Vai Latvijā nepieciešams Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūts?

Pasaules prakse rāda, ka valstu vadītāju izturēšanās, rīcība un pat izteikumi mēdz būt ļoti ekscentriski, spontāni un pārgalvīgi. Bieži vien tas skaidrojams ar izpatikšanu savam elektorātam. Tādēļ Valsts prezidenta amatu var salīdzināt ar viena aktiera teātri tam konstitucionālajam orgānam, kas viņu ir ievēlējis.

Šie pasaules vēsturē rodamie precedenti, kad valstu vadītāju uzvedība un rīcība ir radījusi starptautisku rezonansi un pat neizpratni, raksta autoru ir pamudinājuši analizēt arī Latvijas Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūta juridisko problemātiku.

Latvijas Republikas Satversmes 52.pants noteic: ja Valsts prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts, pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs, kamēr Saeima izvēl jaunu Valsts prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu. Līdz šim juridiskajā literatūrā ir aplūkots mehānisms un analizēts jautājums par Valsts prezidenta vietas izpildīšanas aizstāšanu Latvijas konstitucionālaja praksē, ja pēdējais, piemēram, atrodas ārpus valsts robežām vai atvaļinājumā. Ierasti, ka šādos gadījumos Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs.

Taču nav atbildēts jautājums par Satversmes 52.panta trešā teikuma saturu gadījumos, ja Valsts prezidents ir citādi aizkavēts pildīt amata pienākumus, piemēram, ja par iemeslu ir kādi veselības traucējumi.

Līdz šim Latvijā nav izveidojusies tāda prakse, kas nodrošinātu skaidru risinājumu visiem Satversmes 52.pantā ietvertajiem aspektiem, kas saistīti ar Valsts prezidenta personu un viņa rīcību.

Latvijā nav izstrādāta procedūra un noteikta kārtība, lai objektīvi konstatētu Valsts prezidenta spēju pildīt amata pienākumus, ko uztic Satversme. Atbildes uz šādiem jautājumiem neviens Latvijas normatīvais regulējums nesniedz. Nav arī atbildēts jautājums par institūciju vai institūcijām, kam būtu jāuztic veikt pārbaudi par spēju vai aizkavējumu pildīt Valsts prezidenta pienākumus. Piemēram, nav zināmi kritēriji, pēc kuriem būtu iespējams Valsts prezidenta darbību un rīcību kvalificēt kā amata pildīšanas aizkavējumu (vai tas būtu nosakāms pēc publiskajiem izteikumiem vai noteiktas ārējas uzvedības?!).

Valsts prezidentam, tāpat kā jebkuram citam iedzīvotājam, nav aizliegts izteikt viedokli, to nosaka Satversmes 99. un 100.pants. Strauja valsts augstākās amatpersonas viedokļa maiņa dažkārt ir pat nepieciešama, taču pārāk bieža un neargumentēta sava viedokļa paušana vistiešāk var nodarīt kaitējumu pašam viedokļa paudējam. Tomēr nekonsekventa viedokļa maiņa vai nespēja argumentēt pausto nostāju nav kritērijs, lai runātu par Valsts prezidenta amata pildīšanas aizkavējumu.

Nav noteiktas arī minimālās prasības, kas obligāti jāveic personai, kura pilda Valsts prezidenta amatu, jo formāli Satversme tikai noteic Valsts prezidenta funkcijas, taču tā nenosaka šo funkciju obligāto apjomu, bez kā Valsts prezidenta darbība nebūtu iedomājama. Teorētiski pastāv iespēja, ka persona, kura pilda Valsts prezidenta amatu, tehniski paraksta un izsludina Saeimā pieņemtos likumus, taču neveic ceremoniālas funkcijas, ko ierasti gaida no valsts galvas amata (piemēram, viņš atsakās teikt uzrunas valstij nozīmīgos brīžos).

Analizējot līdzšinējo Latvijas Valsts prezidentu darbību, var izdarīt zināmus secinājumus par katra individuālo darbības apjomu - ir bijuši ļoti aktīvi prezidenti. Taču ir arī tādi, kuri amata pienākumus ir uztvēruši vairāk kā nastu vai nevēlēšanos tikt pārvēlētiem uz otro amata termiņu, nevis iespēju mainīt, piemēram, valsts politisko dienaskārtību. Gustavs Zemgals ir vienīgais Latvijas Valsts prezidents, kurš pēc pilnvaru termiņa beigām atteicās kandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Oficiāli G.Zemgala atteikšanās motīvi tiek skaidroti ar vēlēšanos atgriezties privātā dzīvē un pārdzīvojumiem pēc sievas nāves 1928.gada 7.jūlijā.

Skaidras valsts augstākās amatpersonas lemtspējas pārbaudes kārtības neesamība vairo tiesisko nenoteiktību un nedrošību, kas dažādu apstākļu sakritību dēļ valsti var ieraut politiskā turbulencē ar neprognozējamu iznākumu. Lai šādam jautājumam sniegtu juridisko risinājumu, ir nepieciešama politiskā (pie likumdevēja) un pat psiholoģiskā drosme, jo kurš gan „normālos" apstākļos varētu pieļaut domu par valsts galvas lemtspējas zudumu. Taču pasaules vēsture rāda, ka šādi jautājumi var notikt pat samērā bieži.

Pilntiesīgums, lemtspēja, rīcībspēja: vai viens un tas pats?

Pirms analizēt Latvijas Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūta juridisko problemātiku, jāpaskaidro un jānošķir trīs dažādu jēdzienu - rīcībspēja, pilntiesīgums un lemtspēja - jēga un saturs. Katram no šiem jēdzieniem juridiskajā terminoloģijā ir savs mērķis, lai apzīmētu noteiktu tiesisko situāciju.

Jēdziens „rīcībspēja" raksturo fizisko personu kā tiesību subjektu, jo katram cilvēkam piemīt rīcībspēja un tiesībspēja, taču atsevišķu personu grupu rīcībspējai likumā ir noteikti ierobežojumi, ko noteic Civillikums. Civiltiesiskā un civilprocesuālā izpratnē rīcībspēja ir personas spēja patstāvīgi veikt tiesiski nozīmīgas darbības un uzņemties pienākumus, kas ir tiesīga rīkoties personiski. Turklāt tā ir spēja realizēt civilprocesuālās tiesības un izpildīt pienākumus, ko noteic Civilprocesa likuma 72.panta pirmā daļa. Rīcībspējai ir likumā noteikti ierobežojumi. Tie attiecas uz personām, kuras sava vecuma, garīgo spēju vai citu likumā minētu iemeslu dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas. Tādēļ likumā ir noteikti ierobežojumi, lai šo personu pašu interesēs, ar savu darbību nenodarītu sev kaitējumu.

Civillikumā noteiktais rīcībspējas pārbaudes mehānisms ir attiecināms tikai uz fiziskām personām, ko nevar attiecināt uz valsts amatpersonu, tai skaitā Valsts prezidenta, spēju pildīt sev uzticētos amata pienākumus, jo Valsts prezidenta amats nav tikai augstākais hierarhiskais amats valsts pārvaldē. Tas ir arī viens no konstitucionālajiem orgāniem, kuram uzticēta Satversmes sargātāja funkcija (līdztekus Satversmes tiesai).

Interesanti, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka Valsts prezidenta amatā nevar ievēlēt personu, kura likumā paredzētajā kārtībā atzīta par rīcībnespējīgu. Šis ierobežojums attiecas uz fizisku personu, kura kandidē uz Valsts prezidenta amatu, taču neviens Latvijas Republikas likums neparedz kārtību jeb procedūru, ja persona, kura ieņem Valsts prezidenta amatu, ir aizkavēta pildīt savus amata pienākumus jeb nav lemtspējīga.

Persona, kura izpilda Valsts prezidenta amatu, nevar būt rīcībnespējīga, jo, pildot Valsts prezidenta amatu, tā var būt tikai lemtnespējīga. Turklāt Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma norma par rīcībspēju būtu jāgroza, ņemot vērā Satversmes tiesas 2010.gada 27.decembra sprieduma par rīcībspējas tiesisko regulējumu. Tas dotu arī skaidrāku atbildi par likumdevēja attieksmi šajā jautājumā.

Ir būtiski nošķirt rīcībspēju, kas piemīt fiziskai personai, un lemtspēju, kas piemīt personai, kura pilda sev uzticētos amata pienākumus. Starp rīcībspēju un lemtspēju pastāv zināma korelācija, jo Valsts prezidents vienlaikus ir arī fiziska persona, kas apveltīta ar lemtspēju par jautājumiem, kuru robežas noteic Satversmē uzticētās Valsts prezidenta funkcijas. Lai gan Civilprocesa likums un Civillikums nosaka, ka rīcībspējas gadījumā lēmumus pieņem aizgādnis, tomēr šie lēmumi var attiekties tikai uz prezidenta kā privātpersonas dzīvi, jo Satversme kā augstāka spēka normatīvais akts nepiešķir tiesības pieņemt konstitucionālus lēmumus. Vienlaikus jāsecina, ka rīcībspēja ietekmē arī lemtspēju, tās nevar viena otru izslēgt. Nav iedomājama situācija, ka rīcībnespējīga persona spētu pieņemt lēmumus bez jūtamām sekām. Tādējādi vienlaikus ar personas rīcībnespēju zūd arī lemtspēja. Taču, lai persona būtu lemtspējīga, tai leģitīmā ceļā ir jābūt apstiprinātai amatā jeb ievēlētai. Viens no ievēlēšanas priekšnoteikumiem ir personas pilntiesīgums.

Satversmes 37.panta pirmais teikums noteic, ka par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Jēdziens „pilntiesīgs" ir jāsaprot vienādi kā Satversmes 9.pantā, tā arī Satversmes 37.pantā. Šo jēdzienu ir analizējusi Satversmes tiesa, kad spriedumā izvērtēja likumdevēja tiesības Saeimas vēlēšanu likumā precizēt Satversmē lietotā jēdziena „pilntiesīgs pilsonis" saturu. Satversmes tiesa secinājumu pirmajā daļā norādīja, ka veidam, kādā tiek nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9.pantā noteiktajam, proti, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu". Šī Satversmes tiesas sprieduma tiesnešu atsevišķajās domās ir pausts atšķirīgs viedoklis.

Autors uzskata, ka no Saeimas vēlēšanu likumā ietvertā „pilntiesīgs pilsonis" formulējuma interpretācijas var atklāt arī Valsts prezidenta amata pilntiesīguma jēdziena saturu. Valsts prezidents ir persona, kuras pilntiesīgums ļauj uzņemties pildīt amata pienākumus. Tas nav ierobežots ar tiem pašiem apstākļiem, ko noteic Saeimas vēlēšanu likuma 5.pants.

Par vienu no Valsts prezidenta rīcībspējas zuduma kritērijiem varētu tikt uzskatīts gadījums, kad Valsts prezidents objektīvi un ilgstošā laika periodā nespēj iepazīties ar dokumentiem un tos parakstīt.

Kaimiņvalstu prakse

Lietuvā un Igaunijā ir atšķirīgs regulējums par jautājumu, kas noteic Valsts prezidenta atbrīvošanu no amata veselības stāvokļa dēļ. Lietuvas Republikā Seims ir tiesīgs vērsties Konstitucionālajā tiesā ar lūgumu izvērtēt prezidenta veselības stāvokli. Seimam ir jāiesniedz Konstitucionālajai tiesai ārstu komisijas slēdziens, turklāt lēmumam par vēršanos Konstitucionālajā tiesā jābūt pieņemtam un ārstu komisijas slēdzienam apstiprinātam ar visu Seima locekļu balsu vairākumu.

Lietuvas Konstitūcijas 88.pants noteic, ka Lietuvas Konstitucionālā tiesa pieņem atzinumu par to, ka prezidenta veselības stāvoklis ir tāds, kas neļauj veikt prezidenta pienākumus, bet pēc tam, pamatojoties uz Konstitucionālās tiesas atzinumu, Seims ar 3/5 visu Seima locekļu balsu vairākumu pieņem rezolūciju, ka prezidenta veselības stāvoklis neļauj veikt amata pienākumus. Likuma „Par Lietuvas Republikas Konstitucionālo tiesu" 78.pants nosaka, ka pieteikumu Konstitucionālajai tiesai par to, vai prezidenta veselības stāvoklis ļauj ieņemt prezidenta amatu, ir tiesīgs iesniegt tikai Seims (ja par to nobalsojuši vairāk nekā puse no visiem Seima locekļiem), un Seimam, iesniedzot šādu pieteikumu, tam ir jāpievieno arī Seima apstiprināts medicīniskās komisijas slēdziens. Medicīnisko komisiju vismaz piecu speciālistu sastāvā apstiprina Seims.

Savukārt Igaunijas Republikas Konstitūcijas 83.pants noteic, ka jautājumu par valsts prezidenta ilgstošu nespēju pildīt savus pienākumus izlemj Augstākā tiesa (ja prezidents nespēj pildīt savus amata pienākumus ilgāk nekā trīs mēnešus no vietas) pēc Tieslietu kanclera pieteikuma.

Saeima, Satversmes tiesa vai tauta?

Ierasti, ka Valsts prezidenta kompetencē ir parlamenta rīcības politiskās lietderības izvērtēšana un valsts iekārtas funkcionēšanas nodrošināšana krīzes apstākļos, taču nav skaidrs, vai parlamenta kompetencē ir tiesības izvērtēt Valsts prezidenta rīcību, ja pēdējais ir citādi aizkavēts pildīt amata pienākumus Satversmes 52.panta gadījumā.

Iespējams, ka viens no praktiskiem veidiem, kā pārbaudīt Valsts prezidenta lemtspēju, ir konstatēt viņa spēju parakstīt dokumentus, ko uztic Valsts prezidenta amats, piemēram, izsludināt likumus, parakstīt rīkojumus, pavēles, lēmumus u.c. dokumentu veidus.

Valsts galva ar savu parakstu uz konkrētā dokumenta to nedrīkst izpildīt tikai mehāniski, jo ar paraksta izdarīšanu viņš vienlaikus uzņemas visu konstitucionālo atbildību par sekām un tiesisko situāciju, ko šāds paraksts rada. Tieši valsts galvas veiktais paraksts apkārtējiem (parlamentam, sabiedrībai) ļauj noprast viņa lemtspēju, vienlaikus tas apliecina Valsts prezidenta spēju garantēt likumu un tiesiskuma konstitucionalitāti.

Neskatoties uz to, ka pašlaik nav noregulēts veids, kā leģitīmā ceļā Valsts prezidentu atbrīvot no amata veselības stāvokļa dēļ, tomēr jau pašlaik pastāv daži iespējamie juridiskie mehānismi Valsts prezidenta pilnvaru ierobežošanai (taču tās ir jau konkrētas sekas!), ja pēdējais kļuvis rīcībnespējīgs.

Būtu pozitīvi vērtējama iespēja Latvijas sabiedrībai zināt par savas valsts galvas veselības stāvokli.

Likuma "Par valsts noslēpumu" 5.panta 6.punkts noteic aizliegumu piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par valsts vadītāju veselības stāvokli. Pēc autora domām, Latvijā būtu nepieciešams iedibināt tradīciju, kas noteiktu ikgadēju sabiedrības informēšanu par valsts galvas veselības stāvokli. Iespējams, ka šāds ziņojums būtu jāuztic autoritatīvai ārstu kolēģijai. Šāda prakse sabiedrībā tikai vairotu drošību un paļāvību valsts augstākās amatpersonas spējai vadīt valsti.

Rīcībnespējas (tādējādi arī lemtnespējas) gadījumā Valsts prezidentam var noteikt valsts noslēpuma pieejamības aizliegumu, kas ir būtisks instruments Valsts prezidenta amata pienākumu veikšanai, piemēram, sadarbībai ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, Eiropas Savienības vai ārvalstu un starptautiskajām organizācijām. Likuma "Par valsts noslēpumu" 9.panta trešās daļas 2.punkts noteic, ka pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, kuras rīcībspēja ir ierobežota likumā noteiktajā kārtībā. Šā likuma 12.panta trešā daļa noteic, ka pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai, ja nav šā likuma 9.panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu, pēc amata ir Valsts prezidentam.

Satversmē būtu jānosaka konkrēts termiņš, pēc kura prezidents ir atceļams no amata (daudzu valstu konstitūcijās tie ir trīs mēneši jeb 90 dienas).

Autors uzskata, ka visdiskutablākais jautājums būtu par to konstitucionālo orgānu (pilsoņu kopums, Satversmes tiesa vai parlaments), kuram uzticēt šā jautājuma izlemšanu. Būtu dīvaini, ja jautājumu par Valsts prezidenta atstādināšanu veselības stāvokļa dēļ uzticētu lemt referendumā balsstiesīgiem pilsoņiem, jo tas būtu populistiski, neefektīvi un arī organizatoriski sarežģīti.

Paplašināt Satversmes tiesas kompetenci, lai tai uzticētu pārbaudīt Valsts prezidenta lemtspēju veikt amata pienākumus, nebūtu lietderīgi no praktiskiem apsvērumiem, jo gala slēdziens par Valsts prezidenta nespēju veikt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ piederētu medicīnas ekspertiem, ne juristiem. Valsts prezidenta lemtspējas zuduma gadījumā veselības stāvokļa dēļ nepastāv juridisks, bet gan medicīnisks strīds.

No valsts iekārtas modeļa viedokļa Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidentu ievēlē parlaments. Tādēļ ir apsverama doma, ka lēmumu par nespēju pildīt Valsts prezidenta amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ un prezidenta atlaišanu būtu jāuzņemas pašam parlamentam - Saeimai. Tādējādi, pamatojoties uz medicīnas ekspertu komisijas slēdzienu, kura konstatētu Valsts prezidenta nespēju vismaz 90 dienas pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ, kā arī lemtspējas zuduma faktu, parlaments būtu tiesīgs lemt par Valsts prezidenta atcelšanu no amata veselības stāvokļa dēļ. Šāds lēmums Saeimai būtu jāpieņem ar kvalificētu - ne mazāk kā 2/3 visu Saeimas locekļu balsu - vairākumu.

Nobeigumā būtu jāuzsver, ka šāda lemtspējas pārbaudes institūta procedūra jeb kārtība Latvijā būtu jāizstrādā un jāpiemēro arī citiem konstitucionālajiem orgāniem, piemēram, likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai.

Raksts sasniegs mērķi, ja tas mudinās daudz plašāk diskutēt, lai rastu juridiski praktiskas atbildes uz jautājumu - vai Latvijā nepieciešams Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūts?

Nobeiguma vietā

1. Pildot amata pienākumus, Valsts prezidents ir apveltīts ar lemtspēju, kas beidzas ar amata termiņa beigām. Latvijā nav izstrādāta procedūra un noteikta kārtība, lai objektīvi konstatētu Valsts prezidenta spēju pildīt amata pienākumus, ko uztic Satversme. Skaidras valsts augstākās amatpersonas lemtspējas pārbaudes kārtības neesamība vairo tiesisko nenoteiktību un nedrošību. Civillikumā noteiktais rīcībspējas pārbaudes mehānisms ir attiecināms tikai uz fiziskām personām un to nevar attiecināt uz valsts amatpersonu, tai skaitā Valsts prezidenta, spēju pildīt sev uzticētos amata pienākumus.

2. Nav noteikts minimālais darbību apjoms, kas obligāti jāveic personai, kura pilda Valsts prezidenta amatu, jo formāli Satversme tikai noteic Valsts prezidenta funkcijas, taču tā nenosaka šo funkciju obligāto apjomu, bez kā Valsts prezidenta darbība nebūtu iedomājama.

3. Lai arī šobrīd pastāv daļējas iespējas reaģēt uz Valsts prezidenta lemtspējas zudumu, piemēram, atņemt Valsts prezidentam speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu vai Saeimas priekšsēdētājam, publicējot paziņojumu, pārņemt Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu, tomēr šie mehānismi nav pilnīgi. Saeimas īstenota Valsts prezidenta politiska atlaišana bieži vien politiski var nebūt iespējama arī tādēļ, ka var pastāvēt šaubas par veselības traucējumu esamību un raksturu. Savukārt Valsts prezidenta realizēta vienpusēja atteikšanās no amata arī varētu būt apšaubāma, ja pastāvētu šaubas par viņa spēju saprast savu rīcību un tās sekas. Tādēļ jāpastāv procedūrai, kurā autoritatīva institūcija būtu tiesīga nodrošināt Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudi.

4. Papildus tam raksta autors gribētu izteikt apsvērumu, ka Valsts prezidenta veselības stāvokli raksturojošo veselības pārbaužu publicēšana pati par sevi neko nedotu, jo nav jau skaidrs, kas tad ir kritērijs amata pienākumu kvalitatīvai pildīšanai. Piemēram: ja drīkst vadīt transportlīdzekli vai medīt - vai šāds veselības stāvoklis atbilst Valsts prezidenta amata pildīšanai? Nākamais jautājums: kurš ģimenes ārsts vai laborants būs tiesīgs izlemt - kuram būt par Valsts prezidentu un kuram ne?

Rakstu pilnībā izlasāms žurnāla Jurista Vārds 11. numurā.

Novērtē šo rakstu: