Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izdevniecības “Dienas grāmata” vēstures romānu sērijā iznācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”. Vēsturiskās grāmatu sērijas iznākšanu ir finansējis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Valērija Belokoņa (attēlā pirmais no labās) “Baltic International Bank”. Romānu labi pērk, daudz lasa un apspriež.

Džordžs Orvels savā romānā “1984.” rakstīja: ”Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni. Kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.” Nav noslēpums, ka visos laikos ir notikušas manipulācijas ar rakstīto vēsturi, dažādas valstis rūpīgi veido savu oficālo vēstures versiju. Valstu tapšanas, revolūciju, sociālo pārmaiņu dzīvie liecinieki pamazām atstāj šo pasauli, un viņu vietā nāk jaunā paaudze, kuras zināšanas par nesenajiem vēstures notikumiem veido vecāku atmiņas, skolā gūtās zināšanas un, protams, arī plašsaziņas līdzekļos, filmās un daiļliteratūrā gūtā informācija.

Lielas masu apziņas manipulāciju iespējas sniedz it kā vēsturi atainojoša daiļliteratūra un filmas. Nāk atmiņā padomju pseidovēsturisko romānu autors Valentīns Pikuļs, kurš masu apziņā iedēstīja tādas aplamības, par kurām sašutuši bija pat padomju vēsturnieki. Jundze pretrunā ar grāmatu sērijas nosaukumu “vēstures romānu sērija” grāmatas sākumā deklarē: “Šis ir daiļliteratūras darbs. Visas situācijas un personāži ir izdomāti; jebkuras situāciju un raksturu sakritības ar īstenību uzskatāmas par nejaušību.” (8.lpp).

Pašlaik Latvijas vēsturnieki saņem pārāk mazu finansējumu Latvijas vēstures izpētei, turklāt vērojama būtiska asimetrija jaunāko laiku vēstures apzināšanā - LTF 25. jubilejas pasākumiem no valsts budžeta tika piešķirti 550 000 Ls, tika uzņemtas filmas un izdotas grāmatas, bet Pilsoņu Kongresa dibināšanas 25.gadadienas pasākumiem piešķirts netika faktiski nekas.

Valsts Kultūrkapitāla fonds nepiešķīra finansējumu Pilsoņu Kongresa fonda rīkotajai vēsturnieku konferencei, kura notika 2015. gada 29. maijā Kara muzejā un bija veltīta PK 25. gadadienai, un kura varēja kļūt par pagrieziena punktu PK vēstures izpētē. Arī Latvijas simtgades programmā Kultūras ministrija nav iekļāvusi nevienu Pilsoņu Kongresam veltītu pasākumu. Bet tagad ar VKKF finansiālu atbalstu ir tapis pseidovēsturisks romāns, kurā sagrozīti atainota Trešās atmodas vēsture, tajā skaitā Pilsoņu Kongresa darbība, un noniecināti latvieši.

Latvija pēcatmodas gados ir piedzīvojusi rūpniecības likvidēšanu, banku afēras, iedzīvotāju skaita katastrofālu samazināšanu, un pašlaik centrālās valdības ārējais parāds sasniedz 10 miljardus eiro. Latvijas vēstures izpētei naudas nav. Bet bankas “Baltic International Bank” īpašnieks, bijušais komjaunatnes funkcionārs Valērijs Belokoņs ir atsaucīgs un finansējumu “vēstures romānam” piešķir. Rodas jautājums - vai tas, kurš maksā, nepasūtīs arī mūziku? Cik objektīvs var būt futbola tiesnesis, kuram algu maksā pretinieka komanda? Un vai interešu konflikti pastāv tikai politikā un valsts pārvaldē, bet ne vēsturisku romānu rakstniecībā?

Sāksim ceļojumu pa grāmatas lapaspusēm. Pēc īsa vēsturisko apstākļu raksturojuma jau 18.lpp. autors ķeras vērsim pie ragiem un lasītāju iepazīstina ar VDK aģentu Renāru Zivtiņu ar segvārdu Valis, kuram uzdots organizēt Pilsoņu Kongresu, lai radītu alternatīvu Latvijas Tautas frontei. Nav ne vārda par Atmodas laika garīgā pacēluma vilni, par pēkšņi radušos iespēju brīvi paust savus uzskatus. Ne vārda par plaši pieejamo, līdz šim noklusēto informāciju par okupāciju, nogalinātajiem, izsūtītajiem.

”Medīt nacionāli noskaņotos domubiedrus Gorbačova perestroikas gaisotnē izrādās vienkārši. Atliek vien ieminēties par to pašu nelaimīgo dzelzceļa biļeti vienā virzienā līdz Abrenei, lai tie pulcētos bariem vien”(21.lpp). Tātad nacionāli noskaņotie ir muļķīgi, lētticīgi, viegli izprovocējami, bet, ja tā, tad lasītājam jānoprot, ka arī nacionālā pašapziņa ir kaut kas novecojis, vecmodīgs un atmetams.

Renārs Zivtiņš jeb aģents Valis uz mītiņiem iet ar metāla blašķīti kabatā un cigarešu paciņu, lai pacienātu sarunu biedrus. (22.lpp). Lai gan viņam ir radi ārzemēs, pietiekoši turīgais Renārs Zivtiņš nez kāpēc brauc ar tramvaju, nevis ar žiguli, un bieži, apmeklējot stacijas tualeti, blēdīgi izvairās no samaksas.

Varbūt Arno Jundze varētu uzrakstīt autobiogrāfisku romānu, kurā pastāstītu, kā pats piedalījās Trešās atmodas notikumos? Vai varbūt viņš tolaik uzdzīvoja studentu kopmītnēs, vai varbūt cītīgi mācījās, darbojās komjaunatnē, bet Trešās atmodas notikumos neiesaistījās, lai nesabojātu savu karjeru? Ja autors būtu kaut cik interesējies par Atmodas notikumiem, tad viņš zinātu, ka Vides aizsardzības klubu un LNNK dibināja mītiņos Arkādijas parkā, bet Pilsoņu Kongresu dibināja vairāku sabiedriski politisku organizāciju pārstāvji, kurus bija izvirzījušas to nodaļas visā Latvijā, un sanāksmēs nekādas “cienāšanas ar balzamiņu no blašķītes un cigaretēm” nenotika. Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem to nezināt ir kauns.

Vēl lielāku negodu Visu Rakstnieku Priekšniekam dara apgalvojums, ka Pilsoņu Kongresu dibināja čeka. Pilsoņu Kongresa dibināšanas ideja Latvijā nāca no Igaunijas, kur, pāris mēnešus apsteidzot latviešus, igauņi pēc vispārējām demokrātiskām un tiesiskām vēlēšanām nodibināja savas valsts tiesisku pārstāvību - Igaunijas Kongresu. Tā mērķis bija sagatavot apstākļus likumīgām parlamenta vēlēšanām un pēc tā ievēlēšanas nodot tam savas pilnvaras. Igaunijas Kongress pārņēma varu, un šobrīd Igaunija ir droši nostājusies uz attīstības ceļa - bez vecajiem komunistiem un komjauniešiem, bez valsts ārējā parāda, ar labākiem demogrāfiskajiem rādītājiem, ar mazāku korupciju, ar augstāku ekonomiskās attīstības līmeni.

Latvija savā ceļā uz neatkarību atšķīrās no Igaunijas ar to, ka Igaunijas Augstākā Padome sadarbojās ar Igaunijas Kongresu, bet Latvijas Augstākā Padome lauza ar Pilsoņu Kongresu noslēgto sadarbības līgumu jau dienu pēc tā parakstīšanas, jo Anatolijs Gorbunovs janvāra barikāžu aizstāvjiem aiz muguras Tallinā parakstīja līgumu ar Borisu Jeļcinu, kurā bija paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs iegūt jebkurš PSRS pilsonis, pat tad, ja tobrīd nedzīvo Latvijas teritorijā.

 Ar šur tur iestarpinātām īsām, aprautām frāzēm, neko tuvāk nepaskaidrojot, Jundze nomelno Pilsoņu Kongresu: “... februārī visa tā rīvēšanās par un ap referendumu. Tur pat dumjam bija skaidrs, ka tauta nobalsos par brīvu Latviju. Tā arī notika, bet uzklīda, kā viņi tur...Nu tie, no Pilsoņu komitejām un sāka stāstīt - latviešiem neesot jābalso. Ko tad? Sēdēs un gaidīs, lai viss paliek pa vecam? Nez vai arī nav kādi čekisti?”(85.lpp.)

Jau tobrīd bija skaidrs, ka Latvija būs neatkarīga, bet jautājums bija par atjaunotās neatkarības kvalitāti - vai tiks likvidētas okupācijas sekas, vai neatkarīgajā valstī vara nepiederēs tiem pašiem vecajiem komunistiem? Plašu tautas līdzdalību referendumā komunistu nomenklatūra varētu starptautiskajai sabiedrībai skaidrot kā atbalstu sev - Augstākajai padomei, tādēļ Pilsoņu Kongresa vadība - Latvijas Komiteja aicināja referendumu boikotēt.

Līdzīgi kā Holivudas filmās lasītājs tikai daiļdarba vidū uzzina, ka patiesībā romāns ir par gejiem - Renārs Zivtiņš jaunībā ir pieķerts homoseksuālās attiecībās, un kopš tā laika viņš ir VDK aģents Valis (98.lpp.) Lasītājam ir izvēle - nolikt romānu malā, nožēlojot izšķiesto laiku, vai, pārvarot riebumu, lasīt tālāk. Varam iedomāties, kāds skandāls izceltos, ja autors romānā rakstītu, ka Tautas Fronti dibinājis gejs. Bet tā rakstīt par Pilsoņu Kongresu, izrādās, viņam šķiet pieņemami.

Vēl viena pavirši, bet tendenciozi garāmejot aizķerta tēma - namu denacionalizācija, par kuru 111.lpp nicīgi raksta Jundze - “uzradīsies bijušie saimnieki, viņu mantinieki un mantinieku mantinieki baltās ķēves trešajā augumā”. Var noprast, ka autors uzskata - latvietim pieklājas būt nabadzīgam, bet pilsētu namiem jābūt pārpircēju-svešinieku un banku īpašumā.

Situācija bija sāpīga gan īrniekiem, gan arī namu īpašniekiem. Jaunuzceltajos namos dzīvokļus saņēma pārsvarā iebraucēji no PSRS, bet vecajos nacionalizētajos namos dzīvoja galvenokārt pamatiedzīvotāji, kuriem pēc denacionalizācijas vajadzēja meklēt citu dzīvesvietu. Īpašnieki un mantinieki, ja pēc izsūtīšanas uz Sibīriju vēl bija izdzīvojuši, savus namus atguva piecdesmit gados stipri nolietotus - ar cauriem jumtiem, sapuvušām pārsegumu sijām un drūpošām fasādēm, ar padomju laika īrniekiem, kuru līgumi bija spēkā vēl septiņus gadus pēc denacionalizācijas, ar desmit tūkstošus latu lieliem parādiem par siltumenerģiju un diviem trim brīviem dzīvokļiem visā piecstāvu namā, kurus varēja izīrēt izdevumu segšanai. Daudzi nami, kurus īpašnieki, nespēdami apsaimniekot, pārdeva, nonāca uzpircēju rokās, kuri pēc tam jau meta īrniekus laukā pilnīgi patvaļīgi, neskatoties ne uz kādiem padomju laika īres līgumiem.

Arī 164 lpp. minētie “sliktie” zemes īpašnieki laukos, autoraprāt, ir visu nelaimju cēlonis, toties romānā nav pausta ne mazākā nožēla par deportācijām, par slēpšanos mežā no okupācijas režīma represijām, par pēckara gadu kolhozu dzimtbūšanu, latviešu tradicionālā dzīvesveida un sabiedrības struktūras sagraušanu.

Romāna 129. lapaspusē vēl viena pavirša piezīme - “Pilsoņu komiteja aicina nepakļauties iedzīvotāju reģistrācijai, ko veic neleģitīmā Augstākā Padome, bet saņemt pilsoņu apliecības”. Pilsoņu komitejas veica Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju un rīkoja Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, bet Augstākās padomes atbalstītāji arī pēc Pilsoņu Kongresa ievēlēšanas, cenšoties pazemināt tā statusu, joprojām to dēvēja par “pilsoņkomitejām” vai labākajā gadījumā par Pilsoņu komitejām.

“Čekas maisu” satura noniecinājums lasāms 132. lpp.: “Čekas maisos palikušais ir sīka vienība, makulatūra.” Arī 443. lpp. rakstīts: ”... bet vai nu maisi ir kāds nopietns avots - vistīrākā lelle, ēsma muļķiem.” Secinājumi jāizdara lasītājam pašam - maisus publicēt nevajag.

Autors droši soļo cauri Latvijas vēsturei, ik pa brīdim uzgāzdams šmucspaini atsevišķiem faktiem un notikumiem Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Citiem vārdiem to varētu saukt par “mītu” dekonstrukciju labāko kultūrmarksisma tradīciju garā. Kad romāna varonis arhivārs Jānis Ozoliņš pēta savu senču izcelsmi, viņš uzzin, ka dzimta no tēva puses cēlusies no barona fon Šulca un poļu istabmeitas Jagdas (157.lpp). Vistīrākā “mītu” dekonstrukcija lasāma 385. lapaspusē - noprotams, ka, autoraprāt, 1905. gada revolūcija notikusi tīri aiz muļķības, ka mūsu senči bijuši barbari, ka vispār nepastāv nekādas likumsakarības, bet ir tikai nejaušu notikumu virknes.

Romāna pēcvārdā Jundze raksta: “Romāna varonis Arhivārs ... nonāk pie pārsteidzošiem secinājumiem par latviskuma relativitāti. Romāna varoņi lielākoties ir poļu istabenes un vācu barona neiespējamās mīlestības pēcnācēji, vienas dzimtas pārstāvji, kas, paaudzēm mainoties, bieži vien pat neapzinās savu radniecību” (465. lpp). Lasītājam ir jāsaprot, ka viņš nav nekas, viņa latviskā ģenētiskā identitāte vispār neeksistē. Lai Jundze šo savu teoriju varētu pilnīgi apstiprināt, viņš savā autobiogrāfiskajā romānā varētu uzrakstīt, no kādiem muižas ļaudīm, ceļojošiem tirgotājiem vai krodziniekiem cēlies viņš pats.

Reiz rakstnieks Zigmunds Skujiņš radiointervijā minēja, ka virsaitim Tālivaldim bijuši daudzi dēli un Vidzemes saimnieku dzimtas ir lielākoties cēlušās no viņiem. Kuram no abiem rakstniekiem ir taisnība? Šeit būtu vajadzīgi visaptveroši latviešu DNS pētījumi, kuri varētu atklāt pārsteidzošas lietas par Vidzemes saimnieku dzimtām, kuršu ķoniņiem un citām latviešu dzimtām ar kopīgu izcelsmi, pētījumu rezultātus salīdzinot ar bronzas laikmeta senkapos atrastajiem DNS paraugiem. Bet kur ņemt finansējumu šādam nopietnam pētījumam, ja tam nepieciešamie valsts līdzekļi bezjēdzīgi izšķiesti VKKF atbalstītu pseidovēsturisku “vēstures romānu” tapšanai?

Nekur, nevienā romāna epizodē autora paustais vēstures notikumu vērtējums nenonāk pat vismazākajā pretrunā ar oficiālo vēstures versiju un mūsdienu Latvijas valsts oficiālajām politiskajām nostādnēm. Baņķieru aprindas ir ieinteresētas tādas Latvijas valsts pastāvēšanā, kura nodrošina ilglaicīgu neizsīkstošu naudas plūsmu un peļņu viņu bankām. Tādēļ tās atbalsta sev vēlamu vēstures romānu tapšanu, kuri stiprinātu jau pastāvošo oficiālo Latvijas jaunākās vēstures skaidrojumu. Vēsture un daiļliteratūra ir kļuvusi par mūsdienu reālpolitikas kalponi.

 Lauku sievas Zelmas sarunas ar govi Madaru rakstnieks izmanto, lai raksturotu laikmeta apstākļus. Zelma par Atmodas laika notikumiem uzzina netieši no komunistu nomenklatūras kontrolētās televīzijas ziņām, tāpēc gribot vai negribot pauž oficiālo viedokli, un, viņasprāt, labi vien ir, ka 1993. gada 18.februāra naktī Rīgas Latviešu biedrību vardarbīgi izmeta no telpām (183.lpp). Šis joprojām ir noklusēts, neizmeklēts un neizpētīts notikums Latvijas jaunākajā vēsturē.

Autors romāna pēcvārdā raksta, ka vecā lauku sieva Zelma un govs Madara ir atsauce uz laikmeta zīmi Imantu Ziedoni un viņa “Poēmu par pienu”. Man gan drīzāk šķiet, ka govs ir pacietīgā tauta, kurai lauku sieva Zelma - 4. maija varas oficiozs var iestāstīt gandrīz jebko: govs tikai klausās un dara savu darbu - gremo sienu un dod pienu. Rodas jautājums - vai reiz pienāks brīdis, kad govs apgāzīs slauceni, izlies pienu un izskries no kūts?

Viss romāns ir viena vienīga dekonstrukcija - Pilsoņu Kongresu dibinājis VDK aģents, nacionāli noskaņotie - aprobežoti, kāri uz cigaretēm un alkoholu, čekas maisi nav jāpublicē, čekisti tiek attaisnoti, jo “nagus nav maukuši” (358 lpp), “mītu” graušana, atainojot Ozoliņu dzimtas vēsturi (385.lpp), kopumā - nekā iepriecinoša, cerības raisoša. Visu romānu neuzkrītoši caurvij doma - tu jau, latvieti, nekas neesi.

Pazemot, izņirgt, nomelnot ir kreiso liberāļu taktika. Iesākumā neuzkrītoši - noder ceturtdaļa vai puse no iznīcinošās devas, vēlāk, ja upuris nepretojas, devu var palielināt.

Pašā autorā ir jaušams kaut kas neīsts, dubults, aģentvaliski-renārzivtiņisks, bet par to lai spriež lasītāji. Nevar apgalvot, ka Arno Jundze būtu slikts rakstnieks - uzņēmēju un tirgotāju gaitas deviņdesmito gadu sākumā romānā ir atainotas diezgan ticami. Bet te jāpiebilst, ka arī Vilis Lācis savulaik bija tīri labs un lasītāju iecienīts rakstnieks. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

FotoPēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un zaldātu saraksta, ir pārliecināti, ka viņiem jābūt arī 13.Saeimā.
Lasīt visu...

21

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

FotoDaļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt inventarizāciju slimnīcas struktūrvienībās, kas ir papildu darbs (slogs) pie pamata darba.
Lasīt visu...

8

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

FotoŠovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c. Lietotāji centās rast atbildi uz fundamentālu jautājumu, kurš no politiskajiem spēkiem ir mans krustēvs. Taču viennozīmīgas atbildes tā arī nebija nevienam, jo, tiklīdz kāds prātvēders atklāja, ka es lobēju konkrētu partiju, tā nedēļu vēlāk šis politiskais spēks bija sataisījis sū... un no manis atrāvās pa pilnu programmu.
Lasīt visu...

21

KPV un JKP mīlas dancis

FotoKoalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā saskatu sazvērestības teoriju piegaršu. Man absolūti nepatīk doma, ka valdībā būs Šlesera cilvēki. Aklos vairs neizārstēšu, taču varbūt pa daļai redzi zaudējušos varu mēģināt izārstēt.
Lasīt visu...

21

Trīs vēsturiski secinājumi

Foto13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu tautas virzībā  un apstiprina iepriekšējo posmu analītisko vērtējumu pareizību. Proti, apstiprina novērotās klīniskās ainas pareizību.
Lasīt visu...

6

Par veselības aprūpes sistēmas reformu: augstā dziesma, skani, skani...

FotoSeptembrī  vairāki masu mediji ziņoja, ka arvien pieaug pacientu parādi ārstniecības iestādēm. Nenomaksāto pacienta nodevu par valsts finansētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem kopsumma valstī jau pārsniedzot 10 miljonus euro, bet lielākajā ārstniecības iestādē, proti,  Austrumu slimnīcā summa tuvinoties 5 miljoniem euro. Ņemot vērā jomas specifiku, slimnīcas esot diezgan bezspēcīgas veikt parādu atgūšanu, savukārt Veselības ministrija un valsts par problēmu nevarot uzņemties atbildību, jo piedziņa risināma privāttiesiskā kārtībā. Jāpiezīmē, lielāko slimnīcu īpašnieks ir valsts; to pārraugs jeb "galvenais saimnieks" ir Veselības ministrija.
Lasīt visu...

12

Valdošo diagnoze ir bezizmēra vienaldzība. Jeb, kā mēdz teikt – pofigisms

FotoIesākumā šķita: lielākās līdz šim valdošo problēmas ir iedomība un augstprātība. Jau kādu laiku man vairs tā nešķiet.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Līdz nākamam rudenim pagarināta iespēja parakstīt tautas likumu

Lūdzu informēt visus paziņas - iespēja turpinās: Centrālā vēlēšanu komisija 18.09.2018. atļāva atkārtotai parakstīšanai likumu - atcelt ierobežojumus...

Foto

Kremļa kreisi labējā šaha spēle: Rietumu nacionālistu muļķošana un izdevība, ko Krievijas propagandistiem sniedz ekstrēmie liberāļi

Nav noslēpums, ka Kremlis cenšas ietekmēt izvēlētās valstis saskaņā ar...

Foto

"Saskaņa" izmanto politologu Liepnieku, lai diskreditētu latvisko partiju koalīcijas veidošanas procesu

Nevienam nav noslēpums, ka bijušais Šķēles polittehnologs Jurģis Liepnieks joprojām ir pietuvināts Latvijas varas kuluāriem...

Foto

Vēlēšanas 2018 - koki turpina balsot par cirvi

Varbūt kāds domā, ka protesta balsojums šajās vēlēšanās ir ko mainījis, jo partiju spice nomainījusies būtiski. Diemžēl jākonstatē,...

Foto

Mazvērtības kompleksa ideoloģija

Latvieši ir tauta, kurai regulāri pārmet mazvērtības kompleksu. To dara gan paši latvieši, gan cittautieši, kuri dzīvo kopā ar latviešiem. Tagad jauns iegansts...

Foto

Latvija kā sektu ķīlniece

„Esam apolitiskas, respektablas, akadēmiskas organizācijas. Ar politiku nenodarbojamies, dziedam vien dziesmas,” tā viņi saka, un tas ir gluži tāpat, kā mafija apgalvotu,...

Foto

Īsa pamācība, kā likumīgi novilcināt lietu tiesā

Šobrīd vairs nav noslēpums, ka civiltiesisko strīdu izsķiršana Latvijā ir ne tikai ekonomiski un finansiāli neizdevīgs, bet arī psiholoģiski...

Foto

Vēlēšanu spožums un posts

Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā...

Foto

Kristīgā morāle un Saeimas vēlēšanas

„Mums ir divas partijas, kuras atbalsta tādus grēkus! Es pat nespēju par to parunāt. Kaut tās ellē sadegtu!” Apmēram šāds bija...

Foto

Vai vērts balsot par partiju ar reitingu zem 5%?

Viens no jautājumiem, uz kuru tiek meklēta atbilde katrās vēlēšanās, ir - vai vērts balsot par partiju,...

Foto

Kāpēc atkal jābalso par mazāko no ļaunumiem?

Es balsošu par to, kurš, manuprāt, ir idiots - par Artusu Kaimiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir cerība, ka varbūt...

Foto

Es balsošu par Progresīvajiem. Tam ir vairāki iemesli

Pirms kādas nedēļas biju iesācis rakstīt baigo palagu par savu skatījumu uz šīm vēlēšanām, pieeju savai izvēlei un...

Foto

Es savu balsi vēlēšanās atdošu par šodienas patriotiem – Juri un Jutu

Stāsts nav īss, bet varbūt būs Tev noderīgs. Man dažkārt tiek uzdots jautājums –...

Foto

Vēlēšanas un Politika

Šis būs klaji politisks raksts, tā ka, ja kādam tā ir sveša padarīšana vai ļoti nevēlama tēma, es Jūs jau brīdinu iepriekš....

Foto

Suns spalvu met, bet Viktors Valainis (tagad no ZZS) tikumu gan ne

Vēsturē ir pazīstams stāsts par Potjomkina sādžām, kuras uzzīmētas uz maketiem, lai garāmbraucot atrādītu...

Foto

Artuss un viņa Glumova loma

Jautāsiet, kā Artuss kļuva par populistu. Pavisam vienkārši – viņš aizmirsa izkāpt no savas lomas lugā „Arī gudrinieks pārskatās”. Tā bija viena...

Foto

Īsi iespaidi par priekšvēlēšanu debatēm

Šorīt noskatījos LNT debates: 1. Kariņš runā par valdības neizdarībām tā it kā Vienotība vakar nolaidusies no Marsa. Ne mazākās izpratnes...

Foto

Kas ir JKP spice? Lūdzu

Tātad Sandis Riekstiņš. Vēl dažus gadus atpakaļ algots darbinieks RBS Skalsuzņēmumu grupā ar pienākumiem “noturēt meliorācijas tirgu” - meliorācijas, jo viens no RBS...

Foto

Mūsu nozagtajā Greizo spoguļu karaļvalstī valda tādi paši likumi un tradīcijas kā noziedznieku bandās

Nu malacis Roberts. Beidzot kāds no ZRP publiski izsakās par Vienotības (V)...

Foto

Vecu zilcgaļu jaunā iepakojumā? Paldies, nē

Iedomājieties mājas fasādi, kas apvilkta ar dārgi apgleznotu audumu, kas rāda - kāda tā „nākotnes māja” izskatīsies. Apakšā, gan viss...

Foto

Veltījums grupai „Par Zemgali bez vēja ģeneratoriem” (bet arī citiem, kam interesē - kas tur ir ar tiem vēja parkiem)

Es neesmu no tiem, kas cilvēku...

Foto

Par ko balsot: 2014-2018

2014.gada 19. septembrī portāls Pietiek publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad...

Foto

DP un SAB priekšnieķeļi metas uz vienu roku ar Kremļa salašņām un noderīgajiem idiotiem?

Kārtējo reizi, rīta agrumā sēžot uz ķemertiņa Krievu laukos, ir tāda vieta...

Foto

Nil Ušakov, „Saskaņa” nav šķīstošā kafija

Lai „Saskaņa” kļūtu par varas partiju, Ušakovam ir jāaiziet no partijas vadības. Uzskatu, ka Ušakova vadībā partija ir zaudējusi jebkādu...

Foto

Krievi teiktu – kad krupis mēģina dr...zt odzi

Šo ierakstu vēlos veltīt mūsu konkurentiem no partiju apvienības Attīstībai/Par (A/Par) un aprakstīt, kāpēc nākamajās Saeimas vēlēšanās par...

Foto

13. Saeimas deputātiem: par grozījumiem likumprojektā, kas regulē Valsts drošības komitejas dokumentus

Pateicamies par Jūsu līdzšinējo atbalstu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas zinātniskajā darbā....

Foto

Viss, kas nav par mani labs, ir FAKE NEWS

Trešdien LTV diskusiju cikla ietvaros ar visām vēlēšanās startējošajām partijām bija uzaicinājusi partijas KPV LV visu apgabalu...

Foto

Zapad un Zupa

„Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks? - Heigens domīgi jautāja. Maikls nopūtās. - Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību....

Foto

Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam

Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi izprast tikai tad, ja respektēs...

Foto

VK ziņojums par AS "Sadales tīkls" tarifiem apliecina Ašeradena mazspēju

Latvijas Reģionu apvienība (LRA) vairākkārt uzsvērusi, ka AS "Sadales tīkls" (ST) sadales tarifi ir neadekvāti augsti,...