Iesaki rakstu: 
Ir pagājuši nu jau teju četri gadi kopš pirmajām ziņām par starptautiskās lielveikalu ķēdes Lidl ienākšanu Latvijā. Potenciālie sadarbības partneri (tajā skaitā arī es) pacietīgi gaidījām, kad nu varēsim ar pilnām jaudām nodrošināt savu produktu piegādi šim jaunajam tirgus spēlētājam. Palielināta ražošanas kapacitāte, nodrošināta iepakojumu pietiekamība, darbaspēks – varbūt neliekas nekas daudz, bet sagatavošanās darbi ir veikti. Gaidījām to brīdi 2020.gadā – nenotika, gaidījām 2021.gadā – arī nenotiek. Tā teikt – uzsēdināja mūs uz āķa un atstāja karājoties. Bet cik ilgi?
Lidl pārstāvji savā paziņojumā sadarbības partneriem atklāti norādījuši, ka ir gatavi sākt darbu, taču to nedarīs līdz brīdim, kamēr epidemioloģiskā situācija Latvijā neuzlabosies. Tajā pat laikā pārējie lielveikali dara visu, ko prasa valdība, un veic investīcijas, lai pielāgotu veikalus epidemioloģisko risku samazināšanai. Taču pēc Lidl paziņojuma noprotams, ka kompānija šādu soli nav gatava spert un tai izdevīgāk ir nogaidīt, kamēr “kaite” pāriet un vērt durvis bez papildus ieguldījumiem.
Varat man nepiekrist, taču šķiet kaut kā negodīgi pret pārējiem tirgus dalībniekiem. Bet ne par to man tā lielā sāpe. Šobrīd visiem tirgus spēlētājiem samazinājušies ieņēmumi, līdz ar to arī no ražotājiem tiek pasūtīts mazāk. No visas šīs situācijas mēs – ražotāji zaudējam pamatīgi. Un neprognozējamība šos zaudējumus vēl potenciāli palielina.
Bet saistībā ar šo Lidl paziņojumu rodas vēl pāris jautājumu. Kā kompānija nodrošina algas saviem darbiniekiem līdz šim nezināmajam laikam, kad nolemts atklāt veikalus? Vai tas tiks subsidēts no valsts līdzekļiem kā dīkstāves pabalsti? Ja tā, tad man kauns par mūsu valsti, kas finansiāli stutē globālos un vietējiem uzņēmējiem atmet kapeikas.
Un otrs jautājums: vai tās būtu pamatotas baumas, ka Lidl nemaz negrasās atvērt veikalus un ka gatavu struktūru domā pārdot frančiem, līdzīgi kā pirms 10 gadiem izpārdeva īpašumus Latvijā? Vai arī Lidl pats izplata šādas baumas, lai šantažētu mūsu valdību un iegūtu papildu atbalsta mehānismus? Ja šāda informācija ir patiesa, tad žēl, ka potenciālie sadarbības partneri tiek atstāti pilnīgā krēslas zonā un mūs par to neinformē Žēl arī darbinieku, kas uzķeras uz skaistiem sludinājumiem un tagad palikuši neziņā.
Dzīvojam turbulentā laikā, kad nav prognozējams gandrīz nekas - nedz sabiedrības veselība, nedz vakcīnu pieejamība, nedz tas, vai varēsim iet uz ielas, nedz arī tas, vai vispār varēsim nodrošināt savas uzņēmējdarbības eksistenci. Tāpēc nebūtu arī brīnums, ka vēsture atkārtojas – reiz jau Lidl nāca un aizgāja Latvijai garām. Varbūt arī šis projekts būs kā Berlīnes lidosta, kuru ceļ un ceļ gadiem un kam neredz ne gala, ne malas.
Šobrīd, šķiet, viss ir iespējams. Ja vīrusa dēļ ir iespējams aizslēgt pasauli, tad nebrīnos, ka arī Lidl saviem plāniem var ieviest pilnīgu “lokdaunu”.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
