Vai cilvēcības deficīts (lasi: necilvēcīgums) ir Latvijas ierēdņa amata prasība?
Ainārs Kadišs04.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēģināšu īsi pastāstīt piedzīvoto, tiekoties ar kādas pašvaldības ierēdņiem. Tātad iegriezos tur, lai risinātu saistībā ar nesamaksāta NĪN (nekustamā īpašuma nodoklis) problēmu. Pat neņemot vērā NĪN absurdo būtību (cilvēkam tiek pieprasīts maksāt kādam par sev piederošu īpašumu, nemaksāšanas gadījumā īpašumu atņemot, kas faktiski nozīmē privātīpašuma atcelšanu), šeit bija klaji redzama neatbilstība starp cilvēka ienākumiem un aprēķinātā NĪN un soda naudas lielumu, uz kā fona skaidri izgaismojās NĪN kā īpašumu konfiskācijas plāna sastāvdaļa.
Nevienam nav noslēpums, ka, pateicoties braši peltajam "padomju mantojumam", austrumeiropieši ir skaitliski lielāki privātīpašnieki nekā "Vecās Eiropas" iedzīvotāji. Bet cilvēku, kuram ir dzīvoklis, zeme vai māja, ir grūtāk paverdzināt nekā to, kuram nekas nepieder. Tādēļ no "augšas" ir acīmredzams spiediens uz vietējiem kolaboracionistiem jeb latviski - dibenlaižām, lai viņi pieņemtu attiecīgus lēmumus un "likumus", kuri palīdzētu "baurus" aptīrīt. Visiem zināms, ka tautai vislielāko, tiešo kaitējumu rada nevis "lielie" ļaundari, bet gan viņu sulaiņi - vietējie iztapoņas. Saka, ka tumšos laikos labi redzami gaiši cilvēki. Tā ir. Bet te gribētos piebilst, ka arī tumšie kļūst redzami "kā uz delnas".
Ja lēmumus un "likumus" izgudro un apstiprina MK un Saeima (ak, gandrīz aizmirsu par prezidentu), tad viņu bieži vien, šķiet, delīrijā radušos murgus īsteno dzīvē ierēdņi. Atsevišķos gadījumos - uzņēmumu direktori un īpašnieki. Ka tas notika vēl pavisam nesen...
Nu, lūk, mums izraisījās emocionāla diskusija ar divām visnotaļ ārēji cienījamām dāmām par to, ka, manuprāt, pieprasīt maksu par cilvēkam piederošu īpašumu, kuru viņa ienākumi pat neļauj apmaksāt, ir amorāli.
- Amorāli?! - abas dāmas sāka skaļi smieties, - šis NAV amorāli! Mums bija gadījums, - viena sāka stāstīt, otrai piekrītoši mājot ar galvu, - kad vienam cilvēkam PAR VIENA EIRO PARĀDU TIESU IZPILDĪTĀJS ATŅĒMA MĀJU! Lūk, - tas ir amorāli! - sievietes par šo gadījumu stāstīja ar idiota cienīgu smaidu sejā un pasniedza to apmēram tā, ka viss pārējais, salīdzinot ar šo, ir sīkums.
Tad es "uzsprāgu".
- Un kur bijāt jūs, kad viņam atņēma šo māju par viena eiro parādu?! Kur bija sociālie dienesti?! Kur bija pašvaldības vai tā saucamās "valsts" juristi?! Kā vispār iespējama šāda situācija?!
Sievas neko sakarīgu nespēja atbildēt, izņemot klaji debilo "mēs jau likumus nerakstām", "jautājiet tiem, kuri to izdomāja" utt., utml.
Es sapratu, ka manā priekšā ir cilvēki tikai ārienes un nosaukuma pēc. Tas, kas cilvēku dara par Cilvēku, proti - CILVĒCĪGUMS, viņās bija zudis. Viena cilvēka vai pat vienas ģimenes traģēdija viņām bija tikai "amorāls gadījums".
Pusi dzīves es esmu nodzīvojis saucamajos "padomju laikos" un otru pusi - saucamajā "brīvajā Latvijā".
"Toreiz" kaut kas tāds nebija iespējams. Valsts nevis atņēma, bet deva. Vismaz tajā laikā, kurā es dzīvoju. Vēl tagad daudzi dzīvo bez maksas dotajos dzīvokļos. Dzīvo savos dzīvokļos un dreb un trīc, vai spēs nomaksāt astronomiski augošās komunālo un citu dzīvokļa maksājumu summu, lai "valsts" kalpi - tiesu izpildītāji neizliktu uz ielas. Un vienu daļu izliek. Un izliks vēl vairāk... Es esmu sapratis, kādēļ cilvēki, neskatoties uz visām nebūšanām, jūt nostaļģiju pēc "padomijas". Tur bija Cilvēcīgums...
CILVĒKI NEMITĪGI DARA VIENU UN TO PAŠU KĻŪDU - MEKLĒ VAINĪGOS. JĀMEKLĒ IR IEMESLS, NEVIS VAINĪGIE!
Bet iemesls ir tas, ka deviņdesmito gadu sākumā tika mainīta iekārta un tautas īpašumi tika pārvērsti par preci. Ar laiku par preci sāka pārvērsties arī cilvēki, pozicionējot sevi un savu darbu kā preci "darba tirgū".
Ja valstij nav sociālu funkciju, tā cilvēkiem ne tikai nav vajadzīga, bet ir pat kaitīga. Mums daudziem patīk Skandināvijas valstis. Jo tur kapitālisma vieplis ir diezgan sekmīgi nosmiņķēts ar sociālisma elementiem. Arī cilvēcības tur, šķiet, vairāk...
Bet mums ir jāsaprot - viss paies un reiz beigsies. Arī tava erzaclabklājība, ierēdni. Ja tu savu cilvēcību, dievbijību, līdzjūtību būsi pārdevis par nodevēja nožēlojamajiem trīsdesmit sudraba gabaliem, tu esi zaudējis... Zaudējis savu vienīgo, unikālo dzīves iespēju parādīt sevi kā Cilvēku. Kā uzvarētāju!
Bet jums, draugi, kuri turat dārgu savās sirdīs taisnīgumu, iejūtību, dievbijību, teikšu - paldies, ka esat! Turamies patiesībā un taisnībā, un pats Radītājs būs mums par sargu, par spēka un mīlestības avotu.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
