Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata
Foto

Vai Latvijas tauta liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenē?

Andris Pauls-Pāvuls, Pilsoņu Kongresa delegāts
16.06.2019.
Komentāri (26)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

28.05.2019. portālā Pietiek bijušais (tā mēdz būt?) LPSR VDK virsnieks Juris Bojārs rakstīja: „Vai: “Levits ir Satversmes Preambulas tēvs!” Tas ir ievērojami pārspīlēts, jo pirmais viņa atvestais variants bija tik neskaidrs un juceklīgs, ka par to publicēju pamatotu kritiku. Tā kā Levits aizbrauca, tālāko ilgo un grūto darbu ar projektu Saeimā līdz galam noveda deputāte, LU Juridiskās fakultātes Profesore, Dr. Jur. Vilma Čepāne [patiesībā Ilma Čepāne, agrāk Ilma Briņķe; dzimusi 1947. gada 29. aprīlī LPSR Valkas rajonā kā Ilma Kundziņa. Komjaunatnes un kompartijas aktīviste. Valkas novadpētniecības muzejā nav ziņu par viņas pretošanos okupācijas varām], kuru tādēļ pelnīti varam godāt par Preambulas māti!”

Tātad godātā Preambulas Māte 2014. gada 5. jūnijā kāpa Saeimas tribīnē un piedāvāja balsot par teikumu Satversmes ievadā šādā redakcijā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.”

Un, kā Preambulas Māte lika, tā deputātu vairums nobalsoja! Vien deputāts Ilmārs Latkovskis viedi centās iebilst šim neprātam.

Analizējot Preambulas Mātes piedāvāto teikumu šodienas acīm, burtiski sanāk: „1990. gada 4. maijā brīvību atguvusī Latvijas tauta vēl 16 (sešpadsmit) mēnešus liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenē.”

Tā, saprotams, nav patiesība, jo 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brīvību neatguva, bet Egilam Levitam iebraukt PSRS okupētajā Latvijas Republikas teritorijā līdz pat 1991. gada septembrim liedza PSRS varas iestādes.

Tā kā jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits faktiski ir pierādījums tam, ka 2014. gadā Latvijas Republikas Satversmes ievadā ar Preambulas Mātes muti ir „iesprukuši meli”, ar atklātu vēstuli esmu vērsies pie ļoti cienījamās 13. Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces, kurai izklāstu, ka, manuprāt, 11. Saeimā deputāti Latvijas Republikas Satversmē, balsojot par tās ievadu, iekļāvuši nepatiesu informāciju.

Būtiskais konteksts šim iesniegumam ir fakts, ka vēstures skolotāji, īpaši laukos, baidās skolniekiem mācīt patiesību, kamēr Satversmē ir meli. Izglītības likumā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus — Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavējoši atlaist no darba. Vienlaikus, publiskajā telpā ir brīvi pieejama informācija, par to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brīvību neatguva. Turpinot dzīvot ar šādiem meliem, mūsu nākamā paaudze tiks izaudzināta par komunistu mankurtiem.

Uzskatu, kamēr Satversmē būs ietverti meli, ne Saeimai, ne Valsts prezidentam neizdosies saliedēt valstsnāciju. Esmu lūdzis Ļoti cienījamo Saeimas priekšsēdētāju, šo vēstuli nodot visām Saeimas frakcijām un neatkarīgajiem deputātiem.

P.S. Iespējams, es maldos. Iespējams, 1990. bija izredzētā Latvijas tautas daļa, kura atguva brīvību pārvietoties plašajā pasaulē ar PSRS VDK izsniegtām dienesta pasēm kabatā. Kā zināms, Sandra Kalniete tikai 1991. gada 11. septembrī Dainim Īvānam izsniedza Latvijas Republikas Diplomātisko pasi Nr. 00001.

Atklāta vēstule Saeimas priekšsēdētājai, ļoti cienījamai Ināras Mūrnieces kundzei: par klajiem meliem Latvijas Republikas Satversmē un no tiem izrietošām sekām

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāts, Dr. iur. h. c. Egils Levits žurnālā Jurista Vārds (24.09.2013.) publicēja izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājumu un komentāru.

11. Saeimā Latvijas Republikas Satversme tika grozīta, tai pievienojot ievadu, kurš atšķirībā no Egila Levita piedāvātā teksta satur klajus melus, proti, apgalvojumu:

„Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.”

Ar šo negrasos apšaubīt valststiesībnieku gandrīz 30 gadu neatlaidīga darba jēgu un Satversmes tiesas atzinumus par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (Deklarācija) konstitucionālo nozīmību[1], vien vēršu Jūsu uzmanību uz 11. Saeimas deputātu vairākuma rīcības motivāciju un iespējamām sekām, proti, kā par šī nepatiesā apgalvojuma iekļaušanu Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 2014. gada 5. jūnijā Juridiskās komisijas vārdā Saeimas sēdē ziņoja Ilma Čepāne[2]: „Kolēģi! Par 4.maiju ir bijušas un var būt diskusijas. Var kritizēt tālaika Augstākās padomes deputātus, taču jau šodien likuma līmenī 4.maijs ir pietuvināts 18.novembrim. Kāpēc? Pirmkārt, abas divas dienas ir svētku dienas. Otrkārt, abās divās dienās Saeima pulcējas uz svinīgu sēdi, kurā Saeimas priekšsēdētājs atskatās uz valsts dzīvē nozīmīgiem notikumiem. Treškārt, abas dienas ir valsts svētki ar svinīgām ceremonijām un kultūras pasākumiem. Un, ceturtkārt, Satversmes tiesa savā praksē 4.maija deklarāciju ir izmantojusi Satversmes interpretācijā līdzīgi kā 1918.gada 18.novembra uzsaukumu Latvijas pilsoņiem.”[3].

Patiesi, Latvijas tauta izcīnīja 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti Brīvības cīņās vairāku gadu periodā, bet neatguva brīvību 1990. gada 4. maijā. Kā norāda Egils Levits: „Šāda deklarācija būtu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pieteikums.”[4]

Lingvistiski skaidri un nepārprotami apgalvojums „...atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” nozīmē to, ka Latvijas tauta atguva brīvību, kā uz „burvja mājienu” - konkrētā dienā - 1990. gada 4. maijā, bet, tā nav patiesība, jo:

1989. gada jūlijā, Haiko muižā, Somijā 8. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) man, kā Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvim, bija iespēja kopsapulcē izklāstīt uz valsts nepārtrauktības doktrīnas pamatiem balstītu plānu, kā PSRS okupētajā Latvijas teritorijā atjaunot likumīgo varu Latvijā. Neskatoties uz LTF un komjaunatnes delegātu iebildumiem, VLJK pilnsapulce ar balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par atbalstu pilsoņu komiteju darbībai Latvijā un Pilsoņu Kongresa (PK) vēlēšanām[5].

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress (PK) jau savā pirmajā sesijā 1990. gada 30. aprīlī – 1. maijā bija pieņēmis deklaratīvus lēmumus, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu[6]. Kā norāda PK delegāts Egils Levits: „Pilsoņu Kongresa koncepcija ir starptautiski tiesiski, valststiesiski loģiska, legāla un pareiza”[7]. Turklāt, 1990. gada 30. aprīlī Rīgas lidostā PSRS robežsargi Egilu Levitu aizturēja, nogādāja Maskavā un no turienes ar lidmašīnu deportēja uz Frankfurti. Jāpiezīmē, ka vēl 1991. gadā Egilam Levitam tika liegta PSRS vīza iebraukšanai PSRS okupētajā LR teritorijā[8].

LTF līderiem bija naidīga attieksme pret PK un tā koncepciju atjaunot Latvijas Republiku, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Bijušais komunists Dainis Īvāns 1995. gadā[9] un bijusī komuniste Sandra Kalniete 2000. gadā savos memuāros min pārliecību, ka PK esot bijis VDK inspirēts, turklāt Sandra Kalniete norāda: „Pilsoņu reģistrācijas idejā man nepatika arī mehāniskais šķirošanas princips. Turpat [Latvijas tautas] frontē plecu pie pleca strādāju ar tiem, kuriem nebija šī automātiskā pilsonības mantojuma. Tie bija mani tuvākie kolēģi, domubiedri. Es nevarēju pieņemt, ka esmu citādāka nekā viņi. Turklāt pilsoņu komitejas man nedeva atbildi, kas notiks ar tiem, kuriem nav Latvijas pilsonības. Kādas būs viņu tiesības. Ne D. Īvāns, ne J. Škapars, ne es tā arī toreiz nereģistrējāmies, lai gan publiski tikām kaunināti...”[10].

Savukārt PK delegāts un AP deputāts Tālavs Jundzis norāda: „Pilsoņu kustības loma visā neatkarības atgūšanas procesā kopumā noteikti ir pozitīva. Pirmām kārtām tāpēc, ka viņu juridiskā platforma bija stratēģiski pamatota un balstīta starptautisko tiesību normās. Otrām kārtām PK ļoti absolutizētā patiesība tiešām bija patiesība. Taču PK nebija mehānisma, kā šo patiesību īstenot.”[11].

Politisko varu LTF „nometa zemē”, Dainim Īvānam atsakoties kandidēt AP Priekšsēdētāja vēlēšanās, šo varu atstājot bijušajam LPSR kompartijas ideoloģiskajām sekretāram Anatolijam Gorbunovam. Par Deklarāciju balsoja absolūts vairums bijušo LPSR kompartijas un jaunizveidotās Latvijas Komunistiskās partijas biedru[12], un aptuveni 30 VDK aģentu, tikai daži no viņiem klasificējās apgalvojumam: „...neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem...”. Kā norāda Egils Levits: „Samērā drošs radītājs, ka cilvēks ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā.”[13] Jānis Peters: „Galu galā zem Latvijas neatkarības atjaunošanas dokumentiem gan 1990. gada 4. maijā, gan 1991. gada 21. augustā ir divi hrestomātiski neapstrīdami paraksti – Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Vēsture atgādina, ka toreiz mums bija jauni vadītāji, arī [Latvijas Komunistiskajā] partijā.”[14]

Augstākā padome (AP). Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ph. D. (Cantab.) Ineta Ziemele: „Augstākās padomes LTF frakcijas juristiem bija atšķirīgi viedokļi par to, kā virzīties uz neatkarības iegūšanu un uz kādiem tiesību principiem balstīties, līdz ar to pietrūka vienprātības gan par Latvijas starptautiski tiesisko statusu, gan par 1922. gada Satversmes – Latvijas valsts pamatlikuma – statusu un nākotni.”[15]. 1990. gada 4. maijā balsu vairākums nebija deputātiem, kuri savā pārliecībā balstītos uz valsts nepārtrauktības doktrīnu – dominēja viedoklis par nācijas pašnoteikšanās tiesībām un LPSR izstāšanos no PSRS. Tālavs Jundzis ir norādījis, ka pēc 1990. gada AP vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja LTF, tai nebija plāna, kā rīkoties tālāk[16]. AP deputāti būtiski grozīja PK delegāta Egila Levita piedāvāto Deklarācijas tekstu, tam pievienojot 5. punktu, kas noteica „pārejas periodu”. Par to Deklarācijas autors Egils Levits bija sašutis: „Tas radīja gan starptautiski tiesiskas, gan valststiesiskas neskaidrības par Latvijas konkrētajām attiecībām ar PSRS.”[17]

Augstākās padomes (AP) priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns, asi vēršoties pret PK un valsts nepārtrauktības doktrīnu, vēl 1991. gada 21. maijā rakstīja: „Manisprāt, mēs nevaram, nespējam nedz restaurēt pirms pusgadsimta eksistējušo un šai pusgadsimtā pilnīgi sagrauto Latvijas Republiku, nedz reanimēt pilnīgi bankrotējušo staļiniskās un neostaļiniskās impērijas sastāvdaļu Latvijas PSR. Mums ir JĀVEIDO un JĀCEĻ jauna, brīva un demokrātiska Latvijas valsts. Jā, šai celtniecībā ir jāizmanto arī Latvijas Republikas laikā ieliktie demokrātijas pamati un Latvijas PSR totalitārajā periodā nesabojātie valsts celtniecības materiāli, bet tai jābūt citai, kvalitatīvi jaunai Latvijai. Jau tās celtniecībā JĀIESAISTA VISI mūsu zemītes patrioti, nešķirojot pēc tautības vai kādreiz eksistējušās pilsonības. Šai ziņā Latvijas Tautas frontes politikai es pat neredzu alternatīvas”[18].

Tālavs Jundzis: „Pieņemot PK juridisko platformu, LTF, AP, meta šos kūleņus un dabūja varu.”[19]. PK koncepciju AP pārņēma pakāpeniski, laika posmā no 1990. 4. maija, līdz 1992. gada 20. decembrim, kad beidzot pieņēma likumu „Par 5. Saeimas vēlēšanām”[20], kurās tiesīgi piedalīties tikai Latvijas pilsoņi, tai skaitā trimdā dzīvojošie.

Ministru Padome (MP). AP de facto nesāka darboties kā neatkarīgas valsts parlaments. LTF frakcija par MP Priekšsēdētāju izvirzīja un AP iecēla LPSR VDK ziņotāju kartotēkā ar segvārdu „Pugulis” reģistrētu personu – Ivaru Godmani, kurš vēl 03.05.1989., tiekoties LTF un LNNK valdēm, apliecināja: „Es domāju tikai krieviski.”[21] Egils Levits: „Tā kā juridiskajam jēdzienam „suverēnā valsts vara” ir divi elementi – tiesiski deklaratīvais un faktiskais -, man ļoti svarīgi likās uzsvērt faktiskās varas pārņemšanas un savas neatkarīgas, uz valsts demokratizāciju vērstas efektīvas politikas nepieciešamību. Tādēļ bija vajadzīga stingra, mērķtiecīga, politiska valdība, kurā būtu LTF un LNNK vadītāji, nevis politiski bālasinīgi Breša padomju valdības „aparatčiki.”[22] 1990. tāda valdība, kura būtu suverēna valsts vara, netika izveidota. Piemēram, līdz pat 1991. gada septembrim PSRS okupētajā LR teritorijā darbojās PSRS Kara komisariāti, kuri gūstīja Latvijas Republikas pilsoņus, cenšoties iesaukt PSRS Bruņotajos spēkos. MP okupētās LR pilsoņus no tā nespēja pasargāt[23].

Ekonomiskā vara. Līdz pat 1992. gada 7. maijam PSRS okupētā LR teritorija bija integrēta PSRS rubļa zonā – PSRS rublis bija vienīgais maksāšanas līdzeklis, tajā tika izmaksātas algas un pensijas. Pēc 1990. gada 4. maija MP necentās veicināt LR ekonomisko suverenitāti, jo baidījās no PSRS ekonomiskās blokādes. Līdz pat PSRS sabrukumam Latvija turpināja iemaksas PSRS budžetā. Vietnē www.periodika.lndb.lv meklējot atslēgas vārdus „Latvijas maksājums PSRS budžetā” 1991. gadā atrodamas 65 šādus maksājumus apliecinošas publikācijas.

Okupētajā LR teritorijā dominēja PSRS vara – nauda, Bruņotie spēki un Robežsardze. Līdz pat 1991. gada septembrim, neviens LR pilsonis PSRS okupētajā Latvijas teritorijā nevarēja saņemt LR pasi un izbraukt uz ārzemēm bez vīzas PSRS ārzemju pasē. Tāpat, neviens trimdā dzīvojošs LR pilsonis, vai ārzemnieks, nevarēja apmeklēt PSRS okupētās LR teritoriju bez PSRS vīzas, turklāt daudziem trimdā dzīvojošiem LR pilsoņiem šāda iespēja saņemt PSRS vīzu vispār tika liegta līdz pat 1991. gada septembrim. Man izsniegtajā pasē [СССР ОБЩЕГРАЖДАНСКИЙ ЗАГРАНИЧНЫЙ ПАСПОРТ] 16. lpp. ir ielīmēta Austrālijas vīza, pēc kuras man 1991. gada martā, bija jādodas uz Austrālijas konsulātu PSRS - Ļeņingradā. Šī paša dokumenta 8. lpp. ir PSRS varas orgānu norāde par atļauju man doties uz Austrāliju un zīmogi, ka 26.08.1991 esmu pametis PSRS teritoriju Rīgas lidostā [СССР РИГА] un atgriezies [СССР РИГА] 18.10.1991. Tautas Frontes Muzejs savā facebook mājas lapā šogad 17. maijā ir ievietojis Dainim Īvānam 1991. gada 11. septembrī izsniegtās LR Diplomātiskās pases Nr. 00001 fotokopiju ar komentāru: „Savā grāmatā "Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza" Sandra Kalniete, kura tobrīd strādāja zviedru valdības finansētajā Latvijas informācijas birojā Stokholmā, raksta: "Drīz pēc Latvijas valstiskās neatkarības de facto atzīšanas Dainim Īvānam bija jādodas uz Eiropas Padomi Strasbūrā. Lai viņam nebūtu jāceļo ar padomju pasi, es devu rīkojumu izsniegt Latvijas Republikas vecā parauga diplomātisko pasi, kuras eksemplārus nesen biju saņēmusi no sūtniecības Vašingtonā krājumiem.” Tātad, līdz šim brīdim (11.09.1991) visi AP deputāti, MP locekļi un viņu deleģētie pārstāvji, pametot PSRS okupēto LR teritoriju, ārvalstis apmeklēja ar PSRS pasēm [iespējams, LPSR VDK izsniegtām „dienesta pasēm”] kabatā.

Mediji (4 vara). 1990. gadā centrālā prese, TV un radio piederēja kompartijai. Pastāvēja cenzūra. Vadošā loma AP un MP popularizēšanā bija TV raidījumam LABVAKAR!, kurš tika izveidots, no Maskavas atgriežoties augsta ranga kompartijas darbiniekam Ivaram Ķezberam, par raidījuma vadītājiem nozīmējot trīs LPSR VDK aģentu kartotēkā reģistrētas personas un vienu LPSR VDK aģentu kartotēkā reģistrētu personu raidījumu producēšanai. Tieši šim PSRS perestroikas propagandas ierocim bija noteicošā loma iedvest PSRS okupētās LR pilsoņiem, ka AP un MP ir vienīgie, likumīgie LR valsts varas nesēji šajā teritorijā. No PSRS okupētās Latvijas teritorijas izraidītais žurnālists Juris Kaža: „Kamēr Imants [Lešinskis] rakstīja grūtu grēksūdzi imperiālistu kalpībā, tikmēr Ivars [Ķezbers] lidinājās kā ērglis padomju varas rēgainajās augstienēs. Maskavā viņš kādu laiku kalpoja ļoti augstā amatā vissavienības televīzijā. Runā, ka viņš ir piedalījies vienlaikus daudzās republikās dzimušu „Labvakar” tipa programmu veidošanā. Stratēģisks mērķis, palaižot šos „kucēnus” pa visu lielo Dzimteni, protams, bija radīt dezinformatīvu liberālisma atmosfēru, ļaut kritizēt visu to, ko vairs nekādi nevarēja noklusēt...”[24]. Tikai 1990. gada 20. decembrī AP pieņēma likumu Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kurā noteica, ka masu informācijas līdzekļu cenzūra un monopolizācija nav atļauta. Neskatoties uz to, vēl 1992. gada 14. septembrī tika aizturēta PK laikraksta PILSONIS visa 36. numura tirāža, aizbildinoties, ka pēc 35. numura bijis jāiepazīstas ar nākamā numura saturu[25].  

Trimda. Absolūts vairums trimdā dzīvojošie LR pilsoņi neuztvēra AP un MP par likumīgiem valsts varas orgāniem un konsekventi turpināja Latviju dēvēt par PSRS okupētu teritoriju. Piemēram, Trimdas laikraksts Brīvā Latvija: Apvienotā „Londonas Avīze” un „Latvija” 1991. gada 25. martā rakstīja: „(Red.) Sniedzam mūsu trimdas tiesībnieka dipl. pol. Egila Levita 1991.g. 19.marta rakstu „Demokrātija, cilvēka tiesības un pašnoteikšanās”, kas paredzēts publicēšanai arī okupētās Latvijas presē”. Šajā rakstā Egils Levits norāda: „Taču jo ātrāk Latvijas valsts kļūs neatkarīga, jo ātrāk varēs pārvarēt pārmantotās padomju struktūras, jo ātrāk varēs nostiprināties demokrātija un līdz ar to arī vispārējās cilvēka tiesības Latvijā.”

Atzīmēju tikai dažus publiski pieejamus piemērus, kuri apliecina - brīvības iegūšana ir process, kurš vēl joprojām nav noslēdzies. Gatis Krūmiņš: „Spriežot pēc tā, ka ar čekas maisiem rīkojamies kā ar karstu kartupeli mutē, ka nespējam joprojām izdiskutēt kolaboracionisma un kolaborācijas jautājumus, sliecos atbildēt, ka liela daļa dekolonizācijas mums vēl ir priekšā.”[26]. Demokrātija un vispārējās cilvēka tiesības Latvijā ir nostiprinājušās un mūsdienu digitālajā laikmetā informācija par meliem LR Satversmē, ka „...atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā...” ir brīvi pieejama visiem, tai skaitā pamatskolas skolniekiem.

Traģiskākais apgalvojumā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” atrodams Izglītības likumā[27], kurā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus — Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavējoši atlaist no darba.

Valsts un vēstures attiecības nav šķiramas. Uzskatu, vēstures pasniedzējiem ir jāatdod tiesības mācīt mūsu bērniem patiesību un tas nav iespējams, kamēr mūsu valsts Satversmē ir 11. Saeimā bijušo komunistu ielobēti meli par „brīvības atgūšanu” 1990. gada 4. maijā. Kritizējot Egila Levita Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājumu un Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam, bijušais LPSR VDK virsnieks, AP deputāts, kurš visaktīvāk iestājās pret valsts nepārtrauktības doktrīnu no 1990. līdz 1993. gadam - Juris Bojārs, par Satversmes „Preambulas māti” ir nodēvējis bijušo komunisti Ilmu Čepāni[28]. 13. Saeimas sastāvs vieš cerības vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā. Toms Ķencis: „Valstsgribas jēdziena ienākšana Latvijas intelektuālajā telpā un Satversmē 21. gs. otrajā desmitgadē liek vēlreiz izvērtēt valsts un vēstures nešķiramās attiecības un analītiskās kategorijas vai pat metodes, kā par tām domāt un runāt. Vēsturei kļūstot par valsts kalponi, zaudē abas: vēsture diskreditē jau tā visai jaunās zinātniskās nozares statusu, nevarēdama vairs atsaukties uz zinātnieku konsensu kā patiesības kritēriju, savukārt, valsts līdz ar to zaudē vienu no savas leģitimitātes balstiem. Tādā veidā vēstures pakārtošana valstij ir gluži kā vēršanās pret attiecīgo valsti, lai gan tādu pakārtojumu virzītāji vienmēr uzstājas ar tieši pretēju apgalvojumu – ka „ideoloģiski patiesāka” vēsture stiprina valsti.”[29]

Jūsu Ekselence! Lūdzu šo vēstuli nodot 13. Saeimas frakcijām un neatkarīgajiem deputātiem izvērtēšanai, kā arī noteiktā kārtībā un termiņā, sniegt man atbildi. 


[1] Jānis Pleps. 1990. gada 4. maija deklarācijas piemērošana. 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti. LU Akadēmiskais apgāds, 2011. 49. lpp.

[2] Dzimusi 1947. LPSR Valkas rajonā. Bijusi aktīva komjauniete un  komunistiskās partijas biedre. Valkas novadpētniecības muzeja rīcībā nav informācijas par Ilmas Čepānes, dzim. Kundziņas pretošanos okupācijas varām.

[3] Saeimas 05.06.2014. sēdes stenogramma: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/3102A90E54137072C2257CFD00446F45?OpenDocument

[4] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 77. lpp.

[5] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 37. lpp.

[6] http://pilsonis.lv/lr-pk/dokumenti  17 1.sesija

[7] 01.05.2015. Egila Levita uzruna PK svinīgajā 25 gadu sēdē, Rīgā.

[8] Laikraksts DIENA, 1991. gada 25. jūlijā

[9] Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps. Rīga. Vieda. 1995. 251lpp.

[10] Sandra Kalniete. Es lauzu Tu lauzi Mēs lauzām Viņi lūza. Rīga. Apgāds Jumava. 2000. 179lpp.

[11] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019,  517. lpp.

[12] Latvijas Komunistiskās partijas STATŪTI. Laikraksts CĪŅA. 21.03.1990.

[13] Egils Levits. Par okupācijas neatzīšanu Satversmē. 04.04.2018. Latvijas Vēstnesis. https://lvportals.lv/viedokli/294570-par-okupacijas-neatzisanu-satversme-2018

[14] Jānis Peters. Maskava, atdod mums Ivaru! Ivars Ķezbers. Durvīs. JUMAVA, 140. lpp.

[15] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 11. lpp.

[16] Tālavs Jundzis. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija deklarācija. 4. MAIJS. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 2000, 36. lpp.

[17] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 131. lpp.

[18] Dainis Īvāns. Augošo prasību politika. Laikraksts PILSONIS Nr.21 (21.05.1991)

[19] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 517. lpp.

[20] https://likumi.lv/ta/id/66524-par-5-saeimas-velesanam

[21] https://www.youtube.com/watch?v=SboB23PfLro

[22] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 117. lpp.

[23] Jānis Maršāns. Tiek ķerti dezertieri. Laikraksts DIENA. 27.06.1991.

[24] Juris Kaža. IVARA ĶEZBERA DARBI UN NEDARBI. BRĪVĪBA. 01.07.1990.

[25] Māra Soikāne-Trapāne. Atcerieties 1918. gada 18. novembri. Laikraksts Latvija Amerikā, Nr.50 (12.12.1992)

[26] Gatis Krūmiņš. Latvijas vēsture postkoloniālās perspektīvas skatījumā: PSRS koloniālā politika Latvijā. VARAS LATVIJĀ. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 658. lpp.

[27] https://likumi.lv/doc.php?id=50759

[28] https://www.pietiek.com/raksti/skaidri,_neskaidri_jautajumi_un_miti_par_valsts_prezidenta_amata_kandidatiem

[29] Toms Ķencis. Iztēlotā Latvija. VARAS LATVIJĀ. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 739. lpp.

Novērtē šo rakstu:

44
22

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

FotoLīdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Lasīt visu...

15

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

FotoŠis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Lasīt visu...

21

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

FotoJums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Lasīt visu...

21

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

FotoSatversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Lasīt visu...

21

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

FotoVadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

FotoNepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Lasīt visu...

20

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

FotoĻoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

FotoJūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Lasīt visu...

21

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

FotoMums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...

Foto

Inflācijas krīze – laiks, kad mērķtiecīgi izvēlēties Latvijas uzturproduktus

„Rudentiņis – bagāts vīrs,” septembrī, vācot ražu vai gādājot krājumus ziemai, teica mūsu senči. Septembris mūsdienās ir...

Foto

Kariņam aste kājstarpē - "Vienotības" premjers izrādījies Putina skolnieks

Jau vairākus mēnešus virkne mediju aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu piedalīties raidījumos, kuros bija iecerēts iztirzāt premjera...

Foto

Politikā man kopā ar Pavļutu pie siles tikt neizdevās, tagad izmēģināšu „dzimumu līdztiesības” tēmu

"Dzimumu līdztiesība?! Mums taču ar to viss kārtībā!" ir biežākā reakcija, kad...

Foto

Tikai nesmejieties, kad es jums mēģināšu iestāstīt, ka Latvijas valsts šajos četros gados ir kļuvusi drošāka un stiprāka

13. Saeima ierakstīs Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs...

Foto

1. oktobra mājsēdes organizatori

Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu...

Foto

Subjektīvs Saeimas deputātu kandidātu sarakstu apskats

Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena...

Foto

LPSR 2.0 kūrē reliģiju

Levits, kas identificē sevi kā latvieti, sadarbībā ar valdošās koalīcijas tieslietu ministru (lasi – boļševiku komisāru) Bordānu ir iesniedzis likumprojektu, lai mainītu...

Foto

Vēlēšanas: piedalīties vai ignorēt?

Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu...

Foto

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda bezatbildīgo aicinājumu doties meklēt un fotografēt lāčus

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu,...

Foto

Elektrizētā priekšvēlēšanu kampaņa

Par Dievzemītes “reņģēdāju” nežēlīgu dīrāšanu 2007.—2010. gada finanšu krīzes laikā Valdis Dombrovskis (JV) ticis pie amata Eiropas Komisijā. Toreiz pat starptautiskie naudas dūži...

Foto

Jehovas liecinieki atsāk apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietās

Pēc divarpus gadu pārtraukuma no 1. septembra Jehovas liecinieki visā pasaulē, arī Latvijā, atsāks to savas darbības aspektu, kas...

Foto

Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Nu jau ar zināmu regularitāti līdz mums nonāk lietas, kur Valsts ieņēmumu dienests (VID) apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā...