Vai Latvijas 51. vieta Pasaules konkurētspējas indeksā ir pamatota? Ir pamatota. „Latvijas dzelzceļa” gadījums
Aivars Strakšas16.07.2023.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Ja Latvijas teritorijā VAS „Latvijas dzelzceļš” ir monopolists, tad Baltijas reģionā tas ir tikai viens no trim dzelzceļa infrastruktūras operatoriem/konkurentiem. Kazahijas, Uzbekistānas, Baltkrievijas un citas kravas lielā mērā nonāks Latvijas/Lietuvas/Igaunijas ostās pa dzelzceļu.
Daļai dzelzceļa kravu autotransports faktiski nav alternatīva. Tātad ostās darbojošās kompānijas, izvēloties starp Klaipēdu, Rīgu un Tallinu vai kādu citu ostu, rēķinās, ka monopolists būs adekvāts, uz biznesu orientēts un arī daudz maz konkurētspējīgs Baltijas reģionā.
Šīs kompānijas savā ziņā ir „Latvijas dzelzceļa” un arī pa daļai valsts ārpolitikas ķīlnieki. Daļa ārzemju investoru uzlika uz Latviju. Investēja šeit, atvēra ofisus, pieņēma darbiniekus un - kļūdījās. Biznesa ruletē trāpījās nelaimīgs cipars.
Ja būtu investējuši Lietuvā, tad būtu OK. Neuzminēja.
Par ko šoreiz runa?
It kā viens notikums - Baltkrievijas dzelzceļa vadītājs V. Morozovs tiek iekļauts sankciju sarakstā, un redzam divas dažādas rīcības. „Latvijas dzelzceļš” aptur sadarbību ar Baltkrievijas dzelzceļu, bet Lietuva un Igaunija turpina.
Lietuvas un Igaunijas rīcība ir saprotama. Fiziska persona ir iekļauta sankciju sarakstā. Ar V. Morozovu sadarboties nedrīkst. Tā kā pats Baltkrievijas dzelzceļš nav iekļauts sankciju sarakstā, tad ar to drīkst sadarboties. It kā loģiski. Ja mērķis būtu iekļaut Baltkrievijas dzelzceļu sankciju sarakstā, tad to arī būtu izdarījuši.
Latvijas rīcība arī ir saprotama, tikai no citas puses - lai tikai kāds nepadomātu ko nelāgu. Labāk ne, un nospļauties uz Latvijas ostās investējušiem uzņēmumiem un arī igauņiem, jo igauņi līdz Baltkrievijai var tikt tikai pa Latvijas teritoriju.
Cik saprotu, tad ir aizsūtīta vēstule uz ES ar lūgumu paskaidrot, kā piemērot sankcijas, un tiek gaidīta atbilde. Kaut kad jau tā atnāks, taču ir atkal viens „bet”. Šajās dienās tiek saskaņoti pārvadājumu plāni nākošajam mēnesim. Ja Latvijas virzienā netiks saskaņotas kravas, tad to arī nebūs. Ne tikai baltkrievu, bet arī visu pārējo. Maz, ka sēd bez darba kopš Līgo svētkiem, sēdēs vēl kādu mēnesi.
Turklāt sēdēs uz valsts budžeta rēķina, jo visus zaudējumus sedz valsts. Runa nav par centiem, bet vairākiem miljoniem eiro. Ja kravas tiktu vestas, valsts iegūtu nodokļus, uzņēmumi pelnītu un apmaksātu darbiniekus, tātad AS „Latvijas dzelzceļš” padomes radītajiem zaudējumiem valsts budžetam, kompensējot infrastruktūras maksājumus, ir jāpieskaita vēl arī reizes divas lielāki zaudējumi, kas tiek nodarīti pārējiem.
Kā redzam, ir divas dažādas rīcības un divas dažādas attieksmes pret uzņēmējdarbību. Latvija ārzemju investoriem nav prognozējama valsts. Politiski lēmumi dominē pār biznesa lēmumiem.
Manuprāt, Baltijas valstu izvietojums Pasaules konkurētspējas indeksā ir tikai loģisks un pašu godīgi nopelnīts.
P.S. Ja tiks saņemta ES atbilde un izrādīsies, ka ar Baltkrievijas dzelzceļu drīkstēja sadarboties, kuram piestādīt rēķinu par zaudējumiem?
Attēlā - AS "Latvijas dzelzceļš" padomes priekšsēdētājs Jānis Lange
Vai satiksmes ministram Jānim Vitenbergam nav laiks mainīt arī „Latvijas dzelzceļa” padomi?
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
