Vai jauna afēra? “Zelta tilta” galā būvēs zelta ceļu ap Ķekavu

Līguma slēgšanas steigu diktē nauda, ko līgums sola. Līgums noslēgts par ceļa būvi un uzturēšanu 20 gadu garumā kopā par 250 132 500 eiro, neierēķinot pievienotās vērtības nodokli, ko valsts maksās pati sev. Valsts tādējādi uzņēmusies parādu, ko dzēsīšot 20 gadu laikā pēc ceļa būves pabeigšanas ar 12 528 513 eiro maksājumiem ik gadus, atkal neieskaitot pievienotās vērtības nodokli.

Šādi valsts maksājumi nav uzņēmēju tīrā peļņa, jo 17,5 kilometrus gara ceļa izbūve (14,4 kilometri jauna ceļa un 3,1 kilometrs jau esoša ceļa pārbūves) un uzturēšana neizbēgami kaut ko maksā. Tomēr arī atlikusī summa pietiekama, lai ignorētu tiesu un tos apstākļus, kuru dēļ tiesa pieņēmusi izskatīšanai sūdzību par LVC rīkotā konkursa rezultātiem.

Darījuma summas izteiktas eiro pašreizējā vērtībā, ko tagad strauji samazina inflācija, kas būvniecībā izpaužas īpaši spēcīgi. Ja ceļu būvēs, tad pašreizējos apstākļos līguma izmaksas viegli var pāršauties pāri miljardam eiro. Uz jebkuru būvobjektu tagad attiecas tas, ko aģentūrai LETA 29. jūlijā teicis “Skonto būve” valdes loceklis Juris Pētersons, “ka par tādām cenām, kā tagad konkursi ir vinnēti, neko uzbūvēt īsti nevarēs. Problēma būs jārisina”.

Šīs būvsezonas laikā tērauda stiegrojumam cenas un zāģmateriālu cenas dubultojušās, un vairāk vai mazāk izmaksas kāpušas visās pozīcijās. Nacionālās bibliotēkas būvniecības laikā daudz pieticīgāka inflācija mijās ar deflāciju, bet būvnieki un valsts tik un tā turpina tiesāties par to, kura puse kurai nesamaksājusi vai pārmaksājusi atbilstoši dažādiem rādītājiem, kādos izsaka inflāciju.

Apvedceļa gadījumā ieguvējiem no būvniecības ir jo sevišķi svarīgi būvdarbus sākt līdz gadu mijai, pēc kuras tiks sarēķināti šogad piedzīvotie sadārdzinājumi un secināts, ka nolīgtajām cenām ar reālajām cenām saistības vairs nav nekādas. Tas draud ar projektu vētīšanu un nesākto projektu atlikšanu (dažiem atlikšanu uz mūžīgiem laikiem), ko katra projekta bīdītāji cenšas nepieļaut par jebkuru cenu. Ķekavas apvedceļa gadījumā šī cena ir risks samaksāt miljonos eiro izsakāmu summu, protams, no valsts kabatas kā kompensāciju tai pusei, kas cietusi no prettiesiski slēgta līguma ar citiem ceļa būves konkursa dalībniekiem.

Šobrīd nauda apsolīta speciāli konkrētā projekta izpildei izveidotam uzņēmumam “Ķekava ABT”. Pēc ieguldītā kapitāla galvenais tur skaitās Luksemburgā reģistrēts investīciju fonds TIIC, jo ceļa būvei jānotiek par investora naudu. Latvijas valsts sāks apmaksāt tikai jau gatavu ceļu. Tādā gadījumā ceļu faktisko būvētāju nozīme ir mazāka vai pavisam maza.

Aritmētiski tas izteikts tā, ka 80% ieguldījuma dodot TIIC, bet pa 10% - Latvijā labi zināmie ceļu būves uzņēmumi “ACB” un “Binders”. TIIC dēvēšana par investīciju fondu nenozīmē, ka tam pietiek naudas kaut vai Ķekavas apvedceļa uzbūvēšanai. Īstenībā te darīšana ar finanšu starpniekiem, kas pratuši sarunāt aizdevumu ceļu būvniekiem.

Tiklīdz 16. jūlijā tika parakstīts ceļa būves pasūtījuma līgums, nomināli Skandināvijas un arī Baltijas valstīm piederošā Ziemeļu Investīciju banka izsūtīja paziņojumu par 61,1 miljona eiro aizdošanu “Ķekavai ABT”. Ziemeļu Investīciju banka norādīja arī uz Eiropas Investīciju bankas piedalīšanos projekta finansēšanā.

Konkrēti Ķekavas apvedceļa būvdarbiem nepieciešamās aizdevēju un darījumu starpnieku rindas sakārtošana ir prasījusi gadus piecus, bet Latvijas valsts vēlēšanās veikt pasūtījumus ar atliktiem maksājumiem ir tikpat veca kā valsts.

Budžeta deficīti bija parasta lieta Latvijai gan pirms, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem vismaz Eiropas valstīm jārēķinās ar aizdevēju prasībām ierobežot budžetu deficītu, tāpēc tika attīstītas shēmas, kā aizņēmumus budžetā neuzrādīt. Šādu shēmu kopīgais apzīmējums ir publiskā un privātā partnerība (PPP), kam daudz dažādu variantu.

Latvijai šī shēma ir devusi Dienvidu tiltu Rīgā, kas savas dārdzības dēļ izpelnījies arī Zelta tilta palamu. Līdzīgi kādreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers gatavojās finansēt ceļu posma Rīga – Sēnīte rekonstrukciju. Pēc tam reāli veiktā ceļa atjaunošana šajā posmā parādīja, ka darbus iespējams veikt reizes desmit lētāk, nekā tika plānots, bet, jā, – veikt gadus desmit vēlāk.

Kad Latvija 2008. gadā nonāca uz bankrota sliekšņa un bija spiesta atdot valsts finanšu pārraudzību kreditoriem, tie uzgāja gan realizēto, gan nerealizēto PPP projektu un aizliedza Latvijai turpmāk ar kaut ko tādu nodarboties. Tāpēc veselus desmit gadus nācās runāt ne tikai par kāda konkrēta objekta finansēšanu PPP režīmā, bet par Latvijas atgriešanos starp valstīm, kurās PPP nav naudas zagšanas sinonīms. Tiesāšanās tomēr signalizē, ka nekāda būtiska tikumu maiņa Latvijas valsts pārvaldes aparātā nav notikusi.

Ja ir tiesāšanās, tad ir arī vismaz viens izbrāķēts pretendents uz Ķekavas apvedceļa būvi. Sākumā interesentu un pretendentu bija vairāk, bet fināla cīņa notika starp “Ķekavu ABT” un principā līdzīgi uzbūvētu apvienību no spāņu “Cointer Concesiones Sociedad Limitada” (CCS) un vietējās ceļu būves firmas “Igate”.

Situācija mainījās brīdī, kad 2019. gada 17. septembrī Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības birojs rīkoja teatrālas represijas ne tikai pret “Igates”, bet arī Valsts robežsardzes vadītājiem, jo it kā brāķis esot robežsardzes pasūtītie un “Igates” būvētie stiprinājumi uz valsts austrumu robežas. Pēc diviem pilnīga klusuma gadiem šī lieta aktualizējusies ne sakarā ar izmeklētāju panākumiem, bet sakarā robežpārkāpēju masas parādīšanos Baltkrievijā.

Divu gadu laikā varēja tikai minēt, kāpēc toreizējais tracis tika celts. Varbūt robežbūves aizskāra kontrabandistu, bet varbūt uz Ķekavas apvedceļu konkurējošos firmu un konkrēto labuma guvēju intereses.

Attiecībā uz Ķekavas apvedceļu sekas bija tādas, ka “Igate” pārkvalificējās no konkursa dalībnieces apvienībā ar CCS par CCS darbu izpildītāju. Tas tika darīts ar mērķi, lai “Igates” reputācijas problēmas netraucētu CCS meklēt naudu Ķekavas projektam. Par to CCS informēja LVC, kas nelikās ne zinis par statusu, kādā arī “Igates” darbinieki turpināja piedalīties konkursa procedūrā paredzētajās sarunās starp pasūtītāju un pretendentiem. Rezultātā gan CCS piedāvājums sadārdzinājās par aptuveni 60 miljoniem eiro.

Kad sarunas beidzās ar LVC lēmumu par labu “Ķekavai ABT”, sūdzību par šo lēmumu Iepirkumu uzraudzības birojam iesniedza tikai CCS. Tad gan atklājās, kāda bijusi jēga panākt it kā tikai kosmētiskas izmaiņas konkursa dokumentu noformējumā. IUB zibenīgi izlēma sūdzību pēc būtības neizskatīt, jo tas esot pret likumu un konkursa noteikumiem, ka konkursa rezultātus apstrīdošā puse nav identiska ar konkursā startējušo pusi.

“Procesuālie jautājumi attiecībā uz iesniegumu izskatīšanu vienmēr ir primārie,” deklarēja IUB vadītāja vietniece Evija Mugina Administratīvajā rajona tiesā, kad tur tika izskatīta CCS sūdzība ne vairs par LVC, bet IUB lēmumu.

Šā gada 2021. gada 3. jūnijā notika tiesas sēde, kurā tiesnese Arita Zariņa pieņēma lēmumu pēc būtības izskatīt nevis IUB, bet LVC lēmumu, t.i., uzklausīt CCS pārstāvju pretenzijas. Advokāts Jānis Spilve norādīja uz LVC konkursa komisijas atrašanos interešu konfliktā, kā maigi apzīmēt situāciju, kurā lēmums par labu “Ķekava ABT” pieņemts atbilstoši ieteikumiem, ko snieguši “ACB”un “Bindera” algoti cilvēki. Ar to domāti pilnīgi legāli maksājumi firmām, kas gan konsultējušas LVC, gan konsultējušas un auditējušas “ACB”, “Binderu” un “Ķekava ABI”.

Visus šos darbus vadījis Roberts Stuģis. Uzņēmumu reģistrs glabā datus, ka viņš bijis patiesā labuma guvējs auditorfirmā “Deloitte Latvia”, par kuru līdz prasītājiem nonākušas tādas ziņas, ka LVC par konsultācijām Ķekavas apvedceļa būvnieka izvēlē samaksājuši tuvu vienam miljonam eiro. Šis pats R. Stuģis ir bijis patiesā labuma guvējs arī “Deloitte Latvia” meitasfirmā “Deloitte Audits”, kas atbilstoši firmas nosaukumam veicis darbības “ACB” un “Binderā”, t.i. perfekti zinājis,, ko LVC prasīt no konkursa dalībniekiem, lai viņa auditētās firmas prasībām atbilstu. No “Deloitte” sistēmas R. Stuģis izstājies pirms gada.

R. Stuģis kopā ar savulaik bankas “Citadele” pārdošanas darījumos manīto Valdi Siksni ir līdzīpašnieki firmai “Callidus Capital”, kuras nosaukums figurē “Ķekavas ABT” 16. jūlija paziņojumā par veiksmīgi noslēgto līgumu ar LVC. “Callidus Capital” paziņojumā godāts par konsorcija finanšu padomnieku.

LVC apgalvo, ka nekādi pārmetumi uz to neattiecoties. Uzņēmuma preses pārstāve Anna Kononova pauda, ka “interešu konflikts var attiekties uz tām personām, kas ir iepirkumu komisijas locekļi vai iepirkumu dokumentācijas sagatavotāji,” bet R. Stuģis “nekad nav piedalījies nekādā projekta dokumentācijas sagatavošanā un nav bijusi iesaistīta konsultāciju sniegšanā LVC.” Kā jau tas pieņems šādas atbildēs, tā tūlīt pat arī beidzas ar norādījumu, ka “ņemot vērā tiesvedību, vairāk komentārus par šo faktu LVC nevar sniegt”. Toties slēgt līgumu atbilstoši tiesas izskatīšanā esošam LVC lēmumam LVC var gan.

Tiesa A. Zariņas personā ir apņēmusies pārbaudīt, kā īsti tapis LVC 2020. gada 13. augusta lēmums par labu “Ķekavai ABT”. Tātad – ir vai nav R. Stuģis savā vai viņam piederošo firmu darbinieku personā piedalījies projekta dokumentācijas sagatavošanā un konsultāciju sniegšanā LVC, ja citējam A. Kononovas formulējumus. Proti, “lai objektīvi noskaidrotu apstākļus šajā lietā, tiesai ir nepieciešami LVC iepirkuma komisijas 2019. gada 15. oktobra tikšanās protokola un 2019.protokola un 2019. gada 17.gada 17. decembra protokola Nr. 54 audioieraksti,” teikts tiesas lēmumā pēc 3. jūnija tiesas sēdes.

Līdz ar to tiesa bija noteikusi LVC termiņu šo materiālu iesniegšanai tiesā. LVC tiesas lēmumu izpildījis, un to izskatīšana nākamajā tiesas sēdē noteikta 14. septembrī, kad, iespējams, kļūs skaidrs, vai nav notikusi atkal jauna afēra.

Novērtē šo rakstu: