Vai cilvēcības deficīts (lasi: necilvēcīgums) ir Latvijas ierēdņa amata prasība?

Nevienam nav noslēpums, ka, pateicoties braši peltajam "padomju mantojumam", austrumeiropieši ir skaitliski lielāki privātīpašnieki nekā "Vecās Eiropas" iedzīvotāji. Bet cilvēku, kuram ir dzīvoklis, zeme vai māja, ir grūtāk paverdzināt nekā to, kuram nekas nepieder. Tādēļ no "augšas" ir acīmredzams spiediens uz vietējiem kolaboracionistiem jeb latviski - dibenlaižām, lai viņi pieņemtu attiecīgus lēmumus un "likumus", kuri palīdzētu "baurus" aptīrīt. Visiem zināms, ka tautai vislielāko, tiešo kaitējumu rada nevis "lielie" ļaundari, bet gan viņu sulaiņi - vietējie iztapoņas. Saka, ka tumšos laikos labi redzami gaiši cilvēki. Tā ir. Bet te gribētos piebilst, ka arī tumšie kļūst redzami "kā uz delnas".

Ja lēmumus un "likumus" izgudro un apstiprina MK un Saeima (ak, gandrīz aizmirsu par prezidentu), tad viņu bieži vien, šķiet, delīrijā radušos murgus īsteno dzīvē ierēdņi. Atsevišķos gadījumos - uzņēmumu direktori un īpašnieki. Ka tas notika vēl pavisam nesen...

Nu, lūk, mums izraisījās emocionāla diskusija ar divām visnotaļ ārēji cienījamām dāmām par to, ka, manuprāt, pieprasīt maksu par cilvēkam piederošu īpašumu, kuru viņa ienākumi pat neļauj apmaksāt, ir amorāli.

- Amorāli?! - abas dāmas sāka skaļi smieties, - šis NAV amorāli! Mums bija gadījums, - viena sāka stāstīt, otrai piekrītoši mājot ar galvu, - kad vienam cilvēkam PAR VIENA EIRO PARĀDU TIESU IZPILDĪTĀJS ATŅĒMA MĀJU! Lūk, - tas ir amorāli! - sievietes par šo gadījumu stāstīja ar idiota cienīgu smaidu sejā un pasniedza to apmēram tā, ka viss pārējais, salīdzinot ar šo, ir sīkums.

Tad es "uzsprāgu".

- Un kur bijāt jūs, kad viņam atņēma šo māju par viena eiro parādu?! Kur bija sociālie dienesti?! Kur bija pašvaldības vai tā saucamās "valsts" juristi?! Kā vispār iespējama šāda situācija?!

Sievas neko sakarīgu nespēja atbildēt, izņemot klaji debilo "mēs jau likumus nerakstām", "jautājiet tiem, kuri to izdomāja" utt., utml.

Es sapratu, ka manā priekšā ir cilvēki tikai ārienes un nosaukuma pēc. Tas, kas cilvēku dara par Cilvēku, proti - CILVĒCĪGUMS, viņās bija zudis. Viena cilvēka vai pat vienas ģimenes traģēdija viņām bija tikai "amorāls gadījums".

Pusi dzīves es esmu nodzīvojis saucamajos "padomju laikos" un otru pusi - saucamajā "brīvajā Latvijā".

"Toreiz" kaut kas tāds nebija iespējams. Valsts nevis atņēma, bet deva. Vismaz tajā laikā, kurā es dzīvoju. Vēl tagad daudzi dzīvo bez maksas dotajos dzīvokļos. Dzīvo savos dzīvokļos un dreb un trīc, vai spēs nomaksāt astronomiski augošās komunālo un citu dzīvokļa maksājumu summu, lai "valsts" kalpi - tiesu izpildītāji neizliktu uz ielas. Un vienu daļu izliek. Un izliks vēl vairāk... Es esmu sapratis, kādēļ cilvēki, neskatoties uz visām nebūšanām, jūt nostaļģiju pēc "padomijas". Tur bija Cilvēcīgums...

CILVĒKI NEMITĪGI DARA VIENU UN TO PAŠU KĻŪDU - MEKLĒ VAINĪGOS. JĀMEKLĒ IR IEMESLS, NEVIS VAINĪGIE!

Bet iemesls ir tas, ka deviņdesmito gadu sākumā tika mainīta iekārta un tautas īpašumi tika pārvērsti par preci. Ar laiku par preci sāka pārvērsties arī cilvēki, pozicionējot sevi un savu darbu kā preci "darba tirgū".

Ja valstij nav sociālu funkciju, tā cilvēkiem ne tikai nav vajadzīga, bet ir pat kaitīga. Mums daudziem patīk Skandināvijas valstis. Jo tur kapitālisma vieplis ir diezgan sekmīgi nosmiņķēts ar sociālisma elementiem. Arī cilvēcības tur, šķiet, vairāk...

Bet mums ir jāsaprot - viss paies un reiz beigsies. Arī tava erzaclabklājība, ierēdni. Ja tu savu cilvēcību, dievbijību, līdzjūtību būsi pārdevis par nodevēja nožēlojamajiem trīsdesmit sudraba gabaliem, tu esi zaudējis... Zaudējis savu vienīgo, unikālo dzīves iespēju parādīt sevi kā Cilvēku. Kā uzvarētāju!

Bet jums, draugi, kuri turat dārgu savās sirdīs taisnīgumu, iejūtību, dievbijību, teikšu - paldies, ka esat! Turamies patiesībā un taisnībā, un pats Radītājs būs mums par sargu, par spēka un mīlestības avotu.

Novērtē šo rakstu: