Iesaki rakstu: 
Referendums (tā klasiskajā izpratnē) valsts mērogā teorētiski ir iespējams, bet praktiski 99,9% nav īstenojams. Kāpēc? Iedzīvotāju pilsoniskās pasivitātes un papildu nosacījumu dēļ (lai rosinātu referendumu iniciatīvas grupai pašu spēkiem ir jāsavāc vismaz 155 00 notariāli apliecinātu un apmaksātu parakstu).
Pēdējo gadu pilsoniskās aktivitātes referendumu jautājumos ir parādījušas, ka šādu nevienaldzīgu un aktīvu cilvēku valstī ir tikai daži tūkstoši vai pat simti. Cilvēki pārsvarā ir kūtri, paši neiet pie notāriem un neveic šo savu parakstu apmaksu. Tas nozīmē, ka rosināt jebkura veida referendumu būtu pa spēkam tikai finansiāli ļoti stiprai organizācijai, kura organizētu parakstu vākšanas kampaņas, apmaksātu aktīvistu darbu, telpas, reklāmas presē, radio un TV, notāru pakalpojumus utt. Tie ir miljoni.
Vēl viens svarīgs moments – ja nāktos tiesāties, tad Augstākā tiesa (AT) varētu noraidīt šādu iniciatīvu, pamatojoties uz to, ka tautai nav tiesību lemt imigrācijas jautājumus. Jūs neticat, ka tas tā var notikt? Tā jau ir noticis ar biedrības „Latvija par latu” iniciatīvu eiro ieviešanas priekšvakarā.
AT tiesnesis Guļāns ar saviem kolēģiem nosprieda, ka tauta nedrīkst rosināt referendumus par maksāšanas līdzekli valstī, jo šādus referendumus neparedz Satversme. Tas nozīmējot, ka iepriekš esot jāmaina Satversme. (Izziņai – Satversmes 73.pants nosaka jomas, kuras nav nododamas tautas nobalsošanai. Tas nozīmē, ka par pārējiem jautājumiem tauta var lemt pati tiešās demokrātijas iniciatīvās.) Tomēr tiesnešiem ir cita likuma izpratne, un ir 0% garantiju, ka referendums varētu notikt, ja pat izdotos savākt šos 155.000 parakstus. AT spriedumi nav pārsūdzami.
Kāda ir izeja? Ir uzsākta pilsoniska iniciatīva „STOP masu imigrācijai” http://stopimigracija.lv/, imigrācijas jautājumus lemjot uz vietas – pašvaldībās. Lai gan referendumi pašvaldību līmenī pašlaik nav iespējami (likumprojekts jau gadiem ir „iestrēdzis” varas koridoros), tomēr ir iespējama jautājuma publiska apspriešana un tai sekojoša rakstveida gribas izteikšana, kas aktivitāšu beigu fāzē tiek ieprotokolēta. Šī iedzīvotāju gribas izpausme tad arī kļūst saistoša konkrētai pašvaldībai („Par pašvaldībām” 3.pants) – iedzīvotāji paši lemj par savā teritorijā notiekošo. Ko es gribētu atgādināt politiķiem?
Pašvaldību vadītājiem jāatceras, ka viņus ir ievēlējuši pašu cilvēki, nevis bēgļi no citām valstīm. Jāatceras, ka pirmā vietā ir savu cilvēku intereses un šīs intereses ir jāievēro. Jāatceras arī, ka pēc gada ir pašvaldību vēlēšanas… Politiķiem, kuri pārstāv Latviju ārzemēs, būtu laba iespēja novelt atbildību uz Latvijas iedzīvotājiem par pašu neapdomīgi dotajiem solījumiem Briselē vai kaut kur citur. Jo mēs visi dzīvojam demokrātiskā Eiropā, vai ne? Vai Junkeram, Briselei vai vēl kādam būtu iebildumi pret demokrātijas izpausmēm Latvijā? Domāju, ka ne!
* pilsonisku aktivitāšu „STOP masu imigrācijai” iniciators
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
