Vai Dienas „jaunajam redzējumam” pietiks muļķu?

Protams, vispārējā mediju posta apstākļos var novēlēt Koziola kungam, lai Dienu viņam tiešām izdodas ievest saulītē un šis maršruts šoreiz nesajūk ar ceļu uz aizsauli, pa kuru aizsoļojuši uzņēmēja līdzšinējie – gan drukātie, gan interneta – mediju projekti, kam viņš savulaik tāpat solīja spožu un treknu nākotni.

Taču šo novēlējumu mazticamu padara šādi tādi defekti – un ne jau neskaidrais Dienas īpašnieku jautājums (galu galā kāda man kā lasītājam daļa – ar savu naudiņu par nopērkamo Dienas eksemplāru es taču nevis nodrošinu pašmāju Roulendiem milzu peļņu, bet tikai nedaudz samazinu ik mēnesī avīzē papildus ieliekamos desmitus tūkstošu), avīzes it kā iespējamā, it kā neiespējamā kārtējā pārdošana vai kādas citas lietas „no augstiem plauktiem”. Lai nu paši tiek galā.

 Nē, galvenais no šiem defektiem ir Koziola, Bojāra un aiz kadra palikušo Roulendu „redzējuma” acīmredzami būtiskākā sastāvdaļa – sak’, mēs neiesim iespringt, lai tev, lasītāj, piedāvātu īstu un labu mantu. Mums, lasītāj, ir svarīga nevis mūsu žurnālistu profesionalitāte (kas pirmām kārtām nozīmē spēju nodrošināt interesantu un būtisku saturu), bet gan atbilstība mūsu „redzējumam”. Un sekas šī „redzējuma” ieviešanai jau ir redzamas.

Jautru un diemžēl – no mana kā lasītāja viedokļa – visnotaļ raksturīgu piemēru Diena.lv otrdien sarūpēja kā reiz dažas stundas pēc Koziola programmatiskajiem paziņojumiem, iepriecējot lasītājus ar to, ko pati sauca par „enerģētiskās politikas analītiķa” Reiņa Āboltiņa analītisko skatījumu uz Ventspils naftas „trubas” likteni globālā un lokālā kontekstā.

Neprasīja daudz laika noskaidrot, ka šim banālības bārstošajam „enerģētiskās politikas analītiķim” nav pilnīgi un absolūti nekādas izglītības jelkādā jomā, kas kaut attāli būtu saistīta ar enerģētiku: „Eiropas maģistra grāda cilvēktiesībās un demokratizācijā” ieguvējs visu savu apzinīgo dzīvi kūlies pa tādām „enerģētiskām” iestādēm kā Naturalizācijas pārvalde, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts utml.

Viena lieta, ka šādus demokratizācijas puskoka lēcējus par naftas ekspertiem uzdod biedrība Providus, kur tieši tādi ļaudis arī veģetē un dod citiem gudrus padomus jomās, kurās paši ne nieka nejēdz. Taču, lai kā mēs kādreizējo Dienas redaktori Sarmīti Ēlerti saukātu par Latvijas galveno sorosīti, viņas laikā Dienā nemūžam nebūtu iedomājama situācija, kad kādas pietiekami svarīgas jomas eksperta lomā avīzē tiek izvirzīts absolūts rācenis, kaut viņš reizē pārstāvētu Providu, Delnu un Sorosa fondu. Būt Dienas lasītājam – tas tomēr nozīmēja to, ka mērcīte otrajam ēdienam var būt šāda vai tāda, bet kotlete garantēti būs no īstas gaļas.

Taču „jaunajā” Dienā, kur – kā kļūst aizvien skaidrāks – cilvēki tiek atlasīti nevis pēc spējas patstāvīgi spriest, bet gan pēc gatavības suniski skatīties mutē un izpildīt „redzējuma” nesējiem nepieciešamās komandas, aina ir acīmredzami cita. Un var tikai izteikt līdzjūtību nabaga pašmāju Roulendiem, ja viņi, ar savām muļķu meklēšanas metodēm cietuši sāpīgo neveiksmi pēdējās vēlēšanās, tagad visā nopietnībā iedomājas, ka vismaz vienai avīzei lasītāju – muļķu tā kā vajadzētu pietikt.

Novērtē šo rakstu: