Iesaki rakstu: 
Nupat virtuālajā telpā uzbangojušas kaislības ap jautājumu par Latvijas robežu slēgšanu un publika sadalījusies divās visai agresīvi noskaņotās nometnēs. Vieni uzskata, ka ārkārtas situācijas pasākumi nav pietiekami efektīvi, jo Latvijas robežas nav slēgtas, un Kariņu vajag patriekt rīcībnespējas dēļ, bet citi brūk virsū šāda viedokļa atbalstītājiem un saukā viņus par "ķērcošu vārnu baru"
Padalīšos ar pieredzi, kā pasaulē reaģē uz Covid - 19 draudiem, kā arī ar dažam pārdomām, novērojumiem un dzirdēto no mediķiem.
Esmu to laimīgo skaitā, kuriem izdevās paspēt izceļot no valsts, kurā pavisam drīz tika slēgtas robežas. Manā gadījumā tā bija Izraēla. Caur Izraēlu devos tranzītā no Ēģiptes pirms trijām nedēļām. Ēģiptē, protams, cilvēki zināja par Covid - 19, bet neviena atklāta saslimšanas gadījuma vēl nebija. Vienīgais iespaids no sērgas bija sejas masku sadārdzinājums aptiekās, bet vienā aptiekā tās jau bija pat izpirktas.
- Ceļotāji izpirka, - tā skaidroja pārdevējs. Un tas ir pilnīgi saprotami - kur gan vēl, ja ne lidostas tranzīta zonās, kur visai blīvi pulcējas cilvēki no visas pasaules, vajadzētu uzmanīties no infekcijām.
Tātad Ēģiptē vēl viss bija mierīgi, neviens no Corona nomiris tur vēl nebija, un līdz turienei par sērgu nonāca tikai tālas atskaņas. Attiecīgi - nekādas pārbaudes uz robežas netika veiktas.
Pavisam citādāk bija, šķērsojot Izraēlas robežu. Jau pasu kontroles dienesta lodziņā bija izlikts paziņojums, ka visiem, kuri ierodas no sērgas skartajām valstīm (toreiz tās bija tikai sešas), ir jāpavada 14 dienas mājas karantīnā. Gribēju paziņojumu nofotografēt lai parādītu FB draugiem, jo man tas šķita ekstrēms, bet drošības dienesta darbinieki atļauju to darīt nedeva.
Izraēlā izdevās iekļūt tikai pēc ilgas un pamatīgas izprašņāšanas. Tur tā ir parasta lieta, bet šoreiz vismaz pusi laika paņēma jautājumi un atbildes par veselības stāvokli. Arī lidostā jau parādījas daži ierobežojumi.
Latvija gan „patīkami pārsteidza”. Nevienu neinteresēja pasažieru veselība, kā arī viņi paši. Pēc ātras pasu kontroles es jau biju "iekšā". Atklāti sakot jau toreiz, pirms trīs nedēļām, tas manī raisīja vieglu izbrīnu. Bet šodienas notikumu kontekstā šis vieglais izbrīns ir pārvērties smagā neizpratnē.
Jo: Latvijā Covid - 19 analīzes ir reāli pieejamas tikai atbraukušajiem no slimības skartajām valstīm 14 dienu laikā pēc atbraukšanas un tikai ar slimības simptomiem.. Pārējiem tās ir par maksu, bet tagad ilgi jāgaida rindā. Citiem tās nav pieejamas vispār.
VISI atklātie saslimušie ir atbraukušie no šīm valstīm. Tātad - pārējie Latvijas iedzīvotāji vai nu nesaslimst, jo slimība nav lipīga, vai nu slimo bez uzstādītas diagnozes. Bet tas savukārt nozīmē, ka vīruss var izplatīties nekontrolēti.
Sanāk - ja nebūtu ielidojušo no citām valstīm, Latvijā nebūtu Covid - 19 slimnieku... Jo, atkārtoju, pārbaudes tiek veiktas tikai viņiem.
Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas medicīnas sistēma ir visai bēdīgā stāvoklī - viena no sliktākajām visā Eiropas savienībā. Latvijā mediķu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu arī ir viens no mazākajiem Eiropā. Tādēļ jo lielāka nepieciešamība būtu reaģēt, izmantojot visus resursus un iespējas.
Visticamāk, ka neizlēmība un šļauganums ārkārtas situācijas lēmumu pieņemšanā nesīs nāvi ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam. Jo, kā zināms, plaušu ventilācijas aparātu skaits ir visai ierobežots un tiek slēpts, bet Covid 19 upuri pārsvarā mirst no smagām plaušu saslimšanām.
Lūk, valstu saraksts, kuras noteikušas ieceļošanas ierobežojumus: https://www.mfa.gov.lv/
Kā redzam, Latvijas šajā sarakstā nav. Tā ir valdības jeb okupācijas administrācijas atbildība.
Un te nu rodas jautājums, kas šim brīdim ir atbilstošāk - Laipni lūgti Latvijā vai Kariņ, brauc mājās!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
