Vai jauno Veselības ministrijas politiku var saukt par parasto fašismu?
Pēteris Apinis, ārsts08.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības ministrija laipni paziņo, ka Latvijas iedzīvotāji tiks sadalīti divās grupās un katrai no tām būs pieejama dažāda – labāka vai sliktāka veselības aprūpe. Ministre to nosauc par pilno un pamata pakalpojumu grozu. Grupas tiek veidotas pēc principa – maksā vai nemaksā sociālo nodokli. Tiem, kas maksā – pilnais grozs, tiem, kas nemaksā – pamata grozs.
Ministrija uzskata, ka tas mazais grozs attiecas tikai uz kādiem 40 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tulkojumā tas nozīmē, ka sods par obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu neveikšanu ir iespējama pacienta nāve no sabiedrības veselību tieši neapdraudošām slimībām, piemēram, bronhiālās astmas, diabēta, asinsvadu slimībām, bet par soda izpildītāju ir izvēlēts ģimenes ārsts, kurš nodokļu nemaksātājam izskaidros mazā (pamata) groza saturu.
Latvijas publiskajā telpā izskan arī skaitlis, ka apdalīti tiks 120 tūkstoši nodokļu nemaksātāju, bet mans viedoklis ir, ka patiesība ir kaut kur pa vidu – ap 80 tūkstošiem cilvēku tiks tas pustukšais vai caurais grozs.
Viens ir veselības ministres laimīgais smaids un solījumi priekšvēlēšanu gaisotnē, kur viņa apgalvo, ka no onkoloģiskām slimībām un sirds slimībām jāmirst nebūšot pat nodokļu nemaksātājiem. Šie viņas solījumi ir pretrunā pašas radītajam Veselības aprūpes finansēšanas likumam.
Ja rūpīgāk palasa Veselības aprūpes finansēšanas likuma 8. pantu, tad tas definē valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu, t.sk. 1. punkta 3. daļā nosakot, ka minimumā ietilpst ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi un ambulatorai ārstēšanai paredzētās kompensējamās zāles psihisku un sabiedrības veselībai bīstamu slimību ārstēšanai. Pieņemsim, ka Anda Čakša definēs vēzi un sirds slimības par sabiedrības veselībai bīstamām slimībām.
Sadalīt iedzīvotājus divās grupās pēc kādas pazīmes nav nekas jauns. Ja grupu atšķirības ir pietiekami lielas (šajā gadījumā pilnais grozs pienākas vismaz 20 reižu lielākai ļaužu grupai nekā pustukšais grozs), tad sabiedrības vairākums šo ziņu uztver ar lielu entuziasmu un atsaucību. Piemēram, fašistiskajā Vācijā skaidri tika definēts, ka tajā otrajā grupā ietilpst ebreji, čigāni, psihiskie slimnieki, daļa invalīdu. Un viņiem tiešām valsts savu atbalstu ne tikai nesniedza, bet vēl vairāk–‘ šis grupas cilvēkus vienkārši iznīcināja.
Nav grūti paraudzīties vēsturē uz Padomju Savienību, kur cilvēki tika represēti pēc dažādām pazīmēm, piemēram, budži un kulaki tika aizsūtīti uz vietām, kur bija jārok rūda, bet kur viss veselības pamata grozs bija jods un aktīvā ogle.
1956. gadā tika izveidotas dzīvesvietas 101. kilometrā no Rīgas liekēžiem, proti vīriešiem, kas bija atgriezušies no izsūtījuma, kam Rīgā neļāva pierakstīties kā padomju varas ienaidniekiem, bet kas nevarēja iekārtoties darbā (nemaksāja nodokļus!), jo viņiem nebija pieraksta. Lieki teikt, ka 101. kilometrā dzīvojošajiem (piemēram, speciāli būvētās barakās pie Brīdagas kroga) nepienācās nekāda medicīniskā palīdzība.
Protams, esmu noklausījies visa veida politiķus, kas saka – tiem, kas nemaksā nodokļus, nepienākas laba medicīniskā palīdzība, jo viņi nemaksā naudu budžetā, kas uztur šo medicīnu. Un arī tos, kas apgalvo – valsts taču lielo grozu nodrošinās arī pensionāriem, bērniem, bezdarbniekiem (kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā), Černobiļas atomelektrostacijas avārijas likvidācijā cietušajām personām, personām, kurām ir noteikta invaliditāte, tradicionālo reliģisko organizāciju mūkiem un mūķenēm klosteros un citiem. Taisnība, bet tik un tā 40 līdz 120 tūkstoši paliks bez palīdzības.
Pēdējā laikā esmu daudz pētījis, kas notiek ar bērniem, kas sasniedz 18 gadu vecumu un atstāj bērnu namus. Viņi nav dzīvei sagatavoti, saņem dzīvokli, bet īstu darbu dabū reti. Parasti strādā gadījuma darbus, nonāk nelāgās grupās vai netiešā svešu ļaužu kalpībā. Šiem jauniešiem Veselības aprūpes finansēšanas likums gatavs palīdzēt līdz 24 gadu vecumam, bet pēc tam ne. Lieki teikt, ka šajā grupā saslimstība ar dažādām kaitēm ir lielāka nekā populācijā kopumā.
Arī Latvijas laukos vēl pietiekami daudz mazu saimniecību, kas spēj saglabāt lauku vidi, apdzīvotību laukos, bet šajās saimniecībās dzīvojošie un strādājošie nereti nodokļus nemaksā. Ir gana daudz ļaužu, kas ar vienu likumu un veselības ministres izstrādātiem Ministru kabineta noteikumiem tiks padarīti par otrās šķiras cilvēkiem ar ļoti ierobežotām tiesībām uz veselības aprūpi.
Jebkuram iedzīvotāju dalījumam pēc nemedicīniskām pazīmēm, kas nosaka veselības aprūpes pieejamību un kas var izraisīt nāvi vai smagus veselības traucējumus, ir fašisma pazīmes. Atkārtošos– valstij ir pietiekami daudz resursu un veidu iekasēt nodokļus, bet šis uzdevums nav jāveic par cilvēka dzīvības vai veselības cenu.
Piezīme. Šī raksta autors vēlēšanās nepiedalīsies.
Pārpublicēts no la.vesels.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
