Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāatbild pēc būtības?
Vilors Eihmanis*27.06.2025.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
2025. gada 7. jūnijā Latvijā norisinājās kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Lai arī to norisi kopumā nodrošināja vēlēšanu administrācija, vairākos iecirkņos tika konstatētas nopietnas tehniskas problēmas ar biļetenu skenēšanas iekārtām. Šīs problēmas raisīja pamatotu sabiedrības un vēlētāju neuzticību vēlēšanu procesa tehniskajai uzticamībai.
Biedrība 2025. gada 11. jūnijā adresēja Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) oficiālu iesniegumu ar konkrētiem jautājumiem par tehniskajiem traucējumiem un to iespējamo ietekmi uz vēlēšanu rezultātu korektumu. Tā vietā, lai sniegtu atbildi pēc būtības, CVK pārsūtīja šo iesniegumu citai iestādei, neinformējot iesniedzēju un nesniedzot motivētu skaidrojumu.
Iesniegumu likuma 5. pants noteic, ka iestādei ir pienākums izskatīt iesniegumu un sniegt atbildi pēc būtības viena mēneša laikā. Ja iestāde uzskata, ka konkrēts jautājums nav tās kompetencē, tai ir pienākums par to informēt iesniedzēju, norādot pārsūtīšanas iemeslu un saņēmēju.
Šajā gadījumā CVK nav izpildījusi nevienu no šiem nosacījumiem, tādējādi pārkāpjot gan Iesniegumu likuma prasības, gan labas pārvaldības principus, kas nostiprināti Satversmes tiesas judikatūrā un Tiesībsarga praksē.
Ņemot vērā CVK bezdarbību, ir iespējams vērsties pie Tiesībsarga, iesniegt sūdzību par labas pārvaldības principa pārkāpumu vai nepieciešamības gadījumā – vērsties administratīvajā tiesā. Šis gadījums izgaismo vajadzību stiprināt iestāžu atbildību pret sabiedrību.
Vēlēšanas ir demokrātijas pamats. Ja atbildīgā iestāde – šajā gadījumā CVK – izvairās no pienākuma sniegt atbildi pēc būtības, tiek radīts apdraudējums uzticībai vēlēšanu procesam un demokrātiskajai sistēmai kopumā. Ir nepieciešama aktīva rīcība, lai novērstu šādas prakses turpmāku atkārtošanos.
* biedrības “Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija” valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
