Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izdevniecības “Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”. Vēsturiskās grāmatu sērijas iznākšanu ir finansējis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Valērija Belokoņa (attēlā pirmais no labās) “Baltic International Bank”. Romānu labi pērk, daudz lasa un apspriež.

Džordžs Orvels savā romānā “1984.” rakstīja: ”Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni. Kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.” Nav noslēpums, ka visos laikos ir notikušas manipulācijas ar rakstīto vēsturi, dažādas valstis rūpīgi veido savu oficālo vēstures versiju. Valstu tapšanas, revolūciju, sociālo pārmaiņu dzīvie liecinieki pamazām atstāj šo pasauli, un viņu vietā nāk jaunā paaudze, kuras zināšanas par nesenajiem vēstures notikumiem veido vecāku atmiņas, skolā gūtās zināšanas un, protams, arī plašsaziņas līdzekļos, filmās un daiļliteratūrā gūtā informācija.

Lielas masu apziņas manipulāciju iespējas sniedz it kā vēsturi atainojoša daiļliteratūra un filmas. Nāk atmiņā padomju pseidovēsturisko romānu autors Valentīns Pikuļs, kurš masu apziņā iedēstīja tādas aplamības, par kurām sašutuši bija pat padomju vēsturnieki. Jundze pretrunā ar grāmatu sērijas nosaukumu “vēstures romānu sērija” grāmatas sākumā deklarē: “Šis ir daiļliteratūras darbs. Visas situācijas un personāži ir izdomāti; jebkuras situāciju un raksturu sakritības ar īstenību uzskatāmas par nejaušību.” (8.lpp).

Pašlaik Latvijas vēsturnieki saņem pārāk mazu finansējumu Latvijas vēstures izpētei, turklāt vērojama būtiska asimetrija jaunāko laiku vēstures apzināšanā - LTF 25. jubilejas pasākumiem no valsts budžeta tika piešķirti 550 000 Ls, tika uzņemtas filmas un izdotas grāmatas, bet Pilsoņu Kongresa dibināšanas 25.gadadienas pasākumiem piešķirts netika faktiski nekas.

Valsts Kultūrkapitāla fonds nepiešķīra finansējumu Pilsoņu Kongresa fonda rīkotajai vēsturnieku konferencei, kura notika 2015. gada 29. maijā Kara muzejā un bija veltīta PK 25. gadadienai, un kura varēja kļūt par pagrieziena punktu PK vēstures izpētē. Arī Latvijas simtgades programmā Kultūras ministrija nav iekļāvusi nevienu Pilsoņu Kongresam veltītu pasākumu. Bet tagad ar VKKF finansiālu atbalstu ir tapis pseidovēsturisks romāns, kurā sagrozīti atainota Trešās atmodas vēsture, tajā skaitā Pilsoņu Kongresa darbība, un noniecināti latvieši.

Latvija pēcatmodas gados ir piedzīvojusi rūpniecības likvidēšanu, banku afēras, iedzīvotāju skaita katastrofālu samazināšanu, un pašlaik centrālās valdības ārējais parāds sasniedz 10 miljardus eiro. Latvijas vēstures izpētei naudas nav. Bet bankas “Baltic International Bank” īpašnieks, bijušais komjaunatnes funkcionārs Valērijs Belokoņs ir atsaucīgs un finansējumu “vēstures romānam” piešķir. Rodas jautājums - vai tas, kurš maksā, nepasūtīs arī mūziku? Cik objektīvs var būt futbola tiesnesis, kuram algu maksā pretinieka komanda? Un vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldē, bet ne vēsturisku romānu rakstniecībā?

Sāksim ceļojumu pa grāmatas lapaspusēm. Pēc īsa vēsturisko apstākļu raksturojuma jau 18.lpp. autors ķeras vērsim pie ragiem un lasītāju iepazīstina ar VDK aģentu Renāru Zivtiņu ar segvārdu Valis, kuram uzdots organizēt Pilsoņu Kongresu, lai radītu alternatīvu Latvijas Tautas frontei. Nav ne vārda par Atmodas laika garīgā pacēluma vilni, par pēkšņi radušos iespēju brīvi paust savus uzskatus. Ne vārda par plaši pieejamo, līdz šim noklusēto informāciju par okupāciju, nogalinātajiem, izsūtītajiem.

”Medīt nacionāli noskaņotos domubiedrus Gorbačova perestroikas gaisotnē izrādās vienkārši. Atliek vien ieminēties par to pašu nelaimīgo dzelzceļa biļeti vienā virzienā līdz Abrenei, lai tie pulcētos bariem vien”(21.lpp). Tātad nacionāli noskaņotie ir muļķīgi, lētticīgi, viegli izprovocējami, bet, ja tā, tad lasītājam jānoprot, ka arī nacionālā pašapziņa ir kaut kas novecojis, vecmodīgs un atmetams.

Renārs Zivtiņš jeb aģents Valis uz mītiņiem iet ar metāla blašķīti kabatā un cigarešu paciņu, lai pacienātu sarunu biedrus. (22.lpp). Lai gan viņam ir radi ārzemēs, pietiekoši turīgais Renārs Zivtiņš nez kāpēc brauc ar tramvaju, nevis ar žiguli, un bieži, apmeklējot stacijas tualeti, blēdīgi izvairās no samaksas.

Varbūt Arno Jundze varētu uzrakstīt autobiogrāfisku romānu, kurā pastāstītu, kā pats piedalījās Trešās atmodas notikumos? Vai varbūt viņš tolaik uzdzīvoja studentu kopmītnēs, vai varbūt cītīgi mācījās, darbojās komjaunatnē, bet Trešās atmodas notikumos neiesaistījās, lai nesabojātu savu karjeru? Ja autors būtu kaut cik interesējies par Atmodas notikumiem, tad viņš zinātu, ka Vides aizsardzības klubu un LNNK dibināja mītiņos Arkādijas parkā, bet Pilsoņu Kongresu dibināja vairāku sabiedriski politisku organizāciju pārstāvji, kurus bija izvirzījušas to nodaļas visā Latvijā, un sanāksmēs nekādas “cienāšanas ar balzamiņu no blašķītes un cigaretēm” nenotika. Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem to nezināt ir kauns.

Vēl lielāku negodu Visu Rakstnieku Priekšniekam dara apgalvojums, ka Pilsoņu Kongresu dibināja čeka. Pilsoņu Kongresa dibināšanas ideja Latvijā nāca no Igaunijas, kur, pāris mēnešus apsteidzot latviešus, igauņi pēc vispārējām demokrātiskām un tiesiskām vēlēšanām nodibināja savas valsts tiesisku pārstāvību - Igaunijas Kongresu. Tā mērķis bija sagatavot apstākļus likumīgām parlamenta vēlēšanām un pēc tā ievēlēšanas nodot tam savas pilnvaras. Igaunijas Kongress pārņēma varu, un šobrīd Igaunija ir droši nostājusies uz attīstības ceļa - bez vecajiem komunistiem un komjauniešiem, bez valsts ārējā parāda, ar labākiem demogrāfiskajiem rādītājiem, ar mazāku korupciju, ar augstāku ekonomiskās attīstības līmeni.

Latvija savā ceļā uz neatkarību atšķīrās no Igaunijas ar to, ka Igaunijas Augstākā Padome sadarbojās ar Igaunijas Kongresu, bet Latvijas Augstākā Padome lauza ar Pilsoņu Kongresu noslēgto sadarbības līgumu jau dienu pēc tā parakstīšanas, jo Anatolijs Gorbunovs janvāra barikāžu aizstāvjiem aiz muguras Tallinā parakstīja līgumu ar Borisu Jeļcinu, kurā bija paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs iegūt jebkurš PSRS pilsonis, pat tad, ja tobrīd nedzīvo Latvijas teritorijā.

 Ar šur tur iestarpinātām īsām, aprautām frāzēm, neko tuvāk nepaskaidrojot, Jundze nomelno Pilsoņu Kongresu: “... februārī visa tā rīvēšanās par un ap referendumu. Tur pat dumjam bija skaidrs, ka tauta nobalsos par brīvu Latviju. Tā arī notika, bet uzklīda, kā viņi tur...Nu tie, no Pilsoņu komitejām un sāka stāstīt - latviešiem neesot jābalso. Ko tad? Sēdēs un gaidīs, lai viss paliek pa vecam? Nez vai arī nav kādi čekisti?”(85.lpp.)

Jau tobrīd bija skaidrs, ka Latvija būs neatkarīga, bet jautājums bija par atjaunotās neatkarības kvalitāti - vai tiks likvidētas okupācijas sekas, vai neatkarīgajā valstī vara nepiederēs tiem pašiem vecajiem komunistiem? Plašu tautas līdzdalību referendumā komunistu nomenklatūra varētu starptautiskajai sabiedrībai skaidrot kā atbalstu sev - Augstākajai padomei, tādēļ Pilsoņu Kongresa vadība - Latvijas Komiteja aicināja referendumu boikotēt.

Līdzīgi kā Holivudas filmās lasītājs tikai daiļdarba vidū uzzina, ka patiesībā romāns ir par gejiem - Renārs Zivtiņš jaunībā ir pieķerts homoseksuālās attiecībās, un kopš tā laika viņš ir VDK aģents Valis (98.lpp.) Lasītājam ir izvēle - nolikt romānu malā, nožēlojot izšķiesto laiku, vai, pārvarot riebumu, lasīt tālāk. Varam iedomāties, kāds skandāls izceltos, ja autors romānā rakstītu, ka Tautas Fronti dibinājis gejs. Bet tā rakstīt par Pilsoņu Kongresu, izrādās, viņam šķiet pieņemami.

Vēl viena pavirši, bet tendenciozi garāmejot aizķerta tēma - namu denacionalizācija, par kuru 111.lpp nicīgi raksta Jundze - “uzradīsies bijušie saimnieki, viņu mantinieki un mantinieku mantinieki baltās ķēves trešajā augumā”. Var noprast, ka autors uzskata - latvietim pieklājas būt nabadzīgam, bet pilsētu namiem jābūt pārpircēju-svešinieku un banku īpašumā.

Situācija bija sāpīga gan īrniekiem, gan arī namu īpašniekiem. Jaunuzceltajos namos dzīvokļus saņēma pārsvarā iebraucēji no PSRS, bet vecajos nacionalizētajos namos dzīvoja galvenokārt pamatiedzīvotāji, kuriem pēc denacionalizācijas vajadzēja meklēt citu dzīvesvietu. Īpašnieki un mantinieki, ja pēc izsūtīšanas uz Sibīriju vēl bija izdzīvojuši, savus namus atguva piecdesmit gados stipri nolietotus - ar cauriem jumtiem, sapuvušām pārsegumu sijām un drūpošām fasādēm, ar padomju laika īrniekiem, kuru līgumi bija spēkā vēl septiņus gadus pēc denacionalizācijas, ar desmit tūkstošus latu lieliem parādiem par siltumenerģiju un diviem trim brīviem dzīvokļiem visā piecstāvu namā, kurus varēja izīrēt izdevumu segšanai. Daudzi nami, kurus īpašnieki, nespēdami apsaimniekot, pārdeva, nonāca uzpircēju rokās, kuri pēc tam jau meta īrniekus laukā pilnīgi patvaļīgi, neskatoties ne uz kādiem padomju laika īres līgumiem.

Arī 164 lpp. minētie “sliktie” zemes īpašnieki laukos, autoraprāt, ir visu nelaimju cēlonis, toties romānā nav pausta ne mazākā nožēla par deportācijām, par slēpšanos mežā no okupācijas režīma represijām, par pēckara gadu kolhozu dzimtbūšanu, latviešu tradicionālā dzīvesveida un sabiedrības struktūras sagraušanu.

Romāna 129. lapaspusē vēl viena pavirša piezīme - “Pilsoņu komiteja aicina nepakļauties iedzīvotāju reģistrācijai, ko veic neleģitīmā Augstākā Padome, bet saņemt pilsoņu apliecības”. Pilsoņu komitejas veica Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju un rīkoja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, bet Augstākās padomes atbalstītāji arī pēc Pilsoņu Kongresa ievēlēšanas, cenšoties pazemināt tā statusu, joprojām to dēvēja par “pilsoņkomitejām” vai labākajā gadījumā par Pilsoņu komitejām.

“Čekas maisu” satura noniecinājums lasāms 132. lpp.: “Čekas maisos palikušais ir sīka vienība, makulatūra.” Arī 443. lpp. rakstīts: ”... bet vai nu maisi ir kāds nopietns avots - vistīrākā lelle, ēsma muļķiem.” Secinājumi jāizdara lasītājam pašam - maisus publicēt nevajag.

Autors droši soļo cauri Latvijas vēsturei, ik pa brīdim uzgāzdams šmucspaini atsevišķiem faktiem un notikumiem Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Citiem vārdiem to varētu saukt par “mītu” dekonstrukciju labāko kultūrmarksisma tradīciju garā. Kad romāna varonis arhivārs Jānis Ozoliņš pēta savu senču izcelsmi, viņš uzzin, ka dzimta no tēva puses cēlusies no barona fon Šulca un poļu istabmeitas Jagdas (157.lpp). Vistīrākā “mītu” dekonstrukcija lasāma 385. lapaspusē - noprotams, ka, autoraprāt, 1905. gada revolūcija notikusi tīri aiz muļķības, ka mūsu senči bijuši barbari, ka vispār nepastāv nekādas likumsakarības, bet ir tikai nejaušu notikumu virknes.

Romāna pēcvārdā Jundze raksta: “Romāna varonis Arhivārs ... nonāk pie pārsteidzošiem secinājumiem par latviskuma relativitāti. Romāna varoņi lielākoties ir poļu istabenes un vācu barona neiespējamās mīlestības pēcnācēji, vienas dzimtas pārstāvji, kas, paaudzēm mainoties, bieži vien pat neapzinās savu radniecību” (465. lpp). Lasītājam ir jāsaprot, ka viņš nav nekas, viņa latviskā ģenētiskā identitāte vispār neeksistē. Lai Jundze šo savu teoriju varētu pilnīgi apstiprināt, viņš savā autobiogrāfiskajā romānā varētu uzrakstīt, no kādiem muižas ļaudīm, ceļojošiem tirgotājiem vai krodziniekiem cēlies viņš pats.

Reiz rakstnieks Zigmunds Skujiņš radiointervijā minēja, ka virsaitim Tālivaldim bijuši daudzi dēli un Vidzemes saimnieku dzimtas ir lielākoties cēlušās no viņiem. Kuram no abiem rakstniekiem ir taisnība? Šeit būtu vajadzīgi visaptveroši latviešu DNS pētījumi, kuri varētu atklāt pārsteidzošas lietas par Vidzemes saimnieku dzimtām, kuršu ķoniņiem un citām latviešu dzimtām ar kopīgu izcelsmi, pētījumu rezultātus salīdzinot ar bronzas laikmeta senkapos atrastajiem DNS paraugiem. Bet kur ņemt finansējumu šādam nopietnam pētījumam, ja tam nepieciešamie valsts līdzekļi bezjēdzīgi izšķiesti VKKF atbalstītu pseidovēsturisku “vēstures romānu” tapšanai?

Nekur, nevienā romāna epizodē autora paustais vēstures notikumu vērtējums nenonāk pat vismazākajā pretrunā ar oficiālo vēstures versiju un mūsdienu Latvijas valsts oficiālajām politiskajām nostādnēm. Baņķieru aprindas ir ieinteresētas tādas Latvijas valsts pastāvēšanā, kura nodrošina ilglaicīgu neizsīkstošu naudas plūsmu un peļņu viņu bankām. Tādēļ tās atbalsta sev vēlamu vēstures romānu tapšanu, kuri stiprinātu jau pastāvošo oficiālo Latvijas jaunākās vēstures skaidrojumu. Vēsture un daiļliteratūra ir kļuvusi par mūsdienu reālpolitikas kalponi.

 Lauku sievas Zelmas sarunas ar govi Madaru rakstnieks izmanto, lai raksturotu laikmeta apstākļus. Zelma par Atmodas laika notikumiem uzzina netieši no komunistu nomenklatūras kontrolētās televīzijas ziņām, tāpēc gribot vai negribot pauž oficiālo viedokli, un, viņasprāt, labi vien ir, ka 1993. gada 18.februāra naktī Rīgas Latviešu biedrību vardarbīgi izmeta no telpām (183.lpp). Šis joprojām ir noklusēts, neizmeklēts un neizpētīts notikums Latvijas jaunākajā vēsturē.

Autors romāna pēcvārdā raksta, ka vecā lauku sieva Zelma un govs Madara ir atsauce uz laikmeta zīmi Imantu Ziedoni un viņa “Poēmu par pienu”. Man gan drīzāk šķiet, ka govs ir pacietīgā tauta, kurai lauku sieva Zelma - 4. maija varas oficiozs var iestāstīt gandrīz jebko: govs tikai klausās un dara savu darbu - gremo sienu un dod pienu. Rodas jautājums - vai reiz pienāks brīdis, kad govs apgāzīs slauceni, izlies pienu un izskries no kūts?

Viss romāns ir viena vienīga dekonstrukcija - Pilsoņu Kongresu dibinājis VDK aģents, nacionāli noskaņotie - aprobežoti, kāri uz cigaretēm un alkoholu, čekas maisi nav jāpublicē, čekisti tiek attaisnoti, jo “nagus nav maukuši” (358 lpp), “mītu” graušana, atainojot Ozoliņu dzimtas vēsturi (385.lpp), kopumā - nekā iepriecinoša, cerības raisoša. Visu romānu neuzkrītoši caurvij doma - tu jau, latvieti, nekas neesi.

Pazemot, izņirgt, nomelnot ir kreiso liberāļu taktika. Iesākumā neuzkrītoši - noder ceturtdaļa vai puse no iznīcinošās devas, vēlāk, ja upuris nepretojas, devu var palielināt.

Pašā autorā ir jaušams kaut kas neīsts, dubults, aģentvaliski-renārzivtiņisks, bet par to lai spriež lasītāji. Nevar apgalvot, ka Arno Jundze būtu slikts rakstnieks - uzņēmēju un tirgotāju gaitas deviņdesmito gadu sākumā romānā ir atainotas diezgan ticami. Bet te jāpiebilst, ka arī Vilis Lācis savulaik bija tīri labs un lasītāju iecienīts rakstnieks. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...