Vai Latvijā ir ieviests kāds slepens aizliegtās literatūras saraksts?
Filips Bobinskis30.08.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir teikts: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju (...)”. Ar vārdiem „tiesības iegūt informāciju” cita starpā es saprotu arī to, ka man kā Latvijas Republikas pilsonim un iedzīvotājam ir tiesības iepazīties ar citu personu paustajiem viedokļiem, dažādu publikāciju un vēstures avotu saturu.
Tādēļ esmu pateicīgs biedrības Latvietis dalībniekam Lenoardam Inkinam, par to, ka viņš, portālā draugiem.lv savulaik publicējot nelielu fragmentu no sacerējuma „Padomju Savienības žīdu katķisms”, bija devis man iespēju uzzināt par šāda sacerējuma esamības faktu un kaut fragmentāri iepazīties ar tā saturu.
Diemžēl jāsecina, ka Drošības policijas un prokuratūras pārstāvji, par piesauktā sacerējuma fragmenta citēšanu L.Inkinu neatlaidīgi cenšoties notiesāt (ir pārsūdzēts pirmās instances attaisnojošais spriedums), nepārprotami pauž uzskatu, ka ir sacerējumi, ar kuru saturu Latvijas iedzīvotāji, to skaitā arī es, nedrīkst iepazīties.
Rodas jautājums, vai Latvijā ir ieviests kāds slepens aizliegtās literatūras saraksts, kurā ietvertos darbus nedrīkst izplatīt, citēt un lasīt? Pamatojoties uz to, ka „Padomju Savienības žīdu katķismā” ne tajā labākajā gaismā parādīti ebreji, pret L.Inkinu ir izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 78. panta par nacionālā naida izraisīšanu.
Šādu rīcību varētu saprast, ja L.Inkins būtu šī ebrejiem piedēvētā sacerējuma autors, bet viņš to tikai citēja, deva iespēju lasītājam iepazīties ar šī darba saturu. Grūti saprast, kādā veidā lasītājiem dotā iespēja iepazīties ar kāda sen publicēta sacerējuma saturu, pat ja tas tiek klasificēts kā antisemītisks, pārkāptu ebreju vai jebkuras citas tautības pārstāvju tiesības.
Antisemītisma fenomens dažādās formās pasaulē ir bijis novērojams vairāku gadu tūkstošu garumā. Mēs nevaram izvērtēt nedz ebreju tautas, nedz antisemītisku ideju, nedz arī visas Eiropas vēsturi, neiepazīstoties ar tādiem sacerējumiem kā, piemēram, Mārtiņa Lutera darbs „Par jūdiem un viņu meliem”, ebrejiem piedēvētajiem „Cionas gudro protokoliem” vai nacistiskās Vācijas antisemītisko propagandu. Lai kāda arī būtu mūsu attieksme pret šiem sacerējumiem, tie ir vēstures neatņemama sastāvdaļa. Arī „Padomju Savienības žīdu katķisms” par tādu ir uzskatāms.
Līdz ar to ir tikai pašsaprotams, ka ir personas, kas ar šādiem sacerējumiem vēlas iepazīties. Tas, ka demokrātiskā valstī persona tiek tiesāta par kāda sacerējuma citēšanu, ir nedzirdēts absurds. Tas aizskar ne tikai šīs personas tiesības izplatīt informāciju, bet arī manas un citu interesentu tiesības ar šo informāciju iepazīties.
Es nevēlos sagaidīt situāciju, kad Latvijā tiktu reglamentēts, kādus citātus savā darbā drīkst un kādus nedrīkst izmantot žurnālisti, kādus vēstures avotus savās publikācijās drīkst vai nedrīkst citēt vēsturnieki. Nevēlos sagaidīt situāciju, kad bibliotēku darbiniekiem tiktu noteikts, ar kādiem izdevumiem lasītājiem ļaut brīvi iepazīties un kādi jāglabā specfondos. Es nevēlos sagaidīt situāciju, kad Latvijā tiktu ieviests aizliegtās literatūras saraksts, kurā iekļautos darbus nedrīkstētu lasīt, izplatīt, citēt. Es nevēlos sagaidīt arī situāciju, kad tiesības iepazīties ar kādu informāciju vai izplatīt to tiktu ierobežotas pēc personu politiskajiem vai cita veida uzskatiem.
Par laimi pagaidām Latvija vēl skaitās demokrātiska valsts un tās Satversme garantē tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju un paust savus uzskatus. Tādēļ, izmantodams šīs tiesības, es paužu sašutumu par pret Leonardu Inkinu izvirzītajām apsūdzībām, kuras uzskatu par netiešu vēršanos arī pret manām tiesībām iegūt informāciju.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
