Vai ģenerālprokuroram Stukānam ir tiesības uz otro termiņu?
Pietiek lasītāja27.01.2025.
Komentāri (35)
Iesaki rakstu: 
Ģenerālprokurora amats pieprasa ne tikai izcilu profesionālo kompetenci, bet arī nevainojamu reputāciju. Jura Stukāna darbība bieži rada pamatotus jautājumus par viņa spēju izpildīt šīs prasības. Atkārtotie nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi un sabiedrības uzticības mazināšana tiesu sistēmai izraisa nopietnas bažas par tiesiskuma principu ievērošanu Latvijā. Vairākkārtēji publiski izteikumi, kas ignorē pamata tiesiskuma normas, ir kļuvuši par simbolu tiesu varas autoritātes vājināšanai.
Raidījumā "1:1" Juris Stukāns publiski apsūdzēja tiesu izpildītāju Rolandu Veinbergu, izsakot apgalvojumu par viņa iesaisti nekustamo īpašumu izkrāpšanas shēmās. Šādi izteikumi radīja priekšstatu par Veinberga vainu vēl pirms tiesas sprieduma. Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis Andris Vasiļevskis kvalificēja šo rīcību kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, kas grauj indivīda tiesības un apdraud sabiedrības uzticību tiesu neatkarībai.
Līdzīgu situāciju izraisīja Stukāna izteikumi par bijušo Rīgas domes deputātu Igoru Kuzmuku. Šos apgalvojumus Rīgas pilsētas tiesnesis Mārtiņš Tupureins nosodīja, norādot uz to nesaderību ar tiesiskuma pamatprincipiem. Ņemot vērā ģenerālprokurora amata ietekmi, šāda rīcība rada būtiskus draudus tiesu sistēmas stabilitātei.
Nevainīguma prezumpcija ir demokrātijas stūrakmens, kas kalpo kā aizsargmehānisms pret patvaļīgiem un nepamatotiem spriedumiem. Šis princips, kura nozīmīgums nostiprinājies jau no Magna Carta laikmeta līdz mūsdienu starptautiskajām tiesībām, nodrošina taisnīguma un tiesiskuma stabilitāti.
Tomēr Stukāna atkārtotie pārkāpumi šo principu vājinājuši, raisot sabiedrības šaubas par tiesu sistēmas objektivitāti. Sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka ģenerālprokurors iemieso taisnīguma un juridiskās neatkarības ideālus, nevis rīkojas kā apsūdzētājs vēl pirms tiesas procesa.
Ģenerālprokurora amats prasa ne tikai dziļu izpratni par tiesību normām, bet arī stingru morālo stāju. Šī stāja izpaužas kā spēja pieņemt objektīvus un sabiedrības interesēm atbilstošus lēmumus, vienlaikus saglabājot uzticību tiesu neatkarībai. Stukāna atkārtotie pārkāpumi ne tikai izgaismo individuālas problēmas, bet arī norāda uz dziļākām strukturālām nepilnībām prokuratūras vadībā.
Latvijas tiesu sistēma ir ilgstoši centusies atjaunot sabiedrības uzticību, īstenojot reformas, uzlabojot caurskatāmību un veicinot diskusijas par tiesu neatkarību. Taču ģenerālprokurora atkārtotie pārkāpumi kavē šos centienus, padziļinot plaisu starp sabiedrības cerībām un tiesu varas realitāti. Jautājums ir: vai sabiedrība turpinās pieļaut šādu neatbilstību vai arī tai ir laiks pieprasīt ģenerālprokuroru, kurš patiesi aizstāv likuma burta un gara principus?
Juris Stukāns arvien vairāk demonstrē, ka viņa morālās tiesības uz otro termiņu ir tikpat apšaubāmas kā viņa cieņa pret nevainīguma prezumpciju. Latvijas tiesiskuma nākotnei ir nepieciešams vadītājs, kurš kalpo kā patiesas taisnības un atbildības paraugs, atjaunojot sabiedrības uzticību tiesu sistēmai.
Stukāns nav bijis tik drosmīgs, lai uzņemtos jebkādu atbildību par norādītajiem nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem. Arī Augstākas tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, atbalstot likuma pārkāpumu klusē šajā jautājumā – iespējams, tāpēc, ka arī viņš vēlas palikt amatā uz otro termiņu.
Līdz ar ko nevar viennozīmīgi pateikt, ka Juris Stukāns būtu kandidāts ar nevainojamu reputāciju, kurš atbilst ģenerālprokurora amata prasībām. Senajā Romā kandidāti uz senatora amatu vilka balinātas togas (toga candida), kuras simbolizēja kandidāta nevainojamo reputāciju. Stukānam gan vairāk piestāvētu bendes tērps.
Varbūt Latvijas sabiedrība ir pelnījusi sev šādu ģenerālprokuroru? To pavisam drīz redzēsim.
Seko mums 
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
Kristīgā draudze “Ģetzemane” kļuvusi par upuri bezprecedenta administratīvajam spiedienam no Rīgas pašvaldības puses. Saskaņā ar Rīgas pilsētas tiesas 2026. gada 16. janvāra spriedumu pilsētas vara, kas atrodas partijas “Progresīvie” ideoloģiskajā ietekmē, faktiski konfiscē baznīcas ēku Skanstes ielā 31 un izliek ticīgos uz ielas bez jebkādas kompensācijas.
"Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pirmās kārtas jeb pamattrases pabeigšanai pietrūkst trīs līdz četri miljardi eiro". Par 2030. gadu gan māc šaubas, pat ja naudu piešķir šodien.
Lai gan kopumā dzīve Latvijā ir forša, atsevišķos gadījumos nākas vien pabrīnīties, cik nesavākti, neorganizēti un bezsakarīgi ir mūsu varneši, tautas viesmīļi. Ja viņi būtu par naga melnuma tiesu apveltīti ar veselā saprāta paliekām – uh, kā mēs te vadītu laiku, prieku un labklājību! Bet – tā diemžēl nav.
