Vai kungi no valdības gatavo atkusni Latvijas-Krievijas attiecībās?
Jānis Mākoņkalns14.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Latvijas labklājība ir atkarīga no Krievijas” – ar šādu patosa piepildītu virsrakstuvakar (šī gada 13.jūnijā) nāca klajā viens no Kremļa redzamākajiem propagandas ruporiem Latvijā – ziņu vietne baltnews.lv. Minētais raksts bija veltīts jaunākajām tendencēm Latvijas ārpolitikā, kuras pēc autora domām liecina, ka „Rīga ir sākusi griezties uz Maskavas pusi”.
Tajā pašā dienā analogs vēstījums tika nopublicēts arī prokremliskajā laikrakstā „Latviskijie Vesti”1, kura autors arīdzan spekulēja, ka Rīga ir sākusi izrādīt iniciatīvu, lai uzlabotu attiecības ar Maskavu. Kremļa propagandisti unisonā secināja – starp abām valstīm ir sācies „atkusnis”.
Vairumā gadījumu Kremļa propagandas mediju saturs man labākajā gadījumā izsauc traģikomisku smīnu un izbrīnu, kā var „šitā muldēt”, bet joprojām izmantot vārda brīvības priekšrocības un izplatīt dezinformāciju Latvijas sabiedrībā. Diemžēl šis nebija tāds gadījums, un anonīmo propagandistu saskaņotie teksti man lika aizdomāties, vai tomēr tajos nevarētu būt vismaz daļa taisnības.
Runāšu pēc fakta un bez liekām spekulācijām. Tātad kas, manuprāt, liecina, ka Kremļa žurnālisti šoreiz nemelo un abu valstu attiecības tiešām atrodas līdzšinējā status quo izbeigšanas sākumposmā?
Pirmkārt, ir labi zināms, ka baltnews.lv redakcijas politika tiek veidota Maskavā, ziņu aģentūras „Rossija Segodņa” telpās, kas savukārt atrodas tiešā Prezidenta administrācijas kontrolē (par to detalizētāk varat izlasīt pētījumos šeit un šeit).
Tātad, ja baltnews.lv raksta par attiecību uzlabošanos starp Latviju un Krieviju, tam visticamāk ir dots Krievijas vadošo aprindu atbalsts, un tam ir jāpievērš uzmanība.
Otrkārt, Latvijas ārlietu resors pēdējā laikā patiešām ir devis vismaz divus mājienus Krievijas virzienā, ka vēlas nodibināt ciešākus sakarus.
Šī gada 3.jūnijā, Baltijas jūras valstu padomes sanāksmes laikā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, pēc tikšanās ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku Aleksandru Pankinu, paziņoja, ka „Latvija vēlas uzturēt pozitīvu ekonomisko attiecību tendenci ar Krieviju”.
Savukārt 12.jūnijā ministrs, kurš iepriekš publiskajā retorikā bija izcēlies ar izteikti antikrievisku retoriku (atcerēsimies kaut vai Rinkēviča priekšvēlēšanu plakātus „Par spīti Kremlim”), sociālajos tīklos apsveica lielo kaimiņu Krievijas dienā krievu valodā.
Ir skaidrs, ka ārlietu ministra teiktais ir jāuztver tikai un vienīgi kā daļa no valsts stratēģiskās komunikācijas. Attiecīgi tas bija tiešs signāls Maskavai, ka Rīga grib atsākt sadarbību business as usual.
Treškārt, paralēli ārlietu resoram Latvijas-Krievijas attiecību uzlabošanā tiešā veidā ir iesaistījusies arī Satiksmes ministrija. Arī šajā gadījumā es izcelšu divus viennozīmīgus mājienus tam, ka Rīga tuvāko mēnešu laikā plāno intensificēt savu sadarbību ar Maskavu.
Šī gada aprīļa beigās ministrs Tālis Linkaits (kurš nesen tika iecelts par atjaunotās Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas vadītāju) viesojās Maskavā loģistikas izstādē „TransRussia”, kuras ietvaros tikās ar Krievijas satiksmes ministru Jevgeņiju Ditrihu.
Papildus tam dienā, kad ārlietu ministrs Rinkēvičs centās pielabināties krievu lācim rakstiski, satiksmes ministrs Linkaits gāja soli tālāk un šī gada 12.jūnijā pats personīgi ieradās Krievijas vēstniecībā, lai atdotu godu vēstniekam Lukjanovam Krievijas dienas svinībās. (Starp citu, par Krievijas dienas svinībām būtu vērts uzrakstīt atsevišķu rakstu – personības, kas tās apmeklē, vien ir ko vērtas!)
Līdz ar to uz šo brīdi izskatās, ka Latvija, vismaz ekonomikas jomā, ir nolēmusi pakāpeniski atjaunot attiecības ar Krieviju. Turklāt izskatās, ka arī Krievija ir ieinteresēta šādā scenārijā.
Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā, iespējams, redzēsim augstu amatpersonu vizītes uz Krieviju un otrādāk. Tāpat iespējams, ka Maskava drīzumā noņems daļu no pārtikas produktu sankcijām un palielinās kravu apgrozījumu Baltijas ostās.
Vienīgais jautājums, kas uz šo brīdi paliek neatrisināts ir – kā intereses stāv aiz šīs pēkšņās retorikas maiņas? Es dziļi šaubos vai attiecību uzlabošana ar Krieviju ir balstīta tikai Latvijas ekonomiskajos rādītājos. Kā nekā Krievijas propagandistu solītā krīze tā arī nav iestājusies, un Latvijas ekonomika, salīdzinot ar kaimiņvalsts, ir tīri žirgta un dzīvotspējīga.
Tas, protams, liek domāt, ka ārlietu un satiksmes resora pēdējo nedēļu aktivitātes ir saistītas ar atsevišķu privātā sektora darboņu interesēm. Tiesa, kā minēju augstāk, šoreiz par to nespekulēšu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
