Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izdevniecības “Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”. Vēsturiskās grāmatu sērijas iznākšanu ir finansējis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Valērija Belokoņa (attēlā pirmais no labās) “Baltic International Bank”. Romānu labi pērk, daudz lasa un apspriež.

Džordžs Orvels savā romānā “1984.” rakstīja: ”Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni. Kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.” Nav noslēpums, ka visos laikos ir notikušas manipulācijas ar rakstīto vēsturi, dažādas valstis rūpīgi veido savu oficālo vēstures versiju. Valstu tapšanas, revolūciju, sociālo pārmaiņu dzīvie liecinieki pamazām atstāj šo pasauli, un viņu vietā nāk jaunā paaudze, kuras zināšanas par nesenajiem vēstures notikumiem veido vecāku atmiņas, skolā gūtās zināšanas un, protams, arī plašsaziņas līdzekļos, filmās un daiļliteratūrā gūtā informācija.

Lielas masu apziņas manipulāciju iespējas sniedz it kā vēsturi atainojoša daiļliteratūra un filmas. Nāk atmiņā padomju pseidovēsturisko romānu autors Valentīns Pikuļs, kurš masu apziņā iedēstīja tādas aplamības, par kurām sašutuši bija pat padomju vēsturnieki. Jundze pretrunā ar grāmatu sērijas nosaukumu “vēstures romānu sērija” grāmatas sākumā deklarē: “Šis ir daiļliteratūras darbs. Visas situācijas un personāži ir izdomāti; jebkuras situāciju un raksturu sakritības ar īstenību uzskatāmas par nejaušību.” (8.lpp).

Pašlaik Latvijas vēsturnieki saņem pārāk mazu finansējumu Latvijas vēstures izpētei, turklāt vērojama būtiska asimetrija jaunāko laiku vēstures apzināšanā - LTF 25. jubilejas pasākumiem no valsts budžeta tika piešķirti 550 000 Ls, tika uzņemtas filmas un izdotas grāmatas, bet Pilsoņu Kongresa dibināšanas 25.gadadienas pasākumiem piešķirts netika faktiski nekas.

Valsts Kultūrkapitāla fonds nepiešķīra finansējumu Pilsoņu Kongresa fonda rīkotajai vēsturnieku konferencei, kura notika 2015. gada 29. maijā Kara muzejā un bija veltīta PK 25. gadadienai, un kura varēja kļūt par pagrieziena punktu PK vēstures izpētē. Arī Latvijas simtgades programmā Kultūras ministrija nav iekļāvusi nevienu Pilsoņu Kongresam veltītu pasākumu. Bet tagad ar VKKF finansiālu atbalstu ir tapis pseidovēsturisks romāns, kurā sagrozīti atainota Trešās atmodas vēsture, tajā skaitā Pilsoņu Kongresa darbība, un noniecināti latvieši.

Latvija pēcatmodas gados ir piedzīvojusi rūpniecības likvidēšanu, banku afēras, iedzīvotāju skaita katastrofālu samazināšanu, un pašlaik centrālās valdības ārējais parāds sasniedz 10 miljardus eiro. Latvijas vēstures izpētei naudas nav. Bet bankas “Baltic International Bank” īpašnieks, bijušais komjaunatnes funkcionārs Valērijs Belokoņs ir atsaucīgs un finansējumu “vēstures romānam” piešķir. Rodas jautājums - vai tas, kurš maksā, nepasūtīs arī mūziku? Cik objektīvs var būt futbola tiesnesis, kuram algu maksā pretinieka komanda? Un vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldē, bet ne vēsturisku romānu rakstniecībā?

Sāksim ceļojumu pa grāmatas lapaspusēm. Pēc īsa vēsturisko apstākļu raksturojuma jau 18.lpp. autors ķeras vērsim pie ragiem un lasītāju iepazīstina ar VDK aģentu Renāru Zivtiņu ar segvārdu Valis, kuram uzdots organizēt Pilsoņu Kongresu, lai radītu alternatīvu Latvijas Tautas frontei. Nav ne vārda par Atmodas laika garīgā pacēluma vilni, par pēkšņi radušos iespēju brīvi paust savus uzskatus. Ne vārda par plaši pieejamo, līdz šim noklusēto informāciju par okupāciju, nogalinātajiem, izsūtītajiem.

”Medīt nacionāli noskaņotos domubiedrus Gorbačova perestroikas gaisotnē izrādās vienkārši. Atliek vien ieminēties par to pašu nelaimīgo dzelzceļa biļeti vienā virzienā līdz Abrenei, lai tie pulcētos bariem vien”(21.lpp). Tātad nacionāli noskaņotie ir muļķīgi, lētticīgi, viegli izprovocējami, bet, ja tā, tad lasītājam jānoprot, ka arī nacionālā pašapziņa ir kaut kas novecojis, vecmodīgs un atmetams.

Renārs Zivtiņš jeb aģents Valis uz mītiņiem iet ar metāla blašķīti kabatā un cigarešu paciņu, lai pacienātu sarunu biedrus. (22.lpp). Lai gan viņam ir radi ārzemēs, pietiekoši turīgais Renārs Zivtiņš nez kāpēc brauc ar tramvaju, nevis ar žiguli, un bieži, apmeklējot stacijas tualeti, blēdīgi izvairās no samaksas.

Varbūt Arno Jundze varētu uzrakstīt autobiogrāfisku romānu, kurā pastāstītu, kā pats piedalījās Trešās atmodas notikumos? Vai varbūt viņš tolaik uzdzīvoja studentu kopmītnēs, vai varbūt cītīgi mācījās, darbojās komjaunatnē, bet Trešās atmodas notikumos neiesaistījās, lai nesabojātu savu karjeru? Ja autors būtu kaut cik interesējies par Atmodas notikumiem, tad viņš zinātu, ka Vides aizsardzības klubu un LNNK dibināja mītiņos Arkādijas parkā, bet Pilsoņu Kongresu dibināja vairāku sabiedriski politisku organizāciju pārstāvji, kurus bija izvirzījušas to nodaļas visā Latvijā, un sanāksmēs nekādas “cienāšanas ar balzamiņu no blašķītes un cigaretēm” nenotika. Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem to nezināt ir kauns.

Vēl lielāku negodu Visu Rakstnieku Priekšniekam dara apgalvojums, ka Pilsoņu Kongresu dibināja čeka. Pilsoņu Kongresa dibināšanas ideja Latvijā nāca no Igaunijas, kur, pāris mēnešus apsteidzot latviešus, igauņi pēc vispārējām demokrātiskām un tiesiskām vēlēšanām nodibināja savas valsts tiesisku pārstāvību - Igaunijas Kongresu. Tā mērķis bija sagatavot apstākļus likumīgām parlamenta vēlēšanām un pēc tā ievēlēšanas nodot tam savas pilnvaras. Igaunijas Kongress pārņēma varu, un šobrīd Igaunija ir droši nostājusies uz attīstības ceļa - bez vecajiem komunistiem un komjauniešiem, bez valsts ārējā parāda, ar labākiem demogrāfiskajiem rādītājiem, ar mazāku korupciju, ar augstāku ekonomiskās attīstības līmeni.

Latvija savā ceļā uz neatkarību atšķīrās no Igaunijas ar to, ka Igaunijas Augstākā Padome sadarbojās ar Igaunijas Kongresu, bet Latvijas Augstākā Padome lauza ar Pilsoņu Kongresu noslēgto sadarbības līgumu jau dienu pēc tā parakstīšanas, jo Anatolijs Gorbunovs janvāra barikāžu aizstāvjiem aiz muguras Tallinā parakstīja līgumu ar Borisu Jeļcinu, kurā bija paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs iegūt jebkurš PSRS pilsonis, pat tad, ja tobrīd nedzīvo Latvijas teritorijā.

 Ar šur tur iestarpinātām īsām, aprautām frāzēm, neko tuvāk nepaskaidrojot, Jundze nomelno Pilsoņu Kongresu: “... februārī visa tā rīvēšanās par un ap referendumu. Tur pat dumjam bija skaidrs, ka tauta nobalsos par brīvu Latviju. Tā arī notika, bet uzklīda, kā viņi tur...Nu tie, no Pilsoņu komitejām un sāka stāstīt - latviešiem neesot jābalso. Ko tad? Sēdēs un gaidīs, lai viss paliek pa vecam? Nez vai arī nav kādi čekisti?”(85.lpp.)

Jau tobrīd bija skaidrs, ka Latvija būs neatkarīga, bet jautājums bija par atjaunotās neatkarības kvalitāti - vai tiks likvidētas okupācijas sekas, vai neatkarīgajā valstī vara nepiederēs tiem pašiem vecajiem komunistiem? Plašu tautas līdzdalību referendumā komunistu nomenklatūra varētu starptautiskajai sabiedrībai skaidrot kā atbalstu sev - Augstākajai padomei, tādēļ Pilsoņu Kongresa vadība - Latvijas Komiteja aicināja referendumu boikotēt.

Līdzīgi kā Holivudas filmās lasītājs tikai daiļdarba vidū uzzina, ka patiesībā romāns ir par gejiem - Renārs Zivtiņš jaunībā ir pieķerts homoseksuālās attiecībās, un kopš tā laika viņš ir VDK aģents Valis (98.lpp.) Lasītājam ir izvēle - nolikt romānu malā, nožēlojot izšķiesto laiku, vai, pārvarot riebumu, lasīt tālāk. Varam iedomāties, kāds skandāls izceltos, ja autors romānā rakstītu, ka Tautas Fronti dibinājis gejs. Bet tā rakstīt par Pilsoņu Kongresu, izrādās, viņam šķiet pieņemami.

Vēl viena pavirši, bet tendenciozi garāmejot aizķerta tēma - namu denacionalizācija, par kuru 111.lpp nicīgi raksta Jundze - “uzradīsies bijušie saimnieki, viņu mantinieki un mantinieku mantinieki baltās ķēves trešajā augumā”. Var noprast, ka autors uzskata - latvietim pieklājas būt nabadzīgam, bet pilsētu namiem jābūt pārpircēju-svešinieku un banku īpašumā.

Situācija bija sāpīga gan īrniekiem, gan arī namu īpašniekiem. Jaunuzceltajos namos dzīvokļus saņēma pārsvarā iebraucēji no PSRS, bet vecajos nacionalizētajos namos dzīvoja galvenokārt pamatiedzīvotāji, kuriem pēc denacionalizācijas vajadzēja meklēt citu dzīvesvietu. Īpašnieki un mantinieki, ja pēc izsūtīšanas uz Sibīriju vēl bija izdzīvojuši, savus namus atguva piecdesmit gados stipri nolietotus - ar cauriem jumtiem, sapuvušām pārsegumu sijām un drūpošām fasādēm, ar padomju laika īrniekiem, kuru līgumi bija spēkā vēl septiņus gadus pēc denacionalizācijas, ar desmit tūkstošus latu lieliem parādiem par siltumenerģiju un diviem trim brīviem dzīvokļiem visā piecstāvu namā, kurus varēja izīrēt izdevumu segšanai. Daudzi nami, kurus īpašnieki, nespēdami apsaimniekot, pārdeva, nonāca uzpircēju rokās, kuri pēc tam jau meta īrniekus laukā pilnīgi patvaļīgi, neskatoties ne uz kādiem padomju laika īres līgumiem.

Arī 164 lpp. minētie “sliktie” zemes īpašnieki laukos, autoraprāt, ir visu nelaimju cēlonis, toties romānā nav pausta ne mazākā nožēla par deportācijām, par slēpšanos mežā no okupācijas režīma represijām, par pēckara gadu kolhozu dzimtbūšanu, latviešu tradicionālā dzīvesveida un sabiedrības struktūras sagraušanu.

Romāna 129. lapaspusē vēl viena pavirša piezīme - “Pilsoņu komiteja aicina nepakļauties iedzīvotāju reģistrācijai, ko veic neleģitīmā Augstākā Padome, bet saņemt pilsoņu apliecības”. Pilsoņu komitejas veica Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju un rīkoja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, bet Augstākās padomes atbalstītāji arī pēc Pilsoņu Kongresa ievēlēšanas, cenšoties pazemināt tā statusu, joprojām to dēvēja par “pilsoņkomitejām” vai labākajā gadījumā par Pilsoņu komitejām.

“Čekas maisu” satura noniecinājums lasāms 132. lpp.: “Čekas maisos palikušais ir sīka vienība, makulatūra.” Arī 443. lpp. rakstīts: ”... bet vai nu maisi ir kāds nopietns avots - vistīrākā lelle, ēsma muļķiem.” Secinājumi jāizdara lasītājam pašam - maisus publicēt nevajag.

Autors droši soļo cauri Latvijas vēsturei, ik pa brīdim uzgāzdams šmucspaini atsevišķiem faktiem un notikumiem Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Citiem vārdiem to varētu saukt par “mītu” dekonstrukciju labāko kultūrmarksisma tradīciju garā. Kad romāna varonis arhivārs Jānis Ozoliņš pēta savu senču izcelsmi, viņš uzzin, ka dzimta no tēva puses cēlusies no barona fon Šulca un poļu istabmeitas Jagdas (157.lpp). Vistīrākā “mītu” dekonstrukcija lasāma 385. lapaspusē - noprotams, ka, autoraprāt, 1905. gada revolūcija notikusi tīri aiz muļķības, ka mūsu senči bijuši barbari, ka vispār nepastāv nekādas likumsakarības, bet ir tikai nejaušu notikumu virknes.

Romāna pēcvārdā Jundze raksta: “Romāna varonis Arhivārs ... nonāk pie pārsteidzošiem secinājumiem par latviskuma relativitāti. Romāna varoņi lielākoties ir poļu istabenes un vācu barona neiespējamās mīlestības pēcnācēji, vienas dzimtas pārstāvji, kas, paaudzēm mainoties, bieži vien pat neapzinās savu radniecību” (465. lpp). Lasītājam ir jāsaprot, ka viņš nav nekas, viņa latviskā ģenētiskā identitāte vispār neeksistē. Lai Jundze šo savu teoriju varētu pilnīgi apstiprināt, viņš savā autobiogrāfiskajā romānā varētu uzrakstīt, no kādiem muižas ļaudīm, ceļojošiem tirgotājiem vai krodziniekiem cēlies viņš pats.

Reiz rakstnieks Zigmunds Skujiņš radiointervijā minēja, ka virsaitim Tālivaldim bijuši daudzi dēli un Vidzemes saimnieku dzimtas ir lielākoties cēlušās no viņiem. Kuram no abiem rakstniekiem ir taisnība? Šeit būtu vajadzīgi visaptveroši latviešu DNS pētījumi, kuri varētu atklāt pārsteidzošas lietas par Vidzemes saimnieku dzimtām, kuršu ķoniņiem un citām latviešu dzimtām ar kopīgu izcelsmi, pētījumu rezultātus salīdzinot ar bronzas laikmeta senkapos atrastajiem DNS paraugiem. Bet kur ņemt finansējumu šādam nopietnam pētījumam, ja tam nepieciešamie valsts līdzekļi bezjēdzīgi izšķiesti VKKF atbalstītu pseidovēsturisku “vēstures romānu” tapšanai?

Nekur, nevienā romāna epizodē autora paustais vēstures notikumu vērtējums nenonāk pat vismazākajā pretrunā ar oficiālo vēstures versiju un mūsdienu Latvijas valsts oficiālajām politiskajām nostādnēm. Baņķieru aprindas ir ieinteresētas tādas Latvijas valsts pastāvēšanā, kura nodrošina ilglaicīgu neizsīkstošu naudas plūsmu un peļņu viņu bankām. Tādēļ tās atbalsta sev vēlamu vēstures romānu tapšanu, kuri stiprinātu jau pastāvošo oficiālo Latvijas jaunākās vēstures skaidrojumu. Vēsture un daiļliteratūra ir kļuvusi par mūsdienu reālpolitikas kalponi.

 Lauku sievas Zelmas sarunas ar govi Madaru rakstnieks izmanto, lai raksturotu laikmeta apstākļus. Zelma par Atmodas laika notikumiem uzzina netieši no komunistu nomenklatūras kontrolētās televīzijas ziņām, tāpēc gribot vai negribot pauž oficiālo viedokli, un, viņasprāt, labi vien ir, ka 1993. gada 18.februāra naktī Rīgas Latviešu biedrību vardarbīgi izmeta no telpām (183.lpp). Šis joprojām ir noklusēts, neizmeklēts un neizpētīts notikums Latvijas jaunākajā vēsturē.

Autors romāna pēcvārdā raksta, ka vecā lauku sieva Zelma un govs Madara ir atsauce uz laikmeta zīmi Imantu Ziedoni un viņa “Poēmu par pienu”. Man gan drīzāk šķiet, ka govs ir pacietīgā tauta, kurai lauku sieva Zelma - 4. maija varas oficiozs var iestāstīt gandrīz jebko: govs tikai klausās un dara savu darbu - gremo sienu un dod pienu. Rodas jautājums - vai reiz pienāks brīdis, kad govs apgāzīs slauceni, izlies pienu un izskries no kūts?

Viss romāns ir viena vienīga dekonstrukcija - Pilsoņu Kongresu dibinājis VDK aģents, nacionāli noskaņotie - aprobežoti, kāri uz cigaretēm un alkoholu, čekas maisi nav jāpublicē, čekisti tiek attaisnoti, jo “nagus nav maukuši” (358 lpp), “mītu” graušana, atainojot Ozoliņu dzimtas vēsturi (385.lpp), kopumā - nekā iepriecinoša, cerības raisoša. Visu romānu neuzkrītoši caurvij doma - tu jau, latvieti, nekas neesi.

Pazemot, izņirgt, nomelnot ir kreiso liberāļu taktika. Iesākumā neuzkrītoši - noder ceturtdaļa vai puse no iznīcinošās devas, vēlāk, ja upuris nepretojas, devu var palielināt.

Pašā autorā ir jaušams kaut kas neīsts, dubults, aģentvaliski-renārzivtiņisks, bet par to lai spriež lasītāji. Nevar apgalvot, ka Arno Jundze būtu slikts rakstnieks - uzņēmēju un tirgotāju gaitas deviņdesmito gadu sākumā romānā ir atainotas diezgan ticami. Bet te jāpiebilst, ka arī Vilis Lācis savulaik bija tīri labs un lasītāju iecienīts rakstnieks. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

FotoSaskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, četri saskaņieši atšķēlušies un izveidojuši savu “treniņbikšu” frakciju, vairākums zaudēts! Vai latviskā opozīcija beidzot gāzīs korupcijas režīmu, un kādi ir iespējamie scenāriji?
Lasīt visu...

21

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

FotoPēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas atlīdzinājuma likumdošanas iniciatīva, ko reizēm publiski sauc arī par "restitūcijas atlīdzinājumu ebreju kopienai". Diskusija izraisa dažādus komentārus, nereti asus, retu reizi arī tādus, kurus nevajadzētu pagodināt ar uzmanību.
Lasīt visu...

18

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

FotoLikumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” anotācija.
Lasīt visu...

21

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

Foto1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi." Viņi vēlas godīgu, nekorumpētu pilsētas pārvaldi.
Lasīt visu...

12

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

FotoLatvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir salīdzināma ar netiešu līdzatbildību.
Lasīt visu...

21

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

FotoTie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.
Lasīt visu...

21

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

FotoCentieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes locekļiem un piedāvājot “zelta izpletņus”, ne tikai veido draudīgu precedentu FKTK darbībā, bet norāda uz likumdevēja uzdrīkstēšanos steigā mainīt patstāvīgo iestāžu darbības nosacījumus, kas var skart jebkuru no patstāvīgajām iestādēm.
Lasīt visu...

21

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

FotoFinanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina domāt, ka situācija Latvijas finanšu sektorā pēc FKTK veiktās pārmaiņu vadības kopš 2016. gada, kā arī Latvijā līdz šim finanšu pakalpojumu sniedzēju īstenotā uzraudzības pieeja un tās tiesiskais ietvars it kā būtu šķērslis labam valsts novērtējumam Moneyval procesā.  
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 3. Sociālā šizofrenizācija

Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā...

Foto

Kāpēc LRA ar 5,01% derīgu vēlēšanu zīmju palika zem 5% barjeras, un kāpēc ZZS ar vairāk nekā 5,3% balsu nedabūja vietu

Esmu jau skaidrojis, tak savilkšu...

Foto

Ļaunuma banalitāte

Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli...

Foto

Šīs nav pirmās nopietnās aizdomas saistībā ar Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem

Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā...

Foto

Es kā ignorētā Valsts prezidenta amata kandidāta izvirzītājs esmu vērsies tiesā pret LR Saeimu

28. maijā esmu iesniedzis Augstākajā tiesā pieteikumu, vēršoties pret Latvijas Republikas (LR)...

Foto

Zakatistova un Tamuža stāsts nav unikāls. Par ko klusē Tamužs?

Klaji meli, nepatiesi apgalvojumi, safabricēti fakti un intrigas jau vēsturiski ir bijuši iecienīti instrumenti cīņā par...

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 2. daļa

Turpinājums sarunai ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Kā LPSR par L[PS]R pārtapa. 1. daļa

Saruna ar kādreizējo Pilsoņu Kongresa Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Antonu Mikosu....

Foto

Vīzija glamūra inteliģencei

2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā...

Foto

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas...

Foto

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no...

Foto

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

Velmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām,...

Foto

Ir puslīdz skaidrs, kurp dodas NEPLP un LTV. Bet... kur tad tas ir?

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis...

Foto

Brīva vieta Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma interpretācijai

Šī gada 13. maijā atbilstoši Valsts prezidenta ievēlēšanas likumam iesniedzu pieteikumu ar prezidenta amata kandidatūru prezidenta vēlēšanām Saeimas Prezidijam,...

Foto

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi...

Foto

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

Pietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas...

Foto

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs...

Foto

Latvija gaida nākamo vadoni

Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu,...

Foto

Koncertzāle uz AB dambja: kārtējais "otkats" vai spļāviens sejā Rīgas "plebejiem"?

Rīgas akustiskās koncertzāles priekšvēsture ir pietiekami sena - pirmo reizi ideja par  jaunu republikas līmeņa...

Foto

Nacionālā ideja un identitāte

Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai...

Foto

Londonas tiesa: "Latvijas dzelzceļa" šefs Bērziņš iepriekšējā darbavietā izkrāpis 5 miljonus

Edvīns Bērziņš caur “Latvijas kuģniecību” ir izkrāpis piecus miljonus dolāru no uzņēmuma “Latmar”. Šāds Londonas...