Vai katra ķēkša var vadīt valsti un lielus uzņēmumus? Viennozīmīgi - var, bet ne ilgi
Aivars Strakšas07.05.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Vai katra ķēkša var vadīt valsti un lielus uzņēmumus? Viennozīmīgi - var, bet ne ilgi. Viena ķēkša (kaut arī patiesībā sanāk jau vesela strīpa ar ķēkšām, sākot no Linkaita un beidzot ar Briškenu) nevar izstrādāt un apstiprināt Indikatīvo dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānu un noslēgt līgumu ar VAS "Latvijas dzelzceļu", otra nezina, kur un uz ko ir lietderīgi ekonomēt un kur ekonomija izraisīs tikai lielākas izmaksas. Vai, nedod, Dievs, katastrofas.
Iztrūkstot Dzelzceļa likumā paredzētajam līgumam, parādās problēmas ar finansējumu. Satiksmes ministrijā ir vesels Dzelzceļa departaments, kam tas ir viens no pamatuzdevumiem. Varētu ierosināt pat birokrātijas apkarošanas programmas ietvaros likvidēt, ja vien šī departamenta uzturēšanas izmaksas nebūtu smieklīgi mazas salīdzinājumā ar viņu nepadarīto darbu izraisītajiem zaudējumu apmēriem. Kādam šis darbiņš tāpat būs jādara.
Kāpēc tad neatrodas finansējums kontakttīkla remontiem? Budžeta veidošanas procedūra šajā gadījumā ir vienkārša. Atbildīgais vadītājs sagatavo nākošā gada remontu programmu ar cipariem un skaidrojumiem un iesniedz Tehniskajam direktoram, kurš tālāk to aizstāv uzņēmuma valdē.
Kurš tad izsvītroja pieprasītos naudas līdzekļus? Varbūt pat neprasīja finansējumu kontakttīklā uzturēšanai? Varbūt dzelzceļā vairs nav speciālistu, kas var sagatavot un pamatot remonta programmas?
Ekonomija, kas rada zaudējumus, nav ekonomija, bet neprofesionalitāte. Nevar arī teikt, ka valstij nav naudas apmaksāt 19 miljoniem pasažieru svarīgo infrastruktūru. "Zelta" pālis Daugavā un bezperspektīvā dzelzceļa stacija lidostā, kuri šobrīd nav vajadzīgi nevienam pasažierim, vien daļai ietekmīgu būvnieku, neļaus sameloties.
Attēlā – pašreizējais „Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāja izstrādājums Artis Grinbergs
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
