nepatikt viņa ekspresivitāte un tarifu politika, bet Tramps ir piemērs, kas pierāda, ka tautas vēlēts prezidents var rūpēties par mazāk aizsargāto pilsoņu interešu aizsardzību.

Kopš koronavīrusa pandēmijas laika sabiedrība pieradināta pie idejas, ka nemitīgi pārvaram krīzi - visi spēki jāvelta tās novēršanai. Pandēmija, Krievijas agresija, Trampa tarifi, klimata sasilšana, biotopu atjaunošana, sankcijas etc. Tomēr acīmredzami vairums no uzdotajām krīzēm nav saistošas Latvijai. Nosauciet patiesās krīzes, kuras nekavējoties jārisina! 

Svarīgākais valsts rādītājs, kas izsaka tās darbības kvalitāti, ir cilvēku skaits. Ja valsts uzplaukst, tās iedzīvotāju skaits palielinās, ja valsts degradē, dzimstība krīt un iedzīvotāji emigrē.

Zemā dzimstība ir pirmā un galvenā latviešu tautas problēma, kas jārisina vispirms. Tā ir bīstama krīze, kas iet roku rokā ar citiem draudiem, it īpaši imigrāciju. Tikai un vienīgi dzimstība ir tā, kas uztur latviešu tiesības uz savu valsti un pašnoteikšanos. Lai arī laime nav naudā, sociālā realitāte liek domāt, kā saglabāt finansiālo stabilitāti ģimenēs, kuras vēlas otro un trešo bērnu. Statistika apliecina, ka dzīves līmenis pazeminās, ģimenē ienākot jau otrajam bērnam, tāpēc daudzi pāri izlemj par labu tikai vienam, kas ir par maz tautas dzīvā spēka atražošanai. Otrs jautājums, kam mēs atdodam savu zemi? Jau šobrīd Rīgas ielas ir svešu iebraucēju pilnas, radot neērtības vietējiem iedzīvotājiem. Protams, var atrunāties, ka Latvija imigrantiem nav pievilcīga kā galamērķis, bet tā ir alošanās līdz brīdim, kad turīgajās rietumvalstīs radikāli mainīsies valdību attieksme pret svešu kultūru iebraucēju uzturēšanos. Mēs jau redzam miljoniem demonstrantu Londonas ielās, kas pieprasa valdībai pārtraukt islamizāciju. Tad imigranti masveidā meklēs iespēju pārcelties uz citām valstīm, ieskaitot reti apdzīvoto Latviju.

Saistītie raksti:

Vai Eiropas Savienība ir attaisnojusi mūsu cerības? Saruna ar Aleksandru Kiršteinu (https://www.la.lv/vai-eiropas-savieniba-ir-attaisnojusi-musu-ceribas-saruna-ar-aleksandru-kirsteinu)

“Stambulas konvencija ir klasisks sabiedrības pārprogrammēšanas piemērs!” Saruna ar 14. Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (https://www.la.lv/stambulas-konvencija-ir-klasisks-sabiedribas-parprogrammesanas-piemers-saruna-ar-14-saeimas-deputatu-aleksandru-kirsteinu)

Edvarts Krusts: Sarkanā plintniece kultūras ministres amatā (https://www.la.lv/edvarts-krusts-sarkana-plintniece-kulturas-ministres-amata)

Novērtē šo rakstu: