Vai Latvijas liktenis ir vienmēr būt trešajai starp Baltijas valstīm?
Mortens Hansens16.01.2026.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
To, ka Latvija patiešām ieņem trešo vietu un ir bijusi trešā tik ilgi, cik ilgi mums ir dati pēc neatkarības atgūšanas, var redzēt grafikā, kas mums rāda: ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam 1995. gadā bija 100 eiro (vai šī summa latos, ja vēlaties) pirkumiem, tad šī naudas summa, pieņemot, ka preču cenas nebūtu mainījušās, 2025. gadā būtu pieaugusi līdz 372 eiro, t. i., vidusmēra iedzīvotājs 2025. gadā varēja nopirkt gandrīz četras reizes vairāk nekā 1995. gadā, un tas ir milzīgs kāpums.
Negatīvais aspekts: vidusmēra Igaunijas iedzīvotājam un vidusmēra Lietuvas iedzīvotājam vienmēr, ikvienā no šiem trīsdesmit gadiem, ir bijis vairāk naudas, ko tērēt, nekā vidusmēra Latvijas iedzīvotājam.
Labās ziņas: Latvijai tomēr ir bijuši labi panākumi šajā ilgajā laika periodā. 30 gados ienākumi Latvijā pieauguši straujāk nekā citur Eiropas Savienībā (ES), izņemot izcilnieci Lietuvu.
Ne tikai izaugsme Lietuvā ir bijusi straujāka nekā jebkurā citā ES valstī kopš 1995. gada, - tā 2019. gadā arī Igauniju ir apsteigusi ienākumos uz vienu iedzīvotāju. Šķiet, ka Igaunijā šis fakts dažiem nepatīk, izlasiet šo lielisko rakstu, kura autors ir igauņu politologs Teniss Sārtss.
Un tā pirmā mācība, cenšoties saprast, kādēļ Latvija ir trešajā vietā, ir nevis skatīties uz Igauniju (lai gan šāda dogma pastāvējusi desmitiem gadu), bet lūkoties uz Lietuvu.
Bet vai trešā vieta ir patiešām svarīga, vai arī tā ir vienkārši muļķīga sacensība? Galu galā Latvijai kopš 1995. gada ir bijušas ļoti labas sekmes ekonomikas pārveidošanā, un ikviens, kurš atceras 1995. gadu, to var apliecināt.
Divi argumenti var būt sāpīgi. Pirmkārt, Latvijas pašreizējais ienākumu līmenis uz vienu cilvēku līdzinās tam, kāds Igaunijā un Lietuvā bija 2016. un 2017. gadā.
Vai, citiem vārdiem, ienākumu ziņā uz vienu cilvēku Latvija no Igaunijas un Lietuvas atpaliek par gandrīz desmit gadiem! Tas ir ļoti vienkāršs – bet arī ļoti patiess – arguments, kādēļ Latvija drīzumā nepanāks abas kaimiņvalstis.
Otrkārt, starpība starp Latviju un Lietuvu šodien ir apmēram 28%. Ja Latvija būtu vienā līmenī ar Lietuvu, tās kopējais IKP (iekšzemes kopprodukts) būtu lielāks par šiem 28% jeb naudas izteiksmē – lielāks par 12 miljardiem eiro. Tas nozīmētu papildus 500 eiro mēnesī uz iedzīvotāju. Vai arī, palūkojoties nedaudz citā rakursā, – trešdaļa no tā tiek samaksāta nodokļos, un tas dotu trīs miljardus eiro nodokļu ieņēmumos, ar ko būtu viegli segt 2026. gadā plānotos 2,16 miljardus eiro aizsardzības izdevumus un vēl paliktu pāri.
Var norādīt uz vairākām ekonomikas politikas kļūdām Latvijā – centieni būt paradīzei banku pakalpojumos nerezidentiem beidzās ar iespaidīgu izgāšanos, un paļaušanās uz tranzītu no Krievijas balstījās pieņēmumā, ka šī kaimiņvalsts būs draudzīga.
Pielieciet klāt to, ka Latvijas ekonomikas attīstība ir ļoti atkarīga tikai no vienas pilsētas – Rīgas, un droši pievienojiet vēl citus argumentus.
Interesanti, ka Lietuvas panākumu stāsts ir pārāk maz izpētīts. Taču acīmredzami tas ir ārkārtīgi svarīgs.
Šo rakstu beigšu ar zināmo teicienu "vai glāze ir pustukša vai pa pusei pilna?". Tā ir pustukša, jo zemāku ienākumu dēļ ir mazāks IKP. Bet tā ir pa pusei pilna, ja palūkojamies, cik tālu Latvija tikusi kopš 1995. gada. Un varbūt – tikai varbūt – šī Baltijas valstu savstarpējā sāncensība ir nedaudz pārspīlēta.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
