Iesaki rakstu: 
Arī Latvijas banka sāk uztraukties - Latvija dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Tātad tērējam vairāk, nekā varam atļauties. Šai problēmai ir tikai divi risinājumi - vai nu sākam dzīvot pēc saviem līdzekļiem (tērējam mazāk un pelnām vairāk), vai arī iznākums būs slikts. Tātad defolts jeb nespēja pildīt savas finanšu saistības ar visām no tā izrietošajām sekām.
Kad dažus gadus atpakaļ par to brīdināju, un ne es vienīgais, bieži sastapos ar nesapratni vai pat atklātu izsmieklu. Argumenti - mūsu parāds, salīdzinot ar citu Eiropas valstu parādu, esot niecīgs, visi aizņemoties, un arī mums neesot, ko kautrēties. Tāds toreiz bija sabiedrībā valdošais noskaņojums.
Kā zinām, tad vieglprātība maksā dārgi. Pusmiljards eiro procentos ir šīs vieglprātīgās attieksmes cena šobrīd. Taču, parādam pieaugot vēl par 8 miljardiem, attiecīgi augs arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas, kas būs papildu spiediens uz parāda pieaugumu.
Vai viss ir bezcerīgi? Nē, nav, ja vien turpmākais Latvijas attīstības akcents tiks likts uz ekonomikas attīstību un ekonomiski pamatotiem projektiem, nevis dārgu politisku ideju virzīšanu. Teorētiski tas ir vienkārši - jāpanāk valsts ekonomikas pieaugums, kas nav mazāks par valsts parāda audzēšanas apetīti. Tālākā nākotnē var runāt arī par parāda pret IKP samazināšanu. Tātad jāveicina ekonomika, un jāsamazina valdības izmaksas. Diez vai tas ir sasniedzams gada vai pāris gadu laikā bez "šoka terapijas". Taču četru gadu laikā to izdarīt var. Tāds varētu būt viens no galvenajiem nākošās Saeimas uzdevumiem valsts finanšu jomā. Praksē, protams, tas nav vienkāršs uzdevums.
Informācijai - no 2019. gada līdz 2024. gadam valsts nominālais IKP (faktiskajās cenās) ir audzis par 36%, taču valsts parāds par 68%. Ar šādiem tempiem ātri pārvarēsim 60% pret IKP slieksni, un tur jau arī 100% nemaz tik tālu nav. Tajā pašā laikā reālā ekonomika 2020. gada cenās ir augusi tikai par 8%. Te arī galvenais valsts parāda pieauguma cēlonis - gribam labklājības līmeni, kuru neprotam nopelnīt, un tāpēc aizņemamies.
Piemērs bezrūpībai un politiskajam populismam - Francija.
Šobrīd Francijas valstij ir sarežģīta finanšu situācija. Valsts parāds ir sasniedzis 3,3 triljonus, jeb 114% no IKP. Naudas budžetā trūkst visam, jo procentos jāmaksā milzīgas summas. Taču risinājums ir jāatrod, citādi defolts, procentu summas uzkāps debesīs, tajā skaitā arī uzņēmējiem, un nāksies kreditoriem piekāpties daudzos jautājumos. Ja pirms eiro ieviešanas ekonomikas iekustināšanai varēja līdzēties ar franka devalvāciju, tad tagad tas nav iespējams. Iekšējā devalvācija Francijas gadījumā būs apgrūtinoša. Franči ir ļoti aktīvi uz dažādiem protestiem.
Vai mums vajag ielaist problēmu līdz tam, kad paliek tikai slikti un pavisam slikti scenāriji?
Vai Latvija var vēlreiz atļauties "šoka terapiju"?
Nedomāju, pēc pēdējās no Latvijas bija spiesti aizbraukt 200 līdz 300 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.
Vai var nodrošināt kaut vai esošo dzīves līmeni, pārstājot papildus aizņemties?
Manuprāt, šobrīd nevar, taču, uzstādot šādu mērķi, nākošās Saeimas darbības laikā tas varētu būt iespējams.
Nepatīkamie jautājumi ir jāspēj atrisināt laikus, un Latvijas sociālās un ekonomikas problēmas ir stipri vieglāk risināmas šobrīd, kad valsts parāds ir ap 50% no IKP, nekā tad, ja tas sasniegs 100%.
Ja atrisināt neizdosies, tad būs LB solītais sliktais iznākums. Kāds tas varētu būt un ko tas nozīmē cilvēkiem, var palasīties Grieķijas finanšu krīzes laika finanšu ministra, ekonomista Janis Varoufakis grāmatās un papētīt Grieķijas statistiku.
Vai mums to vajag?
Šobrīd reālākais risks ir valsts kredītreitinga pazemināšana, kas ir visai ticama, pārsniedzot valsts parādam 60% pret IKP, sevišķi, ja tas notiks straujā tempā. Rezultātā piedzīvosim nepatīkamu kredītprocentu pieaugumu un papildu problēmas.
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
