Vai Latvijas tauta liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenē?
Andris Pauls-Pāvuls, Pilsoņu Kongresa delegāts16.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
28.05.2019. portālā Pietiek bijušais (tā mēdz būt?) LPSR VDK virsnieks Juris Bojārs rakstīja: „Vai: “Levits ir Satversmes Preambulas tēvs!” Tas ir ievērojami pārspīlēts, jo pirmais viņa atvestais variants bija tik neskaidrs un juceklīgs, ka par to publicēju pamatotu kritiku. Tā kā Levits aizbrauca, tālāko ilgo un grūto darbu ar projektu Saeimā līdz galam noveda deputāte, LU Juridiskās fakultātes Profesore, Dr. Jur. Vilma Čepāne [patiesībā Ilma Čepāne, agrāk Ilma Briņķe; dzimusi 1947. gada 29. aprīlī LPSR Valkas rajonā kā Ilma Kundziņa. Komjaunatnes un kompartijas aktīviste. Valkas novadpētniecības muzejā nav ziņu par viņas pretošanos okupācijas varām], kuru tādēļ pelnīti varam godāt par Preambulas māti!”
Tātad godātā Preambulas Māte 2014. gada 5. jūnijā kāpa Saeimas tribīnē un piedāvāja balsot par teikumu Satversmes ievadā šādā redakcijā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.”
Un, kā Preambulas Māte lika, tā deputātu vairums nobalsoja! Vien deputāts Ilmārs Latkovskis viedi centās iebilst šim neprātam.
Analizējot Preambulas Mātes piedāvāto teikumu šodienas acīm, burtiski sanāk: „1990. gada 4. maijā brīvību atguvusī Latvijas tauta vēl 16 (sešpadsmit) mēnešus liedza Egilam Levitam atgriezties dzimtenē.”
Tā, saprotams, nav patiesība, jo 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brīvību neatguva, bet Egilam Levitam iebraukt PSRS okupētajā Latvijas Republikas teritorijā līdz pat 1991. gada septembrim liedza PSRS varas iestādes.
Tā kā jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits faktiski ir pierādījums tam, ka 2014. gadā Latvijas Republikas Satversmes ievadā ar Preambulas Mātes muti ir „iesprukuši meli”, ar atklātu vēstuli esmu vērsies pie ļoti cienījamās 13. Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces, kurai izklāstu, ka, manuprāt, 11. Saeimā deputāti Latvijas Republikas Satversmē, balsojot par tās ievadu, iekļāvuši nepatiesu informāciju.
Būtiskais konteksts šim iesniegumam ir fakts, ka vēstures skolotāji, īpaši laukos, baidās skolniekiem mācīt patiesību, kamēr Satversmē ir meli. Izglītības likumā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus — Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavējoši atlaist no darba. Vienlaikus, publiskajā telpā ir brīvi pieejama informācija, par to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas tauta brīvību neatguva. Turpinot dzīvot ar šādiem meliem, mūsu nākamā paaudze tiks izaudzināta par komunistu mankurtiem.
Uzskatu, kamēr Satversmē būs ietverti meli, ne Saeimai, ne Valsts prezidentam neizdosies saliedēt valstsnāciju. Esmu lūdzis Ļoti cienījamo Saeimas priekšsēdētāju, šo vēstuli nodot visām Saeimas frakcijām un neatkarīgajiem deputātiem.
P.S. Iespējams, es maldos. Iespējams, 1990. bija izredzētā Latvijas tautas daļa, kura atguva brīvību pārvietoties plašajā pasaulē ar PSRS VDK izsniegtām dienesta pasēm kabatā. Kā zināms, Sandra Kalniete tikai 1991. gada 11. septembrī Dainim Īvānam izsniedza Latvijas Republikas Diplomātisko pasi Nr. 00001.
Atklāta vēstule Saeimas priekšsēdētājai, ļoti cienījamai Ināras Mūrnieces kundzei: par klajiem meliem Latvijas Republikas Satversmē un no tiem izrietošām sekām
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāts, Dr. iur. h. c. Egils Levits žurnālā Jurista Vārds (24.09.2013.) publicēja izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājumu un komentāru.
11. Saeimā Latvijas Republikas Satversme tika grozīta, tai pievienojot ievadu, kurš atšķirībā no Egila Levita piedāvātā teksta satur klajus melus, proti, apgalvojumu:
„Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.”
Ar šo negrasos apšaubīt valststiesībnieku gandrīz 30 gadu neatlaidīga darba jēgu un Satversmes tiesas atzinumus par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (Deklarācija) konstitucionālo nozīmību[1], vien vēršu Jūsu uzmanību uz 11. Saeimas deputātu vairākuma rīcības motivāciju un iespējamām sekām, proti, kā par šī nepatiesā apgalvojuma iekļaušanu Latvijas Republikas Satversmes ievadā, 2014. gada 5. jūnijā Juridiskās komisijas vārdā Saeimas sēdē ziņoja Ilma Čepāne[2]: „Kolēģi! Par 4.maiju ir bijušas un var būt diskusijas. Var kritizēt tālaika Augstākās padomes deputātus, taču jau šodien likuma līmenī 4.maijs ir pietuvināts 18.novembrim. Kāpēc? Pirmkārt, abas divas dienas ir svētku dienas. Otrkārt, abās divās dienās Saeima pulcējas uz svinīgu sēdi, kurā Saeimas priekšsēdētājs atskatās uz valsts dzīvē nozīmīgiem notikumiem. Treškārt, abas dienas ir valsts svētki ar svinīgām ceremonijām un kultūras pasākumiem. Un, ceturtkārt, Satversmes tiesa savā praksē 4.maija deklarāciju ir izmantojusi Satversmes interpretācijā līdzīgi kā 1918.gada 18.novembra uzsaukumu Latvijas pilsoņiem.”[3].
Patiesi, Latvijas tauta izcīnīja 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti Brīvības cīņās vairāku gadu periodā, bet neatguva brīvību 1990. gada 4. maijā. Kā norāda Egils Levits: „Šāda deklarācija būtu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pieteikums.”[4]
Lingvistiski skaidri un nepārprotami apgalvojums „...atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” nozīmē to, ka Latvijas tauta atguva brīvību, kā uz „burvja mājienu” - konkrētā dienā - 1990. gada 4. maijā, bet, tā nav patiesība, jo:
1989. gada jūlijā, Haiko muižā, Somijā 8. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) man, kā Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvim, bija iespēja kopsapulcē izklāstīt uz valsts nepārtrauktības doktrīnas pamatiem balstītu plānu, kā PSRS okupētajā Latvijas teritorijā atjaunot likumīgo varu Latvijā. Neskatoties uz LTF un komjaunatnes delegātu iebildumiem, VLJK pilnsapulce ar balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju par atbalstu pilsoņu komiteju darbībai Latvijā un Pilsoņu Kongresa (PK) vēlēšanām[5].
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress (PK) jau savā pirmajā sesijā 1990. gada 30. aprīlī – 1. maijā bija pieņēmis deklaratīvus lēmumus, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu[6]. Kā norāda PK delegāts Egils Levits: „Pilsoņu Kongresa koncepcija ir starptautiski tiesiski, valststiesiski loģiska, legāla un pareiza”[7]. Turklāt, 1990. gada 30. aprīlī Rīgas lidostā PSRS robežsargi Egilu Levitu aizturēja, nogādāja Maskavā un no turienes ar lidmašīnu deportēja uz Frankfurti. Jāpiezīmē, ka vēl 1991. gadā Egilam Levitam tika liegta PSRS vīza iebraukšanai PSRS okupētajā LR teritorijā[8].
LTF līderiem bija naidīga attieksme pret PK un tā koncepciju atjaunot Latvijas Republiku, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Bijušais komunists Dainis Īvāns 1995. gadā[9] un bijusī komuniste Sandra Kalniete 2000. gadā savos memuāros min pārliecību, ka PK esot bijis VDK inspirēts, turklāt Sandra Kalniete norāda: „Pilsoņu reģistrācijas idejā man nepatika arī mehāniskais šķirošanas princips. Turpat [Latvijas tautas] frontē plecu pie pleca strādāju ar tiem, kuriem nebija šī automātiskā pilsonības mantojuma. Tie bija mani tuvākie kolēģi, domubiedri. Es nevarēju pieņemt, ka esmu citādāka nekā viņi. Turklāt pilsoņu komitejas man nedeva atbildi, kas notiks ar tiem, kuriem nav Latvijas pilsonības. Kādas būs viņu tiesības. Ne D. Īvāns, ne J. Škapars, ne es tā arī toreiz nereģistrējāmies, lai gan publiski tikām kaunināti...”[10].
Savukārt PK delegāts un AP deputāts Tālavs Jundzis norāda: „Pilsoņu kustības loma visā neatkarības atgūšanas procesā kopumā noteikti ir pozitīva. Pirmām kārtām tāpēc, ka viņu juridiskā platforma bija stratēģiski pamatota un balstīta starptautisko tiesību normās. Otrām kārtām PK ļoti absolutizētā patiesība tiešām bija patiesība. Taču PK nebija mehānisma, kā šo patiesību īstenot.”[11].
Politisko varu LTF „nometa zemē”, Dainim Īvānam atsakoties kandidēt AP Priekšsēdētāja vēlēšanās, šo varu atstājot bijušajam LPSR kompartijas ideoloģiskajām sekretāram Anatolijam Gorbunovam. Par Deklarāciju balsoja absolūts vairums bijušo LPSR kompartijas un jaunizveidotās Latvijas Komunistiskās partijas biedru[12], un aptuveni 30 VDK aģentu, tikai daži no viņiem klasificējās apgalvojumam: „...neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem...”. Kā norāda Egils Levits: „Samērā drošs radītājs, ka cilvēks ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā.”[13] Jānis Peters: „Galu galā zem Latvijas neatkarības atjaunošanas dokumentiem gan 1990. gada 4. maijā, gan 1991. gada 21. augustā ir divi hrestomātiski neapstrīdami paraksti – Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Vēsture atgādina, ka toreiz mums bija jauni vadītāji, arī [Latvijas Komunistiskajā] partijā.”[14]
Augstākā padome (AP). Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ph. D. (Cantab.) Ineta Ziemele: „Augstākās padomes LTF frakcijas juristiem bija atšķirīgi viedokļi par to, kā virzīties uz neatkarības iegūšanu un uz kādiem tiesību principiem balstīties, līdz ar to pietrūka vienprātības gan par Latvijas starptautiski tiesisko statusu, gan par 1922. gada Satversmes – Latvijas valsts pamatlikuma – statusu un nākotni.”[15]. 1990. gada 4. maijā balsu vairākums nebija deputātiem, kuri savā pārliecībā balstītos uz valsts nepārtrauktības doktrīnu – dominēja viedoklis par nācijas pašnoteikšanās tiesībām un LPSR izstāšanos no PSRS. Tālavs Jundzis ir norādījis, ka pēc 1990. gada AP vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja LTF, tai nebija plāna, kā rīkoties tālāk[16]. AP deputāti būtiski grozīja PK delegāta Egila Levita piedāvāto Deklarācijas tekstu, tam pievienojot 5. punktu, kas noteica „pārejas periodu”. Par to Deklarācijas autors Egils Levits bija sašutis: „Tas radīja gan starptautiski tiesiskas, gan valststiesiskas neskaidrības par Latvijas konkrētajām attiecībām ar PSRS.”[17]
Augstākās padomes (AP) priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns, asi vēršoties pret PK un valsts nepārtrauktības doktrīnu, vēl 1991. gada 21. maijā rakstīja: „Manisprāt, mēs nevaram, nespējam nedz restaurēt pirms pusgadsimta eksistējušo un šai pusgadsimtā pilnīgi sagrauto Latvijas Republiku, nedz reanimēt pilnīgi bankrotējušo staļiniskās un neostaļiniskās impērijas sastāvdaļu Latvijas PSR. Mums ir JĀVEIDO un JĀCEĻ jauna, brīva un demokrātiska Latvijas valsts. Jā, šai celtniecībā ir jāizmanto arī Latvijas Republikas laikā ieliktie demokrātijas pamati un Latvijas PSR totalitārajā periodā nesabojātie valsts celtniecības materiāli, bet tai jābūt citai, kvalitatīvi jaunai Latvijai. Jau tās celtniecībā JĀIESAISTA VISI mūsu zemītes patrioti, nešķirojot pēc tautības vai kādreiz eksistējušās pilsonības. Šai ziņā Latvijas Tautas frontes politikai es pat neredzu alternatīvas”[18].
Tālavs Jundzis: „Pieņemot PK juridisko platformu, LTF, AP, meta šos kūleņus un dabūja varu.”[19]. PK koncepciju AP pārņēma pakāpeniski, laika posmā no 1990. 4. maija, līdz 1992. gada 20. decembrim, kad beidzot pieņēma likumu „Par 5. Saeimas vēlēšanām”[20], kurās tiesīgi piedalīties tikai Latvijas pilsoņi, tai skaitā trimdā dzīvojošie.
Ministru Padome (MP). AP de facto nesāka darboties kā neatkarīgas valsts parlaments. LTF frakcija par MP Priekšsēdētāju izvirzīja un AP iecēla LPSR VDK ziņotāju kartotēkā ar segvārdu „Pugulis” reģistrētu personu – Ivaru Godmani, kurš vēl 03.05.1989., tiekoties LTF un LNNK valdēm, apliecināja: „Es domāju tikai krieviski.”[21] Egils Levits: „Tā kā juridiskajam jēdzienam „suverēnā valsts vara” ir divi elementi – tiesiski deklaratīvais un faktiskais -, man ļoti svarīgi likās uzsvērt faktiskās varas pārņemšanas un savas neatkarīgas, uz valsts demokratizāciju vērstas efektīvas politikas nepieciešamību. Tādēļ bija vajadzīga stingra, mērķtiecīga, politiska valdība, kurā būtu LTF un LNNK vadītāji, nevis politiski bālasinīgi Breša padomju valdības „aparatčiki.”[22] 1990. tāda valdība, kura būtu suverēna valsts vara, netika izveidota. Piemēram, līdz pat 1991. gada septembrim PSRS okupētajā LR teritorijā darbojās PSRS Kara komisariāti, kuri gūstīja Latvijas Republikas pilsoņus, cenšoties iesaukt PSRS Bruņotajos spēkos. MP okupētās LR pilsoņus no tā nespēja pasargāt[23].
Ekonomiskā vara. Līdz pat 1992. gada 7. maijam PSRS okupētā LR teritorija bija integrēta PSRS rubļa zonā – PSRS rublis bija vienīgais maksāšanas līdzeklis, tajā tika izmaksātas algas un pensijas. Pēc 1990. gada 4. maija MP necentās veicināt LR ekonomisko suverenitāti, jo baidījās no PSRS ekonomiskās blokādes. Līdz pat PSRS sabrukumam Latvija turpināja iemaksas PSRS budžetā. Vietnē www.periodika.lndb.lv meklējot atslēgas vārdus „Latvijas maksājums PSRS budžetā” 1991. gadā atrodamas 65 šādus maksājumus apliecinošas publikācijas.
Okupētajā LR teritorijā dominēja PSRS vara – nauda, Bruņotie spēki un Robežsardze. Līdz pat 1991. gada septembrim, neviens LR pilsonis PSRS okupētajā Latvijas teritorijā nevarēja saņemt LR pasi un izbraukt uz ārzemēm bez vīzas PSRS ārzemju pasē. Tāpat, neviens trimdā dzīvojošs LR pilsonis, vai ārzemnieks, nevarēja apmeklēt PSRS okupētās LR teritoriju bez PSRS vīzas, turklāt daudziem trimdā dzīvojošiem LR pilsoņiem šāda iespēja saņemt PSRS vīzu vispār tika liegta līdz pat 1991. gada septembrim. Man izsniegtajā pasē [СССР ОБЩЕГРАЖДАНСКИЙ ЗАГРАНИЧНЫЙ ПАСПОРТ] 16. lpp. ir ielīmēta Austrālijas vīza, pēc kuras man 1991. gada martā, bija jādodas uz Austrālijas konsulātu PSRS - Ļeņingradā. Šī paša dokumenta 8. lpp. ir PSRS varas orgānu norāde par atļauju man doties uz Austrāliju un zīmogi, ka 26.08.1991 esmu pametis PSRS teritoriju Rīgas lidostā [СССР РИГА] un atgriezies [СССР РИГА] 18.10.1991. Tautas Frontes Muzejs savā facebook mājas lapā šogad 17. maijā ir ievietojis Dainim Īvānam 1991. gada 11. septembrī izsniegtās LR Diplomātiskās pases Nr. 00001 fotokopiju ar komentāru: „Savā grāmatā "Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza" Sandra Kalniete, kura tobrīd strādāja zviedru valdības finansētajā Latvijas informācijas birojā Stokholmā, raksta: "Drīz pēc Latvijas valstiskās neatkarības de facto atzīšanas Dainim Īvānam bija jādodas uz Eiropas Padomi Strasbūrā. Lai viņam nebūtu jāceļo ar padomju pasi, es devu rīkojumu izsniegt Latvijas Republikas vecā parauga diplomātisko pasi, kuras eksemplārus nesen biju saņēmusi no sūtniecības Vašingtonā krājumiem.” Tātad, līdz šim brīdim (11.09.1991) visi AP deputāti, MP locekļi un viņu deleģētie pārstāvji, pametot PSRS okupēto LR teritoriju, ārvalstis apmeklēja ar PSRS pasēm [iespējams, LPSR VDK izsniegtām „dienesta pasēm”] kabatā.
Mediji (4 vara). 1990. gadā centrālā prese, TV un radio piederēja kompartijai. Pastāvēja cenzūra. Vadošā loma AP un MP popularizēšanā bija TV raidījumam LABVAKAR!, kurš tika izveidots, no Maskavas atgriežoties augsta ranga kompartijas darbiniekam Ivaram Ķezberam, par raidījuma vadītājiem nozīmējot trīs LPSR VDK aģentu kartotēkā reģistrētas personas un vienu LPSR VDK aģentu kartotēkā reģistrētu personu raidījumu producēšanai. Tieši šim PSRS perestroikas propagandas ierocim bija noteicošā loma iedvest PSRS okupētās LR pilsoņiem, ka AP un MP ir vienīgie, likumīgie LR valsts varas nesēji šajā teritorijā. No PSRS okupētās Latvijas teritorijas izraidītais žurnālists Juris Kaža: „Kamēr Imants [Lešinskis] rakstīja grūtu grēksūdzi imperiālistu kalpībā, tikmēr Ivars [Ķezbers] lidinājās kā ērglis padomju varas rēgainajās augstienēs. Maskavā viņš kādu laiku kalpoja ļoti augstā amatā vissavienības televīzijā. Runā, ka viņš ir piedalījies vienlaikus daudzās republikās dzimušu „Labvakar” tipa programmu veidošanā. Stratēģisks mērķis, palaižot šos „kucēnus” pa visu lielo Dzimteni, protams, bija radīt dezinformatīvu liberālisma atmosfēru, ļaut kritizēt visu to, ko vairs nekādi nevarēja noklusēt...”[24]. Tikai 1990. gada 20. decembrī AP pieņēma likumu „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kurā noteica, ka masu informācijas līdzekļu cenzūra un monopolizācija nav atļauta. Neskatoties uz to, vēl 1992. gada 14. septembrī tika aizturēta PK laikraksta PILSONIS visa 36. numura tirāža, aizbildinoties, ka pēc 35. numura bijis jāiepazīstas ar nākamā numura saturu[25].
Trimda. Absolūts vairums trimdā dzīvojošie LR pilsoņi neuztvēra AP un MP par likumīgiem valsts varas orgāniem un konsekventi turpināja Latviju dēvēt par PSRS okupētu teritoriju. Piemēram, Trimdas laikraksts Brīvā Latvija: Apvienotā „Londonas Avīze” un „Latvija” 1991. gada 25. martā rakstīja: „(Red.) Sniedzam mūsu trimdas tiesībnieka dipl. pol. Egila Levita 1991.g. 19.marta rakstu „Demokrātija, cilvēka tiesības un pašnoteikšanās”, kas paredzēts publicēšanai arī okupētās Latvijas presē”. Šajā rakstā Egils Levits norāda: „Taču jo ātrāk Latvijas valsts kļūs neatkarīga, jo ātrāk varēs pārvarēt pārmantotās padomju struktūras, jo ātrāk varēs nostiprināties demokrātija un līdz ar to arī vispārējās cilvēka tiesības Latvijā.”
Atzīmēju tikai dažus publiski pieejamus piemērus, kuri apliecina - brīvības iegūšana ir process, kurš vēl joprojām nav noslēdzies. Gatis Krūmiņš: „Spriežot pēc tā, ka ar čekas maisiem rīkojamies kā ar karstu kartupeli mutē, ka nespējam joprojām izdiskutēt kolaboracionisma un kolaborācijas jautājumus, sliecos atbildēt, ka liela daļa dekolonizācijas mums vēl ir priekšā.”[26]. Demokrātija un vispārējās cilvēka tiesības Latvijā ir nostiprinājušās un mūsdienu digitālajā laikmetā informācija par meliem LR Satversmē, ka „...atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā...” ir brīvi pieejama visiem, tai skaitā pamatskolas skolniekiem.
Traģiskākais apgalvojumā: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” atrodams Izglītības likumā[27], kurā noteikts, ka „strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei”, turklāt, pedagogu „pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus — Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai” un, ja pedagogi to pārkāpj, viņus var nekavējoši atlaist no darba.
Valsts un vēstures attiecības nav šķiramas. Uzskatu, vēstures pasniedzējiem ir jāatdod tiesības mācīt mūsu bērniem patiesību un tas nav iespējams, kamēr mūsu valsts Satversmē ir 11. Saeimā bijušo komunistu ielobēti meli par „brīvības atgūšanu” 1990. gada 4. maijā. Kritizējot Egila Levita Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājumu un Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam, bijušais LPSR VDK virsnieks, AP deputāts, kurš visaktīvāk iestājās pret valsts nepārtrauktības doktrīnu no 1990. līdz 1993. gadam - Juris Bojārs, par Satversmes „Preambulas māti” ir nodēvējis bijušo komunisti Ilmu Čepāni[28]. 13. Saeimas sastāvs vieš cerības vēsturiskā taisnīguma atjaunošanā. Toms Ķencis: „Valstsgribas jēdziena ienākšana Latvijas intelektuālajā telpā un Satversmē 21. gs. otrajā desmitgadē liek vēlreiz izvērtēt valsts un vēstures nešķiramās attiecības un analītiskās kategorijas vai pat metodes, kā par tām domāt un runāt. Vēsturei kļūstot par valsts kalponi, zaudē abas: vēsture diskreditē jau tā visai jaunās zinātniskās nozares statusu, nevarēdama vairs atsaukties uz zinātnieku konsensu kā patiesības kritēriju, savukārt, valsts līdz ar to zaudē vienu no savas leģitimitātes balstiem. Tādā veidā vēstures pakārtošana valstij ir gluži kā vēršanās pret attiecīgo valsti, lai gan tādu pakārtojumu virzītāji vienmēr uzstājas ar tieši pretēju apgalvojumu – ka „ideoloģiski patiesāka” vēsture stiprina valsti.”[29]
Jūsu Ekselence! Lūdzu šo vēstuli nodot 13. Saeimas frakcijām un neatkarīgajiem deputātiem izvērtēšanai, kā arī noteiktā kārtībā un termiņā, sniegt man atbildi.
[1] Jānis Pleps. 1990. gada 4. maija deklarācijas piemērošana. 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti. LU Akadēmiskais apgāds, 2011. 49. lpp.
[2] Dzimusi 1947. LPSR Valkas rajonā. Bijusi aktīva komjauniete un komunistiskās partijas biedre. Valkas novadpētniecības muzeja rīcībā nav informācijas par Ilmas Čepānes, dzim. Kundziņas pretošanos okupācijas varām.
[3] Saeimas 05.06.2014. sēdes stenogramma: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/3102A90E54137072C2257CFD00446F45?OpenDocument
[4] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 77. lpp.
[5] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 37. lpp.
[6] http://pilsonis.lv/lr-pk/dokumenti 17 1.sesija
[7] 01.05.2015. Egila Levita uzruna PK svinīgajā 25 gadu sēdē, Rīgā.
[8] Laikraksts DIENA, 1991. gada 25. jūlijā
[9] Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps. Rīga. Vieda. 1995. 251lpp.
[10] Sandra Kalniete. Es lauzu Tu lauzi Mēs lauzām Viņi lūza. Rīga. Apgāds Jumava. 2000. 179lpp.
[11] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 517. lpp.
[12] Latvijas Komunistiskās partijas STATŪTI. Laikraksts CĪŅA. 21.03.1990.
[13] Egils Levits. Par okupācijas neatzīšanu Satversmē. 04.04.2018. Latvijas Vēstnesis. https://lvportals.lv/viedokli/294570-par-okupacijas-neatzisanu-satversme-2018
[14] Jānis Peters. Maskava, atdod mums Ivaru! Ivars Ķezbers. Durvīs. JUMAVA, 140. lpp.
[15] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 11. lpp.
[16] Tālavs Jundzis. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija deklarācija. 4. MAIJS. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 2000, 36. lpp.
[17] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 131. lpp.
[18] Dainis Īvāns. Augošo prasību politika. Laikraksts PILSONIS Nr.21 (21.05.1991)
[19] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 517. lpp.
[20] https://likumi.lv/ta/id/66524-par-5-saeimas-velesanam
[21] https://www.youtube.com/watch?v=SboB23PfLro
[22] Egils Levits. VALSTSGRIBA. Latvijas Vēstnesis, 2019, 117. lpp.
[23] Jānis Maršāns. Tiek ķerti dezertieri. Laikraksts DIENA. 27.06.1991.
[24] Juris Kaža. IVARA ĶEZBERA DARBI UN NEDARBI. BRĪVĪBA. 01.07.1990.
[25] Māra Soikāne-Trapāne. Atcerieties 1918. gada 18. novembri. Laikraksts Latvija Amerikā, Nr.50 (12.12.1992)
[26] Gatis Krūmiņš. Latvijas vēsture postkoloniālās perspektīvas skatījumā: PSRS koloniālā politika Latvijā. VARAS LATVIJĀ. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 658. lpp.
[27] https://likumi.lv/doc.php?id=50759
[28] https://www.pietiek.com/raksti/skaidri,_neskaidri_jautajumi_un_miti_par_valsts_prezidenta_amata_kandidatiem
[29] Toms Ķencis. Iztēlotā Latvija. VARAS LATVIJĀ. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 739. lpp.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
