Iesaki rakstu: 
Ir pagājuši nu jau teju četri gadi kopš pirmajām ziņām par starptautiskās lielveikalu ķēdes Lidl ienākšanu Latvijā. Potenciālie sadarbības partneri (tajā skaitā arī es) pacietīgi gaidījām, kad nu varēsim ar pilnām jaudām nodrošināt savu produktu piegādi šim jaunajam tirgus spēlētājam. Palielināta ražošanas kapacitāte, nodrošināta iepakojumu pietiekamība, darbaspēks – varbūt neliekas nekas daudz, bet sagatavošanās darbi ir veikti. Gaidījām to brīdi 2020.gadā – nenotika, gaidījām 2021.gadā – arī nenotiek. Tā teikt – uzsēdināja mūs uz āķa un atstāja karājoties. Bet cik ilgi?
Lidl pārstāvji savā paziņojumā sadarbības partneriem atklāti norādījuši, ka ir gatavi sākt darbu, taču to nedarīs līdz brīdim, kamēr epidemioloģiskā situācija Latvijā neuzlabosies. Tajā pat laikā pārējie lielveikali dara visu, ko prasa valdība, un veic investīcijas, lai pielāgotu veikalus epidemioloģisko risku samazināšanai. Taču pēc Lidl paziņojuma noprotams, ka kompānija šādu soli nav gatava spert un tai izdevīgāk ir nogaidīt, kamēr “kaite” pāriet un vērt durvis bez papildus ieguldījumiem.
Varat man nepiekrist, taču šķiet kaut kā negodīgi pret pārējiem tirgus dalībniekiem. Bet ne par to man tā lielā sāpe. Šobrīd visiem tirgus spēlētājiem samazinājušies ieņēmumi, līdz ar to arī no ražotājiem tiek pasūtīts mazāk. No visas šīs situācijas mēs – ražotāji zaudējam pamatīgi. Un neprognozējamība šos zaudējumus vēl potenciāli palielina.
Bet saistībā ar šo Lidl paziņojumu rodas vēl pāris jautājumu. Kā kompānija nodrošina algas saviem darbiniekiem līdz šim nezināmajam laikam, kad nolemts atklāt veikalus? Vai tas tiks subsidēts no valsts līdzekļiem kā dīkstāves pabalsti? Ja tā, tad man kauns par mūsu valsti, kas finansiāli stutē globālos un vietējiem uzņēmējiem atmet kapeikas.
Un otrs jautājums: vai tās būtu pamatotas baumas, ka Lidl nemaz negrasās atvērt veikalus un ka gatavu struktūru domā pārdot frančiem, līdzīgi kā pirms 10 gadiem izpārdeva īpašumus Latvijā? Vai arī Lidl pats izplata šādas baumas, lai šantažētu mūsu valdību un iegūtu papildu atbalsta mehānismus? Ja šāda informācija ir patiesa, tad žēl, ka potenciālie sadarbības partneri tiek atstāti pilnīgā krēslas zonā un mūs par to neinformē Žēl arī darbinieku, kas uzķeras uz skaistiem sludinājumiem un tagad palikuši neziņā.
Dzīvojam turbulentā laikā, kad nav prognozējams gandrīz nekas - nedz sabiedrības veselība, nedz vakcīnu pieejamība, nedz tas, vai varēsim iet uz ielas, nedz arī tas, vai vispār varēsim nodrošināt savas uzņēmējdarbības eksistenci. Tāpēc nebūtu arī brīnums, ka vēsture atkārtojas – reiz jau Lidl nāca un aizgāja Latvijai garām. Varbūt arī šis projekts būs kā Berlīnes lidosta, kuru ceļ un ceļ gadiem un kam neredz ne gala, ne malas.
Šobrīd, šķiet, viss ir iespējams. Ja vīrusa dēļ ir iespējams aizslēgt pasauli, tad nebrīnos, ka arī Lidl saviem plāniem var ieviest pilnīgu “lokdaunu”.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
